DZĪVOT PATIESĪBĀ – PATIESI

Sarmīte Radiņa. Pļavas nomniece. Madona: Erante, 2015. 207 lpp.

 

Pērnvasar, meklējot Nīčes akmeni Engadinas ielejā, man gadījās iet gar bezgala skaistu kalnu pļavu ziedu pilnbriedā. Šveices dabassargi iebraucējiem nemitējās atgādināt: Līdz siena pļaujai un tās laikā pa pļavām staigāt ir stingri aizliegts. Vai šādā vidē kas tāds maz iespējams? – Par cilvēka sirdsapziņas nerakstītiem likumiem taču atgādina kaut vai lielais granīta klintsbluķis tepat Silvaplānas ezera krastā, kur 1881. gada 6. augustā vācu filozofam 600 pēdu virs jūras un daudz augstāk pār visām cilvēciskām lietām nāca apskaidrība – doma par mūžīgo atkārtošanos. Šo seno laika rata konceptu, proti, ka laiks netiecas uz taisnvirziena mērķi, bet virzās pa apli, Fridrihs Nīče (Friedrich Nietzsche, 1844-1900) inovatīvi pavērsa „eksistenciālās pragmatikas”, „pašsuģestijas” virzienā, aicinot dzīvi turēt svētu ik brīdi, jo dzīvei ir jāizdodas ikkatrā dzīvotā mirklī (Rüdiger Safranski).

Neilgi pēc atgriešanās no Nīčes vietām itāļu Šveicē sastapos ar vēl vienu „pļavu”, un šoreiz ar visu „nomnieci” – Madonas dzejnieces Sarmītes Radiņas (1960) jauno – sesto dzejgrāmatu Pļavas nomniece. „Pļavas” metaforā iekodēta Latvija, kur rit liriskās varones dzīves kamols, kur dzimst un nobriest domas un visam jēgu piešķir mīlestības patiesums un skaistums. Tomēr cilvēka dzīvei nav mūžības ilgotnes; viss domājamais, mentāli vai fiziski tveramais un sajūtamais ir Augstākās gribas piešķīrums kādam vien zināmā, atvēlētā laikā; cilvēks ir vien savas dzīves nomnieks, un tas saasina uztveri – kāds gan būs sanestais pļavas ziedu medus, kad Lielais Gudrais to sviedīs liktens tiesas priekšā cilvēka mūža atvasarā? Vācu domātājs un valodas stila nepārspētais meistars Nīče jau pateicis priekšā – ikkatram nodzīvotam mirklim ir jākļūst par tā atkārtošanās vērtu un cienīgu, un manas asociatīvās nojautas nemāna: starp Nīčes ierosināto indivīda garīgās atjaunotnes kontinuitātes nepieciešamību un Pļavas nomnieces liriskā „Es” ētisko uzstādījumu pastāv dziļa likumsakarība – liriskā vēstītāja dvēseles dzīve savā izveides un pilnveides ceļā virzīsies augšup pa vertikāli. „Nomniece” šim virsuzdevumam tuvosies ar lielu sirds bijību, uzkrājot sevī dzīves norišu izpausmes daudzveidību, jo virzība caur prāta un jūtu pieredzi pieļauj padarīt neapzināto par apzināto un izzināto paust Dvēseles valodā. –

Ērihs Fromms (1900-1980), apkopojot psihoanalīzes problēmu, raksta: Apzināt neapzināto nozīmē pamosties, atvairīt ilūzijas, fikcijas un melus, ieraudzīt realitāti tādu, kāda tā ir patiesībā. Cilvēks, kurš atmostas, ir atsvabinājies cilvēks, kura brīvību vairs neierobežo ne citi, ne viņš pats. Process, kurā cilvēks apjauš iepriekš neapjausto, ir viņa iekšēja revolūcija. Tiekšanās griba uz sevis garīgo atjaunotni, kuras virzību var apzīmēt ar Nīčes imperatīvu Topi, kas esi! – jeb, Sarmītes Radiņas vārdiem runājot, vēlme būt (..) starp pasauli sevī un pasauli apkārt, izteikta jau krājuma uztakts dzejolī: kas pateiks priekšā: / cik ugunīs jāsadeg, / cik upēm jāpārpeld,/ cik sāpēm jāpārsāp, / lai puteklis / beigtu putēt / un iespētu mirdzēt? (4. lpp.).

