Ilze Lāce-Verhaeghe

ŽANIS

(no cikla Valonijas stāsti)

Jebkura sakritība ar reālām personām un situācijām ir pilnīgi nejauša.

 

Valriekstkoks nenovēršami šķēlās pušu – izsūcis spēku vai visai dārza zemei, pats no negausības viducī iepuvis. Žanis Blieķēns, nekad neredzētā Teodora dēls, nostājies tīkamajā plato lapu pavēnī, vienu roku sānos iespiedis, ar otru braucīja savu ne tik tīkamo, jo paprāvo vēderu, un prātoja, ko viņam tagad kā godprātīgam pilsonim pienāktos darīt. Ziņot municipalitātei un prasīt, lai atsūta kādu, kas koku nozāģēs, sadalīs gabalos un aizvedīs uz izgāztuvi? Būs dārgi. Šajā pasaules malā katra mazākā roku kustība ir zelta vērtē. Turklāt būs vēl krietni jānopūlas, lai pierādītu, ka iepuvušais koks patiešām var sašķelties un uzgāzties kādam uz galvas. Palūgt, lai kāds vīriešdarbos izveicīgāks kaimiņš nozāģē pa kluso? Ar pāris pudelēm vīna tad pietiktu. Mjā, bet labumguvēji var nosūdzēt, un kas zina, municipalitāte vēl uzliks bezmērīgu naudassodu.

Par labumguvējiem Žanis sauca daudzbērnu ģimeni no ielas pretējās puses – gan lielie, gan mazie Libotēni čakli vāca itin prāvo riekstu ražu, kas lielākoties sabira nevis Blieķēna dārzā, bet uz ietves. Un nesmādēja arī Žaņa vecās mēbeles un citas grabažas. Pietika izlikt uz ietves – un brauciens uz konteineru parku bija aiztaupīts. Bet tā viņu pustrakā meita, kas katru dienu stundām staigā pa kvartālu un tēlo, ka runā pa mobilo telefonu, tā jau visu redz, kas apkārtējās mājās notiek. Par jocīgās skuķes tēlošanu Žanis bija uzzinājis, reiz paužot kādai kaimiņienei aizkaitinājumu par nemitīgo vārdu plūsmu, kas te attālinājās, te no otras puses atkal bija klāt. Šiverīgā smaildegune Marī, Lavranžu ciema ziņnese, uzreiz pilnām mutēm zināja stāstīt, ka telefons īstenībā tāds apvalks vien ir – Libotēni, kas pārtiek no bērnu pabalstiem, tak nespētu rēķinu apmaksāt. Bet, ja Žannai ļauj šitā divas trīs stundas izrunāties, norimstot pastāvīgais nemiers un varot iztikt bez tabletēm.

No pārāk intensīvas domāšanas Blieķēnam pakrūtē sāka tā kā spiest, kā smelgt, un viņš pieņēma visnotaļ nevīrišķīgu lēmumu – domāt par to rīt. Jo tovakar bija kāds cits akmens no sirds (vai pakrūtes) jānoveļ.

Dārza krokodilkurpēs aizšļūcis līdz saules gultai, Žanis iezvila tajā ar tik smagnēju labpatiku, ka tīkkoks savienojumu vietās palaida izbīļa brīkšķi. Ar ierastu kustību pamēģināja iespraust saulesbrilles vairs neesošajā melno matu mežā, samierinājās un nostutēja brilles nedaudz virs pieres. Nudien, matu Žanim vairs nebija, jo tās paliekas pakausī, kaut apslēpa tauku krociņas, tomēr piešķīra viņam tipiska lūzera paskatu, un tāpēc tika ik pa laikam rūpīgi noskūtas. Jo pašvērtējumā Žanis neko īpaši zaudētu neatrada.

