PAR AKADĒMIĶI UN VIŅA DZIMTU

Līga Blaua. Jānis Stradiņš: Ceļš cauri laikiem. Rīga: Jumava, 2013. 550 lpp.

 

Iesākumā recenzenta vizītkarte. Kā 18 gadus vecs leģionārs 1944. gadā tiku nosūtīts uz Vāciju apmācībām kara mākslā, tad nozīmēts papildinājumam sakautajam 32. leģiona pulkam. Kopš tā laika esmu dzīvojis ārpus Latvijas. Viesojoties atjaunotās Latvijas pirmajos gados, bieži esmu dzirdējis teicienu: Nu jūs, rietumnieki, jau mūs nesaprotat. Iesaku šo rindiņu lasītājam paturēt prātā, ka mans „rietumnieka” skatījums ir atšķirīgs no to latviešu, kuri nekad dzimteni netika pametuši. Esmu tautsaimnieks – profesija, kurai piederošie bieži vien vispirms norāda uz savām vēlmēm un aizspriedumiem, lai lasītājs zinātu kas un kā. Zviedru tautsaimnieks, nobelists (1974) Gunārs Mirdāls ieteica lietot t.s. explicit value premise jēdzienu, kas noliedz tautsaimnieku daudz un bieži lietoto objektivitātes jēdzienu. Tautsaimniecības teorētiķiem viņš ieteic vispirms pateikt viņu pašu vēlmes un aizspriedumus, tādējādi palīdzot lasītājam pašam nonākt pie objektīvāka problēmu skatījuma. Mūsdienu matemātiski domājoši tautsaimnieki par šādiem niekiem tikai pasmejas. Viņu darbi atgādina ķīmijas laboratorijas pētniecības rezultātus. Apzinos, ka mans skatījums, mans īpatnējais mindset varētu neapmierināt lasītājus ne Latvijā, nedz arī ārpus tās.

 

* * *

 

Žurnāliste Līga Blaua, kuras publicēto grāmatu kontā ir Vijas Artmanes, Džemmas Skulmes, Maijas Tabakas un Jāņa Paukštello biogrāfijas, savu pēdējo un visapjomīgāko – par akadēmiķi Jāni Stradiņu, nosaukusi Ceļš cauri laikiem, kas lasītāju gandrīz vai atbaida. Esmu dzirdējis sakām, gan angļu valodā: I have not read the book, but, already I don’t like it. Vai tā neteiks arī Latvijā?

Līgas Blauas grāmata sadalīta sešās nodaļās.

1. Bērnība paiet grāmatu un valodu pasaulē. Stradiņa ģimenes saknes Viesītes apvidū, raksturojumi par Stradiņa vecvecākiem, viņu sūro neatlaidīgo darba pilno zemkopju ikdienu. Tur ir arī konkrēti portreti – Jāņa Stradiņa vectēva Jāņa, vecmāmiņas Māras, tēva Dr. Paula Stradiņa un viņa dzīvesbiedres, pēterpilietes Dr. med. Ņinas Stradiņas Mališevas. Jānim un Mārai laulības dzīvē nebijis īsti savstarpējas mīlestības, nesaderīgi raksturi, abi valdonīgi, gaisotne ģimenē esot pat bijusi nomācoša. Māra bijusi paskarba, nemīlīga rakstura, spītīga, nesaticīga (28-31). Viņus gan vienojis kopīgs darbs, tieksme izsisties uz augšu un izskolot bērnus.

Toties Jāņa Stradiņa tēvs Pauls esot bijis cilvēks ar apbrīnojamu spēju novērst savstarpējus konfliktus, vienmēr esot centies samierināt un izlīdzināt pretstatus un gādāt par mierīgu solidāru dzīves veidu ģimenē. Tēvs ar savu vienkāršību un humāno pieeju dzīvei un sadzīves problēmām izveidoja ģimenē viengabalainu personību. Beidzis Kara medicīnas akadēmiju Petrogradā, viņš pārcēlās uz dzīvi Latvijā (1923) kā speciālists ķirurģijā. Viens no viņa profesoriem bijis Sergejs Fjodorovs, cara Nikolaja II tuvs draugs. Viņa dēls Sergejs, šo rindiņu rakstītāja bērnības dienu līdzgaitnieks Daugavpilī, cīnījies Latviešu leģiona 33. Januma pulkā Pomerānijas kaujas laukos. Pēc kara un divu doktora grādu iegūšanas bioloģijā, Sergejs kļuva profesors Saskatūnas Universitātē Kanādā, kur joprojām atrodas viņa vārdā nosauktais bioloģijas institūts.

