Jaunā Gaita nr. 286. Rudens 2016

Maija Meirāne

ĒRPF BALVA SARMAI MUIŽNIECEI LIEPIŅAI

 

Ērika Raistera Piemiņas fonds (Ņujorkā) piešķīris šī gada laureāta balvu JG līdzredaktorei Sarmai Muižniecei Liepiņai par nozīmīgo darbu jaunatnes audzināšanā un latviešu kultūras saglabāšanā.

*  *  *

Nesen ASV rietumkrasta Dziesmu svētku vadonī (1977), uzdūros vēstij par rakstnieku cēliena parādi. Jaunākai dalībniecei Sarmai Muižniecei ir 16 gadu – viņa uzsākusi dzejot ar astoņiem gadiem, pirmā publikācija Vācijā iznākušajā laikrakstā Latvija. Dzejas lasījumi aizskanējuši pāri jūrai ar Amerikas Balsi (Voice of America) un Radio Brīvība (Radio Liberty). Pirmais dzejoļu krājums tikai iecerē, bet radošais prāts meklē izteiksmi dienasgrāmatās, zīmējumos, mākslas un politekonomijas studijās.

Topošā dzejniece uzsāk rakstīt latviski un angliski. Viņas vizuālā iztēle roku rokā pavada rakstīto. (Ein schreibender Zeichner ist Jemand, der die Tinte nicht wechselt, sacītu Ginters Grass.) Šķiet, viņas seismogrāfi ir nostādīti dažkārt neparastā uztveršanai. Dzejas valoda, sirreāla un krāsaina, savijas ar plašo iztēli. Dzejā ir maigs sarkasms, bet tas nav ārdošs. Pirmajam Latvijas apciemojumam seko dzejoļu formā rakstītas spīta pilnas vēstules Rīgai:

Latviešu 2. Jaunatnes svētkos (1977) Ņujorkas štata pilsētā Ročesterā (Rochester) ar vienojošu kopsaucēju pieteicas jaunā dzejnieku paaudze, galvenokārt dzimuši Ziemeļamerikā vai Kanādā. Rakstītāji ir individuālisti. Viņu darbu motivācija ierosina diskusijas un pārdomas. Dzejnieku parādi sastādījusi jaunā Oksfordas Universitātes stipendiāte Baņuta Rubesa, kura gadu vēlāk Šī māksla ir jauna ietvaros iestudēs pasākumu Toronto. To pazīstam vēl šodien ar akronīmu ŠMIJ, galvenokārt tēlotājmākslā.

Sarmas izteiksmi iespaido latviskā vide. Vecāki, vecvecāki. Latviešu skolas un mājas. Sarmai ir laimējies piedzimt ģimenē ar aktuālu saikni un atbalstu no vecākiem, no vecmāmiņas un arī vēlāk, no dzīves biedra Jāņa un dēliem. Viņa ir trešās paaudzes literāte – caur vecvecākiem, rakstniekiem Rūtu Skujiņu un Jūliju Lāci; māti filoloģi un dzejnieci Lalitu un tēvu – sabiedrisko darbinieku Dr. Valdi Muižnieku.

Kad 1980. gadā „Ceļinieka” apgādā iznāk jaunās dzejnieces ar provokatīvu virsrakstu un Balvja Rubesa ilustrācijām dzejoļu krājums Izģērbies, Gunars Saliņš raksta: …trimdas 35. gadā mūs sveic trimdā dzimusi un trimdas papildskolās un vasaras kursos, Minsteres ģimnāzijā un Divreiz divi, jaunatnes kongresos un dziesmu svētkos, barā un uz savu roku, Jāņos un budēļos, Latvijas braucienā un tad vēl – gandrīz aizmirsās – savas dzimtās Amerikas skolās, gleznu galerijās, teātros, parkos, ielās, mežos, kalnos, ūdeņos un debesīs skolojusies jauna latviešu dzejniece – Sarma Muižniece. // Tas viss pieminams, jo tas viss viņas tematikā un tonī viscaur jūtams. Tā ir ļoti tieša un ļoti aktuāla dzeja, kā spītnieces, kā negantnieces izaicinājums – un reizē ļoti intīma un personīga. Tā tiecas atkailināt lietas un vietas un cilvēkus – un tomēr saglabāt ik lietas, ik vietas, ik cilvēku noslēpumus. Īpaši interesantu to visu padara viņas aumaļainā temperamenta saspēle ar tikpat aumaļainu iztēli. Rezultāts ir dzejoļi pilni pārsteigumu, dzejoļi ar negaidītu sākumu, negaidītu attīstību un negaidītām beigām. Un tomēr fantastikai par spīti tie turas kaut kādā īstenībā – jaunatklātā īstenībā, kuŗā ieraugām paši sevi, savu trimdu (JG132,181).

Lalita Muižniece ir secinājusi, ka Sarma neraksta aizvārdu spēles. Viņas dzeja ir savdabīgs redzējums atvērt neierastu vārdu un krāsu saspēli ar humora devu bez asiem sarkasma belzieniem.