Jā, jā – kādreiz viņu dēvēja par „latviešu prozas jauno cerību”, jo tolaik, kad visi slēpa, apkaroja vai kultivēja savas un citu bailes, Blieķēns bija iemanījies par to rakstīt eleganti, asprātīgi un, galvenais, cenzoriem nesaprotamā valodā. Laiki mainījās, elegances vietā modē nāca uz drosmi pretendējošas jēlības, un Žanis pamazām aprada ar jaunu titulu, uz kopēja alkohola patēriņa balstītā preses kalpu labvēlībā pamazām pārtopot par „pazīstamo publicistu”, jo pa druskai niekojās ar avīžrakstiem, un tad… diez vai dzimtenē kāds viņu vispār vairs atceras.

Kā ne! Pirms dažiem gadiem Žanis nīka kantorī kopā ar veselu baru eirocensoņu, līdztekus vēl dažiem sava dzimuma eksemplāriem pūloties noturēt vīrišķo laivu mūžam noraizējušos māmiņu, daudzdiplomu vecmeitu un blondu, seksīgu pamparzaķu straumē. Pirmās Žanim neizprotamu iemeslu dēļ to vien darīja kā vairoja raizes, tas ir, cilvēci, otrās ar skābeniem politesse^[1] smaidiņiem bija eiropeiskas iecietības vārdā spiestas samierināties ar valodnieciski nemākulīgajām dūkulītēm minibruncīšos, kam viņu nodaļas priekšnieks, vecais dāņu izvirtulis Pērsons, tā vien lūkoja pieķert pie dupša. Pēdējās gan pamazām kļuva vai nu par māmiņām vai vecmeitām, attīstība mundri ritēja pa apli. Palaikam tomēr uzšvirkstēja profesionāli konflikti, un tad par šķīrējtiesnesi nereti aicināja valodas meistaru Blieķēnu. Kāds aizrautīgs avīžnieks tolaik bija iegavilējies, ka pie Dižā Saieta dokumentu tekstiem latviešu valodā strādājot labākie no labākajiem, arī rakstnieks Blieķēns esot tam upurējis savu radošo darbību.

Toreiz Žani tas bija vareni uzjautrinājis. Reizi mēnesī ieraugot algas ciparu – piecu, sešu prozgrāmatiņu honorāra apmērā, viņš nebūt neraudāja par zaudēto saikni ar manierīgo skribelēšanu, kā pats tagad vērtēja savu jaunības vaļasprieku. Un bēres tam arī bija godam nodzertas – neilgi pirms emigrēšanas uz Kūziku pilsētu Žanis bija datorā sagramstījis pusduci vēl nepublicētu stāstu un piedāvājis tos apgādam, kur šad tad piehaltūrēja, pārtulkodams kādu krimiķi. Apgāda galvenā redaktore, kādreiz krietna čomene, bet nu pārtapusi par blazētu darījumdāmu, paskatījās uz Žani ar neviltotu riebumu, seju saviebusi tā, it kā viņš tai bāztu ausī slieku. „Īsos stāstus neviens vairs nelasa. Pat O. Henrī krājums pelē noliktavā neizpirkts.”

Tāda bija bēru runa, pēc kuras atlika vien slāt uz „Balto liliju”, īstenu padomijas laiku ūķi, kas no čipsu un burgeru uzvaras gājiena bija patvēries vecpilsētā. Un tajā dzertūzītī bēdas slīcināt vēl aizvien varēja tā, pa sirsnīgo – ar pārsimtsgramiem šņabja norasojušā karafītē un prāvām ķilavmaizēm.

Jā, tā tas bija, pirms Žanis strauji sāka tuvoties galīgās izdegšanas bezdibenim. Pēdējā brīdī kā glābiņš nāca iespēja lielākoties strādāt tā saukto teledarbu mājās. Ar vēliem rītiem un vēlām naktīm – kā bija ierasts jaunībsdienās dzimtenē.

