Jaunā Gaita nr. 285. Vasara 2016
 Piemineklis Noriļlagā bojā gājušajiem lietuviešiem un igauņiem |
 Piemineklis Noriļlagā bojā gājušajiem latviešiem |
Ildze Kronta
PAR LAIKU, KO NEIZVĒLAMIES
Ļoti atšķirīga ir literatūras kritiķa situācija Latvijas padomju sociālistiskajā republikā (sovjetiskajā, kā raksta Arnolds Klotiņš un arī citi) un Latvijā – de iure neatkarību atguvušajā valstī. Turklāt arī katrs kritiķis gan tolaik, gan tagad, visticamāk, ļoti atšķirīgi izjūt savas darbošanās motīvus un jēgu (ja tos meklē un grib atrast).
Literatūra padomju laikā – vismaz tās talantīgākā, sociāli atbildīgākā daļa – nebija tikai estētiska pašvērtība, tai vajadzēja strādāt un tā centās strādāt visu to jomu vietā – reliģijas, filozofijas, žurnālistikas –, kam patiess publisks vārds bija vēl vairāk liegts; tēlu pasaules daudznozīmība tomēr bija literatūras priekšrocība un arīdzan kaut cik sargājošs vairogs pret kontrolējošās totalitārās sistēmas ierēdņiem. Varbūt tā bija arī pati debesu labvēlība, ka, laika gaitā kaut nedaudz atslābinoties domu uzraugu partijiskajam teroram un diktātam, pagājušā gs. 60. gadu beigās, 70. un 80. gados savus darbus radīja no oficiālās ideoloģijas uzspiestajiem šabloniem brīvāki cilvēki, vismaz nosacīti brīvāki, pirmām kārtām dzejnieki, arī prozaiķi, kas, par spīti visiem režģiem, apzinājās humānisma pamatvērtības un gribēja uzturēt tautas pašapziņu un dzīvotgribu, tās gara spēku, ētisko ideālu jābūtību. Un, pēc manām domām, vismaz daļēji arī uzturēja. Ja tāda bija arī kritiķa pārliecība, kaut kādā mērā viņam bija iespēja šo rakstnieku pozīciju aizstāvēt. Bet, protams, atkal ļoti nosacīti. Bieži vien tā bija tikai iespēja par kādām eksistenciālām parādībām ieminēties, tās vārdā nosaukt, dzīves un mākslas patiesības un talantīga rakstnieka pusē nostāties.
Ja kritiķis runāja par nepieciešamību literatūrā ieraudzīt tautas pagātni un tagadni tās patiesajā dramatismā un tajā pašā laikā skaidri zināja, ka patiesību un tikai patiesību totalitārā sistēma nekad nepieļaus, kā to nosaukt – par divkosību, apzinātu liekulību, piedodamiem vai ne piedodamiem meliem, pusmeliem vai kā citādi... (Turklāt vienos un tais pašos vārdos rakstītājs varēja ielikt vienu saturu, lasītājs izlasīt to pašu vai pavisam citu – atkarībā no savas dzīves pieredzes, uztveres un attieksmes, ticības vai neticības rakstītājam.)
Atskatoties atpakaļ, tagad naiva, bērnišķīgi labticīga liekas doma, ka dažus jēdzienus minot, par tiem tieši vai aizplīvuroti atgādinot, jau pati to piesaukšana vien spētu palīdzēt sabiedrības apziņā tiem neizgaist, pa līdzētu uzturēt tos dzīvus. Uzturēt dzīvus! Uzturēt debesis spēkā! – ar šo Jāņa Petera dzejas rindu, pēc manām domām, tēlaini un precīzi varēja izteikt vienu no tā laika literatūras virsuzdevumiem. (Bet varbūt tāds ir rakstniecības garīgais imperatīvs pāri visiem laikiem un visām ideoloģiskajām sistēmām?)
Sovjetisma gados tādu jēdzienu kā tauta, tautas pašapziņa, nacionālais raksturs pieminēšana vien man šķita vitāli nepieciešama un nozīmīga, te ļoti noderīgi bija citāti no krievu autoriem un krievu valodas, tos neuzdrīkstējās apstrīdēt, tā bija „droša lieta”. (Reiz kādā garākā apcerējumā redaktors bija 16(!) reižu saskaitījis lietotu nevēlamo vārdu tauta, nepārprotami – latviešu tauta. Katram savs darbs un pienākums – viens raksta, otrs skaita, un tas vēl nav ļaunākais, ja viss aprobežojas tikai ar skaitīšanu.) Varbūt labi, ka tādam pašapmānam par rakstītu vārdu jēgu cilvēks spēja ļauties, visbeidzot arī tas liedza nolaisties līdz pilnīgiem sistēmas meliem un lika censties saglabāt garīgo patstāvību, garīgo neatkarību. Vismaz nosacīti. Šādam pašapmānam neļaujoties, pēc manas izjūtas, kritiķa iespēja būtu bijusi tikai viena – nerakstīt. (Protams, var jau jautāt tālāk – kas ir labāk – klusēt vai teikt puspatiesības, un, ja uzskata, ka puspatiesības tie paši meli vien ir, varbūt pat ļaunāki, jo galu galā piedalās sistēmas stiprināšanā, tad tā ir smaga apsūdzība katram no mums, puspatiesību teicējam...)
