 |
 |
Jaunā Gaita nr. 285. Vasara 2016
|
|
Jānis Krēsliņš, Sr.
TRIMDAS LITERĀTS OJĀRS JĒGENS[1]
Kādēļ jāpiemin Ojārs Jēgens (1924-1993)? Vispirms tādēļ, ka viņš ir ilgi pienācīgi necildināts izcils un erudīts latviešu trimdas, un ne tikai latviešu trimdas, literāts – dzejnieks, grafiķis, mākslas un literatūras vēsturnieks, grāmatnieks.
Viņš ir jāpiemin arī kā izcils mālpilnieks, ja arī ir dzimis Rīgā. Ar Mālpili Ojārs bija dziļi saistīts. Viņa mātes vecāku mājas bija Mālpils Strazdi, tieši blakus manas mātes vecāku mājām Raušiem,[2] kur es, dzimis mālpilietis, savukārt pavadīju savas bērnības vasaras. Jāmin, ka manas mātes māte ir dzimusi Lūkina, tā rados ar plašo Lūkinu dzimtu.[3] Mālpilī mans tēvs 20. gadu sākumā bija aptiekārs, bet visai drīz mana ģimene pārcēlās uz Rūjienu.[4] Tur arī pavadīju savus jaunos gadus, beidzu pamatskolu un uzsāku skolas gaitas turienes vidusskolā. 1939. gada beigās mana ģimene brauca uz Rīgu, kur 1942. gadā beidzu Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju. Biju arī Mālpilī, kad Otrā pasaules kara sākumā turienes manas mātes jaunākās māsas[5] mājās Tīrumgravās pieredzēju krievu armijas atkāpšanos un vācu bruņoto spēku ierašanos.
Ojārs Jēgens dzimis 1924. gada 9. decembrī Rīgā, tur arī apmeklējis pamatskolu un ieguvis vidējo izglītību. Viņš miris 1993. gada 26. maijā Čikāgā. Rīgā dzīvojis Purvciemā, Rumpmuižas priekšpilsētā aiz Grīziņkalna, vēlāk Marijas ielā, tai pašā namu kompleksā, kur dzīvoja rakstnieks Jānis Veselis (1896-1962). Ojāra tēvs Andrejs Jēgens (1897-1944) bija vecais strēlnieks, piedalījies arī I Pasaules kara laikā 1917. gadā kaujās, kas norisinājās tieši Mālpils Raušu un Strazdu apkaimē. Tēvs Ojāram rādījis Strazdu klēts sienā ložu pēdas un jumtā vietu, kur šo kauju laikā bija izplēsis caurumu, lai novietotu ložmetēju, un ka, šo caurumu plēšot, tēvam nebijis ne jausmas par manas mātes esamību, ar kuru viņš iepazinies vēlāk revolucionārajā un badīgajā Pēterpilī.[6] Ojāra māte Marta (1896-1983) nākusi no Detlavu ģimenes, kura dzīvoja Mālpils Strazdos.[7]
Kā agrā bērnībā, tā arī vēlāk, skolas gados, visas vasaras, Ziemassvētku un Lieldienu brīvlaikus, kartupeļu nedēļas un pavasara brīvdienas Ojārs pavadīja pie vecāsmātes un vectēvmātes Strazdos,[8] tieši kaimiņos šo rindu rakstītāja vecvecāku Raušiem. 1965. gadā izdotajā krājumā Pašportreti Ojārs rakstījis: Un liekas, ka patlaban esmu viens no retajiem savas paaudzes latviešiem emigrācijā, kas vēl sīkumos zina un prot ne tikai sēt un pļaut (gan ar gaŗkārti, gan vienroci), bet pat riju sērt un kult ar spriguli (tas dažkārt bija jādara, jo „dampis” kavējās un sēklas un svaigas maizes vajadzēja kā ēst). Vēl šobaltdien, ja nepieciešams, varu ielikt grābeklim zaru, lāpstai vai cirvim kātu, novīt pātagai auklu, salabot ar novaskotu un nopiķotu „drāti” zirglietas un tmldz.[9]
Ojārs nesa sev līdzi neaprakstāmi bagātu atmiņu krājumu ne tikai par Rīgu, tās priekšpilsētām, skolām, muzejiem, ļaudīm, bet arī par Mālpils dabu, laukiem, to ļaužu darbiem un dzīvi.
