Līvija Baumane-Andrejevska
MŪZIKA ELZAS ĶEZBERES AGRĪNAJĀ LIRIKĀ
 Elza Ķezbere |
Politiskajā pēckara trimdā Ņujorkā mirusī Elza Ķezbere (1911-2011) lielu vērību pievērsa vārda mākslas satuvināšanai ar mūziku – koncepcijai, kas bija tuva mākslai estētisma posmā. Šeit varētu piebilst, ka 20. gs. 30. gados Latvijā joprojām populāra bija Šopenhauera (Arthur Schopenhauer, 1788-1860) mākslas absolutizēšanas ideja, piešķirot mūzikai augstāko vērtību pārējo vērtību skalā. Ķezberes uzskatā mūzika ir viens no būtiskākajiem līdzekļiem, kas indivīdam spēj pavērt ceļu uz „ideālo esamības telpu”, ar fantāzijas palīdzību īslaicīgi pārceļoties citās apziņas dimensijās.
Ķezberes krājuma Profils stiklā (1990, pirmizdevums – 1937) otrās nodaļas nosaukums „Maza mūzika porcelāna spinetā” zināmā mērā piesaka dzejnieces izjūtu amplitūdu – maza mūzika, tātad kaut kas miniatūrs, intīms, arī trausls. Izvēlētais tēls – porcelāna spinets – liecina par izsmalcinātību, graciozitāti. Spinets ir neliels, klavesīnam līdzīgs instruments, kas īpaši populārs bija 17. un 18. gs. Dekoratīvi veidotais spinets kalpoja arī kā greznuma priekšmets interjerā. Spineta tēls ir kopsaucējs visai nodaļai, kurā tiek apdziedāti miniatūri, smalki sadzīves priekšmeti un interjera elementi.
Dzejolī „Sevres porcelāns” tēlots estētisma vizuālajiem ideāliem atbilstoša sižeta atspulgs, gleznojums porcelāna traukā: Sevres porcelānā smalkā / Dāma melnas pērles valkā. / Spinetā tā Lulli spēlē. – / Kavaliers deg mīlas kvēlē (18). Dzejolī radīta baroka/rokoko posmam tipiska aina. Pieminēts komponists Lulli (Giovanni Battista Lulli, 1632-1687), viens no franču baroka (līdztekus arī – rokoko) meistariem. Autore piesātinājusi dzejoli ar galantā laikmeta zīmēm, radot izsmalcināti estetizētu impresiju. Citviet Ķezbere akcentē mūzikas kā noskaņas veidotājas un estētisku sajūtu radītājas lomu dzīvē. Dzejolī „Roka ar rozi” lasāms: Kaut kur spēlē Berliozi... / Mēness šūpo zelta dzirksti - / (..) Roka brīnišķa ar rozi / Griezta ziloņkaulā skaista, / Vairāk vēl par Berliozi / Prelūdijām mani saista. Kā akcents kalpo komponista Berlioza (Hector Berlioz, 1803-1869), viena no 19. gs. izcilākajiem romantisma komponistiem, pieminējums, ievirzot lasītāju dzejoļa izsmalcinātajā noskaņā. Mūzikas klātbūtne telpā ir būtiska – tā tiek sabalsota ar situāciju vai dvēseles stāvokļiem: Tas bija kafē, kur tasēs smalkās / (..) Mums tīksmās melodiju šalkās / Bij sirdī iededzies kāds māns... / (..) Un vijoļstīgās maigu deju / Svešs vijolnieks bij skurbi tvērs (33).
