SILIŅA PIERAKSTI

Uldis Siliņš. Atskatīties, pasmaidīt. Autobiogrāfiskas piezīmes (1930-1945). Rīga: Zvaigzne ABC 2015

 

Atslēgvārdi šai Ulda Siliņa grāmatai ir „pasmaidīt” un „piezīmes”. Siliņš savas piezīmes šajā grāmatā ir sakopojis septiņās nodaļās. Trīs nodaļas - Agrīnie gadi, Mūsmājas, Dar’ man, tēv(i)s, pastaliņas ir ar treknāko humora devu, jo autors notikumus atstāsta no maza zeņķa skatpunkta. Nodaļā Raduraksti Siliņam ir vesela bagātība krāšņu raksturu Carnikavas sievu, par kurām Siliņš varētu uzrakstīt gan lugas, gan stāstus Jāņa Ezeriņa stilā. Ak, Maskava, tu varenā, Hitlers nāk ar lieliem soļiem, Vāczeme ir nodaļas, kurās humora deva ir mazākumā. Personu vārdus, manuprāt, Siliņš bieži nav lietojis ar piesardzību, dažkārt šķiet, ka pieminētās personas aprakstītas baumu iespaidā, varbūt pat nevajadzīgi.

Rokā tverama un šķirstāma, šī ir ceturtā Siliņa grāmata – divas nākamās arī ir autobiogrāfiskas piezīmes, kas izdotas e-grāmatas formātā – žēl, jo tās ne visiem var būt pieejamas lasīšanai. Vēl pūrā Siliņam, starp citiem publicējumiem, ir firmas Ievanda izdotās vienpadsmit atsevišķu lugu grāmatiņas.

Uldim Siliņam ir īpatnējs, bieži pašironijā tverts humora stils: lakonisks, trāpīgs – līdz melnā humora līmenim. Aprauti teikumi, tiešas frāžu bultas, kas subjektu neievaino „nāvīgi”, bet tam arī neglaimo. Ulda spējas pasmieties par sevi un līdz ar to aizraut klausītāju/lasītāju smiekliem līdzi, attaisno asās humora „bultas”, kas vērstas pret kādu citu „upuri”. Publikai Uldis savu humoristisko tekstu pasniedz ar ļoti nopietnu ģīmi. Ulda sejas izteiksme jau vien rosina skatītājus uz smiekliem. Lai arī lasot Ulda piezīmes, pats runātājs nav acu priekšā, tomēr viņa īpašā balss un intonācija ir dzirdama tekstam cauri.

Uldis, Uldis kas tas Uldis? Kas to Uldi nezināja? Austrālijas latviešu trimdas sabiedrība Uldi Siliņu kā jaunu, nepiedzīvojušu aktieri, iepazina jau 1951. gada decembrī – pirmās Austrālijas latviešu Kultūras dienās Sidnejā, Franka Džefersona lomā J.B. Prīstlija lugā Cilvēki uz jūras.

Iedod tik Uldim ‘mazo pirkstiņu’ – turpmāk viņš no skatuves ņēma un deva ar pilnu roku! Kas reiz skatuvsdēļus minis, kas tur aplausus ir šķinis – tas uz mūžu saindēts! Savā vientiesībā domāju, ka šī loma Uldim bija teātra gaitu sākums – aplama doma. Lasot autobiogrāfiskas piezīmes Atskatīties, pasmaidīt sapratu, ka Uldis jau pamatskolas gados Carnikavā sirga ar vēlmi kļūt par aktieri.

„Man netika neviena loma. Domājat, ka tas nesāpēja? ... mans tēvs bija režisors! ... Skolas teātra iestudējumi Ziemsvētkos pārgāja mātes rokās, un arī man bija cerība tikt pie kādas lomas... Par spīti tuvajai radniecībai ar režisori, uz skatuves netiku. Man bija māte jālūdzas, lai uzraksta kādu lomu arī man. Kad māte apžēlojās, tad tiku uz skatuves par čigānu vai ko citu gauži nenozīmīgu. Pie lomām tiku tikai Ādažos... Spēlēju Sīkstuli „Sprīdītī” un ar panākumiem.”

Ja tuvākais radagabals, kā māte, neuztic Uldim lomas, tad nekas neatliek kā sākt pašam rakstīt skečus – teatrālas izrādes.