Vācu okupācijas gados Ojārs Jēgens beidz Franču liceju, bet tad drīz viņu mobilizē Latviešu leģionā. Kaujās pie Opočkas viņu ievaino, pēc tam nosūta uz Vāciju dažādās lazaretēs un rezerves vienībās. Kara beigās Ojārs nokļūst Dānijā, kur pavada deviņus mēnešus gūstekņu nometnē. Par saviem Dānijas beigu gadiem Jēgens publicējis virkni atmiņu un stāstu, kas nekad nav sakopoti un izdoti grāmatā. Ojārs Jēgens ir rakstījis: Tā esmu viens no tās reizē laimīgās un nelaimīgās paaudzes, kas dzima un uzauga neatkarīgajā Latvijā. – Laimīgas tādēļ, ka pārāk daudz tādu nevar būt (jo cik tad jaunu latviešu varēja piedzimt, izaugt un kaut cik paskoloties drusku vairāk nekā 20 gados!). – Nelaimīgas tālab, ka tieši manu paaudzi, kā sarunājuši un kā sacenzdamies (akcents uz otrās zilbes), pluinīja un plucināja, abu novirzienu pašmāju pakalpiņiem piepalīdzot, kā krievu lācis, tā vācu ērglis.[10] Pēc gūsta laika Ojārs Jēgens Dānijā turpina savu izglītību, studē mākslas vēsturi, literatūru un intensīvi nododas glezniecībai un grafikai. Dānijā viņa mentors latviešu literatūras lietās ir rakstnieks Valdemārs Dambergs (1886-1960). Dānijā tai laikā dzīvo arī viens no Jaunās strāvas vadoņiem Kārlis Kasparsons (1865-1962). Šie korifeji Ojāru Jēgenu fascinē, tāpat kā netālajā Zviedrijā dzīvojošie izcilie latviešu kultūras darbinieki: vēsturnieks Arveds Švābe (1888-1959), teātra direktors un vēsturnieks Arturs Bērziņš (1882-1962), literāts Andrejs Johansons (1922-1983), dzejniece Veronika Strēlerte (1912-1995) un daudzi citi spoži latviešu ļauži. Jo sevišķa draudzība viņam izvērtās ar gleznotāju Niklāvu Strunki (1894-1966) un viņa dzīvesbiedri Olgu (1899-1986). Visi šie ļaudis, neatkarīgās Latvijas kulturālās un politiskās dzīves milži, ir viņa skolotāji un rosinātāji. Šai laikā Ojārs Jēgens biedrojas arī ar trimdas jaunajiem literātiem, kas nedzīvoja vairs tikai Latvijas atmiņās, bet alkatīgi vēroja, pētīja un izbaudīja rietumu pasaules, visnotaļ Eiropas, kultūru. Kopā ar Dzintaru Sodumu (1922-2008) un Veltu Sniķeri (1920) viņš Daugavas apgādā Stokholmā publicē dzeju krājumu Trīs autori (1950), kas patiesībā bija arī trimdas latviešu literātu jaunās paaudzes manifests – ar dziļu ietekmi trimdas, un vēlāk arī Latvijas, literatūrā.
Dānijas gados Ojārs Jēgens ilgu laika posmu ir rosīgā Kopenhāgenas Imantas apgāda galvenais darbinieks. Viņa kārtojumā iznāk lielais krājums Latviešu tautas dziesmas (12 sējumos 1952-1956), ko rediģēja Kārlis Straubergs (1890-1962), Arveds Švābe un Edīte Hauzenberga-Šturma (1901-1983). Šai krājumā arī liels skaits nozīmīgu apceru par tautas dziesmām. Kopenhāgenā Ojārs Jēgens vāca, kopoja, sakārtoja un ar zosu spalvu ilustrēja Kārļa Strauberga rediģēto lielo krājumu Latviešu tautas mīklas, sakāmvārdi un parunas (1956). Šai sējumā arī Ojāra Jēgena plašais vākums „Latviešu tautas sakāmvārdi un parunas”. Ojārs Jēgens iekārtoja un grafiski ietērpa Artura Bērziņa rediģēto Latviešu almanachu 1958. gadam, kurā ievietota viņa apcere „Par jaunāko latviešu literatūru”. 1957. gadā Ojārs Jēgens publicēja žurnālā Daugavas Vanagi apceri „Padomju Latvijas literatūra”.
Sevišķu vērību Ojārs Jēgens vienmēr veltīja grāmatu apdarei, formātam, ilustrācijām.
