Sanita Upleja PADOMJU SIEVIEŠU DIENA

Pērn pavisam nejauši laukos uzgāju nelielu vēstuļu krājumu, ko mana vecāmāte rakstījusi manai mammai pirmajā gadā, kad mamma pēc vidusskolas beigšanas pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Vecāmāte palika laukos, kur rūpējās par vīra vecākiem, darbdienās strādāja vietējā mežniecībā par saimnieci, rītos, vakaros un brīvdienās būtībā viena pati apkopjot saimniecību ar divām govīm. Starp interesantajām laikmeta un ģimenes vēstures liecībām bija arī 1960. gada 14. martā rakstītā vēstule, kurā daļa vēstīja par 8. marta jeb Starptautiskās sieviešu dienas svinībām.

Citēju šo daļu pilnībā: No darba vietas dabūju kartiņu un vasaras kleitas drēbi. Visas MRS strādājošās sievietes apdāvināja. Astotajā desmitos no rīta bija izlūki no Rīgas – kā mēs sieviešu dienā uzvedamies. Nebija visai apmierināti un teica, ka sievietēm nav šodien jāstrādā. Kad aizbrauca, tad tūliņ visas sievietes atstāja kantori, tikai galvenā mežzine un es būdā strādājām.

Es aizgāju uz kantori un skatos, ka visās istabās tikai vīrieši vien. Bet man jau bija vīriešiem pusdienas jādod, neko darīt. Es paliku uz svinīgo sēdi, tā bija sešos vakarā paredzēta. Referēja normētāja, un pēc tam apdāvināšana. Direktors dāvanas deva, kam uz kartiņas pantiņš, to arī izlasīja. Es sēdēju pie prezidija galda ar visiem lieliem zābakiem, un Herta ar darba drēbēs, priekšauts priekšā. Tikai Aija bija uzpucējusies, tā ar sēdēja pie galda. Vairāk nebija kā mēs trīs un direktors.

Kad sēde beidzās, tad Mucenieks paņēma karafi ar ūdeni un visiem piedāvāja, ka tas esot no sievietēm sieviešu dienā. Nu tad sievietes uz ātru roku sametām pa desmit rubļiem, un tā iznāca iedzeršana. Bija jau paredzēts mielasts, bet nebija vienprātības, un tā izjuka tas mielasts. Tie, kas negribēja, tie aizgāja mājās. Es paliku, gribēju noskatīties televizoru un tāpēc piebiedrojos, līdz pusdivpadsmitiem paliku. Mums jau tagad pašapkalpošanās veikaliņš normētājas istabā, tur var visu dabūt, nav tikai maize un šņabis. Tas jau bija pa kluso apgādāts sieviešu dienai, lai izsūktu tās sievietes. Citi dzērieni visi ir, maizi no manas būdas aiznesa, un citus dabūja veikaliņā.

Interesanta laikmeta ainiņa, no kuras it kā nedveš nedz liela nepatika pret pašiem svētkiem, nedz pret padomju varu. Tomēr kā īlens no maisa ārā lien pretrunas un absurds, ko vecāmāte pietiekami labi aprakstījusi – par varas sūtīto pārbaudi, par sieviešu it kā atbrīvošanu no darba svētku dienā, par „samešanos” un svētku uzsaukšanu darbavietas vīriešiem.

Svētki un dzīve.

Manas vecāsmammas vīru padomju vara apcietināja Rīgā 1940. gada decembrī, un viņa palika bez darba un iztikas līdzekļiem, jo bija grūtniecības septītajā mēnesī un ar pusotrgadīgu bērnu uz rokām. Tad viņa rada patvērumu vīra vecāku mājās laukos, kur nodzīvoja turpmāko pusgadsimtu.