„Savu pirmo humoristisko skeču sacerēju apmēram 11 gadu vecumā, un kopā ar Krūmiņa Uldi nospēlējām to priekšā Mēnesdēlu kalponei Lillim mūsu klētiņā. Audience nebija neko zinīga, līdz ar to panākumi neizpalika.

Mūsu nākamā teatrālā izrāde bija Muciniekciemā. ... Jau no rīta sākām gatavoties pirmizrādei. ... Bija paredzēts uzvest skatus no Mērnieku laikiem – Ķeņča monologu, Pāvulu un Ķenci cietumā, Ķenci pie Pāvula un viņa sievas.

Pāvula sieva bija Kalnbērziņu Uldis (ar palamu Āpsis-Terjers), un būtu bijis labāk, ja Pāvuls būtu nomiris vecpuisī. Izrāde nebija reklamēta, un līdz ar to mums bija tikai viens skatītājs – Āpša mamma Kalnbērziņa kundze. Viss gāja labi līdz brīdim, kad uz skatuves parādījās Āpsis-Terjers. Sašutis, ka izsperts no sava laulātā drauga gultas, viņš bija nevaldāms. Skats beidzās gandrīz vai ar izkaušanos – Āpsis bija tā iejuties teātra gaisotnē, ka viņu nevarēja dabūt nost no skatuves. Pēc izrādes Kalnbērziņa kundze teica: Tā, tagad es izteikšu savu kritiku. Viss bijis labi, kamēr uz skatuves bijuši tikai divi, bet kad tikuši visi trīs kopā! ... Mon Dieu! Tā nevarot pārspēlēties.

Tas aizskāra manas režisora jūtas. Saki to savam sasodītajam puikam! – es nodomāju.”

Tomēr Kalnbērziņa kundzes kritika neapdzēsa nedz Ulda aktierdegsmi, nedz rakstnieka, dramaturga spējas. Uldis rakstīja feļetonus, skolēnu raksturojumus, bija redaktors klases sienasavīzei. Kad 1950. gadā nokļuva Austrālijā, rakstīja feļetonus Austrālijas Latvietim.1959. gada decembrī Austrālijas Latviešu 9. Kultūras dienu ietvaros, Sidnejas Latviešu teātris iestudē Ulda Siliņa lielformāta pasaku lugu Ganu zēns un velns. Autors un režisors Uldis Siliņš - ansamblī 61 dalībnieks. (Būtu izgudrota laika mašīna, un ja Uldis nebūtu tik pieklājīgs, viņš Kalnbērziņa kundzei, kas viņa pirmos drāmas soļus uz skatuves nokritizēja, ka trīs aktieri esot bijuši par daudz!, varētu parādīt garu degunu.) Nu re kā! – 11gadu vecumā pirmais skečs – 29 gadu vecumā lielformāta luga.

Dziesmas Uldim ir sevišķi tuvas, gan ar paša radīto humoristisko tekstu viņa rēvijās, Kaleidoskopos gan nesenās visiem iemīļotās tautas dziesmas, dziedamās rotaļas, šlāgeri, karavīru dziesmas, un daudzas no tām Siliņš ir ievietojis šajā grāmatā – lai tikai mēs tās neaizmirstu!

Kur tad šī dziesmu „mīle” Uldim ir radusies? Kad Uldim bija septiņi gadi, viņš atceras, ka bijis liels dziedātājs. Savās autobiogrāfiskās piezīmēs Uldim ir jāizkrata uz mazās sirsniņas sakrājies rūgtums:

„Dažkārt pie Elzas (Ulda tantes) vasarā ciemojās operdziedone ... Paula Brīvkalne .... mēs bijām braukuši ar laivu – Paula, Elza un es. Elza mājiniekiem stāstīja, ka abas dziedājušas. Mans atgādinājums, ka arī es esmu dziedājis, palika neievērots. Kad stāsts tika atkārtots, atkal tas pats. Tagad es to visiem paziņoju vēlreiz. Es esmu dziedājis kopā ar vēlāk slaveno operdziedoni Paulu Brīvkalni. Basta!”

Nodaļā Agrīnie gadi Uldis atstāsta ziņkārīgā puišeļa taujāšanu par savu „izcelsmi”:

„Vai jūs esat ievērojuši, ka pieaugušie nekad nedod tiešu atbildi uz āķīgiem jautājumiem? Viņi met visādus līkločus un mēģina pūst miglu acīs. ... Reiz mātei ieprasījos: Mamm, kā es te uzrados? ... Tevi atnesa stārķis!