Man godīgi jāatzīst, ka nekad neesmu bijusi pārāk augstās domās par kritiku, esmu pietiekami redzējusi, cik tā spēj būt ideoloģiski pakalpīgi manipulējama, netaisnīga, negodīga, nepatiesa, savtīga, cik tā spēj būt kritiķa egoismā izkāpināti iecentrēta. (Paula Bankovska atziņai: ...man ir izveidojusies cieša pārliecība, ka „iešana pāri līķiem” ir neatņemama literāro nodarbošanos sastāvdaļa, – līdz ar to nevaru pievienoties, varbūt tā der brīvu cilvēku sabiedrībā, bet totalitārismā tā būtu bijusi pielīdzināšanās partijas darbošanās stilam, sak’, vai nav vienalga – dzīvs vai miris, galvenais – patīkama un vēlama kritikas nūju varena vicināšana pašas vicināšanas dēļ, un tam, protams, nav vajadzīgi ne principi, ne vērtības, ne ideāli, nekas.)
Un tomēr par spīti visam un par spīti manai skeptiskajai attieksmei – kaut kādu jēgu visā tajā esmu gribējusi saskatīt. Un savureiz šī jēga tiek arī apliecināta. Tādus pārsteidzošus vārdus izlasīju Jāņa Kalniņa grāmatā Rainis – derīgais un nederīgais (Signe, 1999), esejā „Kādas inkvizīcijas sakarā” par viņa romāna Rainis izdošanas ērkšķainajiem līkločiem. No visa, kas kritikā rakstīts par „Raini”, man visciešāk, noteiktāk palicis atmiņā un dvēselē konstatējums ... par lielo prozu 1977. gadā: „Nedaudz vairāk par 10 pirmpublicējumiem – tāda pēdējos gados ir oriģinālromānu un garo stāstu raža. Ar 12 pirmpublicējumiem šajā ziņā 1977. gads nav izņēmums. No šiem 12 mākslinieciskā kvalitātē visai atšķirīgajiem darbiem izceļas viens, kura izdošanas fakts vairs nepieder tikai prozai, arī visam literārajam procesam vien ne, bet pieder tautas kultūrai – tautas pašapziņai.
Tieši pēdējie vārdi, ka Rainis pieder tautas pašapziņai, ir tie, kas mani visvairāk iepriecinājuši. Ne tādēļ, ka tas ir augsts novērtējums, un kuram gan nepatīk, ka viņu slavē. Ne par to ir runa. Ak, par šīs pašapziņas grūto ceļu, Raini rakstīdams, visvairāk tiku domājis un par to gribēju vēstīt. Rainis man bija tikai starpnieks, lai to izdarītu. Kaut arī jāliecina: Raiņa dzīves ceļš ir patiešām latviešu tautas pašapziņas noiešanas ceļš un tas man, grāmatu rakstot, nebija patvarīgi dzejniekam uzmācams un uztiepjams. (Autora izcēlums. – I.K.) Ja tas ir uztverts, tad, man šķiet, esmu savu nolūku vairāk vai mazāk sekmīgi sasniedzis. Tad man diezgan vienaldzīgi ir spriedumi par atsevišķiem jautājumiem Raiņa kā cilvēka un dzejnieka atspulgā – vai tai vai citā reizē Rainis bija tāds vai nebija, kā viņam vajadzēja vai nevajadzēja uzvesties utt. Kas grāmatā grib redzēt tikai Raini, tas, manuprāt, nemaz nepamana, par ko grāmata rakstīta.[1]
Lūk, kā – izrādās, daži kritiķa teikti vārdi autoram var iekrist un palikt dvēselē kā paši būtiskākie, nozīmīgākie... Varbūt šādos tik retajos atskāruma mirkļos atklājas kritikas jēga tajā nepatiesības un melu impērijā, kurā gandrīz pusgadsimtu dzīvojām, kurā patiesības vārds tika alkts un gaidīts no literatūras un kurā rakstniekam bija tik svarīgi gūt apliecinājumu, ka, cauri visām inkvizīcijām izgājuši, viņa vārdi tomēr ir dzīvi un sadzirdami. Dzīvi un sadzirdami.