Visai apjomīgais, astoņās nodaļās satilpinātais dzejas teksts pārstāv divas centrālas tēmas: cilvēka dvēseles dzīve un likteņa (cilvēka rakstura) vērpiens, ko kopā satur to zemzemē cieši saaugušās saknes. Jāpiebilst, ka liriskā „Es” domu paudumi nav saistīti tikai ar kādu vienu nodaļu, tie brīvi virzās pa visu poētiskā teksta telpu variāciju vai tematisku pārklājumu veidā. Tāpēc atsevišķas nodaļas izcelšu vien tāpēc, lai rastos priekšstats par krājuma kopējo struktūru.

Pirmā nodaļa („Vien jaušamas nejaušības”) sniedz bagātīgām noskaņām, niansēm piesātinātu apjausmu par „nomnieces” dvēseles dzīves smalkajām finesēm. Tas ir sarežģīts starpstāvokļu, norišu („Es-Tas”) un „Es-Tu” attiecību kopums, taču ļoti dzīvīgs, nemitīgā maiņas un tapšanas procesā esošs cilvēka esmes fenomens, bet arī mēģinājums aptvert viņa iedabas neizzināmību, kā arī spēja ielūkoties paša dvēseles ēnainajos mežezeros. Tur uzejamas gan dvēseles izglītībai nepieciešamās klusuma iestaigāt[ā]s takas, gan vienatnības kundzība sava paša tuksnesī, tur saziņā ar Dieva pasaules likumiem bez lieka skaļuma, meditatīva rāmuma toņkārtā top Dvēseles rakstu grāmata. Šā posma Visuma lietu kārtībā visaugstāk sasniegtais punkts ir apjēga, ka uz to sev līdzi ir jāmudina arī citi: Vakars. / Kāds klauvē. / Pārnācis pāri. Satiksimies? // Es esmu mājās? / Esmu mājās! (25). Liriskā „Es” tebūšanas mehānisma dominantes paspilgtināšanai pakļaujas arī poētikas līdzekļi, piemēram, ziemas un pavasara sadurē radušos dabas norišu tēlojums, pausts lielākoties vēja, putnu, padebess stāvokļu kā nemiera, nepastāvības, netveramības un mainības simbols, taču tas viss kopā kā lūgsna / kā gaisma // sastarota / apputeksnēta / būvē vertikāli / no sapņiem.

Nākamā nodaļa – „Magoņu sārta vārda māsa” – pārsteidz ar neparasti strauju poētiskā naratīva kāpinājumu; tur viss sprikst un švirkst, liesmo un svilst. Opozīcijā balstītā „Es-Tu” saspēle, piemēram, nodaļas tituldzejolī Tu – zemturis, / es tavās rokās – / magoņu sārta / vārda māsa (43) neizslēdz jūtu tektonikas neaprēķināmās sekas; lai atceramies Aspaziju: Bet mīla mūžam dzīvo no tā, / Kas nava nekad un nevar būt, / Ka divi spētu par vienu kļūt, jo Tad sabruktu pati būtība, / Kas visa uz pretstatiem uzcelta. – Mīlestība te sevi izteic kā kaut ko vārdos neizsakāmu, vien ar sirdi apjaušamu vai domās pārraidāmu, kā steigas, pārsteidzības noliegumu, kā ar iecietību apveltītu raksturu pieslīpēšanās mākslu, kā jūtas, kas spārno, kā paļāvības un uzticēšanās priekšnoteikumu. Šie mīlas sārti neizplēn arī tad, kad dzīve jau iesniegusies pusmūžā, – tie turpina gailēt zemdegās kā līdz sāpēm apzināta, nepārejoša mīlestības svētība. Tai veltīti šīs nodaļas skaistākie dzejoļi (44-45, 47).

