Jānis Elsbergs

Āksta runa no libreta „Žanna d’Arka”

 

AUTORA KOMENTĀRS

Kārļa Lāča mūzikls „Žanna d’Arka” pirmizrādi piedzīvoja 2016. gada 29. janvārī (režisors Dž. Dž. Džilindžers). Skatītāju un kritiķu ziņā vērtēt, cik izdevies ir šis stāsts par cilvēka, Dieva un varas attiecībām – pēc Žannas d’Arkas leģendas motīviem, bet bez pretenzijām uz precīzu vēsturiskumu. Es kā izrādē skanošo tekstu autors no malas vērtēt nespēju, tāpēc sīkāk komentēt atturēšos. Gribēju tikai paskaidrot, ka šādos kopdarbos it visu iecerēto realizēt neizdodas nekad, īsinājumus vai izmaiņas piedzīvo gan komponista, gan libretistu, gan scenogrāfa, gan visu pārējo radītais. Mana sirds nosāpēja par še lasāmo dzejojumu (izrādes 2. cēliena 4. aina). Izrādē tā iekļauta ir, taču krietni īsinātā versijā, kamēr man likās, ka poētiski tas ir viens no sulīgākajiem libreta fragmentiem. Āksta monologs ir arī vienīgais runātais teksts izrādē, kurā mani neiegrožoja vajadzība pakļauties iepriekš komponētajai mūzikai. Tad nu izmantoju izdevību piedāvāt to lasītājiem sākotnējā variantā. Priekā!

 

Galmā rit dzīres. Āksts no paaugstināta skatpunkta izklaidē galminiekus,
kā sporta komentētājs atstāstīdams notiekošo Orleānas kaujaslaukā.

ĀKSTS

Kungiem, dāmām labu apetīti!

Pamalē aust asiņaini rīti.

Kamēr kruasāniem sagremoties ļaujam,

Piedāvāju uzmanībai kauju.

 

Labā pusē Orleāna slejas,

Mūri baisi, slēgtas visas ejas,

Tilti augšā! Šaujamlūkas – bieds!

Nevar skriet, lai neatdurtos kā miets.

Orleānu angļi apsēduši –

Cik var ciest? Kā apskrējusies dūša!

Taču es reiz kaujā pārāk steidzos,

Bulta ķēra, bruņukrekls kur beidzas –

Kule pušu! Dālderi birst laukā,

Ne vairs vīnu nopirkt var, ne mau...

Man šķiet, es novirzījos.

Vai gan patiesību sacīt bijos?

Kungiem, dāmām labu apetīti!

Kumosiņus sakošļājam glīti!

 

Lūk, par visiem staltāks, zilu bārdu,

Komandieris, Žils de Rē tam vārdā.

Lietpratīgi karapulkus rīko,

Kamēr jaunava tik cīņā mesties tīko –

Brīnums gan, kur tāda Žanna radās –

Kas gan ticētu, ka vīrus meiča vada?

Duets tāds nudien ir neredzēts –

Žannas gara spēks un Žila karaspēks...

 

Jā, starp citu, ļaudis melš, ka Žils de Rē

Melnu noslēpumu turot dvēselē.

Pils tam plaša, visur viesi staigā,

Tikai viena telpa noslēgta un baiga.

Žils ir liels, un lielas iegribas –

Auru laiks nekad tam nebeidzas.

Ik pa laikam jaunu dāmu tīko,

Dabū ciet un uztaisa tai sīkos,

Taču izaugam neviens tos neredzēs –

Pazūd līdz ar mātēm tie bez vēsts.

Smaržo dārzs, var elpot pilnu krūti,

Bet pie slēgtās telpas – smaku jūtam.

Ļaudis melš, ka tur viņš bērnus rijot,

Kaudzē krājas kauli apgrauzīti...

Bet man šķiet, es novirzījos...

Kungiem, dāmām labu apetīti!

