Ainārs Zelčs

ABRENE 2002

Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis...

 

Sākums lasāms JG276

 

Jau agri no rīta Elkšņi ir kājās. Vilciens uz Rēzekni iet vēlāk, un vīriešiem jāsteidzas uz autobusu. Atpakaļ abi brauks jaunajos spēkratos. Aivars ir patīkami uztraukts, un kā nu ne — viņš pirks savu pirmo automobili!

Autobusa pietura atrodas laukumā pie dzelzceļa stacijas. Braucēju nav daudz. Gaiši zaļš Vairoga autobuss jau ir piebraukts laukuma otrā malā, un šoferis iesildīdams rūcina motoru. Līdz Rēzeknei jānobrauc 82 kilometri. Vispirms jāizmet mazs līkums līdz Augšpilij, lai tiktu uz pirmās šķiras Daugavpils-Rītupes šosejas, un tad caur Kārsavu iebrauktu Rēzeknē.

Viņi izbrauc no Abrenes. Malu malās ļaudis čakli kust pavasaŗa darbos.

Palūk! – tēvs rāda uz traktoru tīrumā pie Malinaukas. Kad es vēl biju puika, tad Augšpils pagasta lauksaimniecības biedrība no valsts lēti dabūja pirmos fordsonus un tīrkūlējus, kuŗus tolaik ražojām paši, ar Imantas marku. Tolaik zemkopības ministrija deva naudu zemtuŗu biedrībām. Tie tik bija laiki!... –

Kas vainas tagadējiem? – Tēvs saviebjas. Viņam nepatīk gaŗas runas un strīdi Saeimā, par jebkuŗu lēmumu. Tēvam ir latvju zemnieka daba. Tāds visu izlemj pats, un tādam nav viegli saprasties ar citiem. Divas augšpilietes iekāpj pieturā pie pagasta valdes, bet Gauros sakāpj tik daudz braucēju, ka jāstāv kājās. Aivars piedāvā sēdvietu korpulentai kundzei, kas atkrīt sēdeklī, atviegloti nopūzdamās.

Uz kurieni braukdami? – kundze jautā tēvam. – Uz Rēzekni. – Un ko tur? – Šis tas jānopērk, – atrūc tēvs. – Vai jūs no Abrenes? – No Abrenes gan! – Vai tur Kreiļiem joprojām pieder vīnu un degvīnu tirgotava? – Kā nu ne! Vecajā vietā. – Lāčplēša ielā? – Lāčplēša ielā numur sešpadsmit. – Nu re nu, kā tas ir palicis atmiņā! – Tagad tur šeptējas mazdēls Jēkabs. – Man viņi drusku rada, bet kur tas laiks, kopš neesam tikušies. – Un no kurienes tad jūs pati? – No Kārsavas. Biju Gauros pie māsas.

Saruna uz brīdi pārtrūkst. Netālu no Luģiem autobuss ir šķērsojis robežu starp Abrenes un Daugavpils apriņķiem. Te tādas neredzētas vietas; Elkšņi aizrautīgi skatās pa logu. Rēzeknē glaunas bodes, atkal ierunājas korpulentā kundze. Zinu! – Neaizmir­stiet iegriezties Turības lielveikalā! Rēzeknieši vāra visgardākās Gotiņas konfektes. – Man saldumi negaršo. – Ai, ai! Un Vēžu Kakliņi! Mmm... Mēli var norīt! – Un Latgales alus!... – Bet ar mēru! Kārsavā korpulentā, runīgā kundze izkāpj.

Pie Mežvidiem viņi šķēŗso Daugavpils un Rēzeknes apriņķu robežu, bet pie Kraukļiem autobuss nogriežas no šosejas un iebrauc Bērzgalē. Arī te, tāpat kā Gauros, sakāpj daudz braucēju, un Aivaram atkal jāpiedāvā sēdvieta un atkal jāstāv kājās. 

 

*    *    *

 

Tūrisms nav tā nozare, kuŗai būtu lielāks svars Latvijas tautsaimniecībā. Valsts sākuma gados, uz Pasaules kaŗa izpostīto zemi nav bijis daudz ārzemju ceļotāju, taču Rīgas jūrmala ir ātri vien atkopusies, un veselības uzlabotājus ir pievilkusi Ķemeru sēravotu iestāde.

1924. gada 27. septembrī, pakāpies uz dižas kāpas Bernātos, valsts prezidents Čakste ir teicis, ka te jābūt kūrortam. Viņa runai par godu tajā vietā, valsts tālākajā rietumu punktā, ir pat uzstādīts piemiņas akmens, taču kūrorts tur nav radies. Ar Ķemeriem, ar Baldoni ir pieticis, un, kas zina, prezidenta runas galvenais nolūks varbūt ir bijis, mierināt latviešus, lai noplaktu kaislības par leišiem atdoto Palangu.

1939. gadā valstī ir bijušas 494 tūristu apmetnes, 254 viesnīcas un pansijas. Ulmanis ir gribējis celt vairākas lielas viesnīcas Latvijas skaistākajās vietās, piemēram, Rūjas upes krastā, un tā arī ir noticis. Pievilinot tautu dzimtās zemes apceļošanai, nauda paliek pašiem. Tā notiek arī tagad. Latvieši dod priekšroku Gaiziņam, nevis Everestam, Daugavpilij, nevis Krakovai, Tērvetes pilskalnam, nevis Ēģiptes piramīdām, Liepājas kaŗostai, nevis Manhetenai.

Bet ārzemnieki? Šurp brauc rūdīti pasaules apceļotāji, kuŗi grib redzēt to, ko vēl nav redzējuši – Latviju. Šurp brauc Rīgas jūrmalas veselīgā gaisa kārotāji. Arī vecie, nenoplēstie un nepārbūvētie koka namiņi ir īpaši pievilcīgi. Visvairāk tūristu ierodas no tām valstīm, ar kuŗām plašāki tirdznieciskie sakari, bet brauc arī no Japānas. Rīga pilna ar japāņiem, un Tokijā netrūkst latviešu. Cik tuva gan ir Latvija ar Japānu! Abas šķiŗ tikai viena valsts, kas izpletusies teju pa puspasauli un – kas abu valstu izlūkošanas dienestiem nu jāaptekā...

Rīgas-Maskavas ātrvilciens ir beidzis savas gaitas jau 1956. gadā, necik ilgi nejoņojis. Retiem braucējiem pietiek ar diviem padomju vagoniem, kuŗus pievieno Daugavpils ātrvilcienam. Indrā šos vagonus latviešu lokomotīve aizved pāri robežai uz padomju pierobežas staciju Bigosovu. Tur vagonus pievieno padomju ātrvilcienam, un tas stenēdams dodas uz Maskavu.

Padomijā pilnā sparā ceļ komūnismu, un ne tautai, ne vadoņiem līdz pat nesenam laikam nav bijis ne mazāko šaubu, ka tas izdosies. Kur tik liels pulks, pāri par 200 miljoniem, liek roku pie rokas un kāju pie kājas kopus darbā, tur panākumi droši. Lielvalsts gan nav iztikusi bez saviem pārbaudījumiem, – bez nebeidzamas iekšējās cīņas par varu, kad vienas partijas labākie vadoņi ir pastūmuši malā citus, ne tik labus, un kaimiņu valstīm jāraizējas, kā tas viss beigsies. Patlaban pie varas ir ticis vīrs, tik ciets kā dimants, un ar gaŗāku titulu, proti: Padomju Savienības Komūnistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretārs. Šim vīram ir nevainojami proletāriska izcelsme un daudz nopelnu; krūtis rotā Sarkanā Karoga ordenis. Viņu sauc Leonīdu Iļjiču Brežņevu. Ar dzelzs roku iztīrījis Kremli no sāncenšiem, pārējai pasaulei dimanta cietais vīrs rādās itin pielaidīgs. Viņš nesapņojot par komūnistiskas iekārtas nodibināšanu visā pasaulē, bet par mierīgu sadzīvošanu un sadarbošanos.

 

*    *    *

 

Elkšņi izkāpj pie stacijas Rēzekne II. Turpat sākas Atbrīvošanas aleja, un tā ir sagadījies, ka visas jauno automobiļu tirgotavas atrodamas šajā ielā. Pati pirmā ir Volvo tirgotava. To jaukumu uzlūkojot, kas ārā puslokā izstādīts, kaislīgam braucējam var sākt tecēt siekalas. Aivars zina, ka pirks tikai un vienīgi vairogu, taču viņš rūpīgi noskata arī visus volvo. Te var redzēt, kā liels, privāts uzņēmums pārspēj mazu valsts uzņēmumu, daudz ātrāk saražojot jaunus automobiļus. Dārgi gan. Pārdevējs, kuŗam droši vien lieli piedzīvojumi savā darbā, ir jau viņus ievērojis, bet klāt nenāk, laikam nojauš, ka darījuma nebūs.

