Jaunā Gaita nr. 285. Vasara 2016

 

 

 

 

Voldemārs Avens

 

BEIGU SPĒLE

 

 

nav tālu beigu spēle

nav tava izvēle

tu esi vēl istabā

uz ķebļa nestabila

plaukstas uz ceļiem

domas pie veļiem

balts uz balta

dzejolis galvā

krāsa uz biksēm

ota puskaltusi

nekas pie sienām

glezna nepabeigta

ir vēla stunda

visiem tramvajiem

nāk tumsā pēdējais

pa tavu ielu.

 

RAINIS ESPLANĀDĒ

 

 

Esplanādes laukums.

Ļaužu – kā vienmēr.

Ēd saldējumu.

Stumj bērnu ratiņus.

Daži fotografē.

Slaistās dīkdieņi.

Rainis, uz cietā pjedestāla,

pārdomā dzīvi:

– vai apgāzts tika spainis,

apliekot sarkanu šalli,

ejot uz partijas balli? –

Doma smaga,

Kā Dainu sējumi.

– Labi, ka esmu no akmens

un domāt var vēsi.

Kas īsti esi – stikla kalnā jājējs

uz zelta zirga,

vai poēt – politiķa mirga

uz koka zirga?

Tauta mani mīlē,

Aspazija arī. –

Pelēks balodis atlaižas,
bučo pauri.

 

ZĀBAKI

 

 

Manā skapī,

ar cilvēcīgām sejām,

dzīvo vecs zābaku pāris.

Nespēju tos izmest ārā.

Tie satiek labi,

tie nesūdzas.

Viņu zolēs manu gaitu trotuāri

un kurpju šņorēs

dzīves neatsietie mezgli.

 

VARAM IZTIKT

 

 

Vēl jau varam iztikt

ar tautas dziesmu pirmajām rindām,

ar jāņuguņu liesmām,

kas ap šašliku iesmiem

varbūt pasarga no iesnām.

Bet, liekas, pasaule

vairs nedomā par Jāņiem,

bet par musulmaņiem.

Tāds laikmets, tāda dzīvošana.

Pat zvirbuļi strīdas aiz loga rūts.

– Ko knābāsim, kur skriesim,

visur ir būts.

Nāk citi mūsu vietā glābiņu lūgt. –

Vēl jau varam iztikt no tā,

kas bijis un silts pie krūts.

Ēdam no pilnas siles,
un neskaitām lietus piles.

 

PELĒKIE UN MELNIE

 

 

Pa baltu diegu

starp dienu un nakti,

nāk pelēkie, tiem pakaļ melnie –

tad atkal – viņi.

Kājas ceļ braši,

Kā prūši maršā.

Irst krekla vīles,

Kailums atsedzas.

Sāk salt kā ziemā.

 

ZEMES PUTEKLIS

 

 

Lielais blīkšķis,

vai Dieva īkšķis,

no laba, vai slikta prāta

radīja, vadīja, būvēja

pasaules telpu.

Uzmetis likumu sakarības,

zvaigžņu trajektorijas,

kosmiskās eksplozijas,

galaktiku ceļus –

ieskaitot tavus tūkstošgadīgos veļus,

viņš palaida zemes putekli izplatījumā.

Vārgs, ar kaŗu mēri apsēsts,

tas griežas ap savu asi,

kaut kā klunkurē

un grib tikt vaļā

no divkāju kašķa,

kas pasauli pietašķa.

Tava DNA mistiskā klimpa

rij zāles un vitamīnus,

lai dzīvotu mūžīgi.

Vai tici matērijas nezūdamībai?

Ja tici – tad labi,

vari mierīgi ielīst cisu maisā

ar kājām gaisā.

 

 

 

Jaunā Gaita