Iekārtojies saules gultā ērtāk, Blieķēns pievēra acis un nodevās snaudulīgai apcerei. Nē, viņš ar savu dzīvi bija ļoti apmierināts. Daudzi ērkšķi, kas plosīja viņu vēl pirms gadiem piecpadsmit, nekādas sāpes vairs nodarīt nespēja. Nekādās neirastēnijas, depresijas un mazvērtības kompleksa bedrēs viņu vairs iegrūst nevarēja. Un no vienatnības viņš necieta. Žanis Blieķēns to beidzot izbaudīja – kā saldējumu pēc ilgas rindā stāvēšanas.

Tēva Žanim nebija. Nē, kāds jau pie viņa radīšanas tapa piedalījies, kaut vai tas pats Teodors, kura vārdu māte bija likusi ierakstīt Žaņa dzimšanas apliecībā. Viņš pats turēja aizdomās kādu „skatuves dēļu arāju”, kura jaunības bildēs Blieķēns saskatīja līdzību ar sevi – un tas jau būtu tikai loģiski, jo izrāžu apskatniecei Aisedorai Blieķēnai nekādas privātās dzīves ārpus teātra nebija. Kad Žanis bija gana nobriedis, lai uzdotu mātei tiešu jautājumu par savu autoru, viņa to at­svieda atpakaļ ar nevērīgu mazās, patuklās plaukstas mājienu un bieži lietoto „tas nav sarunas vērts”.

Bērnībā Žanim, protams, gribējās, lai arī viņam vakaros uz bērnudārzu pakaļ nāktu tēvs. Bet tagad bija labi, kā ir. Vismaz neviens alkašs ar izkurtējušu ģīmi pabalstu no dēla nepaģērēja. Un Žanis jau sen bija sapratis, ka vārds „Teodors” pēcdzemdību satraukumos gluži vienkārši atvasināts no „Aisedoras”.

Un arī pret Aisedoru Žanim nekādu pretenziju nebija – izglītība un kultūra, ar ko māte viņu bija dāsni barojusi un ko dēls bija ņēmis pretī gan labprātīgi, gan piespiedu kārtā, ļāva distancēties no nepatīkamām parādībām un vēsturisko notikumu dzirnās palikt nesamaltam.

Saulesgulta atkal paklusi noskripšķēja, kāj­galī kāds tusnīja, ņurdēja un rosījās, līdz Žanis ar vieglu nopūtu pratās un pavirzīja kājas vairāk uz zvilnekļa otru malu. Tā bija Emma B., Žaņa izputējušās laulības mantojums. „Ja gribi žiguli, tev jāņem arī Emma, es ar to izlaisto suni neķēpāšos,” Lida, kā parasti, bija ļoti lietišķa. Skata pēc mazliet paīgņojies, Žanis piekrita, jo braucamajam bija paguvis pieķerties. Negribēja pats sev atzīties, bet laikam jau drusku arī melnajai taksenei ar neciešamo raksturu. Jo vāģa vērtību drīz vien sabradāja lietotie vācu autiņi, kas kā krustnešu ordas gāzās iekšā dzintarzemē, padarot žigulīti tikpat neiederīgu kā čuguna radiatoru eiroremontā. Tomēr Žanis nebūt nejutās kā upuri nesdams. Ja neņēma nopietni sunes vokālās izpausmes, Emma B. nebūt nebija slikta dzīves draudzene – divreiz dienā izveda Žani pastaigā, bet naktīs klusa kā pelīte gulēja gultas kājgalī.

Blieķēnu allaž bija uzjautrinājusi Lidas nesapratne par taksenei doto vārdu. Kad kucēns, neapdomīga draugu dāvana bezbērnu pārim, ar tramīgu dīdīšanos un žēlabainu sūkstīšanos bija iekārtojies Blieķēnu ģimenē uz palikšanu, tam bija jādod vārds. Žanis ierosināja nervozo lutekli nosaukt par Emmu B. „Jā, gandrīz kā Bony M!” bija iesaukusies Lida, priekā, ka vienreiz izdevies atšifrēt intelektuālā vīra asociāciju spēli. Žanis viņai tā arī nekad nepaskaidroja, ka patiesībā bija domājis par Flobēru.

