Jaunā Gaita nr. 286. Rudens 2016

Uldis Bērziņš

ČABINU PIERAKSTUS SESTĀ MĒNEŠA NAKTĪ PIRMS NOPIETNAS SARUNAS PAR BRĪVĪBU UN KALPOŠANU

 

Agrā bērnībā mans priekšstats par brīvību un nebrīvi saistījās ar „tiem lieliem“, ar viņu tirāniju. Tie lielie var, tie lielie drīkst. Viņiem nevajag ne lūgt kādam, ne gaidīt dzimšanas dienu, ne Lieldienas – ej spēļu bodē un nopērc visu, ko vēlas sirds. Bet sirds klusē! Viņi nav savas brīvības cienīgi, viņi nezin, ko ar brīvību darīt. Viņi skatās uz citu pusi un velk bērnus rotaļu logam gaŗām. Kam tādiem dāvāta brīvība?! Ko viņi vispār dara šai pasaulē?

Tad nāk jaunības sapņi un atziņas. Mēs ar igaunieti Lī Sepeli (Ly Seppel) bijām jaunie dzejnieki un arī tādi kā jaunie zinātnieki, turktautu valodu un literatūru pētītāji, un, pats galvenais, viens otru atzinām par Baltijas un pasaules tautu brīvības cīnītājiem. Lī man pārstāstīja kādu sarunu ar tēvu. – Lī: Būtisks ir jautājums, kā un kad gūsim brīvību? – Tēvs: Būtisks ir cits jautājums – ko darīsit ar „gūto brīvību“? – Nosmējāmies: slīpēts vecis! Bet mēs tak neesam vakarējie, mēs lasām šādas tādas grāmatiņas, un mums pašiem skaidrs, ka brīvība uzliek lielu atbildību.

Uz Arsenālu neaizgāju, Ilmāra Blumberga izstādē nepabiju, bet žurnāls man pastkastē atnesis Kalpotāja tēlu, zem kura pats mākslinieks liecas kā apakš savas milzu ēnas. Tas esmu es. PATS. – Sākums šai zīmei radās kā abstrakta, nekonkrēta doma. Lēni, viļņojoties kā jūrai, doma materializējās, ieguva miesu, kaulus un nosaukumu. Tā uzzīmējās un uzgleznojās. Tā pārvērtās un mainījās. Nav zināms, kas notiks ar KALPOTĀJU. Kā uzzīmēsies, vai izveidosies nākošā figūra. Beigas KALPOTĀJAM es neuzzīmēšu. Tā paliks nepabeigta. Tā rakstīja un domāja Ilmārs Blumbergs, nu viņš jau paguvis saplūst ar savu brango ēnu. Droši vien tādam kā viņš brīvība ir prasme, tāds uzzibsnījis talants – „atrast iespēju“, kā konkrētos apstākļos kalpot savai tautai, savam Dievam, savai māk­slai, savai hipotēzei, savai, dona Kihotes gadījumā, Dulcinejai. Nuja, paradoksāli? Brīvie raujas katrs savā virzienā. Brīvie visbiežāk sakaujas. Brīvība prasa stipru dūri, bet arī iecietību. Arī lādzīgu raksturu. Tāda, iznāk, bij un paliek izcilā mākslas kalpa Ilmāra Blumberga brīvība. Uz to pašu modi ir gan Lī Sepeles, gan mana brīvība – mēs arī tikām spēļu bodē! Mēs dzejojām, šī dzejoja igauniski, šis latviski, mēs iemācījāmies citas valodas, mēs tikām pie kalpošanas prieka, pie aizraujošās eņģeļu rotaļas!

Ķīpsalas smilšu dārzos, Lipkes paviljona čīkstīgos dēļos, kur brīvs vīrs reiz brīvi izvēlējās likt dzīvību uz spēles un kalpot tam, ko jau senie gudrie saukuši par 仁rén – cilvēks/2, Cilvēks/Cilvēks, ko viņi saukuši par cilvēcību, par jēgu būt cilvēkam, jā, cylkam byut, to nojēgu, ar kuŗu visi dzīvojam, kuriuo visi gyvename, millega me kõik elame, gan labie, gan ļaunie. Ķīpsalas smilšu dārzos. Būt brīvam – spēt nebēgt liktens, tak i nepadoties tam. Kurš te ir uz brīvām kājām, – tas, kurš gatavs iet bojā, vai tas, kurš prot izbēgt nežēlīgā liktens? Te nu ieraugām brīvības jēdziena pretrunīgo dabu.

