Sanita Upleja

CILVĒCISKAIS UN POLITISKAIS

 

SABIEDRISKĀ SARUNA PAR ATŠĶIRĪGĀM LIETĀM. Ieklausoties mūsdienu sabiedriskajā sarunā jeb, svešvārdos runājot, publiskajā diskusijā gan Latvijas valsts, gan Eiropas Savienības, gan visas pasaules līmenī atkal un atkal pieķeru sevi pie domas, ka šajā sarunā saredzu lielu un diezin vai jebkad atrisināmu pretrunu. Pretrunu, ko ne vienmēr paši gribam redzēt vai atzīt, jo vieglākais ceļš ir to izlikties neredzam.

Dažos vārdos es to nosauktu par pretrunu starp cilvēcisko un politisko. To es domāju, ne tādā nozīmē, ka politikai nav nekāda sakara ar cilvēciskumu un ka tā ir cilvēku jeb katru indivīdu ierobežojoša parādība. Ar to es domāju divus domāšanas un rīcības līmeņus, ar ko attīstītā mūsdienu sabiedrībā saskaras ikviens cilvēks.

Katrs no mums sevi apzinās, pirmkārt, cilvēciskajā līmenī – mēs esam bērni, vecāki, draugi, darbabiedri un vienkārši cilvēki ar visām savām cilvēciskajām gara, dvēseles un miesas vajadzībām. Domāju, ka pārsvarā mūsu lēmumu un rīcības pamatā, pat ja mēs to neapzināmies, pirmkārt, ir šīs mūsu cilvēciskās vajadzības. Tām seko mūsu politiskā dimensija, kad mēs apzināmies sevi kā kādai noteiktai sabiedrībai, tautai, kultūrai, valstij un pasaules daļai piederīgus. Neizbēgami, ka daļu mūsu lēmumu un rīcības nosaka mūsu politiskā būtība.

ARVIEN POLITISKĀK. Nedomāju, ka pati par sevi katra cilvēka cilvēciskā un politiskā būtība ir nesavienojami un vienmēr karojoši pretstati. Nebūt ne, jo cilvēks ir radīts būt par “sabiedrisku dzīvnieku” un bez citu cilvēku līdzdalības nevar nedz rasties, nedz izdzīvot šajā pasaulē, nedz pat godam pavadīts prom no šīs saules. Tādēļ cilvēciskā un politiskā būtība pārsvarā tīri labi sadzīvo un papildina viena otru mūsu ikdienas gaitās.

Tomēr liekas, ka mūsdienās augstāka vispārējo zināšanu līmeņa, demokrātijas izplatības, pašnoteikšanās un citu cilvēktiesību apzināšanās dēļ salīdzinājumā ar priekštečiem mēs savas dzīves daudz vairāk izdzīvojam arī politiskajā līmenī, jo varam prasīt un pamatoti sagaidīt no vietējās varas, valsts varas, kā arī starptautiskajām organizācijām daudz vairāk, nekā tas bijis iespējams jebkad agrāk.

Mēs paļaujamies, ka tiks ievērotas mūsu cilvēktiesības, ka valsts un sabiedrība parūpēsies par bērnudārziem, skolām, slimnīcām un pensijām, ka nāks palīgā nelaimes gadījumos un citās likstās. Tāda paļāvība nav nosodāma, it īpaši tad, ja paši jūtam atbildību ieguldīt savu artavu kopējā katlā un palīdzēt citiem, kam kādā brīdī grūtāk klājas.

Un tomēr – lai cik nebūtu konvenciju, likumu, direktīvu un noteikumu, kas vada mūsu ikdienas dzīvi, mūsu cilvēciskā būtība nekur nav pazudusi un ne vienmēr tā grib vai var pakļauties labajam tonim politikā, sarakstīto papīru kalniem, plāniem un attīstības vīzijām.

BĒGĻI, SKOLAS, BĒRNI. Vismaz trīs lietas no Latvijas sabiedriskajā sarunā viļātajiem karstajiem kartupeļiem, manuprāt, ļoti skaidri raksturo šo pretrunu starp cilvēcisko un politisko – bēgļu jautājums, skolas, dzimstības un tautas ataudzes jautājumi. Visos šajos jautājumos no Latvijas valdības mēs prasām un sagaidām risinājumu, vīziju un attīstības plānu. Te mūsu saziņa ar pašu izvēlētiem sabiedrības pārvaldes pārstāvjiem notiek politiskā līmenī. Labāku vai sliktāku šo risinājumu vai risinājuma redzējumu mēs arī saņemam, taču galu galā izrādās, ka tas mūs atkal īsti neapmierina.

