Lienīte Medne-Spāre

MĒS TAČU ESAM DRAUGI, VAI NE?

 

– Jums kucīte? – jautāja apaļīga blondīne ar kernterjeru īsā pavadiņā.

– Jā, – atsaucās vecīgs takša saimnieks.

– Man arī. – Blondīne paķēra padusē savu suni, kurš, atņirdzis sīkus zobeļus, paklusi ņerkstēja. – Ka nesakaujas!

– Manējā ir mierīga. Veca jau mana dūdiņa, prātīga. – Vīrietis ar paklausīgi līdzās tipinošo taksi šķērsoja saules nokarsēto bruģi, un blondīne nolika kernterjeru atpakaļ šaurajā pārkaltušas zāles strēlītē.

– No viņām jau visu var sagaidīt. – Evija parāvās nedaudz tālāk no koka sētiņas, kas norobežoja ar spilgti zaļu audumu pārjumto kafejnīcas terasi no garāmejošo ļaužu lēnīgās straumes.

– Ņem vērā, ka to tu pateici, nevis es, – iesmējās Edgars.

Evija neizpratnē savilka uzacis, tad attapusies pasmaidīja.

– Tu jau vienmēr atradīsi divdomību tur, kur tās nemaz nav, – viņa, koķeti piešķiebusi galvu, teica. – Turklāt tas biji tu, kura dēļ mums tā arī nekas nesanāca. Tava neizlēmība. Vēl joprojām tāds pats? Centies ar vienu dibenu nosēdēt uz diviem krēsliem?

– Nē, es tagad esmu uzticīgs. – Edgars daudznozīmīgi pasmīnēja. – Pēc dabas vienmēr esmu bijis uzticīgs.

– Oi, kam tu to stāsti! – Evija nosprauslājās. – Īpaši uzticīgs biji, kad gadiem skraidelēji no savas Lūcijas pie manis.

– Sirdī es biju uzticīgs tev. – Viņš pastiepa roku un uzlika delnu Evijas strupajiem pirkstiem, kas burzīja salveti. – Vēl joprojām nēsā gredzentiņu, ko es tev uzdāvināju?

– Jā, tajā pašā dienā un tādu pašu kā savai Lūcijai. – Viņa atvilka roku.

– Kā tad tu to zini? – Edgara uzacis pacēlās pārsteigtā lokā.

– Rīga, kā runā, esot maza. – Evija, piespiedusi labās rokas elkoni sāniem, izslēja gaisā plaukstu ar vēdeklī atliektiem pirkstiem. – Es to jau toreiz zināju.

– Toreiz, – novilka Edgars. – Toreiz bija toreiz, un tagad ir tagad. Labāk pastāsti, kā tev iet. Citādi es par sevi vien. Ko tu tagad dari?

– It kā tu manā profilā jau simt reižu nebūtu paskatījies! – Viņa atlieca plecus. – Aužu. Pamatā segas. Vēl prievītes, jostas, grāmatzīmes… visu kaut ko. Gribi, es tev uzaudīšu grāmatzīmi? Tu taču droši vien lasi tikpat daudz kā senāk. Ar tavu vārdu. Gribi?

– Pagājušo reiz, kad mēs satikāmies, tu solīji man uzaust tautisku jostu. – Edgars smaidīja. – Tagad vairs neesi tik devīga.

– Bet tu solīji, ka pametīsi Lūciju un mēs sāksim visu no jauna, – Evija atsvieda.

– Jā, es toreiz aizgāju mājās, gribēju viņai visu izstāstīt, sapakot mantas un aiziet, bet Lūcija, tikko es spēru kāju pāri slieksnim, priecīgi paziņoja, ka ir stāvoklī, un tu taču zini, kā viņa vienmēr gribēja bērnu.

– Bet jums taču nav bērnu! – Evija iepleta acis.

– Nav gan. – Edgars ar saliektu rādītājpirkstu paburzīja apakšlūpu. – Izrādījās viltus trauksme, bet tad jau bija par vēlu, un viņa tik šausmīgi pārdzīvoja, un tad es tev vairs pat nezvanīju. Tā sanāca un…

– Un tas bija gandrīz pirms divdesmit gadiem, un tagad man to vairs nevajag, – Evija viņu pārtrauca. – Es esmu precējusies, un Mariss, mans vīrs…

– Tad tu tomēr apprecējies?