Jā, protams, tā ir nenormālu apstākļu radīta situācija, kad godīga un atklāta rakstnieka un kritiķa saruna nav iespējama, kad tiešas valodas vietā – labākajā gadījumā – mājieni un noskārstama attieksme, noskārstamas atziņas, dažādi uztveramas, dažādi tulkojamas, varētu arī teikt – to gadu orveliskajai pasaulei raksturīgs viedokļu izpausmes veids. Tagad gan padomju laikam neparasti spēcīgo, sociāli aso detektīvromānu autors Andris Kolbergs savā Dienasgrāmatā[2] raksta – ja ievēroja padomju spēles noteikumus, radošie varēja dzīvot labi. Tātad tas, ko vajadzēja, bija tik maz – ievērot padomju spēles noteikumus? Vai tas patiešām ir tik maz? Un galvenais ir materiāli laba dzīvošana?
Kā dzīvot okupētā valstī? Cik godīgam iespējams būt negodīgā dubultmorāles, dubultgrāmatvedības pasaulē, greizā pasaulē, bet tavai dzīvei atvēlētā laikā? Kādas ir tavas izvēles iespējas laikā, ko neizvēlamies? Turklāt reāli neredzot ceļu, kas nestu brīvību tavai zemei, tavai tautai.
Talantīgāko dzejnieku un rakstnieku attieksme pret varu un savu literāro darbu, izmantojot un liekot lietā gan dažubrīd pieļautās brīvības normas, gan tās pārkāpjot, izkopjot un pilnīgojot Ezopa valodu, tagad – atjaunotajā Latvijas valstī – tiek dažādi, pat polāri atšķirīgi vērtēta.
Kāds dzejnieks par sava kolēģa padomju laikā iemantoto tautas mīlestību atzīst, ka tā bijusi padomju propagandas radīta, tā teikt, sistemātiskas ilgstošas propagandas rezultāts, ļaujot dzejniekam darboties speciālos siltumnīcas apstākļos. Man gan liekas, ka neatkarīgi no tā, vai dzejnieks ticis vai neticis saudzēts vairāk kā citi, manu cieņas attieksmi noteicis dzejnieka talants un darbs, nevis padomju propaganda, un tautas mīlestību radījusi dzejnieka spēja sevī un tautā dziļi ieiet un tautai tik vajadzīgos pašapziņas, pašapzināšanās spēka vārdus pateikt tieši tajā vēsturiski kritiskajā brīdī, kad liktenīgi griezīgs un ass kļuvis pats tās esības, tās garīgās dzīvības jautājums, un ar padomju propagandu tam visai maz sakara.
Edvīns Raups sarunā (1998) ar Gundegu Repši ir atzinis: Padomju laika subkultūra un nacionālais romantisms gāja ļoti plānā slānītī. Tas, ar ko mēs šodien it kā lepojamies – ar literatūras funkciju padomju laikos, tas īstenībā aizkavēja garīgo attīstību. Priekšrocība, salīdzinot ar šodienu, bija valodas kopšana, bet literatūras tieši kā cilvēka garīgas pilnveidotājas nebija. Gluži objektīvi. Uz Gundegas Repšes jautājumu: Vai tu tiešām domā, ka nacionālais romantisms krievu laikos iemidzināja cilvēku prātus? Edvīns Raups atbild: Zināmā mērā – jā. Jo tautu aizrāva jebkāds zemteksts un metafora ar norādi uz latviskumu. (..) Vai tikai padomju literatūras bums nebija arī barjera un šķērslis masu garīgās audzināšanas virzienā. Un tagad, kad nacionālais ir savā vietā, nav vairs mērvienību. Nav skaidrs, kas ir kultūras vērtības, kritēriji, mērauklas, jo visu laiku bija šis nacionālais kritērijs. Lūk, spēja novērtēt ir zudusi.[3]
Lūk, tik dažādi iespējami skatupunkti un redzējumi, vēsturiskās situācijas vērtējumi. Un var tikai minēt, kāda ir objektīvā vēstures patiesība un taisnība – ja tā atrodama, un cik izšķiroša ir mūsu katra subjektīvā pieredze, ja tā patiešām ir katra paša dzīves pieredze, nevis abstrakti teorētiski pieņēmumi, un par kādu kolektīvo pieredzi – tautas atmiņu – kopumā pamats runāt. (Edvīns Raups pieder pie 60. gadu sākumā dzimušo dzejnieku paaudzes, tātad viņa vārdos, visticamāk, izpaužas viņa emocijas, dzīves pieredze un uztvere.) Katrā ziņā es nekādi nespēju pieņemt, ka tā literatūras daļa, kas mēģināja patiesi sarunāties ar savu tautu, būtu aizkavējusi tās garīgo attīstību, iemidzinājusi cilvēku prātus. Jā, tā nespēja darīt visu, darīt neiespējamo, tā nevarēja padarīt neesošu rafinētās totalitārās sistēmas cilvēku „apstrādāšanas” stratēģiju un taktiku, taču garīgi pretim tā spēja stāties, ētiski stiprināt tā spēja. Vai tajā vēstures brīdī tas nebija eksistenciāli pats nepieciešamākais?