Pirms atgriešanās Latvijā Pauls Stradiņš salaulājās (1923) ar Fizikālās terapijas institūta ārsti Ņinu Mališevu, kuras turīgajai baņķieru ģimenei Petrogradā pēc 1917. gada revolūcijas labi neklājās. Radikāli noskaņoto revolucionāru uzskatā baņķieri bija darba tautas asinssūcēji.

Paula Stradiņa tēvs Jānis bijis ļoti apmierināts ar jauno vedeklu Ņinu, bet Paula māte un māsa Emīlija bijušas ļoti apvainotas, ka Pauls apprecējis krievieti (32). Šī iemesla dēļ man ASV nācās vairākkārt dzirdēt, ka Jānis Stradiņš tāds puskrievelis vien esot! Gluži līdzīgi, gan jau labi sen, viens ziķerzellis nosaucis Zigfrīdu Meierovicu par ceturtdaļnieku!

Neatkarīgās Latvijas gados Dr. Pauls Stradiņš bija stažējies ASV, Anglijā u.c. valstīs. Viņš bija ne tikai cienīts ārsts, sekmīgs ķirurgs, bet arī medicīnas vēstures literatūras un medicīnas instrumentu krājējs. Vairāku valodu pratējam, ne tikai šļupstētājam, viņam bija viegli pieejama visa tā laika medicīnas un klīniskās prakses literatūra. Viņu sevišķi interesēja vēža slimība visās tās manifestācijas, tā ķirurģiska ārstēšana. Gan būdams ļoti aizņemts savā profesijā, Stradiņš un dzīvesbiedre atrada laiku bērnus skolot.

Blaua uzskatāmi ataino mājskolotāju vadīto Stradiņa ģimenes bērnu pasauli. Šādā vidē puisēns Jānis labi iemācījās franču un vācu valodu, protams, arī krievu, kaut arī ģimenē valdošā sarunu valoda bijusi latviešu, ko Ņina Stradiņa ātri vien iemācījās. Latvijā viņai bija atkārtoti jābeidz Medicīnas fakultāte Latvijas Universitātē, jo Krievijā iegūtā izglītība pēc 1918. gada 18. novembra netika atzīta (38). Viņa kļuva par docētāju LU medicīnas fakultātē un vienlaikus Paula Stradiņa stingrākais dzīves atbalsts – savā laulībā viņš nepieņēma nevienu svarīgu lēmumu, nekonsultējies ar sievu. Profesors Kristaps Rudzītis Ņinu esot pat nosaucis par Goda latvieti.

Līga Blaua parāda Jāņa Stradiņa (dz.1933) zēna gadu gaitas – ziņkārīgais zēns ārpus skolas burtiski dzīvojis tēva Paula grāmatu pasaulē, iemācoties no grāmatām goda un taisnības jēdzienus, arī pazemības un žēlsirdības nozīmi dzīvē – gluži kā Džonatans Svifts savā Gulivera ceļojumu grāmatā. Tēva bibliotēkā viņš arī apguva dažādu reliģiju pamatus un, protams, savas dzimtenes mīlestību un patriotismu, jēdzieni, kas dod pieturas punktus par jaunā Stradiņu plašo garīgo apvārsni jau agrā jaunībā līdz pat Latvijas iekļaušanai padomju impērijā.