Ja mana brīvība ir – vēlēšanās kalpot, tad man nebūs „aritmētiskas atbildes“, vai brīvāks topu bēgot, vai stājot pretī un ejot bojā? Iepriekš nezinu, kuri būs labāk kalpojuši. Un arī vēsturnieki, arī dzejnieki nebeigs strīdēties. Ja visi bēg, tad pareizi pateiks: Gļēva tauta! Ja visi kritīs, tad kam uzklausīt vēsturnieku un dzejnieku atzinības vārdus? Tā ir varoņa izvēle un varoņa tīksme, par kuŗu ar Jāna Kaplinska (Jaan Kaplinski) un Guntara Godiņa muti Cēzaram pavēsta arvenu ķēniņš:

VERSINGETORIKSS TEICA: Cēzar, tu vari

atņemt zemi, uz kuras mēs dzīvojam,

bet zemi, uz kuras mēs nomirsim, atņemt mums nevari.

Nosviedu zobenu tev pie kājām:

tas esmu es, tā mana tauta.

Es zinu, kas nāks.

To, kas arvenu zemē bija dzīvības cienīgi,

vairs starp dzīvajiem nav,

bet ar tiem, kas palikuši,

es negribu dzīvot.

Brīvības putnam ir knābis un asi nagi. Dažs nikns tirāns savu politiķa karjeru sācis taisni kā brīvības cīnītājs. Brīvība alkst asiņu – ne tikai ienaidnieku, bet, ak – paši zināt, ka brīvība nepiedod bikliem „savējiem“ – tā neatzīst viņu brīvību pašiem pieņemt liktenīgos lēmumus. Ķīniešu rakstnieks, vēlākais Nobeļa balvas laureāts Gao Siņdzjans (Gao Xin­jiang) trimdā uzrakstīja lugu par traģiskajiem notikumiem 1989. gada 4. jūnijā Debesmiera vārtu laukumā Pekinā, kad pret studentu demonstrāciju valstsvara raidīja tankus. Lugā Bēgšana skatām, kā pamestā noliktavā no vajātājiem slēpjas trīs – Zēns, Meitene un Vīrietis. Jaunais students tic revolūcijai un brīvības ideāliem: Visa pilsēta protestē pret šo asiņaino izrēķināšanos. Strādnieki noteikti jau sākuši streiku. Cīņa kļūs aizvien nežēlīgāka. (Uzrunā meiteni.) Mums pēc iespējas ātrāk jāizstāsta pilna patiesība par asinsizliešanu tur laukumā, lai cīņa aptver jau visu valsti, mums jāaicina strādnieki un mācību iestāžu audzēkņi uz vispārēju streiku! Drīz sāksies pilsoņu kaŗš! Vīrieša izvēle ir cita: Es nevēlos kļūt par bandinieku citu rokās un ļaut mani izmantot. Man ir pašam sava griba, tā nav atkarīga ne no viena cita, un man atliek tikai – bēgt.

Ķīniešu literatūras pētniece Jūlija Kuzņecova vērtē: Bēgšana, kuŗu Vīrietis izvēlas par savu eksistenciālo stratēģiju, nebūt nav saistāma ar gļēvulību, gluži pretēji, liecina par neatkarīgu raksturu, jo tieši tā lugā apliecināta gribas brīvība, un tikai bēgot iespējams to saglabāt.

Vīrietis: Es negribu būt spēļu kārts kāda cita kavā, negribu, lai mani kaut kur ved. Gribu saglabāt savu brīvo gribu, tādēļ man atliek tikai bēgt.

Zēns (atskatās, runā auksti un naidīgi): Tātad tu atstāj mūs, tu novērsies no demokrātiskās kustības?

Vīrietis: Es negribu akli sekot pūlim.

Zēns grib ziedot i savu, i citu dzīvības „cīņai par brīvību“. Meitene grib „būt brīva“, taču vispirms jau – „būt dzīva“ un, kā pavēl dramaturģijas likumi, viņa grib abus vīriešus, te vairāk vienu, te otru. Un Vīrietis grib palikt brīvs no kalpības, Vīrietis atsakās kalpot „brīvības idejai“, kuŗu viņš uztver naivu, „neīstu“ un varbūt (es neesmu vēl dabūjis pilnu lugas tekstu) i „bīstamu cilvēcībai“. Rakstnieks, kā nojaušu, grib „brīvi kalpot“ tam, ko viņš redz kā mākslas un dzīves patiesību – kalpot patiesībai, taču ne „cīņai par brīvību“. Un te nu izbrīnīts vēroju apstākļu un nojēgumu rūgto ironiju.