Lida Žani bija savulaik noskatījusi, un bija jāprec, tur neko nevarēja darīt. Jo Lidas papucis bija pie teikšanas, kad vajadzēja izvēlēties kultūrdarboņus, ko sūtīt pie „tautiešiem ārzemēs”. Un Žanis bija gandrīz drošs kandidāts – modernists, taču nezāģēja zaru, uz kura pats sēdēja. Vispār jau Lida ar savu mūždien grimēto seju itin labi iederējās bērnību un jaunību teātru aizkulisēs pavadījušā Blieķēna priekšstatos par sievietes tēlu rakstnieka dzīvē. Tiesa, ievērojis, ka agrās rīta stundās gultā viņam līdzās ir piemīlīga jauna sieviete, kuras vaibstiem un sejas ādai nav ne vainas, Žanis mudināja sievu izbeigt pārmērīgo smiņķēšanos, bet sastapās ar stūrgalvīgu pretestību. Galu galā viņš atmeta ar roku – katrs slēpjas no realitātes kā prot.

Nezināmu iemeslu dēļ Blieķēns pāri dīķim tomēr netika. Lida, kādu laiku papriecājusies par iespēju kopā ar vīramāti pasēdēt pēc labiem preses vārdiem alkstošu aktieru kompānijā, pamazām pievīlās cerībās uz vīra slavas saulīti, bet pa īstam saduga, sapratusi, ka Žanis nav gana apsviedīgs, lai nokamptu pietiekami lielu gabalu no grūstošās lielvalsts pīrāga. Lidas papucis, kas pieminētajā kampšanā kautrējies nebija, nopirka meitai skaistumkopšanas salonu. Žanis kādu laiku ļāva sevi pazemot, izlūgdamies sīknaudu dienišķajai kafijai, bet tad sasparojās un uz svešvalodu zināšanu rumaka ieauļoja labi apmaksātā projektā, kas ļāva bez lielām sāpēm segt laulības šķiršanas un dzīvesvietas maiņas izdevumus. Un izrādījās tomēr pietiekami apķērīgs, lai nenokavētu vienu no pirmajiem, ar labākas dzīves tīkotājiem ne pārāk pieblīvētajiem vilcieniem uz fritēto kartupeļu karaļvalsti. Tīkotājus, kuru rindas vēlāk ģeometriskā progresijā savairoja lielā dimba, tolaik no karaļvalsts vēl atturēja svešā, grūtā un dzimtenē ne pārāk populārā vietējo valoda. Žanis domās pakniksēja Aisedorai – bērnībā nīstās valodas privātstundas atmaksājās ar uzviju. Nē, nu bija jau grūti arī viņam, pagāja labs laiks, iekams to krāčaino valodas upi viņa ausis sāka uztvert kā atsevišķu desiņu virteni, bet vismaz darba līgumu Žanis, vārdnīcu blakus turot, varēja izlasīt.

Pateicībā par dāsno atalgojumu Blieķēns jaunajā darbā metās ar īstenu dzimtcilvēka degsmi. Par pirmo algu viņš nopirka Parker pildspalvu. Un izmantoja to tikai vienu reizi – kad vajadzēja parakstīt kaut kādus papīrus par mātes kapavietu. Pildspalva palika uz kapu kantora darbinieces rakstāmgalda, bet Žanis tur nekad vairs neatgriezās. Iespējams, ka apskrapstējušās mēbeles un vēl no ģenseka laikiem saglabājusies tintes smaka pārlieku aizskāra viņa estētiskās jūtas. Jo tā jau nebija, ka vērtīgā manta būtu gājusi zudībā dēļ pārmērīgas bēdu nastas. Blieķēns tencināja likteni, varētu sacīt, ka pat jutās atvieglots – mātei bija izdevies šķirties no dzīves ātri un nesāpīgi, turklāt svaigi frizētai (pļāvējai bija labpaticis ierasties tieši kādas pirmizrādes priekšvakarā), nevis pārtapt par slimības gultā sasmirdušu, čokurā sarautu sāpju kunkuli.