Pirmā Latvijas okupācija (1940-1941) daudz nesatricināja Paula Stradiņa dzīves veidu, kaut arī jau mēnesi pēc okupācijas sākās pirmo „neuzticamo personu” apcietināšana, ievietojot „buržuju” dzīvokļos jaunus īrniekus. Stradiņu ģimenei atļāva palikt dzīvot savā mājā Pārdaugavā. Nebija arī jāpiedzīvo visu bankās sakrāto latu burtiskas iesaldēšanas sekas. Stradiņu ģimenei tas viss pagāja garām. Tajā pat laikā visiem ātri kļuva skaidrs, ka tagad jārunā jaunā sabiedriskā struktūrā, arī ikdienas mājas dzīvē. Skolas bērni un mājās vecāki ātri iepazinās arī ar „Morozova” fenomenu. Skolās pat esot bērniem vaicāts, ko vecāki saka par jauno sociālistisko iekārtu un valdību.

2. Slavens tēvs. Iepazīšanās ar Dr. Paula Stradiņa ārsta gaitām. Interesanti, ka Stradiņa praksē varēja sastapt arī pirmās okupācijas gada komunistu aprindu prominences – Augustu Kirhenšteinu, Vili Lāci un Andreju Upīti. Stradiņu apmeklējusi arī Zenta Mauriņa. Pēc vāciešu iesoļošanas Rīgā (1941.1.VII) Dr. Stradiņu apcietināja – viņu apsūdzējis viens no viņa bijušiem asistentiem un arī latviešu medmāsas – Stradiņš, lūk, reizē ar vācu ievainotiem karavīriem slimnīcā esot ārstējis arī ievainotos sarkanarmiešus un pat ebrejus (66). Latviešu ārsti centās viņu atbrīvot, bet to faktiski panāca viņa elegantā vāciski runājošā dzīvesbiedre, kas vācu priekšniecībai parādīja no Bismarka mazdēla pateicības vēstuli par viņa dzīves izglābšanu Rīgas tiltu kaujā 1941. gada jūnija beigās. Paulu Stradiņu atbrīvoja ar noteikumu nekad vairs nenodarboties ar politiku. Pēc otrreizējās padomju okupācijas viņu denuncēja (1952) kolēģi – viņš esot ārstējis nacionālos latviešu partizānus... (67).

3. Sava ceļa gājējs – Tā autore raksturo Jāni Stradiņu ģimnāzijas gados. Tēva Paula milzīgās bibliotēkas radījums. Pat vēl pēdējos Staļina valdīšanas gados ģimenes intelektuālā sfērā valdījušas demokrātiskas noskaņas, kaut jau bija sākušies ideoloģiskie spaidi pret zinātniekiem, apsūdzot viņus buržuāziskā nacionālismā un rietumnieku objektīvismā. Pats Pauls Stradiņš tika izmests (1947) no Zinātņu akadēmijas un universitātes (1952) viena referāta dēļ. Tēvam bijis jāiegūst diploms marksisma-ļeņinisma mācībā, vienlaikus atļaujot strādāt un veidot Medicīnas muzeju. Vecie čekisti Zinātņu akadēmijā strostēja zinātniekus par nepietiekošas vērības piegriešanu partijiskumam (partijnostj) savās specialitātēs.

Tāda bija vide, kurā auga Jānis Stradiņš. Viņš prātoja kļūt par vēsturnieku, sevišķi zinātnes vēstures jomā. Tēvs gan jaunajam vēstures entuziastam esot teicis: Ja kļūsi par vēsturnieku, tev visu mūžu būs jānodarbojas ar meliem, piebilstot: tev jau arī patīk ķīmija. Un Jānis kļuva par ķīmiķi, „sava ceļa gājēju“, burtiski aizbēgot no ideoloģiskiem spaidiem un radikāliem staļiniskā sociālisma cēlājiem.

Blauas stāstījums lieliski atspoguļo tā laika garu Latvijas Universitātes fakultātes auditorijās un laboratorijās. Ar laiku Jānis Stradiņš bija kļuvis par okupētās Latvijas zinātniskās elites neatņemamu sastāvdaļu. Ilgus gadus strādādams plaši pazīstamajā Organiskās sintēzes institūtā Rīgā, viņš kļuva pazīstams visā Padomju Savienībā, sevišķi jaunu ārstniecības preparātu sintezēšanā un molekulārbioloģijas veidošanā. Gadu tecējumā un dzīvojot neatlaidīgā pētniecībā, ķīmija viņu gan beigās esot izsmēlusi (193).

