JG285: Juris Šlesers. Minoritāšu aizstāvis

Šķietamais paradokss neiziet no prāta, kad uz pēdām lasīšanai un rakstīšanai par latviskā vairākuma aizstāvjiem berklaviešiem nācies iedziļināties Eiropas minoritāšu tiesību celmlauža Paula Šīmaņa dzīves un darba daudzinājumā, kas nule latviešu tulkojumā svinīgi atklāts Saeimā un Rīgas domē. Caur tulkotāja laipnību elektroniska maketa veidā varēju ar to iepazīties dažas nedēļas pirms grāmatas publicēšanas. Britu vēsturnieks Džons Haidens (John Hiden, 1940-2012), speciālists Vācijas un Baltijas reģiona mijiedarbībā starp pasaules kariem, 44 gadu tecējumā pakāpeniski apzinājis šī vācbaltiešu Latvijas politiķa un patriota intelektuālo mantojumu, līdz 2004. gadā sarakstīja grāmatu Minoritāšu aizstāvis (Defender of Minorities / Paul Schiemann, 1876-1944). Šogad ar Latvijas Okupācijas muzeja, Žaņa Lipkes memoriāla un privātu labvēļu atbalstu šī biogrāfiskā monogrāfija iznākusi latviešu un krievu valodās. Latviešu tulkotājs Pēteris Bolšaitis projekta popularizēšanas e-pastā raksta: „Šīmanis – viens no Satversmes autoriem, visu pirmskara gadu Saeimas sasaukumu deputāts, ilggadīgs Rīga domnieks un ļoti aktīvs minoritāšu tiesību veidotājs un aizstāvis, ir atpazīstamākais Eiropas mēroga Latvijas politiķis. Latvijā viņš cīnījās (beigās nesekmīgi), lai nodrošinātu visu mūsu minoritāšu lojalitāti Latvijas valstij. Tas izskaidro, kādēļ esam nolēmuši grāmatu izdot arī krievu valodā.” [1]

Divpadsmit nodaļās un apmēram 250 lappusēs Haidens hronoloģiskā kārtībā – reizēm pat pārmēru pedantiski detalizēti – apraksta šī žurnālista, jaunībā teātra entuziasta un jautras uzdzīves cienītāja, vēlāk politiķa un domātāja – un joprojām žurnālista – dzīves gājumu. Dzimis Jelgavā jurista ģimenē, studē jurisprudenci Vācijā, iegūstot doktora grādu, bet viņa sirdsdarbs ir rakstīt teātra kritikas. Bohēmiskā dzīve ieilgst mūža ceturtajā desmitgadē, kad viņu sagūsta „jaunā, daudzsološā” Minhenes aktrise Lote Šīlere, bet I Pasaules karš, revolūcijas un Baltijas brīvvalstu nodibināšanās piesaista viņa intelektu politikai – it īpaši jautājumam, kas būtu darāms, lai vairākas tautas varētu laimīgi dzīvot vienā valstī, katrai turpinot attīstīt savu etnisko kultūras dzīvi. Aizrautīgais teātra pasaules žurnālists ir „veicis sekmīgu pāreju no viena dzīves stila uz citu” (38). Pirmās nodaļas noslēgumā – „abu tautību tuvināšanās jau bija kļuvusi par Šīmaņa dzīves mērķi. Gandrīz katrā otrajā 1914. gada rakstā iezīmējas brīdinājumi pret nacionālismu, vienalga vai krievu, vāciešu, latviešu vai citu” (40). Hmm… Kas tad nu?! – Pret nacionālismu?

Atlikušās vienpadsmit nodaļas veltītas trauksmainajam otrajam pusmūžam. (Kompulsīvais smēķētājs nomirst 68 gadu vecumā 1944. gada jūnijā Rīgā.)

Savas dzimtenes patriots – Pretstatā vācbaltiešu konservatīvajam vairākumam, 1918. gadā publicists Šīmanis iestājas par Igaunijas un Latvijas neatkarību, un kā Vācbaltu demokrātiskās partijas biedrs tiek ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē un visās Saeimās. Viņu īpaši nodarbina problēma, kā nodrošināt savas dzimtenes Latvijas demokrātiju un labklājību, reizē nosargājot vācbaltu minoritātes vācisko kultūras mantojumu. Vienīgais taisnīgais veids, viņam šķiet, ir ar līgumu panākt vienlīdzīgu visu Eiropas valstu nacionālo minoritāšu kultūras dzīves juridisku nodrošinājumu. Šīmaņa izpratnē, tas nozīmē šķirt konceptus valsts un nācija – līdzīgi, kā jau agrāk Eiropā ieviesta valsts un reliģijas atdalīšana. Valsts lai gādā par praktisko dzīvi, bet ar etnisko kultūru saistītās aktivitātes un vajadzīgos nodokļus kārtos attiecīgā nacionālā kopiena (nācija). Viena šādas autonomijas komponente ir skolas, un Latvijas Satversmes sapulcē (1920-1922) Šīmanis, kā Minoritāšu komitejas priekšsēdis, panāk „svarīgu autonomijas jēdzienu iekļaušanu Latvijas minoritāšu skolu likumā, …[kurā] paredzēts, ka valsts rūpēsies par pamatskolas izglītību jebkuras minoritātes trīsdesmit skolēnu lielai grupai, kurai mācības notiks attiecīgajā mātes valodā” (70).