Ziniet, es vēl šodien viņai pa pusei ticu. Bet stārķa teorija man nelika mieru. Stārķis? ... Vai ir tāda liela noliktava, kurā visi bērni salikti pa plauktiem un stārķi kā taksometri gaida uz jumta? ... Es jau biju iesniedzis vairākus pieprasījumus pēc brāļa, bet acīmredzot tie bija sapinušies birokrātijas tīklos un stārķi nebija sasnieguši. Kādu dienu redzēju māti stāvam pie stārķu ligzdas! Bravo! Nu beidzot būs brālis! Skrēju sakrāmēt visas salauztās mantiņas un tādas, kas pašam nepatika, lai dāvinātu brālim, un sāku svēteļiem sekot kā ēna. No rītiem skrēju ārā skatīties vai brālis nav uzsviests uz jumta. Brāli? Tie tev nesīs brāli? Viņi nedeva ne pigu par manu brāli! Nākamos trīs mēnešus stārķi vazājās pa pļavu, lasīdami vardes!

Turpmākos nodaļas paragrāfos Uldis aprak­sta, starp citām bērnības epizodēm, izgriezto bikšu cauruma lietu, lai pierādītu savas skrodera spējas; kliņģera mandeļu lietu, un citas centīgās, bet neveiksmīgās epizodes, kam visām seko mātes izmisīgais – augstā debess!:

„Kliņģerim piemīt interesanta īpašība. Tas rada ap sevi magnētisko lauku, kura spēks ir tieši proporcionāls bērna vecumam. Tas velk tevi arvien tuvāk un tuvāk, līdz tavs deguns ir tieši divus centimetrus no kliņģera. Pēkšņi visskaistākā mandele sauc: Ēd mani! Pašaizsardzības instinkts teic, ka vienas mandeles iztrūkumu neviens nepamanīs. ...Jūs man piekritīsit, piecas mandeles uz liela kliņģera izskatās idiotiski. Ka nav, lai nav! Uz kliņģera vairs nav nevienas mandeles, un tev pretim raugās bakurētains, cepts mīklas gabals. ... Ienāk Centrs un ierauga postažu. Augstā debess! Un ja Centrs saka augstā debess, tad tu esi visdziļākā ellē.”

Uldis ir bijis īsts Carnikavas zēns, kas par zvejošanu, laivām, tīkliem, nēģiem zina pat vairāk nekā Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcas, un var vārdnīcu nepilnības atspēkot. Atmiņu piezīmēs ir Carnikavas tālaika ēdienu apraksti, gan ar zivīm gan bez zivīm, un tos lasot, mutē saskrien siekalas, un apraksti tevi tā iekārdina, ka vari pat sajust maizes smaržu, kas nule kā izvilkta no malkas krāsns. Atmiņu piezīmēs ir daudz vārdu un īsu aprakstu ar novadvēsturisku, kultūrvēsturisku nozīmi no zeņķa redzesloka:

Pēc kristībām visi devās uz mazā kvaņķa māju, lai baudītu, ko Dievs devis... Pieaugušie apstāj bērnu kā mūris, tik sauc oh un ah ... manās acīs viņš izskatās pēc mērkaķa! Tāds nesmuks, mazs ute, baltā kleitā.... Bet lai nu kristāmais kāds, tortes bija labas, un kūku ēdājs es biju liels.

Savās autobiogrāfiskās piezīmēs Uldim vielas ir daudz, bet reti kāds piezīmju temats ir garāks par dažiem paragrāfiem, lappusēm. Apraksti par mazpulkiem, pionieriem, par kāzām, bērēm, iesvētībām, kristībām, zaļumballēm, Lieldienu priekiem, Vasarsvētkiem, Jāņiem, siena pļaujām, zvejošanu, reņģu žāvēšanu izraisa lasītāja interesi, tomēr rodas vēlme, ka daži no tematiem būtu veidoti kā īsstāsti. Piemēram, Jaunzemnieka Tomsona meitas Gustes likteni un lietā saistītos notikumus Uldis ir netieši licis pamatā savai lugai Ir akmeņi raud.

Anita Apele

 

Autore ir Latvijā uz dzīvi atgriezusies „austrāļu” latviete. Publikācijas trimdas periodikā.