Tiesa, padomju laikā lielie grāmatu metieni raksturīgi ne jau tikai šai literatūras daļai, kuras iemidzinātājas, garīgās attīstības aizkavētājas dabu es nespēju atzīt. Kāds ietekmes spēks droši vien piemita arī tam pietiekami plašajam izdevumu klāstam, kuru autori bija mazāk talantīgi, mazāk sabiedriski jutīgi (kuriem Latvija mazāk sāpēja) un kuri – ar vai bez pārliecības, konjunktūras dēļ izlikdamies vai ticēdami – centās pildīt partijas un valdības izvirzītos darbaļaužu komunistiskās audzināšanas uzdevumus. Varbūt šīs ideoloģiski pareizās literatūras ietekmes spēks patiešām bijis lielāks un pat dziļāks, nekā man (un, domāju, daudziem citiem) savulaik šķitis vai būtu gribējies atzīt. Protams, ne jau kultūras vērtību mērus un kritērijus tas radīja...
Nenoliedzami – ilgajā padomju periodā melu un patiesību (puspatiesību) līmenis literatūrā bijis mainīgs, atkarīgs no dažādiem objektīviem un subjektīviem apstākļiem un, visticamāk, arī katras lasītāju paaudzes atšķirīgi uztverts. Patiesībā tikai 90. gados īsti atklājās, cik patiešām izcili padomju vara bija „atbrīvojusi” lielu daļu latviešus no viņu vēstures un kādā nebaltā neziņā esam dzīvojuši. Turklāt ģimenēs no vēstures bija pasargājuši arī paši savējie – aiz bailēm un it kā labu jaunajai paaudzei vēlēdami, arī tas ir jāatzīst. Piederības saknes savai tautai veiksmīgi tikušas cirstas un ir aizcirstas dziļi... Svešais cirvis cērt un cērt... – Andreja Eglīša dzejas krājuma (1986) nosaukums nesaudzīgi asi uzrāda procesu, kas nebeidzas... Un mūsdienās cērt ne jau tikai „svešais cirvis”... (Vai svešu ideoloģiju uzsūkušais savējais ir vai nav „svešais cirvis”?)
Padomju Savienība bija „milzis uz māla kājām”, tikai mēs neticējām, ka savā dzīvē piedzīvosim tā krišanu (es runāju par 40. gadu sākumā dzimušo paaudzi, tiem, kas filoloģiju studēja pagājušā gs. 60. gadu pirmajā pusē). Manuprāt, daudzu apziņai izšķirošs varēja būt 1968. gads ar „brālīgo” padomju tanku iebrukumu Prāgā, ar Čehoslovākijas notikumiem, pēc tiem jau bija jābūt fanātiķim, lai joprojām spētu ticēt sociālismam ar cilvēcisku seju. (Tāpēc man likās dīvaini, ka Alvis Hermanis Jaunā Rīgas teātra izrādē Klusuma skaņas, uzsvaru likdams uz jaunu cilvēku savstarpējām attiecībām, izvēlējies tieši 1968. gadu.) Taču kopumā, man liekas, daudzu patiesās domas par Latvijas valsts likteni pat tuvāko studiju biedru vidū bija aiz slēgtām durvīm, nevienam nepieejamas, kā mīnu lauks, uz kura labāk nespert kāju.
Un tomēr – kādu apsvērumu vadīti jaunie cilvēki studēja humanitārās zinātnes, par kurām vismaz vecākiem cilvēkiem vajadzēja būt absolūtā skaidrībā, kādi ideoloģiski mesli sarkanajam karogam būs jāmaksā? (Protams, nerunāju par tiem, kas komunistisko varu un sistēmu pieņēma un atzina par savējo, ne arī par tiem, kam pilnīgi viena alga, kam viņi kalpo.)
Slavenais ķirurgs un medicīnas vēsturnieks Pauls Stradiņš savam dēlam neieteica studēt vēsturi, bet liela talanta īpašnieks un ķīmiķis Jānis Stradiņš tik un tā nonāca arī pie zinātnes vēstures, pie kultūras vēstures, un šajā jomā viņa padarītais ir pašas visaugstākās raudzes. Bet tas ir īpašs ceļš, izcilas personības ceļš.
Taču nevar noliegt – dzīve sovjetiskajā Latvijā turpinājās un humanitārās zinātnes studēja daudzi, visticamāk, visdažādāko vēlmju un motīvu vadīti. Un laiku izvēlēties mēs neviens nespējam...
Mans tēvs mācītājs Roberts Krontāls (1910-1953) tajā laikā, kad beidzu vidusskolu (1959), jau gulēja kādos masu kapos aiz Ziemeļu polārā loka Noriļskas sasalumā – ar tādu domu dzīvoja un mūžībā aizgāja mana māte pagājušā gadsimtā. Noriļsku – vienu no 20. gs. Latvijas vēstures traģisma kodiem – es vēl ierakstīju kā tēva miršanas vietu 2003. gadā iznākušās grāmatas veltījumā.