Neapmierina tāpēc, ka katrs no mums šo risinājumu ir gaidījis arī cilvēciskajā līmenī, taču sabiedrības pārvalde to spēj sniegt tikai politiskajā līmenī, kas arī ir tās pamata uzdevums. Piemēram, patvēruma meklētāju un bēgļu gadījumā valsts vara var tikai atbildēt par to, kur šie cilvēki dzīvos, strādās un skolosies, taču tā nevar nodrošināt, ka šie cilvēki Latvijā labi jutīsies un iedzīvosies, tieši tāpat kā tā nevar tikt galā ar mūsu dziļi iekšējām bailēm par to, ko šādas pārmaiņas nozīmē mūsu sabiedrībai. Turklāt, lai cik daudzsološi nebūtu valdības solījumi iekļaut šos ļaudis mūsu sabiedrībā, patiesu iekļaušanos var nodrošināt tikai katra bēgļa paša iekšēja un cilvēciska izvēle to darīt. Un otrādi – katram no viņiem ir arī cilvēciskas tiesības saglabāt savus paradumus un kultūru, pat ja viņi spēs sazināties latviešu valodā un būt lojāli Latvijas iedzīvotāji.

Lai cik politnekorekti tas arī neskanētu, Latvijas iedzīvotāju bailes un neziņa gaidāmās imigrācijas priekšā ir attaisnotas, jo tās ir ļoti cilvēciskas un instinktīvas sajūtas par savu esamību pasaulē. Tā nu sanāk, ka no vienas puses ir cilvēciskas vajadzības pēc drošības, patvēruma un labākas dzīves un no otras puses arī cilvēciskas bažas par pierastā dzīves veida un drošības izmaiņām, bet pa vidu ir tikai politisks risinājums. Kur ir tie saskares punkti, lai vilki būtu paēduši un kazas dzīvas? Tādi noteikti ir, un tie ir jāmeklē, taču tas nebūs nedz ātri, nedz viegli, un kategoriski melnbalti risinājumi arī nederēs.

PAŠU IZVĒLE. Līdzīgas iezīmes ir mūsu sarunās par izglītību un skolām. No sabiedrības pārvaldes mēs tūlīt uz brokastlaiku prasām dzelžainus risinājumus, lai mūsu bērni būtu gatavi skarbajai sāncensības cīņai plašajā pasaulē. Tā lai neviens nebūtu bez darba, lai visi darba devēji būtu apmierināti un lai visiem būtu lielas algas. Teorētiski tādas koncepcijas politiskā līmenī var radīt. Taču vai tiešām mēs domājam, ka tas atrisinās mūsu cilvēciskās vēlmes un vajadzības?

Ja nu cilvēks tomēr pats grib izvēlēties, ko mācīties un strādāt, neatkarīgi no uzņēmēju un valsts nākotnes plāniem? Ja nu visiem prātā nav tikai naudas pelnīšana par katru cenu un profesijas prestižs? Ja nu cilvēks spēj apzināties savas kļūdas un mainīt savus agrāk pieņemtos lēmumus? Ja nu bērna sekmes skolā ir vairāk atkarīgas no tā, kādu priekšzīmi rāda vecāki un cik laika pavada kopā ar bērnu?

Tad var atkal sanākt varen rūgta pēcgarša, jo koncepcijas neīstenojas dzīvē, darbaspēks atkal nav gana labs un pie visa vainīgi politiķi. Politiķi, kuru piedāvātie politiskie risinājumi sniedzas tikai tik tālu, cik tie var aizsniegties, jo otrā galā esam katrs no mums ar savu cilvēcisko izvēli kaut ko darīt vai nedarīt konkrētā politiskā risinājuma ietvaros.

Tikpat dīvaina man šķiet arī saruna par dzimstības jautājumiem, sasaistot tos tikai ar valsts atvēlēto naudas daudzumu. Protams, ka naudas atbalsts ģimenēm ir nepieciešams, tomēr tas neatrisina problēmu. Ja tas būtu tik vienkārši un atkarīgs tikai no labklājības līmeņa un naudas daudzuma, tad diezin vai tādas bagātas valstis kā Japāna un Vācija būtu norūpējušās par novecošanu, dzimstības līmeni un darbaspēka trūkumu. Acīmredzot, iemesli ir citi un cilvēciskāki. Bērnu radīšana un audzināšana ir varbūt pat pati cilvēciskākā un visdziļāk instinktos bal­stītā mūsu būtības daļa, par spīti visiem politiskajiem risinājumiem.