Estētisma posma gleznotāji nereti audeklā iemūžināja klavieru spēlēšanas momentu, parasti gleznojot sievieti pie klavierēm. Estēta mājvietā klavierēm tiek piešķirta īpaša nozīme, jo ideja par mūziku kā „tīro mākslu”, kā īpašu sensuāli estētisku pārdzīvojumu un baudas un skaistuma izjūtas sniedzēju bija ļoti būtiska. Ar šo kontekstu ļoti sabalsojas dzejolis „Rožainas neļķes gaišzaļā krūzē”: Es atnesu rožainas neļķes / No bulvāra pārnākot skaļā. / Tu ieliki viņas šai krūzē / (..) Un rožainas noliecās neļķes / Pār krūzi uz klavierēm melnām. / Man dziedāja sirds (35). Ar salīdzinoši lakoniskiem poētiskajiem līdzekļiem autore radījusi spēcīgu vizuālo iespaidu: lasītāja apziņā uzplaiksnī aina ar tumši spīdīgo, melno klavieru virsmu un kruzuļotiem sārtu neļķu ziediem. Ļoti līdzīga vizuālā tēlainība risināta krājuma Dziedošais gliemežvāks (1938) dzejolī „Muzikāls moments”: Tas bija moments muzikāls. – / Tik tuvs vēl šķiet, kaut sen jau tāls. / (..) Pār vāzēm rozes noliecās - / (..) Es sveces dedzu lukturos, / Pie klavierēm lai nestu tos. / Jūs nošu lapas atšķīrāt (21). Dzejā precīzi tverts gaistošs mirklis, filigrāna skice, kas iezīmē smeldzīgu, tomēr harmonisku momentu divu cilvēku saskarsmē estetizētas vides ielokā. Divreiz dzejoļa ietvaros minēts Šūberta (Franz Schubert, 1797- 1828) vārds – Tad atskanēja Šūberts liegs... / Aiz rūtīm virpuļoja sniegs... Un Šūberts skanēja kā glāsts... (21). Līdzīgs vizuālais moments rodams dzejolī „Rozes uz klavierēm” – Kāds daiļums smalks ir rozēm tumši kvēlām, / Uz klavierēm kas bronzas vāzē plēn./ Tās smaržojot par sapņu naktīm vēlām / Pār Tevi nobirst, Frederik Šopēn (24). Rožu tēls gan izmantots arī citas tematikas paušanai – Un atvadīšanās valss skumji telpā klīst; / Un jūtu – rozes manu dienu kausos / Kā sārta straume smaržodama līst (24). Šajā dzejolī dominē rezignēts, viegli sērīgs, skatījums, apjauta, cik viss ir pārejošs. Minot valsi, Ķezbere runā arī par smeldzīgo, glāsmaini juteklisko: Draugs, tavās vieglās un glāstošās rokās / Ieglaužas klusi mans skumīgais vaigs. / Valsis... Skan valsis... Par alkām un veldzi... / Sirds, kam tu drebi!... (dzejolī „Starpcēliena valsis”, 41).
Dzejolī „Akords” sastopams menueta tēls: Bija tas brīnišķīgs vakars... / Rozes un menuets maigs... / (..) Brīnišķīgs vakars tas bija... / Rozes un menuets liegs..(43). Kopējā dzejoļa noskaņa veido atmiņu, nostalģijas un kontemplācijas poētiku, atkārtojumi piešķir ritmiku un it kā „sastindzina” mirkli. Zīmīga ir izvēlētā deja – menuets, kas ir viegla un gracioza, tipiska rokoko laikmetam.
Dzejoļa „Intermeco” nosaukumam izmantots mūzikas termins, ar ko apzīmē vai nu kontrastējošu starpposmu starp skaņdarba daļām, operas cēlieniem vai arī patstāvīgu brīvas formas instrumentālu skaņdarbu. Tas vēsta par „sliekšņa situāciju” jeb pusnomodu, pussapni, ko papildina vēl arī jūtu eiforijas radīts reibums – Kā vīna kauss – sirds noreibumā garo... Pussapņos redzu krāšņu dzīru galdu, / Pussapņos dzirdu – brīnišķīgi dzied / Sens sapņu koris. Dziesma liegi virmo / (..) Pilns skumjas kvēles katrs akords staro... (67). „Senā sapņu kora” motīvam ir liela nozīme noskaņas tapšanā, šis koris ir it kā balsis, skaņas no pagātnes – atmiņas. Šis motīvs tiek piesaukts arī dzejolī „Cik mīļa biju”.
Dzejolis „Mijkrēšļa noktirne” ir rezignēts atskats uz mīlas pilnu vasaras dienu, kam pretstatīta tagadnes situācija: smeldzīga aizmirstība, rudens, kad mīlestība ir izdzisusi. Dzejoļa tekstā noktirnes vārds nepavīd, taču kā būtisks akcents tas izvēlēts nosaukumam. Noktirne – liriska rakstura skaņdarbs (parasti klavierēm), 18 un 19. gs. divertismentveida instrumentālu skaņdarbu virknējums, ko vakarā vai naktī atskaņoja zem klajas debess. Dzejolim ir gredzenveida kompozīcija – tas iesākas un beidzas ar rindu „Mijkrēslis zils.” (70). Tematiski un emocionālās niansētības ziņā (nakts, atrašanās zem klajas debess, skumjš lirisms) dzejolis asociatīvi sasaucas ar noktirnes ideju.