1960. gadā, kad rakstīta viņas vēstule jaunākajai meitai, vecāmammma ir viena pati vidusskolā izskolojusi abas meitas, lai gan tajā laikā par mācībām vidusskolā bija jāmaksā mācību maksa. Viņa ir rūpējusies par vīra vecajiem vecākiem, mājas un saimniecības uzturēšanu iespēju robežās. No izvešanas uz Sibīriju sevi un bērnus paglābusi, nakšņojot mežā zem egles, kartupeļu laukā, kalpu mājiņas bēniņos, kaimiņmājas pirtiņā, jo savdabīgā kārtā bijušo kalpu meita – padomju varas aktīviste – vienmēr brīdināja, kad tika gatavots un „komplektēts” kārtējais izvedamo ešelons.

1960. gadā manai vecaimammai bija 58 gadi un katru darba dienu viņa kājām mēroja piecu kilometru garo ceļu uz darbu un atpakaļ. Sienu divām govīm ar izkapti sapļāva gandrīz viena pati. Divu govju turēšana bija liels atbalsts izdzīvošanā, taču arī nozīmēja divkāršu nodevu un nodokļu maksāšanu, jo formāli vīra vecāki un viņa ar bērniem skaitījās divas atsevišķas ģimenes. Bērnu skološanai vajadzēja naudu.

No citām vēstulēm un manas mammas atmiņām izriet arī tas, ka, lai tajā laikā dabūtu „pierakstu” un darbu Rīgā, bija jāmaksā labvēlim, kurš uzņēmās pie sevis „pierakstīt” svešu cilvēku. Darbu rūpnīcā uzreiz nemaz nevarēja dabūt, arī algas bija mazas, tāpēc „pieraksta” maksa tika segta pakāpeniski no vecāsmammas līdzi dotajiem iekrājumiem.

Liekulības mantojums

Ja man tagad būtu jāatbild uz jautājumu, kādu dāvanu mana vecāmamma visvairāk vēlētos 8. martā vai citos svētkos, es nešauboties atbildētu, ka tikai to, lai viņas vīrs būtu dzīvs un pārnāktu mājās. To es droši zinu, jo labi atceros viņas attieksmi, viņas stāstus un nenokauto mīlestību un atbildību mūža garumā. Pēdējā vēstule no vīra no cietuma Rīgā tika saņemta 1941. gada jūnijā. Vēlāk padomju vara uz vecāsmammas vairākiem lūgumiem par vīra likteni nekad būtībā neatbildēja, lai gan labi zināja, ka nāves sods viņam izpildīts Astrahaņā 1942. gadā.

Manas mammas mammas stāsts ir tikai viens no piemēriem, kāda bija dzīves īstenība daudzām Latvijas sievietēm padomju varas gados. Daudzām tas bija vēl skaudrāks, un diezin vai šo sieviešu ikdienas sāpes un ciešanas spēja mazināt varas uzspiestu liekulīgu svētku svinēšana ar vīriešu kārtas darbabiedru dzirdīšanu, apkalpošanu un izklaidēšanu tā saucamajā sieviešu dienā.

Es zinu, ka 8. marts ir Starptautiskā sieviešu diena, un arī manā pašreizējā dzīves vietā Zviedrijā tā ir kalendārā ierakstīta un kaut kādā mērā tiek atzīmēta. Taču man tā nekad nebūs tāda sieviešu diena, kāda tā ir zviedriem, dāņiem, krieviem un vēl citiem, jo es sevī nesu savas mammas un viņas mammas dzīves stāstus un pieredzi.

Ja vēl pirms gadiem desmit vai divdesmit es to varbūt uztvēru vieglāk un savādāk, tad gadiem ejot un samērojot savu dzīves īstenību ar viņu pieredzi, manī nogulsnējas citas atziņas un secinājumi. Mans pienākums ir to nodot arī savai meitai.

Laukos atrastā vēstuļu kaudzīte man atgādināja, ka nekad nav par vēlu atmaskot melus un liekulību, lai atbrīvotos no totalitāras varas atstātā mantojuma mūsu domāšanā.

(ww.irir.lv 2016.7.III)

 

 

Raksti publicēti sadarbībā ar autori Sanitu Upleju un nedēļas izdevumu Ir (www.irir.lv). Upleja raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem kopš 1993. gada. Daļu sava profesionālā mūža viņa pavadījusi laikrakstā Diena, sadarbojusies arī ar LTV Ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa latviešu redakciju Minhenē.