Jaunā Gaita nr. 285. Vasara 2016

 

 

 

 

Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ

Skat. sākumu JG273-JG284

 

SECINĀJUMI

1. Vārda ragana nozīme mūsdienu latviešu un lietuviešu valodā ir ‘sieviete ar pārdabiskām spējām, kas prot burt’. Valodnieku pētījumos pausti trīs viedokļi par šī vārda sākotnējo nozīmi: 1) ragana – ‘pareģe’; 2) ragana – ‘ragaina mitoloģiska būtne’ un 3) ragana – ‘rēgs’. Pret pirmo un otro skaidrojumu liecina gan valodnieciski, gan folkloristiski apsvērumi. Leksēma ragana uzskatāma nevis par darbības veicēju (nomen agentis), respektīvi, ‘tā, kas redz (nākotnē), pareģe’, bet gan par darbības rezultātu (nomen actium) – ‘tā, kas ir redzēta, redzama’. No tā izriet, ka vārda sākotnējā nozīme varētu būt bijusi ‘tas, kas parādās, ir pacelts (atdzimis) un tāpēc ir redzams (sapnī)’, t.i., ‘spoks, kas rēgojas’. Šādu nozīmi apstiprina arī citi lingvistiski apsvērumi un folkloras avoti.

2. Daudzviet Eiropā viduslaikos un agrajos jaunajos laikos notika dažādu dēmonisko garu humanizācijas process, integrējot sākotnēji gariem raksturīgās kaitnieciskās funkcijas ciema raganu priekšstatos. 16.-17. gs. juridiskie dokumenti un 17.-18. gs. vārdnīcas liecina, ka Latvijā šajā laikā par raganām un raģēm sauktas sievietes, kas, no vienas puses, nodarbojušās ar tautas medicīnu, no otras puses, veikušas darbības, kurās spilgti izpaužas maleficium – slēgušas līgumu ar Velnu, lidojušas uz sabatiem, ar buršanu kaitējušas cilvēkiem un lopiem u.tml., kas liecina par to, ka ciema raganas jēdziens 16. gs. otrajā pusē Latvijā pilnībā jau bija izveidojies, daļēji integrējot tajā arī vietējās tradīcijas. Ciema raganu priekšstatu sistēmā tika iekļauti arī nakts raganu priekšstati, pieņemot arī to nosaukumu.

3. Ziemeļaustrumu Latvijā nakts raganu tradīcija saglabājās līdz pat 20. gs. sākumam. Ap šo laiku raganu tradīcijas relikta teritorija aizņēma visu Valmieras rajonu, tam piegulošo Valkas rajona ziemeļrietumu daļu, Alūksnes rajonu, kā arī Balvu rajona austrumu daļu. Tradīcijas saglabāšanos šajā teritorijā veicināja divi galvenie faktori. Pirmkārt, Alūksnes rajonā, saplūstot nakts un ciema raganu priekšstatu sistēmām, raganas tika nevis humanizētas, bet gan, iekļaujoties kristīgās demonoloģijas paradigmā, padarītas par cilvēku kalponēm, kuru galvenais uzdevums ir zagt svešu pienu un piegādāt to saimniecēm. Tā kā pašas raganas šajā gadījumā netika humanizētas un kā cilvēkiem kalpojoši gari saglabāja daudzas nakts raganām raksturīgas iezīmes, tas paralēli ļāva saglabāties arī nepārveidotiem priekšstatiem par „neatkarīgajām”, cilvēkiem nekalpojošām nakts raganām. Otrkārt, raganu tradīcijas saglabāšanos Valkas un Valmieras rajonā veicināja tas, ka šajā teritorijā ciema raganu institūcijā tika integrēti ar spīganām saistītie senākie priekšstati. Pirms nakts raganu tradīcijas iekļaušanās ciema raganu priekšstatos tās teritorija sākotnēji varētu būt aptvērusi austrumbaltu (latgaļu, sēļu, zemgaļu) apdzīvotās teritorijas, bet nav bijusi pazīstama Baltijas somiem – lībiešiem, kā arī rietumbaltiem – kuršiem.

4. Raganu tradīcijas relikta teritorijā nodalāmi divi tradīcijas lokālie varianti, t.i., papildus tradīcijas pazīmēm, kas raksturīgas visai raganu tradīcijas relikta teritorijai, konstatēti arī divi atšķirīgi tradīcijas korpusi. Viens no tiem ir tipisks pētāmās teritorijas rietumu, otrs – austrumu areālam. Raganu tradīcijas rietumu areāls aizņem teritoriju, kurā ietilpst Valmieras rajons, tam piegulošā Cēsu rajona ziemeļu daļa (Raiskuma un Priekuļu pagasts), Valkas rajons un Alūksnes rajona centrālā un ziemeļrietumu daļa līdz Pededzes upei. Tradīcijas austrumu areāls aizņem teritoriju, kurā ietilpst Alūksnes rajons, Balvu rajona austrumu daļa, kā arī Abrenes teritorija. Alūksnes rajonā, respektīvi, rietumu areāla austrumu daļā un austrumu areāla ziemeļu daļā, pārklājas abiem raganu tradīcijas variantiem raksturīgās pazīmes.

