NACIONĀLĀ ARHĪVA VAROŅDARBS

Jūliuss Dērings. Ko es nekad negribētu aizmirst jeb Atmiņas no manas dzīves. No vācu valodas tulk. Valda Kvaskova. Rīga: Latvijas Nacionālais arhīvs, sērijā Vēstures avoti VIII. 2016. 879 lpp.

 

Reizē ar ļoti saturīgas izstādes atklāšanu Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā tika reprezentēta vācu gleznotāja Dēringa (Julius Döring 1818-1898) grāmata Ko es nekad negribētu aizmirst, kas izdota ciklā Vēstures avoti. Izstādē bija četras gleznas paraugam (divi oriģināli, kas dāvināti Rundāles pilij, divas kopijas, kas pieder Jelgavai). Rundāles oriģināli gan drīz no izstādes tika izņemti – ir jau saprotama dārgu lietu turēšana pašu pilī. Tā kā Asares baznīcai arī ir Dēringa oriģināldarbs altārī, tad skaistās luteriskās baznīcas draudze var aicināt Dēringa cienītājus doties uz Augšzemi, Rundāli nemaz neskarot. Un, kas negrib tērēt laiku, Vitolda Mašnovska lieliskajā izdevumā par luteriskajām baznīcām var apskatīt iespaidīgo altāri labā fotoattēlā. Laikā no 1858. līdz 1871. gadam Dērings uzgleznojis vismaz 14 altārgleznas, ja ne vēl vairāk, galvenokārt Kurzemei, un lielākā daļa no tām ir saglabājušās.

Dērings ir pagodināts enciklopēdiju ciklā Latvija un latvieši. Izdevumā Māksla un arhitektūra biogrāfijās viņš ir pārstāvēts līdzās latviešu un citiem, pārsvarā baltvācu, gleznotājiem. Dērings baltvācu saimei nepieder. Viņš ir dzimis Drēzdenē, tur skolojies Saksijas karaliskajā Mākslas akadēmijā, Jelgavā nonācis, cerot uz drīzu atgriešanos Vācijā, bet galu galā gleznotājs iedzīvojās Baltijas vāciešu vidē, kļuva pat par Kurzemes literatūras un mākslas biedrības sekretāru un bibliotekāru.

Latviešu sabiedrības, Dēringam ierodoties Jelgavā, tās pašreizējā izpratnē vēl nemaz nebija. Lielsesavā Dērings ir gan ticies ar Ādolfa Alunāna tēvu, pagasta rakstvedi, bet nekādu ciešāku saišu nedz ar viņu, nedz kādu citu latvieti Dēringam nebija. Dinsberģis bija tikko kļuvis par skolotāju, savus grāmatu grafikas meistardarbus, kas pirms neilga laika tika rādīti Nacionālajā bibliotēkā, Dinsberģis vēl nebija paveicis. Ja Dērings vēlākos gados būtu redzējis Dinsberģa rakstītās grāmatas, kas ir gan ar roku rakstītas, bet izskatās, itin kā būtu tipogrāfijā iespiestas, nu jā, tad Dērings teiktu, ka latvieši ir tauta, ko var apbrīnot, vismaz grafikas mākslā. Taču Dērings ar latviešiem saticies gaužām maz – tikai, nomājot vasaras mitekļus jūrmalā, meklējot kalpones un zīdītājas. Dērings latviski sapratis, bet nav runājis, viņa sieva spējusi ar latviešiem sarunāties.

Dērings vāciešiem raksturīgā garā tēlo savas dzīves ainas ar drusciņ garlaicīgu precizitāti. Izdotā nauda, kas saskaitīta līdzīgi ieņemtajai, var būt tautsaimnieku interesēs, katrā ziņā viņi no Dēringa var gūt pilnīgu priekšstatu par to, cik bija jāpelna un cik jāizdod, lai 19.gs. vidū puslīdz pārtikuši dzīvotu. Dēringa lielā uzcītība, gleznojot bagātu ļaužu portretus, bija nodrošinājums viņam un viņa ģimenei. Arī mediķi no Dēringa piezīmēm var iegūt dažu faktu medicīnas vēsturē. Vismaz holēras epidēmija Kurzemē, un Jelgavā īpaši, Dēringa piezīmēs ir plaši raksturota.

Grāmatu ar apbrīnojamu atjautību, iejūtību un teicamu vēsturiskās situācijas izpratni tulkojusi Vanda Kvaskova. Citējot dažu dzejas darbu, viņa atsaukusies uz pazīstamo vācu filologu un dzejnieku Valdi Bisenieku. Gluži sajūsmina Vandas Kvaskovas spēja operēt ar vietvārdiem, dodot tiem gandrīz bez izņēmuma vācisko nosaukumu vietā latviski atbilstošas formas. Vienīgi Kūrmale varēja palikt bez garumzīmes uz u, jo tā vietvārdu tuvina vācu izpratnei par Kurzemi. Taču labāka, saprotams, ir garumzīme uz u, nevis uz a, kā tagad daži vietvārdu izķēmotāji dara (varbūt tāpēc, lai ērtāk būtu pārsaukt dažu literārās valodas vietvārdu kādā augšzemnieku izloksnē vai vēl ļaunāk – poļu vai krievu dotā formā). Tomēr uzvārdu rakstībā Vanda Kvaskova dažā lūkojumā pakļāvusies valodas varmākām un, piemēram, latviešiem sen pazīstamos Vērmaņus nosaukusi par Vērmaniem. Vai tad Vērmanes dārzu, kam tautas mutē ir Vērmaņdārza nosaukums, pārdēvēsim par Vērmanu dārzu? Pietiek jau, ka tas krievu okupācijas laikā saucās par Kirova parku! Un vai Hofmaņa stāsti turpmāk sauksies Hof­mana stāsti? Nemeklēsim taču arī Garlībam Merķelim uzvārdu tagadējo filologu padomos!

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai (Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst), kas dibināta 1815. gadā, bija neapšaubāma ietekme arī uz latviešiem, lai gan tā bija nepārprotama vācu institūcija. Latviešu avīzes Dēringa laikā jau bija ieskrējušās izplatībā, latviešu gara dzīve pakāpeniski stājās līdzās vācu aktivitātēm, tomēr Dērings, kas aizvien uzsver savu norobežošanos no politikas, protams, latviešu kultūras saknes nesaskata, lai gan darba un mākslas uzdevumos ir bijis gluži vai visās Kurzemes vietās un nesaskaitāmas reizes Rīgā.

Kad Dērings deviņpadsmitā gadsimta beigās mira, latviešu kultūra bija jau piedzīvojusi savu augšupejas sākumu. Blaumanis bija uzrakstījis savu lielisko Pazudušo dēlu – lugu, kādas literāras vērtības ziņā nevienam baltvācu rakstniekam nav. Tāpat zināms, ka ne baltvāciem, ne valsts vāciešiem nav līdz šim bijis tik izcilas aktrises, kāda bija Berta Rūmniece, un viņai Blaumanis īpaši veltīja Ažas lomu, ko Rūmniece spēlēja arī savā astoņdesmit gadu jubilejā.

Latvijas Nacionālā arhīva izdotais Dēringa darbs liecina par šīs institūcijas ārkārtas nozīmību latviešu kultūrā, liecina par visa personāla augsto kompetenci.

Jānis Liepiņš

 

Recenzents Dr.med. Jānis Liepiņš ir rakstnieks, dzejnieks, memuārists, daudzu publikāciju autors. Dzīvo Rīgā.