Sien mani ziedu vijas / Te senlaiks spožs un tāls. / Kā apins zaļš tas vijās, / Skan maigs kā madrigāls (81) – tā dzejolī „Pilī”. Madrigāls – mūzikā vokāls daudzbalsīgs skaņdarbs par idillisku tēmu vai mīlestību, kas aktuāls kļuva renesansē, taču īpašu ievērību guva tieši baroka posmā. Madrigāla tēls veiksmīgi izmantots, lai tēlotais kolorīts lasītāja uztverē iezīmētos vēl spēcīgāk – dzejolis veidots kā „ēnu spēle”, atbalsis no pagātnes. Liriskais „es” klejo pilī, maldās klusās zālēs, bet iztēlē atdzīvojas laiks graciozs un smalks, jo fantāzija it kā izgaisina laika barjeras un lineāro laiku. Šī pagātnes mirāža, atspīdums no senlaika spožā un tālā tiek veiksmīgi salīdzināts ar madrigālu. Šajā dzejolī ir arī rindas: Skan novakaros saldos / Korelli gavots liegs... (81), kas atkal ir tikai fantasmagoriska atbalss no pagājušās godības. Rindā autore izmantojusi divus sava veida „kodus” vai atslēgas vārdus: gavote ir sena Francijā radusies deja 2/2 vai 4/4 taktsmērā, kas ļoti iecienīta bijusi barokā, savukārt Korelli (Arcangelo Corelli, 1653-1713) ir ievērojams itāļu komponists un vijolnieks baroka posmā.
Krājumā Profils stiklā ietverti arī divi dzejoļi, kuru tekstā nav tiešas atsauces uz mūziku, arī mūzika tur nekalpo kā dominējošā noskaņas paudēja, taču to nosaukumiem autore izvēlējusies mūzikas terminus – „Kaprise” un „Harmonija”, tādējādi līdzībās paužot konkrētā teksta ievirzi. Kaprīze jeb kapričo ir virtuozs brīvas formas instrumentāls skaņdarbs ar negaidītām noskaņu maiņām. Harmonijas apzīmējums toties lietots tieši mūzikas termina nozīmē – kā likumsakarīgs skaņu apvienojums akordu kopskaņās; kaut kas daiļskanīgs un līdzsvarots.
Krājumā Dziedošais gliemežvāks Elza Ķezbere turpina un izvērš iecienīto mūzikas motīvu dzejā. Otrā nodaļa, kurā viskoncentrētāk apkopotas atsauces uz mūziku, nodēvēta „Muzikāli momenti”. Dzejoļi tiek veltīti konkrētiem skaņdarbiem, to radītajām impresijām, intensīvas jūtu dzīves un mūzikas mijiedarbei. Arī šajā krājumā dzejniece lieto mūzikas terminoloģiju – skaņdarbu veidu jeb žanru, skaņdarbu daļu nosaukumus, iezīmējot dzejoļu ievirzi un noskaņu (noktirne, prelūdija, opuss, simfonija).
Vērtējot kvantitatīvā aspektā, iespējams secināt, ka viens no autores (vai – liriskā „es”) iecienītākajiem komponistiem ir poļu romantisma pārstāvis Šopēns (Fryderyk Franciszek Chopin, 1810-1849). Atsauces uz viņa personību un mūziku iekļautas vairākos dzejoļos Dziedošajā gliemežvākā – „Muzikāls moments”, „Šopēna noktirne Es-Dūrā”, „Lietus prelūdija, Opus 28” u.c. Šopēna skaņdarbi, to izteiksme un melodiskums raksturots ar tēlaini spilgtām „audiālām gleznām”: Tā kā maigās rožu lapās / Sirds man nogrimst skaņu dzīlēs. / (..) Šopēns gaišs kad skaņās līgo; – / (..) Mūzika tik pilna smeldzes, / Pilna slāpju, pilna veldzes (22).
Mūzikas, konkrēta skaņdarba, komponista vai žanra pieminējums dzejoļa tekstā Ķezberei kalpo kā sensuāls akcents noskaņas radīšanai, intensīvāk iedarbojoties uz dzejas uztvērēju: ikonisku muzikālo tēlu, jēdzienu akcentēšana dzejas tekstā lasītājam iztēlē ļauj it kā sadzirdēt minēto skaņdarbu/melodiju akordus. Ikoniskie tēli papildina dzejnieces smalko estetizācijas manieri. Savus tekstus Elza Ķezbere tiecas veidot īpaši labskanīgus, „muzikālus”, protams, izmantojot arī formālus izteiksmes līdzekļus – atkārtojumus, atskaņas, fonētiskus sabalsojumus u.c.
 Līvija Baumane-Andrejevska |