Ojāra Jēgena kārtoti un paša ilustrācijām rotāti ir Imantas apgāda sējumi Latviešu tautas pasakas par zvēriem (1951), Latviešu tautas pasakas par velniem (1953), Latviešu tautas pasakas par sērdienīti (1955) u.c. Bērniem domāta ir Ojāra Jēgena poēma Ežmalē (1971), ko ilustrēja viņa sieva Silvija Šteinere-Jēgena (1928). Ojāra Jēgena mākslinieciskā apdare ir Georga Manceļa (Georgius Mancelius, 1593-1654) Sprediķu izlasei (1954), kuras bibliofilam izdevumam ievadu rakstījis Arveds Švābe. Ar sevišķu rūpību Ojārs Jēgens ir kārtojis un klasiskā vienkāršībā rotājis Valdemāra Damberga Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti (1954). Izcils ir viņa grafiskais ietērps Ofelijas Sproģeres (1915-2002) tulkotajam Džovanni Bokačo Dekameronam (1955), kura titullapa un ilustrācijas veidotas pēc Gabriela di Ferrari Dekamerona 1542. gada Venēcijas izdevuma.
 |
 |
Savas mākslas vēstures studijas Jēgens turpināja, ceļodams bieži uz Itāliju, kur parasti viesojās Romā pie Niklāva Strunkes, Martas Rasupes (1900-1982) un turienes latviešu katoļu garīdzniekiem. Par saviem Romas apmeklējumiem Ojārs Jēgens ir publicējis rakstus un dzeju.
No Ojāra Jēgena Dānijas gadu rakstiem sevišķi jāmin nozīmīgā vēsturiskā studija „Vecais Stenders Kopenhāgenā” Stokholmas Daugavas apgāda 1957. gadā izdotajā Rakstu krājumā. No vēlāku gadu rakstiem izcila ir viņa eseja „Racionālais un iracionālais Jāņa Veseļa darbos” krājumā Jānis Veselis. Atmiņas un apceres (1980). Pieminēšanas vērti ir arī sekojoši sacerējumi: „Valdemārs Dambergs – 70” (1956); „Aleksandrs Grīns” (1985); „Andrievu Niedru pieminot” (1972); „Niklāvs Strunke – Nekrologs” (1966), u.c. Daļa Ojāra Jēgena rakstu ir sakopoti publikācijā Problēmu stīgas un vīteņi (1994).
1964. gadā Ojārs Jēgens pārceļas uz ASV, kur dzīvo Čikāgā, apprecas ar gleznotāju un grafiķi Silviju Šteineri un maizi pelna kā zīmētājs. Čikāgā Jēgens izveido savu maz cildināto, bet nozīmīgo un interesanto apgādu, kas ierobežotā eksemplāru skaitā publicē tuvu pie simta svarīgu un šobrīd grūti pieejamu sacerējumu jaunizdevumus, piemēram: Romans Suta Die Geschichte der lettischen Kunst seit 1860 (1989, pirmizdevums 1923); Skrusischu Mikus Sehļi, Kursemes augschgala sentschi (1986, pirmizdevums 1893); Jūlijs Roze Simjūda lieta. Stāsti (1987); Lindulis (Jānis Linde) Atmiņas iz maniem emigranta laikiem (1985); Andrejs Paparde Tantris (1975, pirmizdevums 1908); Pēteris Ērmanis Es sludinu (1960, pirmizdevums 1920); Kārlis Lapiņš-Merts No Latvijas sarkanā valdnieka līdz emigrantam (1971, pirmizdevums 1923) un lielu skaitu citu. Šo daudzo izdevumu vidū jāmin Aleksandra Čaka (1901-1950) Rīgas sākotnējos kopotajos rakstos neievietotie stāsti, apceres, tāpat Čaka poēma par Volhovas leģionāriem „Tētis karavīrs: Vēstule no Volchovas” (1991), kura pirmizdevums publicēts Rīgā 1943. gadā vācu okupācijas laikā ar Mildas Grīnfeldes (1909-2000) vārdu. Visiem šiem izdevumiem ir Ojāra Jēgena darināti apvāki, kas prasītu īpašu izvērtējumu. Daudzos Ojāra man dāvinātos eksemplāros izdevēja ieraksti un komentāri.
Ojārs Jēgens bija arī Roberta Krūklīša (1906-2008) apgāda „Gauja” neskaitāmo izdoto grāmatu vāku zīmētājs.
