Ligita Kovtuna: Pirms 25 gadiem, 1991. gada janvāra barikāžu dienās, jūs bijāt LR Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdis, bet 13. janvārī jūs iecēla par AP Aizsardzības štāba priekšnieka vietnieku (štāba priekšnieks bija tolaik AP priekšsēža vietnieks Andrejs Krastiņš). Tātad praktiski vadījāt tolaik valsts dzīvībai svarīgāko, vēsturiski nozīmīgo struktūru tikko atjaunotajā Latvijā. Kurš tad īsti pirmais ietērpa vārdos ideju aizstāvēties, ceļot barikādes?

Tālavs Jundze: Man ļoti patīk šis jautājums! Jo, raugiet, nav neviena dokumenta, neviena oficiāla lēmuma – ne no Tautas frontes, ne Augstākās Padomes, pat ne no kādas biedrības, – kur būtu fiksēts fakts par barikāžu organizēšanu. Šis lēmums izauga no konkrētas situācijas: 13. janvāra naktī, kad sākās asiņainie notikumi Lietuvā, mums bija pilnīgi skaidrs, ka tas pats sekos arī Latvijā. Situācija bija saspringta jau kopš 1990. gada rudens. Baltijā tika ievesti desantnieki, lai nodrošinātu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas jauniesaucamo iesaukšanu Padomju armijā. Nebijām jau naivi, lai saprastu, ka iemesls bija pavisam cits. Asiņainajā naktī mums piezvanīja Lietuvas Augstākās Padomes sekretāre un lūdza mūs visu laiku atrasties pie telefoniem, jo Viļņā jau sākušies uzbrukumi, un sakaru pārrāvumu gadījumā Latvijai vajadzētu vēstīt pasaulei par to, kas notiek kaimiņos. AP priekšsēdis Anatolijs Gorbunovs tobrīd bija Tallinā, deputāts Dainis Īvāns pa valdības telefonu zvanīja PSRS aizsardzības ministram Jazovam, Pugo u.c., bet ... Maskavas telefoni neatbildēja. Atceros, septiņos no rīta pēc neziņā pavadītas nakts sēdējām kopā ar citiem štāba locekļiem, ar Odiseju Kostandu, Jāni Škaparu, Jāni Dineviču, Andreju Krastiņu. Pēkšņi klusumā Odisejs saka: Celsim barikādes! Visi atbalstījām šo domu, lai gan nevienam no mums pat īsti nebija nojausmas, kādas ir tās barikādes. Nekavējoties sākām rīkoties – sasaukt cilvēkus, mobilizēt tehniku, lai pirmām kārtām nobloķētu tās ielas, kas ved uz AP. Jānis Škapars un Sterliņš apzvanīja pašvaldību vadītājus, lai viņi savukārt mobilizētu cilvēkus un tehniku no laukiem, 5-6 minūšu laikā atsaucās un pievienojās Latviešu strēlnieku apvienības vīri. Pilnīgā mierā un saskaņotā rīcībā barikāžu ideja izauga un pieņēma konkrētas aprises. Nākamajā rītā aptuveni plkst. 8:00 jau Rīgā brauca iekšā smagās mašīnas un cita tehnika. Lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris sāka organizēt zemniekus ar viņu tehniku, pat negaidot premjērministra Ivara Godmaņa akceptu. Pilnā sparā tika celtas barikādes pie Ministru Padomes, Doma laukumā. Pulksten divos notika mītiņš, un visas turpmākās dienas cilvēki staigāja apkārt ar radioaparātiem. Bija noorganizēts centrālais sakaru mezgls, informācija nāca no daždažādiem avotiem, cilvēki ziņoja par tehnikas pārvietošanos, tūristu kartes bija pārtapušas par barikāžu izvietojuma kartēm, Rīga bija sadalīta septiņos sektoros ar 43 posteņiem, sakari nodrošināti ar rācijām, ēdināšanas uzņēmumi gādāja, lai cilvēki dabūtu siltu ēdienu un dzērienu, Rakstnieku savienības (Benjamiņu) namā augu diennakti lielos katlos vārījās zupas. Cilvēku individuālais atbalsts bija neiedomājami plašs un nesavtīgs.