– Bet tu domāji, ka es kā tāda Solveiga tevi visu mūžu gaidīšu, – Evija pavīpsnāja. – Protams, ka apprecējos, un mans vīrs, viņš mani mīl. Viņš strādā ar mālu, taisa podus un tā… Mums vispār viss ir labi, tikai grūti ar pārdošanu, nevienu vairs tautiskās lietas neinteresē. Ja nu tūristus. Es braucu uz gadatirgiem, vēl daži Vecrīgas veikaliņi ņem. Internetā mēģinu kaut ko notirgot. Bet grūti, nav vairs tā kā „Daiļrades“ laikos. Atceries?

Edgars pamāja ar galvu un pacēla pie mutes kafijas tasi. Gar kājām, klusi gulgodami, tekalēja baloži un uzlasīja druskas. Izspūris zvirbulēns nolaidās uz blakus krēsla atzveltnes un, galvu grozīdams, vērtējoši nopētīja tukšos kūku šķīvīšus uz viņu galda. Karstais gaiss atnesa no blakus kafejnīcas ceptas gaļas smaržu, un Edgaram neciešami sagribējās ēst.

– Atceries, kā mēs toreiz iepazināmies? – Evija, noliekusies uz priekšu, centās notvert viņa skatienu. – Atceries? Tu atnāci mani intervēt aprakstu ciklam par mājamatniekiem un pagalam biji! – Viņa iesmējās. – Mēs abi bijām pagalam. Es vēl tagad nezinu, kā tu toreiz izmelojies. Nu, par to, ka naktī nebiji mājās. Un par visām pārējām naktīm. Par mūsu naktīm.

– Es nemeloju. – Edgars nopietni pavērās viņas zaļajās acīs. – Lūcija zināja.

– Viņa zināja un neko neteica?

– Nu drusciņ jau teica gan… – Edgars ar plaukstas ārmalu notrausa no galda drupaču.

– Fū! – Evija ar abām rokām sabužināja plānos rudos matus. – Es nu gan tā nebūtu ar mieru! Ka mans vīrietis vazājas pie citas, un es kā tāda muļķe vāru viņam zupu un mazgāju zeķes.

– Zupu tu man arī vārīji… un kotletes cepi, bet zeķes es vienmēr mazgāju pats…veļasmašīnā. – Edgars jau atkal smaidīja.

– Tas ir pavisam kaut kas cits. – Evija sarauca degunu. – Tu taču mani mīlēji.

– Mīlēju, – viņš pēc īsa klusuma brīža atbildēja. – Tu biji dēmoniska sieviete, Evij. Satriecoši skaista.

– Biju? – Evijas virslūpa noraustījās. – Un tagad? Es esmu stipri mainījusies, ja?

– Nē, nu drusciņ, jā… – Edgars pārlaida skatienu sirmajai svītriņai pie matu saknēm, maisiņiem zem viņas acīm, sīkajam grumbu vijumam un noļukušajiem vaigiem. – Tu tagad esi pat skaistāka, jā… tev seja tāda kā maigāka kļuvusi, jaunībā bija nedaudz, nu… nedaudz tāda paasa.

– Neglīta?

– Nē, ļoti glīta, – viņš steigšus iebilda. – Tikai tagad ir vēl glītāk. Un augums pilnīgi tāds pats! Jā, tu esi tikpat formīga, neviena lieka kilograma, pat nepateiksi, ka trīsdesmit gadi pagājuši.

– Trīsdesmit pieci, Edgar, – viņa izlaboja. – Mēs iepazināmies pirms trīsdesmit pieciem gadiem.

– Bet izšķīrāmies pirms trīsdesmit.

– Nu jā, kuram nu kurš datums svarīgāks. – Evija, izslējusi zodu, šķībi pasmaidīja.

– Tā nav. – Edgars atkal satvēra viņas pirkstus. – Tu man vienmēr esi bijusi svarīga, arī tagad. Es bieži par tevi domāju. Es par tevi uztraucos.

– Kas tu man tāds esi, lai uztrauktos? – viņa spīvi vaicāja.

– Es esmu tavs jaunības dienu draugs, – Edgars nopietni atbildēja.

– Un tikai? – Evija savilka pirkstus dūrē.

