VALODA KĀ RITUĀLS

Jāns Undusks. Gaidot vārdus. Rīga: Mansards. 2005. 224.lpp.

 

Igauņu prozaiķa, literatūrzinātnieka, esejista un dramaturga Unduska (Jaan Undusk) prozas krājumā apkopoti dažādos gados sarakstīti darbi – četri stāsti un trīs fragmenti no viņa vienīgā romāna Karsti. Stāsts par jaunu mīlestību (1990).

Lasot krājumu, šķiet gandrīz neticami, ka tas ir tulkojums, – tik virtuozi Maima Grīnberga izsekojusi un atšifrējusi Unduska valodiskās mežģīnes, kurās savijas lingvistiskas spēles un komplicētas filozofiskas atkāpes. Undusks nav viegli lasāms autors – viņa darbos saturam ir otršķirīga loma, jo rakstnieka interese un mīlestība koncentrējas uz valodu, kas viņa prozā veido pati savu struktūru un pasauli, šķiet, brīžam pilnībā „pārņemot kontroli” pār vēstījumu, un arī pats autors atzīst intervijā portālam Satori, ka viņu nodarbina jautājums par to, kā iespējams dzīvot starp fizisko un lingvistisko pasauli, vārdiem un lietām. Lai gan Undusks pievērsies šī jautājuma risināšanai no esejista pozīcijām, arī viņa prozā šī problēma nenoliedzami ir aktuāla – rakstnieks eksperimentē ar dažādiem vēstījuma veidošanas paņēmieniem un valodas iespējām, gan lai radītu jaunas meitenes cinisma un dumpja pilnu vēstuli – grēksūdzi māsai, gan ar diloni slima, Alžīrijā nonākuša jūtīga mākslinieka vīzijai līdzīgo, apziņas plūsmas tehnikā veidoto pieredzes tēlojumu.

Kaut arī stāsti krājumā nav kārtoti hronoloģiski, lasītājam iespējams gūt priekšstatu par Unduska prozas attīstību, sākot no 24 gadu vecuma, kad sarakstīts stāsts „Sala”, līdz acīmredzami nobrieduša prozaiķa darbam „Mīlestība pret grāmatām” (2002), kas kalpo arī kā zināma atslēga, kods Unduska prozas izpratnei – tajā galvenais varonis (1. personā) kļūst par liecinieku nenovaldītai kaislei pret grāmatu – pēc nakšņošanas bibliotēkā viņš nākamajā rītā novēro sievieti, kura ar saldējumu apķēpā un pēc tam izjusti laiza igauņu literatūras klasiķa Eduarda Vildes grāmatu Kalnciema piena vedējs. Pašironijas un smalka atsvešinājuma cauraustais stāsts izvēršas pārdomās par grāmatu kā gandrīz vai juteklisku jūtu objektu: Grāmatām nav jābūt īpašumā, ar grāmatām jādzīvo kopā, to zina katrs īsts mīlētājs. Ar mīlēto grāmatu jādzīvo iespējami cieši kopā, fiziskā paļāvībā, viņa taču pati to vēlas (13).

Savukārt „Sala” ir pieaugšanas stāsts, kurā jauna zēna atvadīšanās no bērnības iegūst mītiska un dziļi simboliska iniciācijas rituāla raksturu. Zēns sāk strādāt par uzraugu salā, kas stāstā darbojas kā ārpuslaicīga apziņas telpa. Salu ieskauj ezers un piekrastes dūņas, kurās jāpiesargās iestigt, citādi var nākties tā arī palikt – stāvot uz robežas starp divām pasaulēm. Ūdens, zeme, uguns (puisis salas vidū kurina ugunskuru) un sievišķais (uguns atblāzma pievilina līgavas zagļus, kas savu „laupījumu” atveduši uz vientuļo salu) – Undusks savu stāstu būvē no arhetipiskiem pirmelementiem, pie kuriem pieskaitāma arī valoda, kopā radot iespaidu par pasaules radīšanas mīta struktūru klātbūtni viņa prozā: Uguns bangu saceltais stiprais vējš rāva mani sev līdzi, taču es to pieveicu. Pa grāvi staigāju apkārt ugunij, un uguns man blakus veidoja savus mūžsenos bultveida tēlus. Uguns nerunāja ne par pubertātes vecuma asinīm, ne lauztām sirdīm, bet par to, kā zeme un debesis bija to radījušas un kā ūdens slāpējis. Es jutu, kā uguns sadedzina gaisu sev visapkārt, taču es šajā tukšgaisā pilnu krūti dziedāju (72).