Piecdesmitajos gados Ojārs Jēgens ir aktīvs līdzstrādnieks Londonas žurnālā Ceļa Zīmes, kur, piemēram, 1956. gadā ievietota viņa apcere par grafiķi Sigurdu Kalniņu (1918-1956). Savs skaits Ojāra Jēgena sacerējumu iespiesti žurnālā Treji Vārti, tur jo sevišķi nozīmīga ir viņa apjomīgā apcere „Niklāvs Strunke 1894-1966” (1967). Sešdesmitajos gados žurnālā Tilts publicēti daudzi dzejoļi un raksti par tēlotāju mākslu un literatūru. No Tiltā iespiesto apceru skaita visnotaļ jāmin „Par Valdemāra Damberga darbiem” (1971), „Zaļās Puķes skulptors: Piezīmes par mākslinieku Kārli Johansonu” (1970), „Andrievu Niedru pieminot” (1972) un „Ojāra Jēgena ieskati par Potjomkina sādžām un dažu medaļu otrām pusēm” (1970), ko viņš nobeidza, teikdams: Un bieži vien jājautā: ko iesāktu mūsu literāti Rīgā, ja pēkšņi pietrūktu maizes tēva? – Ko tad bītos, mīlētu un nīstu? Kam iekostu „zemtekstos”? No kā gaidītu izdošanas atļaujas? Honorārus? Ja arī Ojārs saka dažkārt var būt arī tā, ka dzejnieka stiprums un stimuls ir tieši viņa nebrīvība, viņš jautā, ko rakstnieki Latvijā rakstītu, ja varētu rakstīt visu, ko vien vēlas. Viņa atbilde: Ir iespējams, ka dažs labs no tagadējās Latvijas pusvidējās paaudzes šādos apstākļos sašļuktu kā pārdurts balons. – Tas tā – runājot par brīvību... Pravietiski vārdi rakstīti 1970. gadā.
Savdabīga, atšķirīga un nozīmīga ir Ojāra Jēgena dzeja. Bez jau minētā Ojāra Jēgena ar Dzintaru Sodumu un Veltu Sniķeri izdotā krājuma Trīs autori, Imantas apgāds 1968. gadā publicēja viņa dzejoļu krājumu Komentāri (atkārtots izdevums 1986. gadā). Pēc tam krietns skaits viņa dzejoļu izkaisīts periodikā. Daudz kas lasīts literāros sarīkojumos un nekad nav publicēts. Kā dzejniekam Ojāram Jēgenam nepārprotami savs vienreizējais rokraksts, tiešā un pārnestā nozīmē. Viņa dzeju raksturo asa, tvirta, skaidra un konkrēta izteiksme, valoda. Tai allaž cauri strāvo ironija, tieksme pasmieties pašam par sevi, arī par citiem. Arī viņa fantastiskais ceļojums no Latvijas pasaulē, no šodienas pagātnē, no Rīgas Purvciema, cauri Mālpilij, Opočkai, Kopenhāgenai, Londonai, Romai uz Čikāgu atstājis pēdas un dažādas perspektīvas viņa dzejā. Dažu viņa darbu par latviešu tautas liktens tēmām, piemēram, „Visuvaris un Neatminis” (Tilts, 1968; pārpublicēts JG280, 2015), lasīšanai vajadzētu būt obligātai visiem tiem, kam rūp latviešu tautas un Latvijas kulturālā un politiskā neatkarība un nākotne. Protams, ar attiecīgiem komentāriem un paskaidrojumiem. Ojārs Jēgens ir atdzejojis krietnu skaitu franču, arī dāņu, dzejnieku sacerējumu, to starpā Bodlēra (Charles Baudelaire, 1821-1867), Vijona (François Villon, 1431-1464), arī itāļa Džovanni Bokačo (Giovanni Beccaccio, 1313-1375) Dekamerona kanconas. Ojārs Jēgens ir viens no retajiem latviešu dzejniekiem, kas reizēm savu dzeju rakstījis sarežģītās un gadsimtu vecās formās un pantmēros.
Noslēgumā jāmin, ka Ojāra Jēgena plašais literārais un mākslinieciskais mantojums līdz šim nav pienācīgi sakopots un publicēts. Latvijas vēstures un literatūras pētniekiem ļoti svarīga varētu būt Ojāra Jēgena plašā sarakste ar Dzintaru Sodumu, Edīti Hauzenbergu-Šturmu, Arvedu Švābi, Arturu Bērziņu, Kārli Straubergu, Ernestu Blesi (1892-1964), Eglonu Spēku (1925-1991), Jāni Rudzīti (1909-1970), Valdi Ģinteru (1899-1979), Liju Švābi (1918-1996), Leonu Reiteru (1926-1976), Andreju Johansonu, Veroniku Strēlerti un citiem.
Šo rindu rakstītājam ar Ojāru Jēgenu ne tikai bija daudzas kopējas intereses par latviešu literatūru, mākslu un Latvijas vēsturi, bet tos saistīja arī draudzība, kurai pamatā bija Mālpilī pavisam tuvos kaimiņos pavadītā bērnība. Ojārs Jēgens bija pilnīgi un galīgi uzticīgs neatkarīgajai Latvijai, kuras ziedu laikus kā jaunietis tas bija pieredzējis un kuras visus laikus viņš pazina kā reti kurš. Savai Latvijas vīzijai viņš kalpoja visiem spēkiem. Daudziem šāda nostāja, laikiem un varām mainoties, bieži likās arhaiska. Bet tas viņam bija vienalga.
Atmiņām par Jāņu svinēšanu Mālpils Strazdos Ojāra Jēgena poēma
Gans dzen mājā
Ir launags notiesāts, ko nesa vecāmāte:
Silts plācenis ar puskusušu sviestu
Un jāņusiera riks ar pakulkules rakstu,
Vēl saldas tējas stops.
Jau ēna stiepjas visai norai pāri.
No purva vectēvmāte nāk ar gana grieztu kūju
Un saknītēm, kas jārok šovakar, –
Slīd pelēks bruncis pār smilgām un zālēm. –
Sāk zvanīt kaimiņlemesis,
Skan mūsu māju ūjuūju. –
Kust mājup ganāmpulks pa seniemītām takām:
Papriekšu vecā Roze iet, tad zagle Ciemaļa,
Aiz viņām virknē citas. Jauc rindu pērnās teles
Un villains aitu bars,
Kam vienā galā barvede un otrā – jēru ļipas.
Visbeidzot gans un suns.
Vakars
Vēl jāaizlaiž meijās uz purmalas brikšņiem;
Ik mājniekam pāris: gaugalim, kājgalim;
Pa divi pie namdurvīm, klētsdurvīm, pakšiem.
Vēl jāsavāc, jāpielej brīvajie trauki:
Ik spainis, ik ķipis, krūze un pods,
Kur ielikt pa meijai, lai nevīst tik drīz.
Vēl jānojūdz sirmīts, uz aploku jājāj. –
Tīrs krekls padusē, dvielis un ziepes.
No līča kāpj migla, viz rasa zālē, –
Kaut gaisā drēgnums, – ir ūdens kā piens.
Ar basām kājām pa zāli uz mājām,
Kur galdā ziltsgaļa, karašas, siers
Un alus krūze ar biezu un kantainu glāzi.
Kā smaržīgs sapnis ir šovakar viss,
Un brīnumam ir šonakt jānotiek.
Nakts
Jāņu zāles, Jāņa bērni, Jāņu tēvi, mātes,
Jāņu sieri, Jāņu kroņi, līgo līgo līgo
Jāņu nakts un jāņtārpiņi spīgo, līgo līgo,
Jāņu dziesmas, jāņugunis deg un skan, un līgo!
Dievīgā nakts ar mūžības smaržu
Reibina, liesmo un skan
Gadu simteņiem cauri un pāri,
Gadu simteņu naktīm.
Rīts
Gail ogles, plīv plēnes, ir rasa un saule,
Un žēlums, un gurdums, un prieks.
Guļ vīri kā bluķi starp jāņogu ceriem.
Vīst zāles, vīst kroņi un meijas.
Vīst un smaržo.
Nobeigumā šis Ojāra Jēgena dzejolis „Meklētājs”, varbūt viņa kredo
Viņš burvju dārzus izklīda un pasakainas pļavas,
To brīnumbiti meklēdams, kas zelta medu vāc.
Tam kairas nimfas smaidīja un aicināja: „Nāc!”
Un solīja tam spīganas ik nakti savas skavas.
Tam ceļā platas straumes bij un daudzas vējdzirnavas,
Dažs krogs, kas dūc kā varens strops, un vientuļš dievnams kāds.
Kaut bieži bija jāmaldās, kaut vīla sirds un prāts,
Viņš beidzot tomēr nonāca – pie izpostītas dravas:
Bij bite mīta putekļos un izsūkts šūnu zelts,
Un, skatoties šai nīcībā, viņš saprata kā dzelts,
Ka brīnumbites nebūs vairs un meklējums ir velts.