– Nē, arī tagad. – Edgars viegli saspieda viņas sažņaugtos pirkstus. – Mēs taču esam draugi, vai ne? Es tā nopriecājos, kad ieraudzīju tevi feisbukā. Pēkšņi viss atausa atmiņā, un pārņēma tāds jūtu mudžeklis… tu nevari iedomāties.

– Tad es tev tomēr uzaudīšu to grāmatzīmi. – Evija atgāza galvu un pavērās pretējā nama jumtā, no kura kores, slinki vicinādama spārnus, pacēlās liela kaija un, apmetusi lēzenu loku, aizplanēja Daugavas virzienā pretī vēja nestai tikko jaušamai ūdens smaržai. – Tikai es tur ieaudīšu savu vārdu. Lai tu mani patiešām vienmēr atceries.

– Nevajag, es tevi arī tāpat vienmēr atceros, turklāt es to vienalga nevarēšu lietot. – Edgars skumji papurināja galvu. – Lūcijai tas nepatiks.

– Tu gribi teikt, ka viņa vēl joprojām ir greizsirdīga uz mani? – Evijas lūpās ievijās plats smaids, un Edgars ievēroja, ka atstatums starp viņas priekšzobiem kļuvis krietni platāks un labās puses dzerokļa vietā vīd tukša sprauga.

– Viņa pēc definīcijas ir greizsirdīga. Uz jebko. – Edgars apmierināti atlaidās pret krēsla atzveltni. – Var uzrīkot scēnu pat tad, ja es pārāk ilgi skatos uz telefona stabu. Ja uzzinās, ka esmu saticies ar tevi, man vispār beigas!

– Tad jau viņai mans vārds būs ar necaurspīdīgu skoču jāaizlīmē! – Evija skaļi iesmējās.

– Nē, viņa to grāmatzīmi sagriezīs sīkos gabaliņos un vēl sadedzinās, – arī Edgars neveikli pasmējās.

– Pilnmēness naktī kapsētā? – Evija draudīgi nočukstēja un, papurinājusi galvu, piebilda: – Tas taču ir pēdējais stulbums, viņa nav normāla. Kāda te vēl greizsirdība, kad mums visiem tūlīt būs sešdesmit?

– Man jau ir, bet tikai pēc pases. – Edgars izslējās. – Citādi man ir trīsdesmit trīs, nē, šogad jau trīsdesmit četri.

– Nu ko tu vari muldēties! – Evija, pastiepusies pāri galdam, pārlaida īkšķa galu viņa deniņiem un sudrabaini pelēkajam matu ezītim, kurā vēl vīdēja daži tumši mati.

– Aizver acis! – Edgars saudzīgi nolika viņas plaukstu uz galdiņa. – Nu aizver, aizver! – viņš atkārtoja un, kad Evija paklausīja, jautāja: – Cik tev tagad ir gadu?

– Piecdesmit astoņi. – Viņa sarauca pieri.

– Ne jau dokumentos, bet pēc iekšējās izjūtas. Kā tu jūties psiholoģiski? Kad ieklausies sevī.

– Nū-ū… es nezinu… Tā arī jūtos. Nē, tagad uz kādiem trīsdesmit, varbūt pat nedaudz mazāk. – Viņa pasmaidīja un atvēra acis. – Vismaz tā es gribētu.

– Nu redzi? – Edgars sakrustoja rokas uz krūtīm un ar abām plaukstām paberzēja ļenganos augšdelmus. – Mums visiem ir vairāki vecumi. Juridiskais, bioloģiskais un psiholoģiskais. Juridiskais tev ierakstīts dzimšanas apliecībā. Bioloģiskais ir tad, kad tev uz lietu kauli sāk sāpēt, bet psiholoģiskais ir tas, kā tu jūties garīgi. Tas ir pats galvenais. Cik vecs tu jūties, tik vecs arī esi, tā lūk.

– Tad jau mēs abi varam būt tik jauni, cik gribam. – Evija smējās, un Edgars apmierināti pamāja ar galvu.

Viņam aiz muguras pusaugu meitene, pacēlusi sasārtušu seju, kaut ko klusi teica plecīgam puisim, un tas, noliecis kaili skūto galvu, viņu aši noskūpstīja. Oficiants garāmejot neuzkrītoši paņēma no jauniešu galdiņa tukšu sulas glāzi un, savilcis lūpas saprotošā grimasē, kā atvainodamies pamāja Evijai.