Padomju Savienības nežēlīgo noziegumu vēsture – lai cik negribīgi un smagi – Krievijā tomēr tiek lappuse pēc lappuses pavērta, un tagad Gulaga milzīgajā martirologā dažas rindiņas liecina, ka Roberts Krontāls līdzās simtiem un tūkstošiem nomocīto mūža mieru atradis Krasnojarskas cietuma Nr. 1 apbedījumu vietā.
Pēc Noriļskas (Noriļlaga) viņš ticis pārvests uz nākamo moku nometni Gorlagu un 1953. gada 16. jūlijā pa etapu sūtīts tālāk uz vēl vienu lāsta vietu Ozerlagu, ceļā miris un nodots Krasnojarskas cietumam Nr. 1 apglabāšanai – tāda informācija atrodama 21. gs. pieejamos Krievijas Krasnojarskas Memoriāla materiālos. (Par šiem „izrakumiem” Krasnojarskas Memoriāla tīmekļa ziņās esmu pateicīga savai kursa biedrenei Rutai Šenbergai.)
Māte Austra Krontāle (1914-1987) Latvijā bija atgriezusies no Sibīrijas, no Omskas apgabala, septiņus gadus novergojusi tur kā tautas ienaidnieka – nacionālista sieva. 90. gados, kad jau bija iespējams iepazīties gan ar tēva lietu Baltijas Kara tribunāla materiālos (Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunālā 1947. gada aprīlī tikusi tiesāta 30 cilvēku liela Kurzemes nacionālo partizānu grupa, tēva „noziegums” – bijis neapmierināts ar padomju iekārtu, svētījis cīņai pret padomju varu un atbalstījis pretošanos šai iekārtai), gan ar mātes lietu Latvijas Valsts arhīvā, uz tās skaidri bija izlasāma noziedznieku kategorija – latviete, nacionālistu ģimene, bandītu atbalstītāji. Pēc vīra apcietināšanas 1946. gada rudenī padomju Latvijā viņa bija zaudējusi skolotājas tiesības. Patiesībā viņa bija zaudējusi visu: vīru, profesiju, dzimteni, vienīgi negaidītas apstākļu sakritības un labvēlības dēļ tajā atstājot savas mātes Ievas Kaprāno ziņā savu bērnu.
1949. gada martā izsūtāmo sarakstā nacionālistu ģimenē, protams, bija arī astoņus gadus vecās nacionālistes vārds, un tikai liktenīgas nejaušības dēļ, ieradusies pilsētā un uzzinājusi, ka viņas meita jau saņemta ciet, vecāmāte pirmā paspēja ierasties Aizputes skolā un savākt pirmklasnieci, pirms tur ieradās padomju varas pārstāvji, kuri pēc tam – tas arhīvā redzams izsūtāmo dokumentos – izdzēsuši deportējamā bērna vārdu. Tā es paliku pie vecāsmātes Latvijā, un tajā dienā mēs pa nomaļus takām centāmies nokļūt Kazdangā, kur viņa dzīvoja un strādāja par vecmāti. Tikai vēlāk es sapratu, ka vecāmāte vēl ilgi, aizvadīdama mani uz jauno skolu, nebija droša, vai sagaidīs savu mazbērnu atpakaļ, un tāpēc, nespēdama mājās gaidot nosēdēt, nāca uz skolu pretim.
Pēc kāda laika – „lai jauktu pēdas!” – vecāmāte atrada darbu citā rajonā, citā pagastā, un man bija atkal jauna skola. Pioniere nebiju, un septiņgadīgās skolas direktore, dodoties uz politmācībām ar Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) vēstures īsā kursa grāmatu rokās, doktorātā ienāca pēc vecāsmātes, lai tad abas pārietu pāri ceļam, tautas nams turpat vien tuvumā atradās, kur politiskās mācības notika un kurās pagasta vecmātei bija jāpiedalās. Varbūt viņa – politmācību vadītāja – izjuta īpašu atbildību par cienījama vecuma cilvēku, kuram ļauts audzināt vienu jaunu padomju pilsoni...