To gaŗās gaitas apvijas, kas veidojās un risa,
– Jo meklējuma atmiņās ir viņa dzīve visa. –
Pie vaska sveces sēdēdams, viņš domāja, līdz dzisa.
(Dzejas un sejas. Latviešu dzeja svešumā, 1962)
[Arī Jaunajā Gaitā publicēts krietns skaits Ojāra Jēgena dzejdarbu, īpaši 50. un 60. gados, piem., dramatiskais dialogs balādes formā „Melnais un es” (nr. 50, 1964). Skat. <jaunagaita.net> – JG red.]
[1] Sastādītājas Ievas Paulovičas komentārs: Raksta pamatā ir 2013. gada 29. augusta konferencē Mālpils novada kultūrvēstures jautājumi nolasītais referāts par literātu Ojāru Jēgenu. Tas ir sagatavots publicēšanai rakstu krājumā Kultūrvēstures avoti un Mālpils novads (Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu sērijā „Letonikas bibliotēka”), ko sastādījusi kultūrvēsturniece Ieva Pauloviča un ko 2016. gada vasarā izdod Mālpils novada pašvaldība sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju. Šis raksts ir krietni paplašināta un revidēta versija no laikrakstā Laiks (1993.19.VI) un Jāņa Krēsliņa Rakstu pirmā sējumā (2004) iespiestajiem atvadu vārdiem Ojāram Jēgenam, mūžībā aizejot. Saīsināta un revidēta šo atvadvārdu versija iespiesta laikrakstā Literatūra un Māksla (1993.18.VI).
[2] Sastādītājas komentārs: Raksta autora Jāņa Krēsliņa māte bija farmaceite Vallija Krēsliņa (1900-1989), dzimusi Dzērbenē, vecāki Augusts Lubaus (tirgotājs Dzērbenē un vēlāk īslaicīgi Mālpils Zaķu krogū) un Luīze (1877-194?), dz. Lūkina no Mālpils Raušiem).
[3] Sastādītājas komentārs: Par Lūkinu dzimtu plašāk skatīt Ilvas Pūķes un Indara Lūkina rakstā „Ārstu Lūkinu dinastija”, ko publicēs rakstu krājumā Kultūrvēstures avoti un Mālpils novads.
[4] Sastādītājas komentārs: Sastādītājas komentārs: Provizoram Arnoldam Krēsliņam (1892-1958) bija sava aptieka Mālpils Doktorātā laikā (1923-1926), kad viņš ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Rūjienā, kur uzcēla arī jaunu aptiekas ēku.
[5] Sastādītājas komentārs: Raksta autora mātes jaunākā māsa Luīze Lubaua precējusies ar Jāni Rīteru Mālpils Tīrumgravās. LVVA, 308. f., 12. apr., 13632. l., 250. lpp.
[6] Sastādītājas komentārs: Jēgens Ojārs. Autobiogrāfiska skice. No: Pašportreti. Autori stāsta par sevi. Red. Teodors Zeltiņš. [Ņujorka], 1965, 139. lpp.
[7] Sastādītājas komentārs: Buku muižai piederošās Strazdu mājas 19. gadsimta vidū izpirka brāļi Kārlis Detlavs un Dāvis Detlavs, kurš bija vectēvs Ojāram Jēgenam un kurš apprecēja Minnu Trīni Rīteri no Tīrumgravām. LVVA, 235. f., 12. apr., 780. I., 10. lpp.
[8] Sastādītājas komentārs: 1935. gadā, pēc tautskaites datiem, Strazdos dzīvoja Ojāra Jēgena vecāmāte Minna Trīne un vectēva Dāvja māte Liene Detlavs, kā arī mātes māsa Lilija Kviesīte ar dēlu Zigurdu Kviesīti. LVVA 1308. f., 12. apr., 13632. I., 283. lpp.
[9] Sastādītājas komentārs: Jēgens Ojārs. Autobiogrāfiska skice, 140. lpp. lpp.
[10] Turpat, 140. lpp.
 Literārā vakara dalībnieki Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības rīkotajā 3. kongresā Augustdorfā, Rietumvācijā (1956.2.-6.VIII) (no kr.) Andrejs Gunars Irbe (Zviedrija), Inta Āboliņa (Zviedrija), Jānis Jaunsudrabiņš (Vācija) un Ojārs Jēgens (Dānija). Foto: A. Preiss |