– Ar tevi vienmēr ir tik interesanti, – viņa teica. – Būtu forši pavadīt kopā vecumdienas. Mums abiem būtu jautri.

– Būtu gan. – Edgars pamāja.

– Ja vien tev nebūtu Lūcijas, un man Marisa, protams, – viņa aši piebilda.

– Bet mums ir. – Edgars uzmeta Evijai to pašu tumšo skatienu, kurš senāk bija iesviedis viņas pakrūtē karstu kamolu un notriecis pār muguru sīku tirpuļu viļņus.

– Mēs taču esam jauni, – viņa meitenīgi iespurdzās. – Varam pagaidīt, kamēr viņi nomirst.

Edgara kabatā iepīkstējās mobilais telefons.

– Tev īsziņa. – Evija pameta ar galvu. – Paskaties.

– Vēlāk, – viņš attrauca.

– Tā droši vien ir Lūcija. – Evija nolaizīja uz šaurās virslūpas notecējušo sviedru lāsīti.

– Droši vien, – Edgars paraustīja plecus. – Man jau sen neviens cits īsziņas nesūta.

– Uztraucas, kur viņas dūkulītis tik ilgi pazudis?

– Protams, ka uztraucas. – Edgars neuzkrītoši paskatījās pulkstenī. – Iet jau uz vakara pusi. Viņa uztaisījusi pusdienas, gaida mani. Būs pamazām jāsāk kustēties.

– Ak dieviņ, par ko tu esi pārvērties, – Evija nicīgi samiedz acis. – Tikko pasvilpj, tā skrien. Senāk kā kaķis staigāji, kur patīk.

– Tu nezini, cik grūti bija mīlēt divas sievietes. – Edgars sērīgi pastiepa uz priekšu apakšlūpu, un viņa sejā uz mirkli ievijās skumja Pjero grimase.

– Man tagad tevi pažēlot vai kā? – Evija ņirdzīgi jautāja. – Kļuvis kā tāds šunelis, kas piesiets īsā striķītī. Ka tik laikā pie bļodas.

– Man tā ir ērti. – Viņš demonstratīvi izvilka no kabatas telefonu un, uzlicis brilles, izlasīja īsziņu. – Un es staigāju, kur patīk un kā gribu.

– Oi, nestāsti man! – Evija pavicināja roku. – Pilnīgi pavilkusi tevi zem tupeles.

– Es neesmu ne zem kādas tupeles, es vienkārši esmu precējies, un Lūcijai ir augsts asinsspiediens un paliek slikti ar sirdi, ja viņa satraucas. Un viņa zina, ka man ir gastrīts un laikus jāpaēd mājas ēdiens, ja es pēc tam negribu visu nakti mocīties.

– Var redzēt, ka viņa tevi labi baro, esi krietni pieņēmies miesās, – Evija iedzēla. – Nu tad skrien! Citādi dabūsi kāvienu, un tad vēl tas gastrīts… – viņa tēlotā līdzjūtībā piebilda.

– Jā, būs jāiet. – Edgars sarosījās. – Tevi jau arī droši vien tavs Mariss gaida.

– Gaida gan. – Evija pamāja. – Mariss mani vienmēr gaida, viņš ir unikāls, ne tāds kā citi. Tik rūpīgs, uzmanīgs un uzticīgs, nekad nevazājas apkārt un pat nepīkst, ja es kaut kur aizķeros. Mariss zina, ka man bez viņa nevienu citu nevajag… un viņam arī ne. Viņš vispār redz tikai mani.

– Nu tad iesim? – Edgars jautāja. – Un tiksimies internetā?

– Varam jau arī sazvanīties.

– Tikai zvani man rīta pusē, kad es esmu darbā. – Viņš izdzēra pēdējo kafijas malku. – Vai sūti īsziņas. Bet labāk tomēr sarunāties internetā.

– Nu ja, nu ja! – Evija savilka lūpas smaidīgā čemurā. – Lūcija jau no datoriem neko daudz nesaprot, vai ne?

– Nē, viņai datora vispār nav, – Edgars automātiski atbildēja.

– Bet par to grūtniecību tu man sameloji, – Evija it kā vienaldzīgi izmeta.

– Par kādu vēl grūtniecību?

