Franks Gordons

VIDUSĀZIJAS TAUTU SACELŠANĀS 1916

 

Tas, kas I Pasaules kara pētniekiem varbūt šķiet nenozīmīga epizode, salīdzinot ar armēņu genocīdu, patlaban Centrālāzijas pēcpadomju novados un it īpaši Kazahstānā ir traģiska lappuse šo tautu likteņgaitās. Pirms 100 gadiem, 1916. gada vasarā, cariskās Krievijas karaspēks, lietojot artilēriju un nopostot veselus ciemus ar to iedzīvotājiem, nežēlīgi apspieda sacelšanos, kuras iemesls bija cara Nikolaja II rīkojums attiecināt likumu par obligāto karaklausību arī uz impērijas islamticīgajiem pavalstniekiem, kuri līdz tam no tās bija atbrīvoti (daļēji viņu politiskās neuzticamības dēļ). Cara impērijai bija vajadzīga ne tikai lielgabalu gaļa, bet arī bezmaksas darbaspēks, un dzirkstele, kas lika uzliesmot dumpim, bija cara ukazs, kas paredzēja piespiedu kārtā iesaukt visus cittautiešu (inorodčeskih) vīriešus vecumā no 19 līdz 43 gadiem „zemes darbiem” (galvenokārt tranšeju rakšanai) piefrontes joslā, kas tolaik sniedzās no Daugavas līdz Karpatiem. 10 miljoni islamticīgo, kas apdzīvoja cara impērijas guberņas Centrālāzijā – Turkestanā un it īpaši t.s. „Lielo stepi” – kazahu (tolaik oficiāli kirgīzu) ciltis, var teikt, jau „bez tā” ienīda carisko administrāciju, pērkamo krievu ierēdniecību, arvien lielākā skaitā ieplūdinātos krievu kolonistus (poseļency) un īpaši kazakus, kas „stāvēja impērijas sardzē” un nicināja tos, kas nav pareizticīgie.

Te jāatgādina, ka 1914. gada oktobrī Vācijas un Austroungārijas aliansei pievienojās Osmaņu impērija, kuras valdniekam – turku sultānam – bija teoloģiski pamatots pasaules musulmaņu kalifa tituls, un turku aģenti prata aģitēt! Vārdu sakot, 1916. gada 4. jūlijā Samarkandas apgabala Hodžentas pilsētā sākās sacelšanās, un 17. jūlijā Turkestānas kara apgabalā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, jo pretestības vilni apturēt vienā rajonā neizdevās. Impērijas islamticīgos īpaši saniknoja tas, ka taisni viskarstākajā ražas novākšanas laikā vīriešus gribēja atraut un sūtīt uz tālo piefrontes joslu, kas tiem bija sveša un absolūti vienaldzīga. Kazahi, uzbeki, uiguri nebūt negrasījās ne tikai mirt, bet pat sviedrus liet „baltā cara” labā.

Grūti aprēķināt nemiernieku pareizo skaitu – viņu bija vismaz vairāki simt tūkstoši. Pret viņiem vērsās 30 000 krievu karavīru, kurus vadīja ģenerāļi Kuropatkins, Suhomlinovs un Folbaums (baltvācu cilmes). Nemierniekiem bija savi vadoņi – Džangildins, Kasimhodža un Amangaldi Imanovs (kad es 1941. gada rudenī mācījos Almaatas krievu plūsmas 1. vidusskolas 6. klasē, Amangaldi Imanovs skaitījās „puslīdz boļševiks”). Pagastu, pēc tam apriņķu līmenī tika ievēlēti hāni. Nemiernieku bruņotajām vienībām (galvenokārt jātniekiem) bija savs vēlēts orgāns – Keness (Sapulce), kas tiecās ievākt nodokļus.

Sacelšanās tika brutāli apspiesta. Kritušo nemiernieku skaits aplēsts kā vismaz 350 000, bet tiek minēts arī skaitlis 600 000. Precīzi mēs to laikam nekad nenoskaidrosim. Ar artilēriju tika apšaudīti veseli ciemi, kuru iedzīvotājus „pļāva” ar ložmetējiem. Nemiernieku naids, kā jau teikts, bija vērsts arī pret krievu kolonistiem: nogalināti 2 325 šo pareizticīgo zemnieku, galvenokārt sievietes un bērni, jo vīri bija frontē. Spēku samērs bija tik nevienlīdzīgs, ka krievu korpuss (30 000 vīru) zaudēja tikai 97 kritušos!

Bailes no represijām pamudināja 500 000 kazahus (pusmiljonu!) doties uz Ķīnu. Pats piedzīvoju līdzīgu situāciju.: 1942. gada rudenī, atrazdamies kā kara bēglis Ajaguzā – Turkestānas-Sibīrijas (Turksib) dzelzceļa mezglā, visapkārt dzirdēju sarunas, ka tūkstošiem kazahu jauniešu, kas negribēja „mirt par Staļinu” un kuriem Hitlers bija pie vienas vietas, dezertēja un ar pavadoņu palīdzību bēga uz Ķīnu, precīzāk – uz šīs valsts Sinczjaņas provinci. Tā pati aina bija vērojama arī Lielā bada laikā (1932-1933), kad boļševistiskās kolektivizācijas iznākumā kazahu tauta zaudēja no 1 līdz 2 miljoniem cilvēku – līmenis tuvojās Ukrainas golodomoram. Arī tad kādiem 100 tūkstošiem kazahu izdevās izbēgt uz Ķīnu.

 

Raksts, grafiski mazliet atšķirīgs, pārpublicēts no sērijas „Laiku un vietu mijās” sadarbībā ar autoru un laikrakstu Brīvā Latvija / Laiks (2016.30.I-5.II) redaktori Ligitu Kovtunu.

Par politisko analistu, vairāku grāmatu, arī romāna Mijkrēslis Mikrorajonā, autoru Franku Gordonu skat. JG284:49 un arī rakstu JG270(2012):29-31
(<www.jaunagaita.net>)