 

Lai vai cik Žils būtu miesaskārs,

Karavadonis viņš mums ir leģendārs.

Arī mūsu karogs viņa slavu nes –

Klausieties, to izskaidrošu es.

Sarkanais ir mūsu lietā asins,

Baltais – tā ir Žannas nevainība,

Zilais – tā ir mūsu Žila bārda.

Ja kāds te nav gudrs, lai tic uz vārda!

 

Tātad kauja... Žils, lūk, apsver visas ziņas,

Tālāk redzam baltu karodziņu –

Tā nav padošanās, tur ir Žanna pulka vidū,

Viņa cīņā sauc, skat, zobenu kā tver...

Ai! Bulta viņu ķer!

Skat, dvēselīte vāra plidu-lidu

Tieva mata galā plivinājas...

Vai būs nāvīte? Šķiet, izredzes ir vājas...

Nepārprotiet! Grūti man ar smīnu –

Viņu glābt var tikai Dieva brīnums...

Galms ir sastindzis dzīru vidū. Tiek uznesta ievainotā Žanna ar bultu krūtīs.
Fonā ieskanas eņģeļu balsis.

ŽANNA (dzied)

Kāpēc man melna migla acīs?

Vai tiešām atkal dzirdu balsis?

Vai tās man vēlas kaut ko sacīt?

Ko vēl no manis tās var prasīt?

Es lūdzu Dievu, lūdzu svētos,

Cik vien ir manos vājos spēkos –

Lai atgūstos, lai tiek piepildīts –

Dieva Vārds, kā ir teikts, kā nolemts...

 

Dieva jēru ganāmpulki

dzelžu bruņas apjozuši,

zvēra dūšu saņēmuši,

iet par savu tēvu zemi kaujā.

Ganu suņi vilku baru

prom pār melnu upi aizdzinuši.

Erceņģelis Mihaēls nokauj pūķi debesīs...

 

Drošu sirdi, franču zemes dēli!

Trenksim angļus prom no Orleānas!

Cērtiet piešus karazirgiem sānos!

Te nav laika kādu lieki žēlot.

Dieva vārdā, cērtiet viņiem galvas,

Lai te suņi apgrauž viņu kaulus!

Lai par visu, lai par visu, lai par visu maksā,

Līdz pat pastardienai...

 

Žanna, atguvusi spēkus, pati izrauj sev bultu.

 

Ilze Ķuzule-Skrastiņa Žannas lomā Dailes teātrī (2016. I)

Pauze. Tad Āksts turpina stāstīt galmam, kas atdzīvojas.

ĀKSTS

Kungi, dāmas, cērtiet zobus gaļā –

Tikām mēs no lielas bēdas vaļā!

Žanna pati bultu izvilkusi,

Ticību un spēkus atguvusi,

Karavīri droši viņai seko,

Angļi tā kā zaķi projām ļeko.

Re, cik braši ejam viņiem virsū!

Šoreiz tiešām dabūs tie pa... ļipu!

Luārā ja noslīks angļi daži –

Franču zivīm zobi tā kā naži.

Klajumā ja neizdosies glābiņš –

Maitu lijām pazudīs tie knābī.

Visur, kur būs jūtams angļu smārds, –

Sūdu mušām kumoss gardum gards.

Vārdi šie varbūt nav ļoti glīti,

Tomēr, kungi, – labu apetīti!

Dažas dāmas, skatos, paģībušas jau,

Tāds ir karš, un smalkuma te nav.

Galvenais, lai Francija ir brīva,

Lai plūst vīns un skaista mūsu dzīve.

Lai var dzīrot – un pie joda sātu...

Vai es jūtu buljonaromātu?

Lauru vainagiem ir karapulki vīti.

Kungiem, dāmām labu apetīti!

.....

Un ja es, te gvelžot, izraku sev kapu,

Lieciet man uz kapa lauru lapu!