Pret „Latviju latviešiem!”, pret „Vāciju vāciešiem!” – 1921. gadā Latviju uzņem Tautu Savienībā, Šīmanis darbojas tās Minoritāšu komitejā un sākot ar 1922. gadu pārstāv Latvijas vācu minoritāti Eiropas Tautību kongresā. Līdztekus līdz 1933. gadam viņš ir Saeimas deputāts, kā arī vācbaltiešu avīzes Rigasche Rundschau redaktors. Trīsdesmitajos gados Eiropu pārņem vispārējs ekstrēma nacionālisma vilnis, visizteiktāk Hitlera vadītais vācu nacionālsociālisms, kas aizrauj arī lielu daļu Latvijas vācbaltiešu. Vienlaikus latviešu sabiedrībā spēkā pieņemas ideja – „Latviju latviešiem”. 1933. gadā izglītības ministra Ata Ķeniņa pieteiktais mērķis radīt „vienotu latviešu kultūru” (angliskā oriģinālā „a single Latvian culture”) nostāda Šīmani opozīcijā, jo apdraudēta minoritāšu skolu autonomija. Latvijas Saeimas vācbaltiešu frakcijas spiediens panāk ministra Ķeniņa atkāpšanos no amata (202). Pārliecināts demokrāts, Šīmanis vienlaicīgi nonāk opozīcijā ar Latvijas vācu nacionālsociālistu kustību (Bewegung) un tās vadoni Erhardu Krēgeru: „Pēc būtības Šīmanis Krēgeru un viņa veida cilvēkus pielīdzināja tam pašam Ķeniņam” (203). Ar šādu nostāju, viņam drīz nākas atstāt Rigasche Rundschau, kas tad jau nonākusi hitleriskās Vācijas pavadā. Avīze tomēr Šīmanim maksā pensiju, un – it kā ārstnieciskos nolūkos – viņi abi ar Loti pārceļas uz Austriju. Gadu vēlāk, pēc 1934. g. 15. maija apvērsuma, Ulmaņa autoritārā valdība tomēr likvidē minoritāšu skolu pārvaldi un pieņem jaunu valodas likumu, kas „principā izslēdza vācu valodu no sabiedriskajām iestādēm”. Rezultātā Bewegung popularitāte vācbaltiešu sabiedrībā pieaug. (209) 1938. gadā, Hitleram grasoties Austriju pievienot Vācijai, Šīmaņi atgriežas Rīgā.

Austrijā Šīmanis sācis rakstīt pretnacistiski noskaņotai Polijas vācu avīzei Der Deutsche in Polen, un to turpina pēc atgriešanās Latvijā. Vienā no saviem pēdējiem rakstiem 1939. g. aprīlī zem virsraksta „Nacionālo minoritāšu kustības gals?” viņš rezignēti, tomēr reizē optimistiski, apcer savu centienu rezultātus. Haidens atstāsta – „Šajā rakstā viņš pieļāva, ka kustības vadoņi sevi maldinātu, ja viņi noliegtu, ka objektīvi pamati savu mērķu sasniegšanai ir zuduši. Viņam sāpēja atzīt, ka mērķis panākt likumus, kas palīdzētu vairākām tautām sadzīvot vienas valsts teritorijā un darboties kopējam labumam, dažām minoritātēm, īpaši Sudētijas vāciešiem, bija līdzējis kā aizsegs, lai gūtu dominanci. Tomēr raksta galvenais mērķis bija vēlreiz kategoriski uzsvērt ideālus un mērķus, uz kuru pamata Tautību kongress tika dibināts. Šīmaņa arguments? – ‘Nacionālo minoritāšu kustība, jau reiz izcīnījusi pozīciju blakus pirmskara nacionālismam, atjaunosies līdzīgai cīņai arī nākotnē’” (226).