Darbs, pārslodzei neritmiski mijoties ar bezdarbību, pamazām rubināja Žaņa paša veselību. Un laiks bija pārtapis taksometra rēķina skaitītājā. Iesākumā vēl izrādījis zināmu interesi par viegli apvītušajām, bet labi koptajām un viņa vecuma grupai atbilstīgajām kolēģēm, Blieķēns rezignēti samierinājās ar to, ka šī dzīves joma no reiz tik spraunā ugunskura pāriet nīkulīgā gruzdēšanā. Šad tad viņš aiz pieklājības vēl izšāva kādu šarmantu divdomību, bet juta, ka nav vairs agrākās piekrišanas. Turklāt vecīgās, sākotnēji pēc rietumdzīves labumiem izslāpušās draiskules, attapušās, ka skapī pēkšņi sāk uzrasties divi identiski lielzīmola zābaku pāri, bija metušās ceļošanas neprātā uz tādiem pasaules nostūriem, kas uzdzina Blieķēnam skuras. Moskīti, tropu lietus un bezgarantijas dzeramais ūdens nebija Žaņa „tējas kaps”^[2]. Vecās Eiropas kultūrgodība, kaut drusku sastāvējusies, viņa sirdij bija daudz tuvāka. Pa Parīzes un Londonas ielām Žanis Blieķēns peldēja kā klimpa buljonā, izliekoties nemanām, ka pūlis pie Silvijai Bīčai reiz piederējušās grāmatnīcas šo vietu dara līdzīgu kādam Marokas tirgus placim.

Ai, tas „tējas kaps” un „kūkas miers”^[3], to viņam iemācīja Arvediņš, trauslais, asprātīgais pārdīķietis, kam Žanis neliedza savu koleģiālo labvēlību un bija ļāvis pietuvināties arī ārpus darba attiecībām. Jo Arvediņš bija pietiekami smalkjūtīgs, lai netraucētu Blieķēna vienatnībai, un arī gana interesants sarunbiedrs, lai kliedētu viņa vientulību.

Kā viņi mētāja opiņjāņus^[4], mēreni iemalkojot pa glāzei smalkas dziras, viens otru atkarībā no sarunas temata (un izdzerto glāžu skaita) dēvēdami vai nu par eskvairiem, vai emerētajiem Labrenču ciema arhibīskapiem! Vienīgā nelaime bija tā, ka anekdotes no „armēņu radio” repertuāra vai Čapajeva dzīves Arvediņš gan noklausījās, mulsi smaidīdams, bet bija skaidri redzams – nesaprot.

Diemžēl simpātiskā kolēģa mātes valoda bija iekonservējusies ulmaņlaikos un pārlieku sajaukusies ar, Žaņaprāt, diezgan oriģināliem pārcēlumiem no kādreizējās mītnes zemes valodas. Ierēdņu konkursu nabaga puisis neizturēja, nācās no latvieša atkal pārtapt par angļvalodīgo un pieņemt citu darbu kādā par notāru un zobārstu paradīzi dēvētā mazvalstiņā.

Atvadu vakarā Arvediņš sadūšojās un ielika galvu Žanim klēpī. Blieķēns sastinga un zibenīgi domāja, iespējām švirkstot pa galvu kā celofāna dzirnaviņspārniem maija vējā.

Varbūt?

Nē, tomēr ne. Kāpēc gan? Tie paši vēži, tikai citā kulītē. Iesaucies „kritušiem varoņiem mūžīga slava”, Žanis pārvērta šo epizodi jokā, kuru ar augstu inteliģenci apveltītais svešatnes tautietis acumirklī saprata, pārtvēra, un abi ar glanci izvingroja no kutelīgā stāvokļa.

Pirmajos atšķirtības mēnešos bijušie kolēģi pārmija draiskām vārdu spēlēm pārbagātas e-pasta vēstulītes, bet tad sarakste pamazām kaut kā apsīka. Tandēms „pusezis” un „tirezis”^[5], kā viņus mēdza dēvēt dzēlīgās kolēģes, pārbaudi ar attālumu neizturēja.