Kad man vajadzēja mācīties tālāk 8. klasē, vecāmāte pārcēlās atkal uz jaunu darba vietu, kur tuvumā bija vidusskola. Un vidusskolā es iestājos komjaunatnē ar tam laikam varbūt neraksturīgu un mūsdienām neticami naivu un bērnišķīgu nodomu – lai iepazītu šo organizāciju no iekšpuses. Savukārt universitātē, ievēlēta par grupas komsordzi (bija tāds postenis), pacentos uzņemt komjaunatnes rindās vēl tajās neiestājušos biedrus (to man joprojām atgādina!). Bet, ja man godīgi jāatbild, kāpēc mēs kļuvām par komjauniešu grupu, man atbildes diemžēl nav – vai tas bija vieglākais ceļš, it kā pašsaprotami piedaloties tā laika lielajās vispārējās izlikšanās spēlēs, samierinoties un neņemot tās pārāk nopietni, vai tomēr kāds uztvēra to arī personiskāk – ar patiesu un politiski pareizu ticību padomju ideologu leksikai. Tas gan tiesa – kā komjauniešu grupa mēs tikām tiem laikiem dāsni atalgoti – apbalvoti ar ekskursiju – braucienu smagajā mašīnā pa Kurzemi. Brauciens patiešām bija jauks, tam nebija ne vismazākās vainas! Velnakmens pie Abavas, Dāvida ala Slīterē, daudzu acīm pirmoreiz skatītas skaistās Kurzemes ainavas – patiešām komjauniešu grupai vērtīgs un cienīgs godalgojums! (Vai tā dēļ mēs būtu tā centušies!?)
Kāda savāda dzīve! Kāds šķietamību blīvums! Kādas pieaugušu cilvēku spēles, saspēles un paslēpes...
Kā jau minēju, patiesi atklātu sarunu studiju biedru vidū par tolaik „bīstamajām tēmām”, man šķiet, nebija (vai arī es no tādām esmu gribējusi un pratusi izvairīties), gluži vienkārši bija jautājumu loks, kam neiederējās skarties klāt, un to arī nedarīja. Tas tomēr dīvainā kārtā netraucēja zināt, kuri ir (čekas) ziņotāji gan studentu, gan pasniedzēju vidū, taču ne jau viņu dēļ bija aizslēgtās mutes, laikam intuitīvi daudzi saprata vai juta, ka vislabāk, ja par tavu dzīvi, tavu biogrāfiju, tavām domām, tavu attieksmi nezina neviens.
Kāpēc – no sovjetu varai tik nepareizas ģimenes nākusi – es stājos filologos? Tagad man liekas – vidusskolu beidzot, par tālākiem darba pienākumiem pārāk daudz nepiedomāju, tas man personīgi bija ļoti smags laiks, bet it kā jau jāstudē bija, un, ja cilvēkam patīk lasīt grāmatas un padodas sacerējumu rakstīšana, kāpēc lai nestātos latviešu filologos. (Tiesa, zemapziņā jutu, ka iestāšanās citur prasītu daudz nopietnāku, pamatīgāku gatavošanos, ko nebija ne vismazākās vēlēšanās darīt, – neviena konkrēta eksakta joma mani īpaši nevilināja.) Tolaik vēl vajadzēja arī noskaidrot, vai mana biogrāfija, mācītāja – tautas ienaidnieka – meitas biogrāfija, nebūs šķērslis, lai iestātos universitātē humanitārā fakultātē. Savāktā un saklausītā informācija ļāva cerēt, ka nepārvaramu šķēršļu varētu arī nebūt. (Līdzīgu likteņbiedru pieredzes ir dažādas. Vēl pēc nedaudz gadiem Jaunpiebalgas mācītāja Edgara Jundža dēls iestājās Latvijas Valsts Universitātes juridiskajā fakultātē, bet Aizputes baptistu mācītāja dēlu Pēteri Vasku Latvijas Valsts Konservatorija neņēma pretim, un viņš tāds nepieņemtais padomju augstākās izglītības sistēmā Latvijā nebija vienīgais.)
Vīru zaudējusī un padomju dzīvi Sibīrijā līdz mielēm izbaudījusī māte manām filoloģijas studijām arī neiebilda, tagad domāju, ka viņa nemaz nespēja un nez vai arī gribēja būt padomdevēja viņai svešādajā Latvijā. Vilšanās studijās nāca ātri, jau ar pirmo kursu, kurā pēc toreizējā PSKP vadītāja Hruščova vēlmes mums vajadzēja „iepazīties ar dzīvi” – klātienes studiju vietā mēs strādājām dažādus darbus un mācījāmies vakaros vai neklātienē. Vienu brīdi jau gāju prom, bet pietrūka uzņēmības to izdarīt līdz galam, un tā arī paliku. Trešā kursa beigās sadalījāmies pedagogos, žurnālistos un bibliogrāfos, es izvēlējos pēdējos. Tad tā jau bija mērķtiecīga, nešaubīga un apzināta izvēle – grāmatu pasaule, kas, pēc manas sapratnes, vismazāk prasītu politiski aktīvu izrādīšanos un izteikšanos nepieņemamajā sovjetismā. Savukārt vēlāk man likās ļoti svarīgi, lai mans maizes darbs būtu tiešām mans maizes darbs, bet manis darītais literatūrkritikā ar šiem ikdienas darba pienākumiem nebūtu saistīts, lai tā būtu nošķirta, norobežota pasaule, mana personiskā, privātā lieta, manis pašas atbildīguma vai neatbildīguma teritorija, spēju vai nespēju lauks. Tādējādi es mēģināju radīt sev kaut kādu brīvības un neatkarības ilūziju, jo izvēle par ko rakstīt un par ko nerakstīt patiešām bija tikai un vienīgi manis pašas ziņā.