Pēc magoņu sārta, kur dzirksteļo „Es-Tu” savstarpējā vilkme un atgrūšanās, divās nākamajās nodaļās iestājas zināms jūtu atskurbums. – Indivīds ir sarežģīts veidojums, un tāpēc, ja viena taisnība / slīd cauri otrai tā, ka nekas / nepaliek pāri, nav jābrīnās, ka partneru attiecības sašķīst pret zemūdens klintīm: ...ārdās privātie negaisi, / ārdās. // Pārbīda dvēselē kuros jau kalnus, / izmaina upēm gultnes, / alas pazemē rok un pārrok – nenovaldās (81). Pat jūtu ķīmijas vislabvēlīgākās konstelācijas gadījumā ikvienam savureiz nepieciešama vienatne, savrupība, introverta pašapcere. Un tomēr – arī šādiem dusmu gunskuriem un pretrunīgu nostādņu sastatījumiem cauri spēj izlauzties gaismas strēle, lai sevis atjaunotnes vārdā veicinātu atkārtošanās mirkļa iespējamību, respektīvi, tā jābūtību. – Skaidas lec uz visām pusēm – / Skaldām malku katrs savā meža pusē. // (..) Ejam tuvāk no abām pusēm.../ Tiešām tas viss tā lēnītēm / Pašu vien sagādāts? (84).

Indivīda garīgo pilnveidošanos nopietni kavē sociuma kultivētais egoisms, jūtu atrofija, rīcības neizlēmība un gļēvums, kas tam izpogāts ārā / pavisam no prāta, tāpēc jau Taisnības dīķis aizaug ar lēpenēm. – Fromma cilvēka „iekšējas revolūcijas” izpratnē šo nodaļu uzskatu par „Es” vēstītāja nākamo pakāpšanos augšup pa spirāli; te vienviet sariesies indivīda attīstībai pats būtiskākais jautājums: būt vai nebūt? Merkantilais vai garīgais? Aptaukojusies degunpriekša vai indivīda spilgts neordinārisms nākotnes perspektīvā? Norises signalizē tuvošanos kritiskās masas robežai, – ģeometriskā progresijā pieaug cilvēku attieksmes, nostājas vienaldzība, ko pastiprina arī indivīda apziņa par savu nespēju novērst laikmeta politisko nejēdzību cēloņus; sanāk vien kusla ņemšanās ar seku apkarošanu: slimojam, slimojam, / bet kārpāmies atkal ārā. / Nesadzīstam, / vien rētojam (142). Bet tikmēr zaļa josta / apkārt manu Tēvuzem’ – / pagaidām. // Kamēr nogaidām, kamēr visiem smaidām, / savelkas mazāka, / savelkas ciešāka (147), un iztukšojas mūsu zeme un zirneklis izsvītro visus / No dzimtas saraksta (153). Lidmašīnas / Ceļas gaisā tik smagi, jo mūsējie projām iet (152). Bet lielās pilsētas kļūst aizvien nelatviskākas un latvietis tajās nebeidz un nebeidz dziedāt svešu dziesmu (A. Krūklis), lai gan Dvēselei domas / pieskaras latviski (156)...