Viss iepriekš rakstītais nenozīmē, ka nav nekādas gaismas tuneļa galā, drīzāk tas ir aicinājums aizdomāties par līdzsvaru starp cilvēcisko un politisko un iespējami labākajiem saskares punktiem starp tiem. Tas ir aicinājums arī būt mazāk kategoriskiem savās prasībās pret sabiedrības pārvaldi un mūsu pašu līdzcilvēkiem, jo galu galā par savu dzīvi atbildīgs ir katrs pats.

(www.irir.lv 2015.3.XII).

 

 

ATCERĒTIES IKDIENĀ

Kad lasu ziņās, ka brīvvalsts simtgadi iecerēts atzīmēt ar kārtējo pieminekli vai vēl kādu tamlīdzīgu taustāmu „mūžīguma” simbolu, sāku bažīties, vai neesam Latvijā pārmēru aizrāvušies ar pārāk formālu un ārišķīgu dažādu svētku un gadadienu svinēšanu. Vienlaikus aizmirstot, kāpēc mums vispār ir svarīgs tas, kas noticis vēl pirms mums.

Pēdējo 20 gadu laikā kapu kopšanu un kapu svētku svinēšanu esam padarījuši par vienu no mūsu tautas patības krāšņākajām šķautnēm. Tāpat kā dažādu pieminekļu un piemiņas plākšņu uzstādīšanu. Tas ir saprotami un līdz zināmai robežai izskaidrojams ar pusgadsimtu aizturētām sāpēm un pārdzīvojumiem, uzspiestu svešu svētku un simbolu godināšanu padomju verdzības laikmetā.

Taču, ja mēs raugāmies pēc būtības, tad tas, kādēļ mums ir svarīgi savi priekšteči – mūsu valsts dibinātāji un veidotāji, valstiskuma un brīvības dzirksteles saglabātāji cauri tumšiem laikiem, ir ne jau sastinguši pieminekļi vai appušķotas kapu kopiņas.

Tās ir vērtības un dzīves veids, kurām pateicoties, viņi valsti savulaik izcīnīja, bet mēs atguvām. Turklāt tam ir kaut kāda nozīme vien tad, ja mēs spējam pēc tām pašām vērtībām vadīties savā ikdienas dzīves veidā. Valsts ir tā, kas vistiešākajā veidā ietekmē mūsu ikdienas dzīvi un kalpo kā ietvars mūsu individuālajām iespējām šajā zemē.

Latvijas teritorijā tūkstošu gadu laikā ir bijušas sastopamas dažādas valstiskuma formas un piederības dažādām impērijām – nepilni simts gadi zem kāda aizjūras karaļa, pārsimts gadi zem kaimiņzemes cara un vēl pirms tam simtiem gadu dažādu bīskapu, hercogu un kungu kalpībā.

Lai kādas sāpīgas un arī vērtīgas mācības mums nebūtu devušas svešās varas un ietekmes, neviena no tām mums nedeva to, ko paši izcīnījām ar 1918. gada 18. novembrī dibināto Latvijas Republiku un nosargājām sekojošās Brīvības cīņās. To nevar novērtēt ne par augstu, ne par zemu. To nevajag nosmacēt zem pieminekļiem vai izšaut gaisā salūtos.

To vienkārši vajag skaidri apzināties un atcerēties katram mūsu valsts iedzīvotājam, savu ikdienas soli ejot. Jo mēs visi turpinām veidot un pārvaldīt savu valsti. Paši un brīvi.

(www.irir.lv 2015.17.XI)

 

 

 

Raksti publicēti sadarbībā ar autori Sanitu Upleju un nedēļas izdevumu Ir (www.irir.lv). Upleja raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem kopš 1993. gada. Daļu sava profesionālā mūža viņa pavadījusi laikrakstā Diena, sadarbojusies arī ar LTV Ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa latviešu redakciju Minhenē. Raksts „Atcerēties ikdienā” (21. lpp) ir mazliet saīsināts.