Valters Ščerbinskis

„PADOMJU LAIKI” VAI „PADOMJU OKUPĀCIJA”

 

Līdzīgi skanošajiem vārdu savienojumiem ir dziļa savstarpēja saikne. Tajos ir gana daudz kopīgā, bet tajos ir arī daudz atšķirīgu elementu. Ja ātri paveramies uz abiem jēdzieniem, redzam, ka atšķirīgais slēpjas smagnējā vārda „okupācija” esamībā un neesamībā.

Runājot par tiem 50 gadiem, mēdz lietot dažādus apzīmējumus: „krievu laiki”, „Padomju Savienības laiki”, „okupācijas laiki”, bet visplašāk – „padomju laiki”. Šī vārdu savienojuma popularitāte lielā mērā atspoguļo to, ko mēs, sabiedrība, saprotam ar šo aizgājušo laikmetu.

Jēdziena apzīmējums norāda arī uz attiecīgā jēdziena saturu. „Padomju laiki” ir visai nei^­trāls jēdziens, kas neietver sevī emocionāli negatīvo saturu, ko radījis šis totalitārais režīms. Šie vārdi var palīdzēt aizmirst vai arī nekad neuzzināt šī necilvēcīgā režīma īsto dabu.

Režīms, kuram Latvija vardarbīgi, pretēji tās pilsoņu gribai, tika pakļauta, bija viens no nežēlīgākajiem, brutālākajiem režīmiem, kādi pastāvējuši cilvēces vēsturē. Nežēlīgas represijas, sociālās un saimnieciskās dzīves pilnīga pārveidošana, tradicionālās politiskās dzīves likvidācija, līdzšinējo vērtību orientieru radikāla nomaiņa, totāla kontrole pār indivīdu – to nozīmēja Padomju Savienība. Konformisms, piemērošanās, dubultstandarti, likuma otršķirīgums bija padomju pilsoņa ikdienas neatņemama sastāvdaļa.

Padomju Savienība sabruka, nespēdama uzcelt utopisko komunismu. Eksperiments beidzās nesekmīgi, tomēr izpostītās cilvēku dzīves un prāti palika. Latvija atguva neatkarību ne jau ar cilvēkiem, kas pēkšņi varēja atgriezties 1940. gadā (pirms okupācijas) un sākt visu no jauna. Latvijas sabiedrību veidoja totalitārās valsts pieredzi ieguvušie cilvēki – cilvēki, kuri neko citu kā vien vairāk vai mazāk sekmīgu sadzīvošanu ar šo īpatnējo režīmu nepazina.

Ir pagājuši pārdesmit gadu ikdienas rūpju māktajā demokrātiskajā, kapitālistiskajā un neatkarīgajā valstī. Kāda bija šī mūsu pagātne PSRS okupācijā? Kādus secinājumus no tā varētu gūt?

Ir skaidrs, ka līdzās akadēmiskiem pētījumiem, kuriem būtu jānosaka režīma būtības ietvars, pastāv un pastāvēs indivīdu atmiņas. Gan pētnieku radītie pētījumi, gan sabiedrības atmiņas, kas materializējas grāmatu, rakstu vai, piemēram, filmu formā, veidos sabiedrības kopējos priekšstatus par pagājušajiem laikiem.

Padomju okupācijas laikos augušajiem nebija skaidras izpratnes par režīma leģitimitātes tiesiskajām niansēm, par to, cik daudz un ar kādiem mērķiem Latvijā iepludināja PSRS pilsoņus, nebija skaidrs, kur vienīgā partija un tās propagandisti melo, kur blefo un kur saka patiesību. Tajā pašā laikā vairums latviešu intuitīvi gluži skaidri definēja savu attieksmi pret šo „krievu un komunistu valdīšanu”. Mūsdienās liela daļa cilvēku paši nav pieredzējusi šos laikus. Tiem, kuri ir pieredzējuši, atmiņas par aizgājušajiem laikiem lēnām izgaist. Paliek tikai emocijas, atsevišķi fakti. Dažkārt pozitīvi, dažkārt negatīvi. Visam cauri tomēr vijas jaunības izjūtas. Neatkarīgi no piedzīvotā, skaidrs, ka tad „zāle bija zaļāka”.

