Lilita Zaļkalne

ULDIS ĢĒRMANIS UN IZDEVNIECĪBA „MEMENTO”

 

2015. gada 4. oktobrī apritēja 100 gadi kopš pazīstamā latviešu trimdas vēsturnieka un politiskā komentētāja dzimšanas. Bērnība un studiju gadi pavadīti Latvijā, bet II Pasaules kara rezultātā dzīve turpinājās trimdā, Stokholmā. 1950. gadu vidū Uldis Ģērmanis uzsāk savas publicista gaitas, rakstot gan grāmatu recenzijas, gan arī komentējot par aktuālām un vēsturiskām politiskām parādībām.

1986. gadā sākas Latvijas Sociāldemokrātijas strādnieku partijas Ārzemju komitejas (LSDSP ĀK) apgāda „Memento” sadarbība ar Ģērmani. „Memento” dibināja 1961. gadā, kad neviena no citām trimdā esošām izdevniecībām nevēlējās riskēt vai arī neuzdrošinājās publicēt sociāldemokrātu (turpmāk SD) autorus. Trimdas lielas daļas autoritārā domāšana vārdos un darbos, kā arī nedemokrātiskums un neiecietība, pat klajš naids iepretim trimdas SD, bija panācis to, ka LSDSP ĀK bija spiesta pati meklēt risinājumu.

„Memento” dibinātāju grupā ietilpa Bruno Kalniņš, Klāra Kalniņa, Voldemārs Bastjānis, Fēlikss Cielēns, bet izdevniecības praktiskie īstenotāji bija inženieris, sportists un filantrops Jānis Ritums (1914-1980) un grāmatnieks Jānis Abučs (1914-1978). Apgāda vārds, ko izvēlējās Fēlikss Cielēns, ņemts no izteiciena Memento traditiones tuas, t.i., piemini savas tradicijas vai arī: atceries savu vēsturi – ar domu atgādināt, ka tauta, kas aizmirst savu pagātni, palēnām nomirst. Apgāda nosaukuma aktualitāte atspoguļojās pirmajās „Memento” izdotajās grāmatās – trīs sējumu Fēliksa Cielēna atmiņu ciklā Laikmetu maiņā: atmiņas un atziņas.

Izdevniecībai nekad nav bijis īpašs birojs ar atalgotiem darbiniekiem. Visa darbība bija balstīta uz brīvprātības pamata. Sākuma gados izdevniecību vadīja Jānis Ritums. Viņš sarakstījās ar autoriem, sastādīja un rediģēja publicējamos tekstus. Jānis Abučs veica tekstu salikumus un publikāciju iespiešanu savā spiestuvē Vesterosas pilsētā, rietumos no Stokholmas. Gatavos iespieddarbus uzglabāja Rituma privātmājas garāžā. Viņš pieņēma pasūtījumus, sasaiņoja grāmatu pakas un tās izsūtīja pa pastu. Ar Abuča aiziešanu mūžībā Vilnis un Lilita Zaļkalni pārņēma tekstu salikšanas darbus. Tika strādāts ar dažnedažādām elektriskām un elektroniskām rakstāmmašīnām. Lai varētu rakstīt latviski, rakstāmmašīnu galviņām tika izmainīti abi franču akcenti, jumtiņš un umlauts pret latviešu garumzīmēm, apgriezto jumtiņu un mīkstinājuma zīmi. Izrakstītās slejas attiecīgi salīmēja uz numurētām papīra lappusēm, virsrakstus pielīmēja atsevišķi, burtu pa burtam. Sagatavotos „ielauzumus” sūtīja uz Andersson & Kaggart spiestuvi Vesterosā, kas bija Abuča pēdējā darba vieta. Pēc Jāņa Rituma nāves izdevniecības darbība pilnīgi pārgāja Zaļkalnu rokās. Pāris gadus vēl strādājām ar „latviskotu” elektronisku rakstāmmašīnu, kuras ierobežotā atmiņa spēja izrēķināt tikai vienas rindas platumu. Šādā tehnoloģijā tika salikts un izdots Ulža Ģērmaņa rakstu krājums Zināšanai: raksti par mūsu un padomju lietām (1986) – ar vienu pirmpublicējumu („Trimdas politiskais raksturs”) un rakstiem, kas agrāk publicēti trimdas presē (laikrakstos Brīvība, Laiks, Latvija, Austrālijas Latvietis u.c.) vai arī nolasīti sarīkojumos – vecākais publicētais 1961. gadā, bet pārējie 70. un 80. gados.

Zināšanai iznāca divos veidos – gan kā mazformāta kabatas grāmata ar pelēcīgi baltu vāku, gan kā A5 lieluma brošēts izdevums, ar tipisko Ulža Ģērmaņa asi ēnoto sejas attēlu, ko zīmējis Normunds Hartmanis. Autoram tik ļoti iepatikās šis vāka dizains, ka mēs to izmantojām daudzām viņa turpmākajām „Memento” grāmatām. Viņš pats izvēlējās grāmatu fona krāsu no piedāvātā Pantone krāsu kataloga. Viņam īpaši patika maigie pavasara toņi – gaiši zils, ceriņu lillā, pavasara zaļš. Abi Zināšanai salikumi ir identi, ar atšķirību, ka mazās grāmatiņas izmērs ir fotogrāfiski uz pusi samazināts. Uz abu izdevumu titullapām rakstīts, ka darbs it kā iznācis „Ziemeļzvaigznes” apgādā kā 3. iespiedums. Šāda „maskēšanās” tika darīta tīšām, lai maldinātu PSRS iestādes, slepeni ievedot vai iesūtot grāmatas okupētajā Latvijā. Izdevniecības nosaukums taču līdzinājās esošai Latvijas PSR izdevniecībai „Zvaigzne” un „3. iespiedums” it kā liecinātu, ka cenzūra šo darbu jau sen akceptējusi. Turklāt mazais formāts ar pelēki balto apvalku ieņēma neuzkrītošu vietu starp pārējiem PSRS ražotiem drukas darbiem. Šis mazais sējumiņš ar neko neizcēlās, un pie varbūtējās kratīšanas pastāvēja cerības, ka tas paliks grāmatplauktā neievērots. Abos izdevumos iespiestais ISBN numurs atbilst apgādam „Memento”, bet priekšpēdējā lapā redzams „Memento” raksturīgais zīmols ar Raiņa kapa pieminekļa jaunekli. Vēl būtu pieminams, ka pa aplinkus ceļiem kabatas grāmatiņas izdevumu īstenībā finansēja ASV slepenais dienests CIP. Par ļoti nozīmīgo CIP finansēto iespieddarbu izdošanu un ievešanu komunistiskajās valstīs ir rakstījis Radio Brīvās Eiropas (Radio Free Europe) analītiķis Alfreds Reišs, kurš pats ņēmis aktīvu dalību šai programmā. Reišs sāka strādāt pie otras monogrāfijas, sīkāk aprakstīdams Baltijas valstu „grāmatu operācijas”, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā nav zināms manuskripta liktenis.

Ģērmaņa nākamā „Memento” publikācija ir Izvērtēšanai: Par mūsu vēsturisko pieredzi (1987), kas turpina iesākto sēriju ar agrāk publicētiem rakstiem – „Vai latvietim jābūt vientiesīgam?” un „Kollaborācijas vilinājums”) un runu „18. novembra pārdomas”, kas nolasīta Gēteborgas tautiešiem (1986.23.XI). Šis izdevums, atkal ar Normunda Hartmaņa raksturīgo vāka zīmējumu, tiek papildināts (1993) ar 10 darbiem.

80. gadu beigās sākās personiskā datora laikmets. Strādājot mājās ar Makintoša datoru, varējām salikt un izrakstīt tekstus vai nu uz caurspīdīgām plēvēm vai uz „sviestpapīra” – ietaupot līdzekļus un ar produkcijas procesa pilnīgu kontroli. Uldis Ģērmanis vienmēr pats samaksāja par savu grāmatu iespiešanu. Mēs savukārt rūpējāmies par grāmatu salikumu un iekārtojumu, izsūtīšanu un pārdošanu.

Trešajā „Memento” grāmatā ietilpst Ulafa Jāņsona (Ulža Ģērmaņa alter ego) satīriskie raksti: Laikmeta Liecības. 10 gadi. 1977-1986 (1988) – ironiski, karikatūrista Vitālija Sarkana ilustrēti komentāri gan par Padlatvijā notiekošo, gan arī par dažiem toreizējās latviešu trimdas sabiedrības fenomeniem. Vāku rotā mazs bandinieks, kurš ar kaķeni šauj uz sarkano karali, kam kronī redzama sarkanā zvaigzne.

Seko Jaunajā Gaitā, Raiņa un Aspazijas gadagrāmatā, Acta Baltica, Tiltā un citur publicētu rakstu kopojumos Ceļā uz Latviju: raksti par mūsu vēsturi (mīkstos vākos iespiež Jānis Šīns 1990; cietos – 1993) – par Latvijas valsts veidošanās un nostiprināšanās posmu (1917-1922).

Pēdējā „Memento” grāmata ar Ģērmaņa rakstu pārpublicējumiem (no Brīvās Latvijas, Laika, Latvija Amerikā, Nacionālās Neatkarības u.c.) ir Jaunie laiki un pagātnes ēnas – fakti un vērojumi 1991-1995 (1995) – 63 raksti par politiskām norisēm Latvijā un tās kaimiņvalstīs.

Neapšaubāmi trimdas lielākais grāvējs ir Ulža Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumi I-IV, kas pieredz vismaz 11 izdevumus gan trimdā, gan Latvijā, tulkojumus vairākās valodās, kā arī četrus mazformāta iespiedumus slepenai ievešanai okupētajā Latvijā. „Memento” izdod grāmatas 10. iespiedumu (1988) ar Teņa Graša ilustrācijām un Lilitas Zaļkalnes zīmētām kartēm. Izdevums ir pieejams arī kā audiogrāmata Kanadas Daugavas Vanagu mājaslapā un Latvijas Nacionālās Bibliotēkas (LNB) digitālajā bibliotēkā.

Tā kā visas Ulža Ģērmaņa agrāk izdotās grāmatas jau sen bija izpārdotas, radās ideja vismaz dažas izdot no jauna. „Memento” izdeva atsevišķi (1991) romāna Pakāpies tornī! 2. daļu ar Artura Langmaņa zīmēto vāku – kā turpinājums „Grāmatu Drauga” pirmajai daļai (1987). Abas daļas iznāca vienā sējumā „Memento” apgādā (mīkstos vākos 1992; cietos – 1998). Audiogrāmata noklausāma minētajā Kanādas DV mājaslapā.

Sadarbībā ar izdevniecības „Zinātne” ilggadīgo vadītāju Ivaru Riekstiņu „Memento” izdod no jauna (1995) Zili stikli, zaļi ledi: Rīgas piezīmes 3. izdevumu (pirmos divus izdod „Grāmatu Draugs” Ņujorkā, 1968).

1997. gada septembrī pēkšņi nomirst Ulža Ģērmaņa dzīvesbiedre Mirdza. Uldis zaudē dzīvības dzirksti un nopietni sasirgst. Grāmatas Tā lieta pati nekritīs: Amerikas piezīmes jauniespiedums bija domāts viņa iepriecināšanai, bet to nepaspējām izdot pirms Ulža aiziešanas mūžībā 1997. gada decembrī. Grāmata iznāca pēc gada. Diemžēl nekad nepārspiedām, kā bijām domājuši, „Grāmatu Drauga” izdoto Tālu tāluma, lielā plašumā: Austrālijas piezīmes (1977).

Beidzamais „Memento” izdotais Ģērmaņa darbs mazgrāmatiņa Mosties, celies, strādā! 99 + 1 domu grauds (1998) ar Teņa Graša ilustrācijām. Tur sakārtoti simts asprātīgu izteicienu – no nr. 1: Nekur nav teikts vai rakstīts, ka latvietim neizbēgami jābūt vientiesīgam – līdz nr. 100: Darīsim savu darāmo ar jautru un spītīgu prātu – nekad nezaudēsim humoru!

Atceros mūsu sadarbību ar Uldi Ģērmani kā ļoti vieglu un patīkamu. Viņš lietoja t.s. Endzelīna pareizrakstību, un viņa manuskripti bija vienmēr rūpīgi nostrādāti, norādījumi precīzi un korekti līdz beidzamajam sīkumam. Ja viņa „Memento” grāmatās parādās kāds drukas velniņš, tad vainojami vienīgi un tikai apgāda darbinieki.

Atzinības vērti ir LNB grāmatu katalogā ievietotie 49 šķirkļi, kur Uldis Ģērmanis ir uzdots kā autors. Liels sasniegums ir arī Zviedrijas Karaliskās bibliotēkas katalogā ieviestie 24 šķirkļi, kur redzams, ka Ulža Ģērmaņa grāmatas latviešu, vācu un angļu valodā ir atrodamas visās lielākajās Zviedrijas bibliotēkās. Esmu lepna, ka apgāds „Memento” blakus Ulža Ģērmaņa vārdam parādās 11 reižu.

 

 

 

Lilitas Zaļkalnes referāts nolasīts konferencē „Piemini Uldi Ģērmani!” (2015.3.X) Kara muzejā. JG redakcijas loceklei Zaļkalnei pērngad iznāk grāmata Back to the Motherland / Repatriation and Latvian Émigrés 1955-1958 (Atpakaļ uz dzimteni / Repatriācija un latviešu emigranti 1955-1958, kam pamatā ir viņas disertācija doktores grāda iegūšanai Stokholmas Universitātē. Sidnejā, Austrālijā, dzimusī Minsteres Latviešu ģimnāzijas absolvente (1973) Zaļkalne (dz. Puķīte), kura pirmo akadēmisko grādu iegūst (1975) Kalifornijas U. (University of California, Berkeley), ir mācībspēks Stokholmas U. (kopš 1995).