Viņi grib asimilēt mūsu bērnus! – Kā savienot Šīmaņa „anacionālismu” un pārvalstisko nacionālo kultūru aizstāvību ar mūsu dziļi izjusto nacionālismu un „Latviju latviešiem” sentimentu[2], kā līdzsvarot viņa intelektuālo un morālo mantojumu ar nepieciešamību nosargāt latviešu vairākuma pozīcijas savā zemē – vēl arvien, kopš II Pasaules kara? Kā ar Eiropas pašreizējo iedzīvotāju un viņu pēcnācēju vairākuma tiesībām savās zemēs, kad nabadzībā un cilvēku pārbagātībā virmojošā „trešā pasaule” stihiski plūst iekšā? (Kā – vispār PASAULĒ – savienot cilvēku instinktīvo nacionālismu ar Šīmaņa vīziju – vairākām tautām sadzīvot vienas valsts teritorijā un darboties kopējam labumam?)

Jaunās (II 2016.) Latvijas valdības deklarācija ietver punktu par ieceri veidot plānu pārejai uz vienotu standartu mācībām latviešu valodā valsts izglītības iestādēs, un krievu skolu aizstāvji neizslēdzot iespēju rīkot jaunas protestu akcijas.[3] Nesens Latvijas universitātes pētījuma ziņojums liecina, ka agrāki mēģinājumi palielināt latviešu valodas īpatsvaru atjaunotās Latvijas brīvvalsts mazākumtautību skolās izraisījuši ļaužu pūļus ar krieviski skandētiem saucieniem – „Rokas nost no mūsu skolām!” – pārmetot, ka valdība gribot „asimilēt viņu bērnus.”[4]

Preambula – Pauls Šīmanis bija domātājs, tomēr ierobežots laikā un telpā. Viņš domāja par Eiropu, ne pasauli, par pagājušā gadsimta pirmajām četrām dekādēm, par Vāciju un Latviju, neko daudz par Krieviju. Viņš cīnījās par minoritāšu interesēm, ne par apdraudētām pamatnācijām – neparedzēja lielo rusifikācijas vilni, kas sagaidīja Latviju II Pasaules kara noslēgumā. Domājot par mūsdienām, līdzīga kalibra Latvijas tiesību domātājs ir Egils Levits, kurš ierosināja un Saeima 2014. g. 19. jūnijā pieņēma papildināt Latvijas Satversmi ar Preambulu[5] – valsts idejisko pamatu formulējumu. Jaunā Preambula deklarē, ka „…Latvijas valsts ir izveidota (..) lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu (..) un nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.” Tālāk: „Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts (..) atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības.” (Izcēlumi mani – J.Š.) Preambula nepārprotami pasaka, ka Latvija ir nacionāla valsts un latviešu valodai un kultūrai ir konstitucionāla priekšroka pāri citām valodām un kultūrām valstī.

Termini „nācija”, „tauta”, „valsts”, „nacionāls” , „latviešu” un „Latvijas” tā sauktajā „tautas mutē” – un it sevišķi dažādās valodās, zemēs, laikmetos un tulkojumos – tiek briesmīgi jaukti un muļļāti.[6] Satversmē jau kopš 1920. gada ir „Latvijas tauta”, tagad jaunajā preambulā nāk klāt termins „latviešu nācija”, un katram no šiem diviem terminiem ir sava atšķirīga juridiska jēga. (Jāuzmanās ar tulkošanu citā valodās – piemēram, angliski abi termini var viegli iznākt „Latvian nation”– un muļļāšanās turpināsies!)

Tomēr nacionālu valsti – Tulkotājs Bolšaitis minētajā vēstulē skaidro, kāpēc pēc viņa un atbalstītāju atzinuma Šīmaņa personība un darbs pelna īpašu uzmanību šodien: „viņš cīnījās …lai nodrošinātu visu mūsu minoritāšu lojalitāti Latvijas valstij. Tas izskaidro, kādēļ esam nolēmuši grāmatu izdot arī krievu valodā.” Šādu paralēļu vilkšana šim lasītājam rosinājusi – un turpina rosināt – garas pārdomas, turpu un atpakaļ – atšķirības turpina nomākt līdzības. Šīmanis cīnījās pret „nacionālismu”, aizstāvēja „nacionālitātes”. Iepludināto krievu pēcteči 2016. gadā un vācbaltieši 1919. gadā – līdzīgi? Atšķirību daudz, 97 gadu aiza plata un dziļa. Šīmanis gribēja „anacionālu” valsti, kurai jāveicina visu nacionālo minoritāšu kultūras vienlīdzīgi ar pamatnācijas kultūru. Mūsu Satversmes Preambula saka, ka Latvija ir nacionāla valsts, kas „ciena mazākumtautības”.