Štābs bija saņēmis informāciju, ka 13. janvāra vakarā, plkst. 9, gaidāms uzbrukums, bet uz to laiku tanku iebraukšana Vecrīgā jau bija krietni apgrūtinoša. Modrība nedrīkstēja iemigt, jo nākamais trieciens „tradicionāli” bija gaidāms nākamā rītā četros – laikā, kad cilvēki noguruši. Bija jārēķinās arī ar provokācijām, pretdarbību, ar dezinformāciju un informācijas noplūdi. Pie Vecmīlgrāvja tilta bojā gāja Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks – „gaidīta” bija cita mašīna, citā laikā...

Aizsardzības štābs strādāja militārā režīmā, talkā nāca kā būvinženieri, tā vīri, kas militāro pieredzi bija ieguvuši Afganistānā. Faktu, ka mums uzbrūk, vairs nebija iespējams noslēpt, jo Latvijā strādāja vairāki simti žurnālistu no pasaules valstīm. Vēlāk laikraksts Atmoda publicēja profesionālas, respektablas aptaujas datus, saskaņā ar kuriem 1991. gadā Augstāko Padomi un Latvijas Tautas fronti atbalstīja 83% aptaujāto – 98% latviešu, 67% cittautiešu.

LK: Arī šie skaitļi taču liecina – tāpat kā t.s. Valodas referenduma dati, ka izšķirīgos brīžos Latvijas iedzīvotāji ir vienoti, neatkarīgi no nacionālās piederības.

TJ: Jā, un atminos kādu Padomju armijas pulkvedi no toreizējās Ļeņingradas – viņš nešaubīgi izteica atbalstu un neliedza padomu. Kāds krievu vīrs no Jēkabpils teica – es neuzticos Tautas frontei, bet, redziet, esmu uz barikādēm, jo atbalstu Latvijas brīvību.

LK: Vēlāk, no 1991. gada līdz 1993. gadam, bijāt aizsardzības ministrs. Jūs – zinātnieks, jurists un mācītāja dēls. Kā jutāties gluži personiski?

TJ: Un vēl man kopš bērnības ir īpaši negatīva attieksme pret ieročiem... Tolaik nebija izvēles, kā mēdz teikt, dzīve piespieda. Un tā tomēr bija nevardarbīga pretošanās. Esmu gandarīts, ka tieši tajos gados, kad biju aizsardzības ministrs, notika padomju karaspēka izvešana no Latvijas. Pēc rūpīgi izstrādāta plāna, kas bija tapis sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem. 1991. gada vasarā tika izveidotas pirmās Zemessardzes vienības, jo „sarkanajiem virsniekiem” vairs nevarēja uzticēties. Kad pučs [Maskavā] gāja pilnā sparā (1991.19.-20.VIII), milicijas majors Ansons iesniedza projektu likumam par Zemessardzi, kas bija jāiestrādā valsts likumdošanā. Tais gados arī tika likti pamati aizsardzības spēku un robežkontroles sistēmai. Padarīts tika liels un nopietns darbs, par ko ir gandarījuma sajūta. Tikai tā noplok, kad redzu, ka valstī notiek lietas, kas nav saistāmas ar šo izcīnīto brīvību – trūkums, korupcija, žēl, ka cilvēki, kas brīvību izcīnīja, nav pietiekami godalgoti un novērtēti.

LK: Pats tagad esat atgriezies pie ražīga zinātniskā darba, vadāt arī Baltijas stratēģisko pētījumu centru (BSPC). Ar ko tas nodarbojas?

TJ: Centrs darbojas Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē un veic pētījumus par latviešu trimdas politiskajām aktivitātēm padomju okupācijas laikā, no 1945. gada līdz 1991. gada pučam, kad Latvijas valsts ieguva/atjaunoja neatkarību. Veicam dokumentu izpēti, intervējam cilvēkus, top monogrāfija un unikāls izdevums – dokumentu krājums, kas parāda visu šo politisko aktivitāšu saturu. Tajā iekļautas arī, piemēram, latviešu trimdas organizāciju vēstules pasaules valstu vadītājiem, ne tikai ASV, bet arī Austrālijas, Jaunzēlandes premjerministriem, Argentīnas prezidentam u.c., visur, kur darbojusies latviešu trimda. Šīs vēstules, kas rakstītas angļu, franču, spāņu, portugāļu, zviedru valodā, tulkojam. Izdevumi nāks klajā 2017. gada beigās. Mums ļoti palīdzējušas trimdas organizācijas – PBLA, ALA, Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē, it visas. Strādājam ar Latvijas Nacionālo arhīvu, kam arī vairākas organizācijas nodevušas savus dokumentus. Pie Zinātņu akadēmijas jau piecus gadus darbojas arī Latviešu trimdas Konsultatīvā padome apmēram 40 cilvēku sastāvā, kurā trimdas aktīvisti sniedz lielu palīdzību, – Uldis Grava, Oļģerts Pavlovskis, Ojārs Kalniņš, Atis Lejiņš, Valters Nollendorfs, Pāvils Brūvers u.c. Mūsu kopīgā darba galvenais uzdevums ir parādīt trimdas lielo un neapstrīdamo ieguldījumu Latvijas brīvības atgūšanā, jau sākot no 40. un 50. gadiem, cauri visam Padomju okupācijas laikam. Ja trimda nebūtu izdarījusi spiedienu uz lielvalstu valdībām, atgādinot, ka okupācija ir nelikumīga, vardarbīgi uzspiesta, ja nebūtu tām nemitīgi atgādinājusi – nenododiet mūs, palīdziet mums vismaz uzturēt dzīvu neatkarības ideju, 1991. gadā, pēc puča izgāšanās, varētu vien runāt par jaunas valsts dibināšanu, nevis atjaunot Latviju kā neatkarīgu valsti. Jebšu starptautiskās tiesību normas paredz – ja vairums pasaules valstu samierinās ar notikušu politisku faktu, t.sk. okupāciju, tā iegūst tiesisku spēku. Iedomāsimies, ja trimda nebūtu cīnījusies?! Te jāatgādina 1974. gada notikumi Austrālijā, kas krietni „sapurināja” latviešus visā pasaulē – runa ir par Austrālijas premjerministra Vitlama parakstīto lēmumu par to, ka Austrālija juridiski atzīst Baltijas valstu pievienošanu PSRS. Vitlamam rakstīja gan Dunsdorfs, gan Bruno Kalniņš, gan latviešu trimdas organizācijas, Vācijā valsts vizītes laikā viņu „sagaidīja” baltiešu protestētāji ar plakātiem, nemaz nerunājot par to, ka Austrālijas pilsētās notika plašas tautiešu protesta akcijas, kas atbalsojās visā pasaulē. Rezultātā Austrālijas jaunā valdība savas pastāvēšanas ceturtajā dienā 1976. gadā šo apkaunojošo lēmumu atcēla. Tas bija latviešu trimdas ļoti nozīmīgs panākums un mācība citām valstīm. Un tādas lietas der neaizmirst un atgādināt.

Turklāt trimda neticami ātri un plaši reaģēja uz ikvienu Latvijā dzimušu neatkarības ideju, atcerēsimies Helsinki-86. Atcerēsimies Māra Ķirsona akciju Madridē. Mēs, Latvijā, vēl bijām dziļā miegā, kad raidstacijas Radio Brīvā Eiropa, Amerikas Balss, avīze Laiks savā rubrikā „Dzīve okupētajā Latvijā” deva informāciju par to, kas notiek. Tiklīdz izveidojās Pilsoņu komiteja un Tautas fronte, radās atbalsta grupas mītnes zemēs. Ir pierādīts, ka 1989. gada 31. maija Tautas frontes Aicinājums sākt diskusiju par Latvijas pilnīgu neatkarību īstenībā tapa vilciena vagonā, trimdas latviešiem un TF pārstāvjiem kopā braucot... Protams, bijuši arī atšķirīgi viedokļi, pretrunas – kā Latvijā, tā trimdā, bet vēstures svaros tiek likts tas nozīmīgākais un vērtīgākais, kas palīdzēja atgūt savu valsti.

Šeit Jēkaba ielu šķērsoja betona/akmens barikades, lai sargātu pieeju Latvijas Republikas Augstākajai Padomei (tagadējā Saeimas namā).                                                   Foto: Juris Žagariņš

 

Laika / Brīvās Latvijas redaktores un apgāda VESTA-LK vadītājas Ligitas Kovtunas un Tālava Jundzes saruna mazliet atšķirīgi publicēta minētajos laikrakstos (2016.23.-29.I).