Iluzora neatkarība, iluzora brīvība. Vai tā bija zināma iespēja nepakļauties padomju institūciju reglamentētajai domāšanai? Varbūt... (Bet šādai norobežošanās pozīcijai droši vien piemīt kā savas labās, tā sliktās puses, taču tā jau ir paša cilvēka šādas pozīcijas izvēle, un tātad ar šīs norobežošanās labajām un sliktajām pusēm gluži vienkārši jārēķinās un jāsamierinās.)
Padomju laikā prozaiķis Jānis Mauliņš, pēc izglītības jurists, atklāti atzina, ka literatūra viņam vispirmām kārtām ir iespēja uzrunāt cilvēkus, ko citādā veidā nevarētu izdarīt.
Noteikti grūtāka nekā prozas tēlu pasaulei, taču kaut kāda iespēja savu viedokli paust, savas vērtības uzsvērt bija arī literatūras kritikai.
Tagad, 21. gs. otrajā gadu desmitā, varam jautāt, vai var salīdzināt to labi kalpot gribošo žurnālistu Latvijas padomju sociālistiskajā republikā ar to, kas aizrautīgi naudai kalpo atjaunotajā Latvijā. Vai nav zaimojoši salīdzināt kalpošanu okupantu ideoloģijai ar kalpošanu dzeltenās preses ideoloģijai – vai tās tomēr nav nesalīdzināmas svaru kategorijas. Tas, ka no publiskās telpas izzuduši daudzi patērētājsabiedrībai nederīgi jēdzieni, tik pazīstami atgādina padomju likumus-tikumus, kad arī bija tik daudzi oficiālajai leksikai nevajadzīgi un nederīgi, „bīstami” vārdi, bīstamas domas. Un vislielākais, visskumjākais paradokss – Latvijas vēsture bija ruinēta, izkropļota toreiz un „politkorektuma” (lai nesacītu – nāvējošas pašnoliegšanās) vārdā to aizdurvē noturēt tik daudzi cenšas joprojām, un šķiet, ka gribētu tā arī turpināt. Tas vairs nav ne noslēpjams, ne noliedzams – padomju cilvēkos sētais un briedinātais bez domu, bez sakņu mankurtisms arī Latvijā nesis un nes augļus, teiksim – visai bagātīgus... Varbūt patiešām rakstniecības cilvēku garīgas pilnveidotājas (Edvīna Raupa vārdiem runājot) darbs kopumā padomju gados jāvērtē daudz kritiskāk, daudz pieticīgāk, nekā to gribētos darīt, nekā tas man savulaik šķita...
Pēcpadomju rakstniecībā it kā jau ir uzvarējis viedoklis – literatūra tiek rakstīta pašas literatūras dēļ (šādiem vārdiem Nora Ikstena raksturo savu atklāsmi par 90. gadu sākumā izlasītajiem Dzintara Soduma, Ilzes Šķipsnas un citu trimdas autoru darbiem: Tas bija kaut kas atšķirīgs no pierastā – sajūta, ka literatūra tiek rakstīta pašas literatūras dēļ, nevis tādēļ, lai kaut ko izcīnītu vai pierādītu, kā tas toreiz bieži bija Latvijā tapušās grāmatās”). Un pēkšņi tajā pašā Latvju Tekstu 2011. gada pavasara numurā, kurā publicēta Kārļa Vērdiņa saruna ar Noru Ikstenu un minētie viņas vārdi, redakcijas slejā jaunās, nē, nu jau vidējās paaudzes dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš atzīst: Šābrīža latviešu literatūrā ļoti pietrūkst lielu, gudru, labi uzrakstītu romānu par mūsdienām, kas uzrunātu kā prātu, tā sirdi, parādīdami, kāda pašlaik izskatās Latvija, kādas problēmas un aizspriedumi jāpārvar, lai ne tikai literatūra, bet arī pati dzīve ietu uz priekšu un augšu. Romānu, kuru piedāvātais pasaules skatījums suģestētu vairāk nekā ikvakara ziņu noskatīšanās vai dzeltenās preses pāršķirstīšana.