4. Tuvie un viņu likteņi – galvenokārt ģimenes draugu un paziņu atmiņas par Stradiņu ģimeni gadu tecējumā – par Stradiņa Universitātes izstādi, par Paula Stradiņa Medicīnas muzeju, arī par Jāņa Stradiņa meitas Irēnes pašnāvību. Pats Jānis bērnībā esot bijis palaidnīgs puišelis, dzīvē vienmēr esot bijis liels diplomāts un pratis ar visiem sadzīvot, arī tad, kad ģimene dzīvoja Ventspils ielas pārpildītā namā. Nesamierināmās diskusijās Jānis vienmēr esot pratis atrast zelta vidusceļu. Viņa vienkāršība un cieņa pret citiem vienmēr bijusi patiesa un atbruņojoša. Uzzinām arī par Jāņa dzīvesbiedres Laimas pārdzīvojumu 1949. gada 25. marta deportāciju laikā, kad Zuteru ģimeni izsūtītāji neatrada (gluži kā šo rindu autoru, kad 1941. gada 15. jūnijā kāds Daugavpils komjaunietis vienu dienu pēc izsūtīšanas nakts, mani sastapdams, teica: Kur tu, nolādētais, aizvakar biji? Mēs tavu ģimeni Raiņa ielā 79 neatradām!). Šīs satriecošās lappuses derētu izlasīt arī tagadējai jaunai paaudzei. Attiecībā uz Jāņa un Laimas kopdzīvi, viņi sevi raksturojuši kā katrs no savas pasaules, bet, lai gan ir pretstati, sadzīvojuši diezgan saticīgi. Parādās abu dzīves gudrība un mīlestība. Uz jautājumu, ar ko Jānim Laima jaunībā iepatikās, atbilde bijusi: Ar savu skaistumu un dabiskumu (379). Lindas Sosāres raksturojumā: Jānis ir mūsu dzimtas smadzenes un sirdsapziņa (386).

5. Zinātņu akadēmijas pārveidotājs dod lielisku pārskatu par padomju tipa Zinātņu akadēmijas pārveidošanu par elitāru demokrātijas iestādi. Minēta arī politisko trimdinieku atgriešanās no Eiropas, ASV un Austrālijas (432-441). Pārveidošanas darbu pa lielākai daļai veicis Jānis Stradiņš, attālinoties no ķīmijas un pievēršoties zinātnes vēsturei.

6. Pēdējā nodaļa, gluži kā pirmā, iepazīstina lasītāju ar dzimtas saknēm Sēlijā.

Stradiņa skats pagātnē ir jāpapildina. Jāņa Stradiņa raksturojums par pēdējo pirmskara Latvijas prezidentu Kārli Ulmani ir nepilnīgs, sevišķi par viņa darbību liktenīgajā 1940. gada 17. jūnija vakarā. Autore Blaua citē pazīstamo Ulmaņa teicienu: Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savā vietā (93), bet nekur nav citēta rindkopa, kurā Ulmanis esot tautai arī teicis: ...uzlūkot ienākušās Sarkanarmijas karavīrus ar draudzību, jo tas viss notiekot ar valdības ziņu un piekrišanu. Šāda Ulmaņa klanīšanās okupācijas karaspēkam ir atstājusi lielas brūces tautas psihē arī vēl šodien pēc 75 gadiem.

