Linda Treija

KALPOTĀJS ESMU ES – ILMĀRS BLUMBERGS 1943-2016

 

Ilmārs Blumbergs ir devies TAI pusē. Varbūt viņš vienmēr ir nojautis, kas ir TAI pusē, bet šo pusi – dzīvošanu, mākslinieks ir izpratis un izgaršojis līdz serdei. Zīmēt, ko dzīvoju, lai labāk saprastu, kā es dzīvoju un ar savu mākslu likt mums domāt par dzīvošanu un mēģināt izprast to. Vienmēr viņa galvenās tēmas ir bijušas cilvēks un Dievs, dzīvība un nāve, vīrietis un sieviete: Mēs esam ķēdes gredzeni. Viens otra turpinātāji. Nāve mūs saķēdē ar citiem vai izmet ārā kā nederīgu posmu, lai ķēde savienotos bez manis. Nāve būs radīšanas mēraukla.

Mums ir bijusi tā laime būt laikabiedriem izcilai personībai. Ilmārs Blumbergs bija mākslinieks darbā un mākslinieks arī dzīvē, kurš nenotveramo notvēra savos darbos. Domātājs, kurš palīdzēja mums ienirt tālākā, daudz dziļākā pasaulē. Viņa darbi bija kā logs, caur kuru varēja ieskatīties kādā citā, mums tikai nojaušamā, dimensijā, visuma bezgalībā un tepat lejā – mājas pagalmā. Viņam puteklis un zvaigzne bija viena lieluma. Un savā ziņā viņa mantra Es nemiršu ir patiesa, jo Ilmārs Blumbergs dzīvos, kamēr viņa radītais un domātais iespaidos mūs un nākamās paaudzes. Varbūt arī tagad mākslinieks ir puteklis visumā, bet mēs viņu redzam kā spožu punktu debesīs. Viņš ir kukainītis, kurš „iemācījies tušu“ un nolakots, iedzīvojies melnajā debesu bezgalībā, viņš ir eleganti vilktā līnija grafikā, ogles melni izsmērētais laukums zīmējumā, stroncija indīgi dzeltenais gleznā un nomierinoši traki sarkanais uz sienas. Viņš ir viss, kas ir viņa māksla, viss kas ir dzīvošana. Ilmārs Blumbergs paliek ar mums Žannas d’Arkas baltajā apziņas telpā, Irbītes tēlā, Aīdas un Burvju flautas krāšņumā, lūgšanā par redzēšanu, Venēcijas plūdos, stikla pērlīšu spēlēs, savās monētās, pašportretos, Sibīrijas sniegos un Kalpotājā.

 

Gleznotāja, grafiķe, mākslas kritiķe, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) vadītāja Linda Treija ir JG līdzredaktore (co-editor), Latvijas Mākslas akadēmijas maģistre (1997), strādājusi par mākslas pedagoģi Latvijā, vadījusi mākslas projektus 2x2 nometnēs un jau daudzus gadus Garezera Vasaras vidusskolā, arī mazākiem bērniem, izstādījusi savus darbus gan Latvijā, gan arī diasporā.

 

 

 

Par KALPOTĀJU. Tas esmu es. PATS. Nosaukums KALPOTĀJS ir nosaukuma pēc. Kaut gan jāatzīst, tas atbilst zīmei. Lēnām esmu jau pieradis. Citi arī pieraduši. Vārds KALPOTĀJS arī izsaka to, ko esmu gribējis pateikt par sevi. Kalpošana dažādās nozīmēs. Par to esmu runājis un ar laiku pārliecinos, jā – esmu KALPOTĀJS. Skulptūru grupa, kurā Kalpotāja figūra novietota uz dažādiem akmens pamatiem, ir ar ievainotiem Kalpotāja ķermeņiem no čuguna un bronzas. Dažas figūras ar dzelkšņiem ķermenī, dažas ar caurumiem Kalpotāja miesā, dažas ar caurulēm, kā pievienotas Pasaules sistēmai. Tas noticis ar KALPOTĀJU, ar PAŠU. Ievainots Kalpotājs. Bet dzīvs. Sākums šai zīmei radās kā abstrakta, nekonkrēta doma. Lēni, viļņojoties kā jūrai, doma materializējās, ieguva miesu, kaulus un nosaukumu. Tā uzzīmējās un uzgleznojās. Tā pārvērtās un mainījās. Nav zināms kas notiks ar KALPOTĀJU. Kā uzzīmēsies, vai izveidosies nākošā figūra. Beigas KALPOTĀJAM es neuzzīmēšu. Tā paliks nepabeigta.   (Ilmārs Blumbergs, 2015)

 

Ilmārs Blumbergs savā personālizstādē „Es nemiršu” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” (2013.VII)                             Foto: Kristaps Kalns
Ilmārs Blumbergs savā studijā Purvciemā                                                                                                                             Foto: Rolfs Ekmanis
llmāra Blumberga darinātais JG vāks	Ilmārs „Arsenālā” zem Kalpotāja