Jūlija Kuzņecova: Kad dramaturgs rādīja sagatavoto variantu, viņu palūdza veikt izmaiņas tekstā: atsevišķi pārstrādāt divu personāžu, studentu tēlus, jo abu neskaidrā pilsoniskā pozīcija, uzsvērtā emocionālā nestabilitāte pārceļ konfliktu no jomas, kur risinās cīņa par demokrātiju, uz intīmo sfēru – centrā nonāk viņu bailes no nāves un mēģinājums tās pārvarēt, fiziskā tuvībā apliecinot savu miesīgo eksistenci. [...] Acīmredzot pasūtītāji no amerikāņu teātra gaidīja no Gao pilnestīgu „protesta anatomiju“, politiskā teātra tradīcijās ieturētu, plaši izvērstu divu antagonisku spēku, sociālisma (valstsvaras aparāts, kas ieved Pekinā karaspēku un smago kaujas tehniku) un demokrātijas (studentu) sadursmi. Tādas ekspektācijas prasa citu konflikta virzību, kas attīrīta no priekšstata par studentu divdomīgi „netīšu“ rīcību tur Laukumā (kurpretim lugā studentus ieraugām it kā neviļus iesaistītus protesta akcijās...)

Esmu šobrīd gatavs – tāpat kā ar Kaplinska un Godiņa muti to darītu arvenu brīvības cīnītāji – „dezertieri“ Vīrieti noraksturot nicīgi; esmu dogmātiķis. Mans nojēgums par brīvību ir tiepīgi altruistisks: „Laidiet kalpot!“ Ļaujiet spēlēties, ļaujiet nospēlēt lielo, skaisto Kalpotāja spēli. Taču – cepuri nost Gao Sindzjaņa priekšā, ja viņam pietika „iekšējas brīvības“ tam, lai „amerikāņu teātra“ pretenzijas noraidītu!

Taisni Ķīnā jau tūkstošiem gadu turpinās strīds starp brīvību kalpot pienākumam un pienākumu nekalpot nekam, kas nav tava iekšēja brīvība. Atteikties kalpot – ne vienmēr tas nozīmē tikvien uzmest vadzī ierēdņa galvassegu un patverties kalnu būdā. Tas var arī nozīmēt, ka jāuzgriež mugura savējiem, tiem, kas gaida no tevis ko pavisam citu, kas gatavi tevi aizstāvēt... Pazīstamā Ķīnas klasiskās dzejas pētniece Marīna Kravcova formulē divējas dzejnieka pozīcijas: dziedu par to, kas uz sirds, kā klasiskā galma un arī sava privātā pagalma dzeja, vai dziedu ar domu par valsti, kā to prasa konfūcisma imperatīvs, jūnzi, „krietnodēla“ pasaules uzskats. Profesore Kravcova nobeidz referātu pērnā gada sinologu konferencē ar vārdiem: Vai patiesa dzeja lai prioritāri kalpo sabiedrībai vai cilvēkam – abu smagas dilemmas noslogoto struktūras bloku periodiska tuvināšanās un attālināšanās uz ilgu laiku paliek ķīniešu lirikas enerģētiskais vilcējspēks. Ar gandarījumu ņemos apgalvot, ka līdzīgu spēku laukā taču paliek un paliks arī mūsdienu latviešu dzeja.

Un – atgriežos pie savas paša brīvības; te nu esam. Es norobežojos no pašmīļa brīvības, no jēru zagļa un zirgu zagļa skaistās brīvības, kaut mīlu gan čigānu, gan baškīru un nogajiešu, gan aizkrāciešu dziesmas. Barimta bijusi tūkstošiem gadu vispārīgi atzīta metode, kā pārdalīt ekonomikas produktu, un visās pasaules malās ieraugām starp laupītāju virsniekiem gan leģendām apvītus cīnītājus par savas tautas brīvību, gan Dieva izredzētus dziesminiekus un praviešus. Lībiešu un letgaļu meitenes būs taču skaisti dziedājušas par brāli, kuŗš pārved no kariņa monētu depozītu. Un vēl šodien mums ar kaimiņu neliedz sirds iet it brīvi pie upes un mežā un ņemt, „kas mūsu“. Un kad viņš nomirs, tad varbūt man tiks, kas viņa piedarbā un lauka malā „palicis brīvs“. Mani vilina un mulsina lezbiešu pāra vai trijotnes brīvība, jā, ar diviem, sacīt, noteikumiem: viņām tad jābūt smukām un saprātīgās robežās arī jaunām. Taču būdams gluži instinktīvā, ģenētiskā līmenī homofobs, es norobežojos no geju pāra brīvības. Nu, vai man jātaisnojas? Jā, šorīt jau taisnojos kolēģei, kura bij izlasījusi manu uzmetumu. Jo, jo – vai es drīkstu un gribu vērtēt da lemt Sokrata paša vietā? Un kurš gan novilcis robežu starp divu prātu savstarpējo apbrīnu, starp skolnieka jūsmu par savu skolotāju – un iemīlēšanos? Tā man iet ar to brīvību: kā pa brikšņiem. Ja var sarunāt – netiesājiet bargi.

 

2016

Savus pierakstus Uldis Bērziņš nolasīja Žaņa Lipkes Memoriālā muzejā, Ķīpsalā (2016.16.VI), atmiņu cikla ietvaros par to, kā Padomju Savienības okupācijas laikā literātam bija iespējams saglabāt iekšējo radošo brīvību.