Ieva Vītola

EKSPEDĪCIJA PA SIBĪRIJAS LATVIEŠU CIEMIEM

 

Sibīrija nav tikai tāla un drūma vieta, kur izsūtījumā traģiski aprāvās un mainījās daudzu latviešu likteņi. Te, sākot jau ar 19. gs. otro pusi, uz dzīvi pārcēlās ievērojams skaits latviešu un latgaliešu, lai Jeņisejas guberņā savā īpašumā iegūtu zemi brīvai un pastāvīgai saimniekošanai. Novosibirskas un Kras­nojarskas apgabalos – Timofejevkā, Lejas Bulānā un Sukinavā – joprojām skan latviešu un latgaliešu valoda. Piemēram, Timofejevkā, kuru ap 1895. gadu dibināja izceļotāji no Ludzas, latgalieši nekad nav pratuši latviešu valodu. Viņi zina tikai savu Ludzas izloksni, turklāt ar to vārdu krājumu, kas bija aktuāls viņu senču izceļošanas laikā Vitebskas guberņā. Timofejevkiešiem, piemēram, nav tāds kustību apzīmējošs vārds kā „braukt”, tā vietā lieto „jāt”, un gluži pašsaprotami skan jautājums: „Kā jūs atjājāt pie mums – ar lidmašīnu vai vilcienu?” Čūsku tur sauc par tārpu, iela ir olnīca, sīpols ir cibuļs, kaitēties nozīmē spēlēties, sveicienu atņems tikai tad, ja teiksiet – Vesels!, uz „Labdien!” neviens nereaģēs.

Gan Timofejevkā, gan Lejas Bulānā latviešu skaits ik gadu nenovēršami sarūk, prognozējams, ka pēc kāda laika reiz tik kupli apdzīvotie ciemi Tartasa upes un Kebežas upes krastos iznīks pavisam. Vecie aiziet mūžībā, jaunie un spēcīgie pārceļas uz perspektīvākām dzīves vietām – blakus esošiem lielākiem, rajona vai apgabala centriem.

Pēc 28 stundu brauciena ar Transsibīrijas ekspresi nonākam Krasnojarskas apgabalā, kur atrodas savulaik viens no lielākajiem latviešu ciemiem Sibīrijā – Lejas Bulāna. Lejas Bulānas dibināšanai ir atšķirīgs vēstures stāsts, proti, tās pirmie iedzīvotāji bija luterticīgie katordznieki, kas par dažādām apsūdzībām un pārkāpumiem cara laikā no Latvijas tika izsūtīti, kā tolaik, teica – uz „pasīliju”. Par oficiālo Lejas Bulānas dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1858. gads. Tagad ciemā, kurš atrodas izcili skaistā vietā – Sajānu kalnu piekājē, kas tiek dēvēta arī par Sibīrijas Šveici – saskaitām 42 iedzīvotājus. Bulānas skola, kur atradās arī neliels muzejs par ciema vēsturi un iedzīvotājiem, tika slēgta 2012.gadā. Šobrīd Bulānā vēl darbojas lasāmmāja jeb bibliotēka, kas pilda kā kultūras nama, tā arī feldšerpunkta un dažkārt arī baznīcas funkcijas. Toties bulānieši ar apbrīnojamu sīkstumu savā starpā turpina sarunāties tikai skaidrā latviešu valodā, kas liecina par piederību Kurzemes un Vidzemes lībiskajām izloksnēm. Vecākā Lejas Bulānas iedzīvotāja Alīda Melbārde skaita tēvreizi latviešu valodā.

Mūsu ekspedīcijas laikā daudzi vietējie pa dienu nebija mājās, jo Bulānas kalnos un gravās vāca papardes, to ievākšanas laiks ir īss – 2-3 nedēļas, jo pāraugušas, cietas un stiegrainas tās vairs nav ēdamas. Tās tiek nodotas uzpircējiem, kas tālāk papardes sāla, apstrādā un eksportē uz Japānu, Taizemi un citām austrumu zemēm.

Ņem tik savas valodas! Visvairāk latviešu dziesmu dzirdējām un ierakstījām Sukinavā. Te, pavisam netālu no palielas pilsētas Ujāras, ir ciems, kur kopā dzīvo ne tikai latvieši, bet arī igauņi, vācieši, krievi. Savulaik tas tika saukts par Sibīrijas Marienburgu – Alūksni, jo pirmie ieceļotāji, kas veidoja te 19. gs. beigās savus hutarus jeb saimniecības, iebrauca no Alūksnes puses. Sukinavā nejūt ne pamestību, ne nolemtību, te diezin vai tik drīz atgriezīsies taiga un tās saimnieks lācis, ciemam iznīkstot. Toties, dzīvojot tik plašā multinacionālā vidē, par latvisko nākas īpaši rūpēties. Latviešu sievas kopā sauc un ciema vēsturi vāc zinošā un apsviedīgā Zenta Nazarova. Tas nekas, ka sukinavietes savā starpā, lai arī latvietes būdamas, runā krieviski, toties viņām ir savas dziesmas (kuras kādreiz dziedāja pat uz 7 balsīm), kopīgi pasākumi, pašgatavoti latviski svētku tērpi, lepnums un prieks būt par latvietēm.

Pēc 2012. gada skaitīšanas datiem Krasnojarskas apgabalā sevi par latviešiem uzskatījuši 2500 cilvēku, viņu vidū ir gan izceļotāju, gan deportēto pēcteči, gan Visariona Saules pilsētas ļaudis. Daudzi no viņiem gribētu braukt uz Latviju, varbūt pat atgriezties uz dzīvi, tomēr paliek pie savējiem, – kas mājās, kas kapos. Turklāt valda viedoklis, kā to dzirdējām vairākkārt, ka Austrumu latviešus Latvijā neviens negaida un negrib. Iespējams, te pie vainas milzu propaganda, kas ļaužu prātus Krievijā pārņem galvenokārt ar TV starpniecību, kur stāsta, ka Latvijas šprotes ir indīgas un krieviem Latvijā aizliegts runāt krieviski. Neskatoties uz to, ka it visur, kur vien veries Novosibirskas un Krasnojarskas ielās, lidostās, dzelzceļa stacijās, dominē zili, balti, sarkani uzvaras saukļi un Georga lentītes, gan Ačinskā, gan Krasnojarskā darbojas latviešu biedrības, kas vēlas saglabāt savu senču mantojumu, sadarbojas ar Latviju, turpina pilnveidot savas zināšanas latgaliešu un latviešu valodā, dziesmās, rokdarbos.

Vecākā Lejas Bulānas iedzīvotāja Alīda Melbārde skaita tēvreizi latviešu valodā.

Timofejevkas latgalietes Ņinas Kukules vērpjamo ratiņu atvedām mugursomās uz Latviju un tas nonāca muzeja Latvieši pasaulē krājumā. Attēlā Ņinas meita Taņa ar mazdēlu.