Tie, kuri vēlas noskaidrot, kas tad īsti bija šis režīms, var iet uz muzejiem, lasīt pētījumus vai iegūt ticamu pētnieku sagatavotu informāciju citviet. Diemžēl vēstures pētniecībā lietas nav attīstījušās tā, kā nākas (vienkārša patiesība: nav naudas, nav cilvēku, nav pētījumu). Tomēr risinājumus var rast arī esošās situācijas ietvaros, izdalot noteiktas, valstij būtiskas prioritātes. Padomju okupācijas laiku pētniecība pašlaik (varbūt vienīgi neskaitot represijas) noteikti nav prioritāte. Nav sistemātiska atbalsta jaunu pētnieku darbam, netiek radīts pamats monogrāfiju sarakstīšanai, diskusijām par šo Latvijas vēstures periodu.

Kas notiks ar tautiešiem, ja netiks pievērsta uzmanība šī laikmeta pētniecībai?

Nevienam nav lielu šaubu par nacistu režīma briesmu darbiem un to, ka tā patiešām bija „okupācija”.

Par padomju okupācijas laikiem gan tā gluži teikt nevar. Cilvēks, kurš pirms gadiem apmeklēja Okupācijas muzeju, attiecīgajā ekspozīcijas daļā varēja iepazīties ar kultūras un industriālajiem sasniegumiem – kāds gan te režīms, kāda gan te okupācija! Turpina iznākt grāmatas, kas pārpilnas ar nekritisku nostalģiju (ak, aizgājušo gadu šarms!). Okupācijas laika kino (it īpaši stilīgajās, gaišajās „nevainīgo” 60. gadu filmās), protams, jūs nekādā gadījumā neatradīsit režīma negācijas un jebkādu kritiku vai konceptuālu padomju totalitārisma analīzi. Tajā pašā laikā mums nav pētījumu ne par padomju režīma kultūru, ne par nacionālo politiku, ne par industrializāciju, ne arī par ļoti daudziem citiem jautājumiem okupētajā Latvijā. Līdz ar to plašāka sabiedrība nemaz nezina, kāds šis laiks bija patiesībā, un vienīgais avots ir mūsu gaistošās atmiņas.

Redzamākā padomju okupācijas perioda pētniece prof. Daina Bleiere intervijā laikrakstam „Neatkarīgā Rīta Avīze” atzīst: „Vairāk domāju par tiem cilvēkiem, kam tagad 30 gadu, kuri reāli padomju iekārtā nav dzīvojuši. Viņi tad piedzimuši, bet pašiem nav nekādu reālu atmiņu. Tas nozīmē, ka atkal pēc gadiem 10-20 var sākties šīs iekārtas idealizācija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka komunistiskā ideoloģija balstās uz utopiju – sapni par ideālu politisku iekārtu, kurā visas reālās pasaules problēmas tiks atrisinātas.”

Šādā veidā lēnām, pakāpeniski no sabiedrības atmiņas pazūd totalitārā režīma represijas, nebrīvība, galu galā – arī pats neatkarīgās Latvijas okupācijas fakts. Vai daudzi cilvēki mūsdienās apzinās, ka vēl pirms kādiem 30 gadiem mēs dzīvojām valstī, kuras tuvākā radiniece bija Ziemeļkoreja?

Bleiere arī min, ka ne jau čekistu vai stukaču saraksta publicēšana dos ko nozīmīgu sabiedrībai, daudz svarīgāk būtu saprast šo sistēmu, kā cilvēki tajā dzīvoja, darbojās.

Cita starpā, runājot par Latvijas Republikas simtgadi un dāvanām. Uzdrošinos apgalvot, ka kārtīga, profesionāla, mūsdienīga zinātniska monogrāfija par padomju okupācijas gadiem būtu daudzkārt noderīgāka lieta mūsu sabiedrībai un valstij simgadē nekā daudzie raksti par Latvijas dibināšanas laikmetu.

 

 

Dr. hist. Valtera Ščerbinska raksts pārņemts no literatūrai, vēsturei un publicistikai veltītā žurnāla Domuzīme (2016,1), kas iznāk četras reizes gadā. Galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa.