…kamēr dzeja kultūrā kļuvusi par vienu no tautas mākslas veidiem tā ataino gūsta mirkli kā estētiski baudāmu… tā bija atdzejotāja pirmā reize # žanrā kad viņš pasūtīja oficiantes vīru izsita ar elkoni logu melnajā bertā kāvās tika saslēgts rokudzelžos kamerā iekoda neatdzejotājam degunā par ko viņam uztaisīja lastočku. [Einārs Pelšs – red.]
|
Osips Mandelštams LASTOČKA (Ulža Bērziņa un Eināra Pelša pārlikumā)
Man zuda vārds, kas jānotur bij ciet, Tik akla bezdelīga ēnu velvēs pārnāks Apcirptiem spārniem – rēno pulkā diet. Nakts dziesmu melna neatmiņa pārmāks.
Nav putnu. Nemirstule neuzzied. Cik tumsas zirgiem krēpes caurspīdīgas. Pa sausu upi tukša laiva iet. Sienāžu barā teika apklus nīka.
Un tā kā telts vai templis lēni aug, Kā Antigone bezprātā smej skaļa. Kā beigta lakstīgala krīt pie kājām jau, Kā Stiksa maiga un kā zariņš zaļa.
O, ja man pirkstu acīs kaunu iemānīt Un tuklās pazīšanas līksmes maņu. Man aonīdu raudu bail ikbrīd Un miglas, vaļā zemes, zvanu skaņu.
Bet mirstīgiem ļauts mīlēt, zināt, veikt, To pirkstos arī saklausāmais plūdīs, Tak aizmirsu, ko gribu teikt, Nu bezmiesīgā doma ēnu velvēs zudīs.
Tā, caurspīdīgā, atkārto ne to, Tā bezdelīga, Antigone, draudzenīte mana... Bet lūpās melnais ledus uzliesmo – Deg atmiņa no Stiksas zvana.
|