Šīmaņa un Levita ideālās valsts modeļi ir atšķirīgi. Ja tomēr velkam paralēles, vai operatīvais vārds varētu būt – „ciena”? Šīmanis bija humānists – cienīja cilvēkus, meklēja taisnīgus ceļus, kā cilvēkiem sadzīvot. Šie principi mudināja viņu vācu okupācijas laikā slēpt un sargāt jauno ebrejieti Valentīnu Freimani, vēlāk ievērojamo Latvijas inteliģenti, populārā memuāra Ardievu, Atlantīda! autori.

Sargājamā pamatnācija – Vārdi „ciena” un „taisnīgums” ir Preambulā, un bija būtiski Šīmanim. Ja viņš vēl būtu starp mums, kāda būtu viņa vīzija savas dzimtenes nākotnei – redzot, ka Latvijas pamatnācijas kultūra un eksistence ir apdraudētas no nesamērīgi lielas nelikumīgi radītas krievvalodīgu iedzīvotāju minoritātes tās teritorijā? Vai taisnīguma izpratne nebūtu viņu pārliecinājusi, ka šādā gadījumā apdraudētā pamatnācija ir sargājamā kopiena, un nepieciešama ārkārtas nostādne – ko angļu valodā sauc „affirmative action”?[7]

Dabīgi – Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji nav vainīgi vai vainojami, par to, ka viņi tur ir. Vaina ir pagājušo paaudžu kļūdās un maldos. Latvija ir izšķīrusies pieturēties pie savas kultūras mātes Eiropas, un Eiropa ir izšķīrusies atmest fašismu, nacismu, rasismu, komunismu, cilvēku dehumanizāciju un vardarbīgu „etnisko tīrīšanu” kā dzīves problēmu risināšanas līdzekļus. Šie principi un Latvijas Satversme nosaka, ko var un ko nevar. Operatīvais vārds vēl arvien rādās „ciena” – viena kopība ciena otru un tās kultūru. Turklāt – tā kā cilvēku neviens nevar piespiest kaut ko vai kādu cienīt – šis vārds Satversmē pielaiž zināmu „wriggle room” jeb „gorīšanās telpu” – kuras robežās oponenti var rast un izmēģināt sadzīves variantus, cerībā eventuāli ļaut nostiprināties abpusējai cieņai.

Cieņa prasa izpratni, izpratne skaidrošanu, tā savukārt laiku, pacietību un vēsu prātu – un eventuāli gatavību cienīt bijušo pretinieku. Rādās, ka trešā lieta, ko varam mācīties no Paula Šīmaņa, ir neatlaidība. Tā piemita arī Džonam Haidenam un tulkotājam Pēterim Bolšaitim. Grāmata ir interesanta un nozīmīga, kaut pagrūti lasāma – neatlaidību lasītājam!

JG redakcijas loceklis ārsts Juris Šlesers dzīvo Bostonā, raksta apceres un recenzijas par nemedicīniskiem tematiem kopš 2006. gada.

[1] Džons Haidens, Pauls Šīmanis / Minoritāšu aizstāvis, Rīga: Laika Grāmata, 2015. No angļu valodas latviski tulkojis Pēteris Bolšaitis. Krievu valodā tulkojis Roalds Dobrovenskis. Oriģināls angļu valodā: London: Hurst & Co., 2004.

[2] Labi atceros sāniski pagāzto Jumja zīmi, ko trimdā bieži lietojām nacionālo jūtu stiprināšanai pagājušā gadsimta otrajā pusē, ko veidoja divi sakrustoti „L”.

[3] PBLA Ziņu Apskats, 10. II 2016. – Latvijas Avīze.

[4] Māra Laizāne, Aivita Putniņa, Ilze Mileiko, Mazākumtautību skolu skolēnu identitāte un piederība Latvijai. Rīga: Latvijas universitāte, 2015. Pētījuma ziņojums. (6. lpp.) <http://tinyurl.com/laizane>

[5] https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_Republikas _Satversmes_preambula

[6] Piemēram: „Tautu Savienība”, „Apvienotās Nācijas”, „Amerikas Savienotās Valstis” („one nation indivisible”), Organization of American States (O.A.S. – runa ir par Ameriku kopkontinentu), latviski „nacionalitāte” = „tautība”, bet angliski „nationality” = „country of birth”, arī „citizenship” – utt., utjp., …

[7] Burtiski tulkojot – „apstiprinoša darbība”. Domāts taisnīgi nepieciešams papildus atbalsts.