Visu apskatījuši, Elkšņi manās projām. Puk­stošu sirdi Aivars paiet gaŗām Skolotāju institūta staltajai ēkai. Kas zina, varbūt Laimdota viņu redz?... Vairoga automobiļu tirgotava atrodas aiz tirgus laukuma, pie krustojuma ar Skautu ielu. Elkšņu tēvs smaida vien, kad viņi ienāk plašajās iekštelpās. Pie sienām sudrabotās līstēs skati no Vairoga rūpnīcas. Sākot automobiļu ražošanu pēc Forda licences, Vairogam ir bijuši tikai divu veidu vieglie automobiļi. Arī tagad to nav daudz; Aivars jau ir smalki tos izpētījis un zina, kuŗu pirks. Ķiršsarkans, karoga krāsas Lukss 2000 dižojas tirgotavas laukuma vidū, un Aivars domā, ka viņš ar to brauks.

Aiziesim pie poļiem! – tēvs negaidot pačukst pie auss. Vecais Elksnis laikam grib vēl patīksmināties, ka latviešu vairogi ir labāki par poļu fiatiem. Tāda iešana patīk arī Aivaram. Varbūt nejauši izdosies satikt Laimdotu... Kad Elkšņi pagriežas un iet prom, tirgotavas darbinieki saskatās nesapratnē. Vai kungiem kaut kas nav paticis?... Polski Fiat ir iekārtojies skaistā un labā vietā, Rēzeknes upes krastā. Ja Volvo ienākšana Latvijā ir noritējusi gludi, tad poļiem ir gājis pavisam grūti. Lietpratēju skaitļi ir skaidri un gaiši rādījuši, ka vēl viens automobiļu tirgotājs var gan panākt to, ka cenām būs grūtāk iet uz augšu, bet var notikt arī tā, ka sāk panīkt volvo un – kas īpaši svarīgi – vairogu tirdzniecība. Poļi tomēr nav padevušies. Neskaitāmas reizes tie ir uzrunājuši darījumu aprindu ļaudis, valstsvīrus, pašvaldību un partiju darbiniekus, neskaitāmas reizes atbildei uzklausot, ka eksporta un importa bilance ar Poliju ir negātīva, un kāpēc to padarīt vēl sliktāku?... Tad poļi ir sākuši vairāk pirkt latviešu kokmateriālus. Valdībai kļūstot pielaidīgākai, poļi ir sākuši zīmēt rožainas nākotnes ainas no Daugavpils dzīves, kuŗu Polski Fiat vai apzeltīšot... Iespējams, kāds ir dabūjis arī kukuli... Šī sērga, kas ievazāta no Krievijas, cara laikā, stipri vien gājusi mazumā autoritārās valdības laikā, tā dēvētai onkuļu būšanai tomēr neizzūdot pavisam. Bet tā nav noticis, ka Polski Fiat galvenais sēdeklis atrastos Daugavpilī, pēc kā poļi stipri vien bija kārojuši.

Jau no Atbrīvošanas kaŗa laikmeta Polija ir daudz gribējusi no Latvijas, un uzslavu ir pelnījuši tie latviešu diplomāti, kuŗi mācējuši atvairīt kaimiņvalsts iegribas. Daugavpilī jau darbojās Volvo rūpnīca, un ietekmīgiem zemnieku savienības vīriem nav paticis, ka poļu elements, poļu saimnieciskais iespaids vairotos otrajā lielākajā pilsētā un novadā, pēc kuŗa joprojām tīko dažas poļu aprindas. Tirdzniecības un rūpniecības ministrs ir piedāvājis Rēzekni.

Atbrīvošanas kaŗa laikā sabiedrotie poļi no Padomju Krievijas atkaŗoja Daugavpili, kamēr latviešu kaŗaspēks patrieca ienaidnieku no Rēzeknes. Tagad būtu īstā reize pamainīties... Un tā arī ir noticis.

Zilas tās mašīnas, – neapmierināti noburkšķ tēvs. Pārdevējs nobola acis. Viņš zina gan, ka latviešiem neiet pie sirds jēli zilie toņi, bet tādas krāsas fiatu taču viņa tirgotavā nav! Kungi, mums ir vislabākās cenas! Patiesi, poļu fiats ir lētāks par vairogu, – taču savējais ir un paliek savējas. Elkšņi pieklājīgi atsveicinās.

 

 

Turpinājumā rakstnieka un tēlnieka, e-rakstu rīkotājdirektora Aināra Zelča Abrene 2002 atsevišķi fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Autora iepriekš izdotie romāni 1945RĪGA (2000), 1940 (2006), Virves dejotāji (2007), Leģionāri (2012). Sacerēts arī scenārijs TV filmai Parallēlā vēsture 1940. gads (2005).