Tautas vairākums skatījās uz ienākošo Sarkanarmiju un tankiem ar izmisumu, dusmām, bailēm un pazemojumu. Visas trīs Baltijas valstis padevās liktenim bez neviena šāviena. Kā angļi saka, padevās submission veidā. Toties mazā Dānija 1940. gada aprīlī vismaz dažas dienas pretojās iebrukušajiem Vācijas karapulkiem, tādējādi nezaudējot tautas godu, gluži kā tautas dziesma: Uz ežiņas galvu liku, sargāj savu tēvu zemi. Līdzīgi 1940. gadā pretojās vācu uzbrucējiem Beļģijas un Norvēģijas karaspēks, pēc principa labāk stāvus mirt, nekā uz ceļiem dzīvot. Diemžēl, nedz Latvija, nedz abas pārējās Baltijas valstis nepretojās pat vienu stundu! Es te nerunāju par karošanu ar kaimiņlāča milzi! Vienīgi, raugoties un spriežot par 1940. gadā teikto prezidenta Ulmaņa runu, mudinot tautu uzlūkot okupācijas varas nesējus Latvijas teritorijā ar draudzību, ir patiesi unikāls notikums Latvijas vēsturē. Gadu tecējumā Latvijā un politiskā trimdā ir vienmēr teikts, ka prezidents Ulmanis to esot darījis, lai saglabātu latviešus Latvijai. Varētu minēt arī francūža Mellin de Saint Gelais (1491-1558) teikto: Labāk darīt un nožēlot nekā nožēlot, ka nekas netika darīts.

Gadu pēc okupācijas 1941. gada 14. jūnijā 15 000 Latvijas garīgās, militārās un saimnieciskās elites pārstāvji tika deportēti uz Sibīriju. Arī pats prezidents Ulmanis tika izsūtīts no Latvijas teritorijas. Bez tam 1944. gadā, baidīdamies no izsūtīšanas uz Gulagu, uz Vāciju aizbrauca pāri par 100 000 Latvijas cilvēku. Kara laikā vairāk nekā 70 000 latviešu vācu uniformās krita kaujas laukos. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā no Latvijas uz Īriju, Angliju un Vāciju esot aizbraukuši ap 300 000 Latvijas iedzīvotāju. Latvija kļuva par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Tagad Briselē ir daudz Latvijas ierēdņu, kas pilda daudz dažādu funkciju franču, vācu un angļu valodā. Pēc Stradiņa domām latvieši Briselē tagad klanoties. Viņš arī saka, ka vajadzētu tomēr kaut cik pašapziņas sevī un tautā uzturēt, un Ulmanis to prata (91). Vai tad Blaua un Stradiņš nezina, ka NATO šodien ir eine Ordnungsmacht, kas sargā Baltijas valstis no ģeopolitiskiem pārsteigumiem?

Cita vidū šai sējumā netiek pat minēta Baltijas valstu saimnieciskās ūnijas iespējamība. Par Baltijas valstu kopsoli esmu domājis un rakstījis jau sen. Neesmu aizmirsis nedz 1920. gada Baltijas konferenci, kad Zigfrīds Meierovics cerēja nodibināt Baltijas Savienotās Valstis, kur trīs Baltijas valstis, Somija un Polija būtu gājušas kopsolī. Diemžēl šī iecerētā vīzija izjuka. Palika tikai 20 gadu viensolis. 1939. gada rudenī Londonas The Economist burtiski nievāja šo viensoli un Baltijas valstu nespēku.

Blauas grāmata par Jāņa Stradiņa dzīvi un darbu prasa viņa piekoptā principa Guta cavat lapidem (piliens drupina akmeni) pielietošanu. Grāmata jālasa lēnītiņām, lai beigās aptvertu Latvijas dižā dēla Jāņa Stradiņa ne tikai veikumu ķīmijā, bet arī sabiedriskās zinātnēs. Viņš bija viens no Trešās Atmodas dzinējspēkiem, kas atjaunoja Latvijas neatkarību. Viņš ir cēls piemērs tam, kas ir patriotisms un kas ir jādara Latvijas politikā un zinātnē, lai Latvija nekļūtu provinciāla nomale Krievijas rietumu krastā. Viņš arī cīnās savā „ceturtajā jaunībā“ par kopēju valstiskas apziņas un demokrātisko vērtību kopšanu nākotnē. Šis sējums ir burtisks ceļvedis nākamām Latvijas paaudzēm, lasīšanai, pārdomām un ikdienai.

Nikolajs Balabkins

 

 

Par Nikolaju Balabkinu skat. JG278(2014) – interviju ar Paulu Raudsepu (49-52) un Irēnes Avenas recenziju (69-70).