5. Visai raganu tradīcijai raksturīgas turpmāk uzskaitītās pazīmes: raganām tipisks antropomorfs veidols, gari, izlaisti, pārsvarā gaiši mati. Gan austrumu, gan rietumu areālā raganas parasti parādās pa divām vai trim uzreiz, nereti arī lielākos pulkos. To parastais parādīšanās laiks ir diennakts tumšā puse, retāk – pusdienlaiks. Par raganu mitoloģiskajiem pretiniekiem visā tradīcijas relikta teritorijā uzskatīti vilki.

6. Tipiskākā raganu nodarbe tradīcijas rietumu areālā ir velēšanās, savukārt pret cilvēkiem vērstās darbības – pārsvarā vadāšana, retāk žņaugšana un nogalināšana. Kontaktteritorijā ar tradīcijas austrumu areālu raganām raksturīga arī piena zagšana. Alūksnes rajonā biežāk nekā pārējā rietumu areāla teritorijā fiksētas liecības par raganām ar mājas gariem raksturīgajām funkcijām.

7. Raganu tradīcijas austrumu areālā raganām raksturīga šūpošanās un sēdēšana koku zaros, kā arī matu ķemmēšana. Raksturīgākā pret cilvēkiem vērstā darbība šajā teritorijā ir nokutināšana. Austrumu areālā raganām raksturīga izteiktāka emocionālā ekspresija – tās smejas, kliedz un raud. Viens no aizsarg­līdzekļiem pret raganām, kas pazīstams tikai austrumu areālā, ir to atvairīšana ar bikšu garcenieku, t.i., ar kailumu.

8. Raganu tradīcijas rietumu areālā populārākā vietējā fabulāta Māsiņ, paturi bērnu funkciju analīze un vairāk nekā 100 raganu vietu valences analīze norāda uz to, ka par raganām šajā apgabalā sākotnēji visdrīzāk saukti mirušo gari. Pētījuma gaitā noskaidrots, ka apmēram trešā daļa no raganu dzīves un darbības vietām (pārsvarā mārki un dīķi, meži, kalni, gravas un tilti) atrodas 0-2 km rādiusā ap vēlā dzelzs laikmeta, viduslaiku un agro jauno laiku senkapiem. Tā kā pētījuma gaitā netika konstatēta raganu vietu saikne ar senkapiem, kas jaunāki par 18. gs., domājams, ka ap šo laiku pamazām izzuda priekšstats par raganām kā par mirušo gariem, lai gan raganu saikne ar senkapiem mutvārdu tradīcijā saglabājās līdz pat 20. gs. pirmajai pusei. Līdzās raganu vietām, kas saistītas ar senkapiem, rietumu areālā pastāvēja arī ar kapiem nesaistītas vietas (pārsvarā purvi, kalni, koki, meži, akmeņi un gravas). Austrumu areālā šis ir dominējošais raganu vietu veids.

9. Lai gan raganu tradīcijas tekstos 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā raganu rašanās no mirušo dvēselēm nav apliecināta, domājams, ka tās sākotnēji uzskatītas par tā saucamajām nelaimīgajām dvēselēm, kas ir vai nu nelabā nāvē mirušo (slīkoņu, pašnāvnieku, nogalināto), vai normu pārkāpēju (neprecēto meitu, naudas apracēju, slepkavu) dvēseles. Par to liecina gan tas, ka raganu dzīvesvietas ir kapu apkārtne vai citas tā saucamās netīrās vietas, gan to dēmoniskais raksturojums – uzvedība un cilvēkiem kaitnieciskās darbības.

10. Alūksnes rajonā raganas uzskatītas arī par mājas gariem, kuru labvēlība iegūstama, veicot noteiktas darbības, galvenokārt tām ziedojot. Galvenā šāda veida raganu funkcija bija piegādāt saimniekiem jeb raganu turētāju kaimiņiem nozagto pienu. Ar raganām – mājas gariem saistītie priekšstati, visticamāk, veidojušies, saplūstot nakts raganu un ciema raganu priekšstatu sistēmām.

 

 

Filoloģijas doktors Sandis Laime, pētnieks/mācībspēks Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, piedalījies ekspedīcijās uz Sibīrijas latviešu un latgaliešu ciemiem, arī uz senajām prūšu un Kuršu kāpas kursenieku dzīvesvietām. LU LFMI apgādā iznāk monogrāfija Raganu priekšstati Latvijā: Nakts raganas (2013).

 

 

 

Pauls Klē (Paul Klee). Raganas (1921)

 

 

Jaunā Gaita