Žanis bija nācis pie secinājuma, ka vislabāk ir dzīvi iedalīt posmos, kas sākas un beidzas, nevis nemitīgi staipīt līdzi visu biogrāfiju kā pelēku, lipīgu auzu novārījumu.

Emma B. gultas kājgalī smagi nopūtās. Žanis, atgriezies no atvaļinājuma un pārvedis kaprīzo dāmu no suņu viesnīcas, kas bija iekārtota vecā krogus ēkā netālu no Napoleona pēdējās kaujasvietas, pamanīja, ka taksene pievelk kreiso pakaļkāju, ik pa brīdim steberēdama trīskājīgi. Un kopš kāda laika viņas iecienītais dīvāna stūris bija sācis nepatīkami dvakot. Žanis nevarēja vārdos noformulēt, ko viņam šī smaka atgādina. Tā uzdzina skumjas un nelāgas priekšnojautas. Vizīte pie veterinārārsta tika no dienas uz dienu atlikta, aizbildinoties ar pārlieko karstumu. Bet tagad vilcināties vairs nevarēja, tās nebija Emmas B. parastās kaprīzes, sunīte nepārprotami cieta sāpes.

Ārsta apmeklējums bija pieteikts uz vakarpusi, kad kļūs vēsāks. Un nu jau „saulīte posās uz riešanu”, kā mēdza teikt Arvediņš.

Emma B., vienmēr līksma līdzbraucēja, vakarā iespītējās un ne par ko negribēja ieriktēties uz zemšasiju merša pakaļējā sēdekļa. Žanim bija pamatīgi jānopūlas, lai iestūķētu taksenes lunkano augumu kaķim paredzētā būrī, tai pašā, kurā, neapmierināti īdēdama un rūkdama, Emma B. bija devusies viņam līdzi emigrācijā, pa ceļam ieķerot pirkstā kādam poļu muitniekam, kas par varītēm bija gribējis Žaņa „rokas bagāžu” dabūt no būra ārā.

Veterināra uzgaidāmā telpa oda pēc sausās suņu barības un dzīvnieciskām bailēm. Emma B. ne brīdi nepalika mierā, gan slēpdamās zem krēsla, gan mēģinot izmaukties no kakla siksnas. Žanis juta, ka piere noraso, no šķērmās smakas velk uz nelabumu. Un aizvien spēcīgāk viņu pārņēma vēlme arī šo dzīves posmu pasludināt par pabeigtu.

„Varam jau operēt, izredžu nav daudz, bet varbūt, ka izdodas,” teica veterinārārsts, rentgenattēlā pielicis pirkstu tai vietai Emmas B. pakaļkājā, kur vajadzēja būt kaulam. Bet nebija. Tā vietā balts izplūdis plankums. Ārsts, pavecs kungs, iecietīgi gaidīja suņa īpašnieka atbildi, kaut patiesībā to jau zināja. Ja izmisīgie vārdi „glābiet manu sunīti” nebija atskanējuši uzreiz, pēc pārdomu mirkļa absolūtais vairākums īpašnieku izšķīrās par labu personiskajām ērtībām.

Atgriezies mājās, Žanis pie vārtiņiem knibinājās ap slēdzeni, tai paša rokā neveikli turēdams Emmas B. kakla siksnu ar pavadiņu, jo otra roka bija aizņemta ar būri. Muļķis, to visu taču varēja atstāt klīnikas pagalmā pie atkritumu tvertnes, Blieķēns domās sevi nolamāja. Ar acu kaktiņu pamanīja tuvojamies Marī un saprata, ka neizsprukt. „Jā, neglābjami slima, veterinārārsts citu iespēju nepiedāvāja,” nomurmināja Žanis un, jau iešmaucis pagalmā, pa ausu galam dzirdēja, ka Žannai pēc kārtējās „telefonpastaigas” esot uznākusi dusmu lēkme, jo nevarējusi iekļūt mājā – durvis bijušas aizslēgtas, un visi taču zina, ka Libotēniem uz astoņiem cilvēkiem ir tikai viena atslēga, un tad nu Žanna izsitusi logu, bet kaimiņi izsaukuši policiju, domādami, ka uzdarbojas kāds zaglis.