– Nu, ka Lūcija teikusi tev, ka ir stāvoklī, un tad izrādījies, ka nav vis, un tāpēc tu toreiz man vairs nepiezvanīji. – Evija piešķieba galvu. – Nekā tāda nebija, vai ne? Tu to visu sameloji.

– Kāpēc uzreiz sameloju? – Edgars piepūta vaigus.

– Vienā ziņā tu neesi mainījies, Edgar. Kad melo, vienmēr dari šitā. – Evija izslēja gaisā pirkstu, salieca to un viegli paberzēja atšieptu apakšlūpu. – Gan jau ka Lūcija arī to sen ir ievērojusi, un, ja tu viņai taisies iestāstīt, ka sēdēji kafejnīcā ar Jāni vai Pēteri, turi rokas kabatās!

– Neko es viņai netaisos iestāstīt. – Edgars piecēlās un sniedza Evijai roku. – Nāc, es tevi pavadīšu. Tu taču vēl turpat dzīvo?

– Jā, bet man uz otru pusi. Jāieiet veikalā, jānopērk kaut kas vakariņām. – Viņa pameta ar roku sev pāri plecam. – Tu ej, es vēl kādu minūti pasēdēšu. Ej!

– Nu tad atā! Līdz nākamai reizei. – Edgars, stīvi noliecies, piespieda sakniebtas lūpas viņas miklajam vaigam un neatskatījies izgāja no terases rēnā pavēņa spilgtajos saules staros, kas, atsitušies pret asfaltēto ietvi, karstām strūklām vijās augšup gar kailajām potītēm.

Nogaidījusi, līdz Edgara uzkumpušais stāvs pazūd aiz stūra, Evija piecēlās un lēni aizkliboja tajā pašā virzienā. Velti uzvilktās sen nelietotās trīsceturtdaļpapēžu kurpes nežēlīgi karsēja kājas un spieda deformētos īkšķus. Pa ceļam iegriezusies veikalā un nopirkusi Marisam vakariņas, viņa novilka balto audekla žaketi, atklādama pēcpusdienas saulei un pretimnācēju skatieniem pienaini baltās, sīkām spalviņām klātās rokas, un iežmiedza to padusē.

– Skaties, kur ej, tantiņ! – skaļi iekliedzās garāmbraucošs velosipēdists. – Te ir riteņnieku celiņš!

Evija parāvās sānis, nosodoši pašūpoja galvu un līdz pat mājām soļoja, ar plecu gandrīz skardama ēku sienas. Smagi balstoties pret lenteri, uzkāpa trešajā stāvā un atslēdza sava vienistabas dzīvokļa durvis.

– Maris! – Viņa turpat priekšnamā atviegloti izvilka no kurpēm satūkušās pēdas un izstaipīja pirkstus. – Nāc nu, puisīt, mammīte tev atnesa ēdieniņu. Nāc, nepūties!

No istabas, skaļi murrādams, pa ceļam palēcienā noglauzdamies gar stenderi, izslīdēja liels ruds kaķis un piespiedās Evijas kājai. Kuplā aste mīksti apvijās stilbam, un viņa noliekusies pakasīja balto laukumiņu starp izslietajām ausīm.

– Pēc brīža jau ēdīsim, Marisīt, – viņa noteica un, lēni iegājusi istabā, atslīga uz šaurās tahtas, kurai līdzās slējās milzīgas koka stelles, aizpildīdamas gandrīz visu telpu. Mariss, neapmierināti ieņaudējies, sekoja. Uzlecis uz galda, apsēdās blakus vecam ar tautisku sedziņu pārklātam datoram un kā divus smalkus īlenus izurba cauri Evijai zilo acu sastingušo, neizprotamo skatienu.

2015. gada jūnijs

 

Lienīte Spāre studējusi franču valodu/literatūru Latvijas Valsts U. (1973-1976). Viņas stāsti 80. gados publicēti Liesmā un Avotā. Strādājusi par redaktori izdevniecībā „Atmoda” (1989-1990), apgādā „Artava” (1990-2004), izdevniecībā „Skarabejs” (2005-2008). Kopā ar līdzautoriem – savu dzīvesbiedru Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu – uzrakstījusi romānu Odu laiks (2009). Piedalījusies žurnāla Tīrraksts veidošanā. Vairāki stāsti publicēti žurnālā Latvju Teksti.