Mūsdienu dzīves situācijā, kad pasaule neiedomājami ātri mainās, šā diskursa kodīgā sūrme kā „Es” vēstītāja personiskās stājas stabils atskaites punkts met izaicinājumu ne vien nacionāliem, bet pat globāliem procesiem; liriskā „Es” patiesie, atklātie un drosmīgie vārdi aktivizē apziņā pilsonisko atbildību, par ko liecina spilgtais pretsvars – nākamā nodaļa „Viss ir tik ļoti pa īstam”. – Te dzidra ūdens straume ar spēju šalti aizskalo prom arī indivīda dvēseles sārņus, jo ir nepieciešama Tukša izmēzta vieta / Jaunam laikam,/ Gadam un Liktenim, – vieta, kur Aizlū[gt] par pļavu, zvaigžņu debesīm,/ savu zemi zem kājām (161), kur izzināt to, kas cilvēkam pats būtiskākais – izpratne par Latviju kā savas sirds mājvietu: Tā tikai izskatās, / Tā tikai liekas, / Ka koki stāvus ieaug debesīs. / Tie visu mūžu / Dziļi zemē tiecas / Un pieturas pie Latvijas.// Ar sapņiem debesīs es arī, / Ar prātu – savā pieturā. / Uz laiku te, uz īsu laiku, / Ko tikai citur kāds mums skaita. / Līdz brīdim, kad es zemē tiekšos, / Pie Latvijas es pieturēšos (165). Šī nodaļa atveseļo tādus jēdzienus kā patriotisms un nacionālā piederība, un atdod tiem atpakaļ viņu īsto vārdu: vērtība.

Lai gan Sarmītes Radiņas dzejgrāmata turpinās vēl divās nelielās nodaļās, doma sasniegusi tādu norūguma pakāpi, ka prasās pēc noslēguma, un tieši šajā vietā es to izjūtu kā apli, kurā čūskas galva sasniegusi asti – tā šo pašu domu risinājis tēlnieks Dmitrijs Levins (1955) savā skaistajā bronzas skulptūrā Zaratustras čūska (2014) pie Nīčes mājas Silsmarijā (Sils Maria). Runājot simbolu valodā, šeit noslēdzas Nīčes atklāsmes – visa esošā atkārtošanās – kārtējais posms, taču garīgās atjaunotnes ceļš ar to nebūt nebeidzas; savā turpinājumā tas rada pievienoto vērtību: indivīda spēju dzīvot reālā situācijā – Nīčes vārdiem runājot, „dionīsiskā” un „apolloniskā” īstenībā – un saglabāt sevī patiesuma apziņu. Tāpēc dzejgrāmatas abas noslēguma nodaļas uztveru kā atelpu, kas rada iespēju atgriezties „Es-Tu” savstarpējās tebūšanas dvēs’les baltā augstumā: Kas to zina kurā pusē / kas to zina kad / nolīdzinās izlīdzinās / debesis ar zemi / Daukas apvārsnis ar sapņiem / skatiens mans un tavs // paliek svītra / zilganbalta / vertikāla.

Gundega Zēhauza

 

 

Gundega Zēhauza (Gundega Seehaus, dzim. Buša) kopš LU beigšanas (1971) strādājusi par ārštata recenzenti un latviešu rakstnieku darbu [Regīnas Ezeras romāns Aka (1986) un noveļu krājums Cilvēks ar suņa ožu (1982)] izdevēju Berlīnē izdevniecībās „Volk & Welt”, „Aufbau”, „Der Morgen”. Berlīnes Humbolta U. aizstāvējusi filoloģijas doktores disertāciju par latviešu literatūras izplatību Vācijā, bijusi zinātniskā līdzstrādniece Humbolta U. Slāvistikas institūtā. Publicējusi virkni rakstu par latviešu literatūru Rostokas U. publikācijās, Latvijas ZA Vēstīs, Karogā, Kultūras Forumā, arī JG172(1989) – par Aijas Janelsiņas-Priedītes filoloģijas doktores disertāciju Als die Bäume sprechen konnten (Kad koki runāja, 1987), veltītu asociatīvo valodas tēlu funkcijai Kārļa Skalbes pasakās. Zēhauza ir sastādītāja un priekšvārda autore bilingvālajai latviešu dzejas izlasei Rīga ūdenī/Riga im Wasser (Tapals, 2004). Dzīvo gan Rīgā, gan arī Berlīnē. Dzejniece Sarmīte Radiņa ir Madonas novada bibliotēkas galvenā bibliotekāre.