Lai tai dullītei labi klājas, nodomāja Blieķēns, būs vismaz novērsusi uzmanību no manas sunenes pārcelšanās uz laimīgākiem rejamlaukiem. Aizdomas, ka viņš varētu nebūt izrādījis pietiekamu entuziasmu Emmas B. ārstēšanai, šai zemē, kur mazsunīši bija bez maz svētu lopiņu statusā, varēja dzemdināt kaimiņu nicinājumu. Un kas tad to valriekstu cirtīs vai zālīti viņa pagalmā nopļaus?

Ienācis mājā, Žanis palika stāvam starp dzīvojamo istabu un virtuvi, nespēdams izšķirties – vispirms iemest suņa pavadu atkritumu tvertnē vai uzreiz ieliet sev kaut ko stiprāku par vīnu. Izlēmis par labu pēdējam, viņš nometa pavadu zemē un piegāja pie krāmu tirgū pirktās munīcijas kastes, kas bija ar lietišķu izdomu pārveidota par dzērienu glabātuvi.

Konjaka nebija, šņabi negribējās. Amareto pudeles dibenā vēl kāda šļuka skalinājās. Mandeļu liķieris bija saldens, bet arī pietiekami nikns.

Ielēja. Iedzēra.

Un sāka rīstīties.

Žaņa mutē bija sabiruši izdzisuša ugunskura pelni. Viskijs. Pieskrējis pie izlietnes, viņš izspļāva brūngano glumekli. Nu, kā tad. Viskiju dzēra tikai Arvediņš. Un pēdējoreiz bija paņēmis savu mēriņu līdzi no mājām, ielietu tukšā amareto pudelē.

Vīrieša patuklie vaigi iekvēlojās kā magones Francijas pļavās. Žanis juta, ka rūpīgi piekoptā stāvēšana savas patības durvīs, nelaižot nevajadzīgus emociju sātanus iekšā, teju ir gatava viņu nodot.

Blieķēns piepeši bija aptvēris, kādai ļaužu kategorijai pieder. Viņš bija bārenis. Un viņa bārenībai bija pelnu garša.

Pakrūtē atkal iedūra. Mierīgi, tā ir tikai hiperventilācija. Ieelpot, aizturēt elpu, lēnam izelpot.

Palika labāk.

Žanis Blieķēns, nekad neredzētā Teodora dēls, rūpīgi izskaloja muti. Izslējās, ar īkšķi un rādītājpirkstu paberzēja acu kaktiņus, un, piegājis pie ledusskapja, izņēma foie gras^[6] vakariņu tiesai.

 

 

---

^[1] pieklājība – franču val.

^[2] cup of tea (izteiciens angļu val., mana interešu joma vai tml.)

^[3] piece of cake (sīkums – angļu val.)

^[4] opinion (viedoklis angļu val.)

^[5] Tirez, poussez – vilkt, grūst (uzraksti uz durvīm franču valodā)

^[6] Foie gras – ļoti trekna pīļu aknu pastēte (franču val.)

 

 

 

Ilze Lāce-Verhaeghe beigusi LU Juridisko fakultāti, strādājusi par redaktori apgādos „Liesma” un „Avots”, tulkojusi vairāk nekā 50 angļu un amerikāņu autoru darbus, Rakstnieku Savienības biedre, no 2002. gada dzīvo un strādā Beļģijā, kur ir lingviste Eiropas Savienības Padomē. Pēdējā laika publikācijas – eseja par Pēteri Brūveri žurnālā Tīrraksts, stāsts „Kartupeļi un ķīpalas” žurnālā Latvju Teksti.