Kāds „vecmodīgs” viedoklis! Vai tas nozīmētu, ka atkal kāds loks ir noiets un atkal dzīva ir nepieciešamība pēc literatūras, kas spēj būt ne tikai estētiska vērtība vai pašvērtība, bet arī tautas biogrāfija (Miervaldis Birze)? Krājumā Gadsimta beigu skatiens sarunā ar Gundegu Repši Miervaldis Birze 1995. gadā atzina: Nebaidos no pārmetuma – mazo tautu mākslām, māksliniekiem jābūt vairāk angažētiem, viņiem mērķtiecīgi palīdzot arī savu tautu cīņā par eksistenci vispār. Šīs zināmā mērā mākslas mērķtiecības ignorēšana ir sava veida „vieglas dzīves” meklēšana, aizbildinoties ar formāli neapšaubāmi pareizu ieganstu par „mākslu vispār”, par „ieiešanu pasaules apritē” un tamlīdzīgi. Manā skatījumā tas slēpj savu tiesu vieglprātības un mazdūšības biežāk nekā pārdomātu pārliecību. Pat nepateicību pret tautu, no kuras esi cēlies.
Vai tagadējos vārda brīvības apstākļos literatūra tiek rakstīta tikai pašas literatūras dēļ? Kāda daļa autoru droši vien sacīs – jā, kāda daļa tam savukārt nepiekritīs. Vai uz šo vārda mākslas pamatjautājumu – kā un ko – nemitīgi neatbild katrs rakstnieks, formas un satura vienību atrazdams pēc savas izjūtas un izpratnes, sava talanta ievirzes, savām literārajām interesēm? Vai šīs iespējamības – literatūra pašas literatūras dēļ un literatūra kā tautas biogrāfija – izslēdz viena otru, vai tās noteikti jāpretstata, vai talantīgu autoru talantīgos darbos tās nespēj būt viens liels un estētiski pilnvērtīgs veselums? (Vai Jāņa Lejiņa triloģijas Zīmogs sarkanā vaskā kā un ko estētiskais vienums ir apstrīdams, tāpat kā Aivara Kļavja vēsturisko romānu triloģijas Viņpus vārtiem („Adiamindes āksts”, „Rīgas kuprītis”, „Piesmietais karavīrs”) piedāvātais gājums cauri gadsimtiem kā un ko neatkārtojamībā?)
Domāju, ka vēsturiski katrs laiks literatūras kritikai priekšplānā izvirza savus uzdevumus, jautājums tikai, vai tie tiek uztverti, kā uz tiem atbild vai kā uz tiem iespējams atbildēt.
Katrā ziņā 21. gs. radikāli mainījusies literatūras kritikas situācija, jūtami sarukusi (īstenībā gandrīz izzudusi) aktuālās kritikas telpa iespiestajā presē, bezmaz neiespējami tajā sameklēt kādus analītiskākus atsevišķu darbu vai plašāka mūsdienu literārā procesa vērtējumus. Var jau uzskatīt, ka savu vietu aktuālā kritika atradusi virtuālajā pasaulē, tīmeklī, tajā literatūrkritisku tekstu varbūt vairāk. Ideāls variants droši vien būtu iespēja lasīt abējādi – gan laikrakstā vai žurnālā, gan tīmeklī. Piemēram, tīmeklī ievietotajā „Guntis Berelis vērtē” lasāmi gan publicēti, gan nepublicēti raksti, un man – domāju, ne tikai man, – vislielāko baudu sagādātu iespēja vismaz paņemt tos rokās kā grāmatu, lasītājam personiski uzticētu autora vēstījumu tieši grāmatas konkrētā, individualizētā formā – bez distancētās tīmekļa anonimitātes.
Literatūras kritikas nākotne, protams, saistīta ar kopīgo visas valsts kultūrpolitiku. Vai Latvija vispār gribēs un spēs iet nacionālas valsts ceļu un pretoties globālo vilinājumu un nosacījumu gūstam? Kāda būs tās kultūrpolitika, tostarp par tādu „sīkumu” kā iespiesto tekstu pieejamību rūpējoties, galu galā – kādas būs pašas literatūras attīstības tendences, kā mainīsies – ja mainīsies – kritikas situācija, cik ietekmīgs un spēcīgs būs jauno tehnoloģisko iespēju piedāvājumu loks utt., utt. Pats būtiskākais – kā 21. gs. lielie izaicinājumi ietekmēs tautas raksturu, nacionālo identitāti, kultūru, valodu... Vai būs griba un spēks savu identitāti saglabāt un stiprināt? Un kāda šajos eksistenciālajos procesos būs latviešu rakstniecības loma, literatūras kā cilvēka garīgas pilnveidotājas (Edvīns Raups) loma?
Ildzes Krontas radošaja kontā, bez rakstiem kultūras periodikā, minami literatūrkritisku rakstu apkopojumi Gadi. Darbi. Personības (1986). Darbi. Personības. Viedokļi (2003) un Laiks, ko neizvēlamies (2012). Pēdējā no tur iekļautajiem 26 rakstiem 10 pirmpublicēti mūsu lappusēs – JG175(1989)-259(2009) – par Ēvalda Vilka, Sandras Kalnietes, Saulcerītes Vieses, Gundegas Repšes, Alberta Bela, Jāņa Škapara, Māras Zālītes u.c. devumu (skat. www.jaunagaita.net).