Iniciācijas un rituāla tēmas atrodamas arī romāna Karsti (Kuum, 1990) fragmentos – „Vēstulē no provinces” un „Carnivorum”. Pirmā ir lauku meitenes vēstule pilsētā studējošajai māsai – juteklisks vēstījums par jaunu meiteņu sievišķības un seksualitātes dzīrēm, vasaras naktī kailām dejojot vecāku garāžā; savukārt „Carnivorum” – jauns puisis piedzīvo nobriešanu, vērojot savas mātes seksuālās izklaides. Lai gan sižeta kodolu katrā no stāstiem un romāna fragmentiem var nolasīt, pamatā Unduska prozai raksturīgs nelineārs vēstījums, kurā galvenie veidotājelementi ir vēstītāja apziņas procesi, paradoksālas valodas rotaļas un metaforiski filozofiskas atkāpes.

Krājuma tituldarbs – romāna fragments Gaidot vārdus – ir literārs mēģinājums nosaukt vārdā mīlestību un vienlaikus šo centienu bezcerīguma atzīšana: galveno varoni Rūbenu moka mīlestība, un viņš meklē vārdus, ar kādiem šīs mokas izteikt, taču valoda kapitulē spēcīgo cilvēcisko jūtu priekšā. Šis romāna fragments vistiešāk uzrāda Undusku interesējošo pretrunu starp valodisko un materiālo pasauli – rakstnieks apzinās un pēta vārdu maģisko funkciju, kas balstās mītiskās domāšanas paradigmā – zināt lietas vārdu nozīmē pār to valdīt: Taču tagad, rudās meitenes novītajos mīlestības pinekļos, teju vai mirstot, piepeši izrādījās, ka vārds, pareizāk sakot, kaut kur iespējamais un tik bezcerīgi gaidītais vārds, nudien kļūst par pašu dzīvi, ka vārda atrašanas mokas sakrīt ar dzīvošanas mokām, ka ar saturu nav līdzēts un saturs vienkārši nemaz nepastāv bez savādajām glosolālijas alkām, kuras meklēja ceļu no viņa iekšienes uz ārpusi, bet ar kuru radībām viņš netika galā – un kuru radībās viņš varētu nosmakt (101).

Undusks rotaļājas arī ar vēsturisku personāžu mītiem – stāsta „Tišbeina piezīmes par Gēti” (1999) centrā ir jaunā mākslinieka Tišbeina un radošās krīzes piemeklētā Gētes tikšanās Itālijā – literāra, misticisma caurstrāvota versija par rakstnieka iedvesmas meklējumiem un attiecībām ar realitāti un savu iekšējo pasauli. Savukārt stāsta „Osipa Bermanna dzīve” pamatā ir igauņu mākslinieka Erika Obermanna ceļojums uz Alžīru, kur viņš, uz nāvi slims ar diloni, pavada pēdējos divus savas dzīves mēnešus. Vēstījums veidots kā apziņas ceļojums vīziju pasaulē, kurā tiek pilnībā nojauktas realitātes un iedomu robežas, spilgtos, jutekliskos tēlos atainojot nāves un dzīves saskares punktā esoša ģeniāla prāta radošos impulsus.

Kaut arī krājumam izvēlētie darbi ir atšķirīgi un iezīmē Unduska kā prozaiķa dažādās šķautnes, tomēr tajos var nolasīt arī kopīgās iezīmes – to centrā allaž atrodas cilvēks – radītājs, tostarp arī rakstnieks un mākslinieks. Un pat tādi šķietami margināli tēli kā jaunais mīlnieks Rūbens vai meitene no provinces iezīmē cilvēka tiekšanos caur valodu konstruēt, radīt un pētīt jaunas pasaules vai atrast esošās realitātes pirmatnējos kodus, jo Unduska prozas varonis ir vienpatis, vērotājs, kas pasaules raidītos impulsus uztver caur savu, unikālu apziņas prizmu. Būtiska loma Unduska prozā ir arī seksualitātei – gan tiešai, gan tādai, kas darbojas kā radošs spēks un pastāv rakstnieka attiecībās ar valodu un runāto vārdu. Iespējams, tieši tādēļ brīžiem šķietami smagnējais un koncentrātam līdzīgais Unduska rakstības stils nezaudē dzīvīgumu un pievilcību.

Anna Andersone

 

Raksta pārpublicēšana saskaņota ar UbiSunt 2016.4.III