Veļas mašīnas ritējumā raugoties, viņa uztver priekšmetu attiecības ar cilvēku pasauli („Orģijas veļas mašīnā”). Bet XII Kanādas Dziesmu svētku vadonim vēlāk viņa provokatīvi raksta: Šī nav dzeja. Šī ir kafija / bez krūzes / izlieta pār jums.

Protesta laiks. Sarma izdzīvo Gotlandes dziesmu svētku (1979) divpusīgo pārdzīvojumu. Gadu vēlāk viņa dodas uz Austrāliju, kur trīs mēnešus pelna ceļa naudu lasot dzejoļus un stāstot par mērķtiecīgu diplomātiju un politisku aktīvismu (IX Dziesmu svētku vadonis Portlandē, 1982).

Madridē notiek (1980) EDSK – Eiropas Drošības un Sadarbības konference, izvirzot arī Baltijas neatkarības jautājumu. Grupā darbojas apmēram 30 jauniešu, kuri sabraukuši galvenokārt no Eiropas un Ziemeļamerikas. Māris Graudiņš un Sarma Muižniece ir uzņēmušies Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) jauniešu politisko vadību. Sarmai līdzi ceļasomā Latvijas karogs. Dalot skrejlapas, izkarot saukļus, veidojot no palagiem milzu plakātus (LETONIA LIBRE) par Molotova – Ribentropa agresīvā pakta atsaukšanu. Tā bija reize, kad daļa protestētāju nonāca apcietinājumā. Tas bija tik nozīmīgi, bet amerikāņu universitātē neviens šīs lietas nepārdomāja, vēlāk viņa skumji liecina.

*  *  *

Kopš Jānis un Sarma Liepiņi par savu dzīvesvietu izvēlējušies Jaunangliju, ziemeļos no Bostonas, Sarma turpinājusi celt saziņu tiltus ar Latviju. Viņas dzejoļi un nozīmīgas izstāžu un literatūras apceres ievietotas JG, Laikā, Latvija Amerikā, LaRAs Lapā, Latvju Mākslā. Organizētas lekcijas vasaras vidusskolās Austrālijā, ASV rietumkrasta „Kursā”, 2x2 un 3x3 nometnēs. Kad lūdzu viņu pastāstīt par sevi pēdējai LaRAs Lapai (1999), Sarma min, ka turpinājusi rakstīt recenzijas Laikam, galvenokārt par izstādēm Rutas Ināras Sniķeres vadītajā Bostonas fotostudijā.

Astoņus gadus (1995-2003) Sarma strādājusi Harvarda Universitātes Widener bibliotēkā ar jaunām baltiešu grāmatām. Bostonas skolā pavadīti 10 gadi, mācot, gatavojot uz tēmu centrētus, bieži folklorā bāzētus jaunus materiālus ne tikai skolēnu, bet skolas ģimeņu vārdu krājuma uzlabošanai. Piedevām viņas tulkojumā publicēts Rimanta Ziedoņa sirreālais stāsts Review of Contemporary Fiction (1998).

Liekas, ka pēdējos gados mūsu iztēlē bagātā Sarma turpina attīstīt savu dzejnieces un mākslinieces sūtību. Bostonā viņa vada jaunāko grāmatu lasīšanas grupu. Kā dzejnieci viņu saista pašas gada gājuma biedri Latvijā. Viņa uzcēlusi saziņu tiltus ar jaunajiem dzejniekiem, izjūtot, cik ļoti svarīgi, lai Latvijā iepazītu diasporas jaunākos rakstniekus un māksliniekus.

Trimdas dziesmu svētkos ASV pilsētā Milvokos (Milwaukee), vadot Rakstnieku cēlienu (2013), Sarma kopā ar trimdas rakstniekiem uzaicina Latvijas jauno dzejnieku Arvi Viguli. Viegli, rotaļīgi un pareizi tēmējot, iepinot Viguļa priekšnesumu un Latvijas pianista Jura Žvikova ikvienam lasījumam pieskaņotus skaņu motīvus – Tekstu toņi izveidojas par vienu no neparastākiem rakstnieku cēlieniem. Jāpiemin gan, ka pianists Žvikovs šajā reizē neatskaņo Keidža (John Cage) darbus.

Mākslas pasaulē. Sarmas vizuālā esība paveras pasteļgleznās. Darbi, saskaņā ar dzeju, veidojas kā improvizēta caurvija no rotaļīgām formām, sēklu, augu, putnu/dzīvnieku aprisēm, aizvedot skatītāju sarmiskās floras un faunas mītā.

Ņujorkas avīzē Laiks un citur trimdas presē ievietotas Sarmas recenzijas, veltītas literatūras un mākslas izpausmēm. Daži zīmīgākie viņas raksti skar Rīgas foto meistara Jāņa Dreinata portretu izlasi Sniķeres fotostudijā, Bostonā mītošā tēlnieka Ginta Grinberga izstādi Massačūsetas (MA) pilsētiņā Linkolnā, Jāņa Baltvilka dzejgrāmatu The Skylark will come, ko angliskojusi Rita Laima Bērziņa („Blackberry Books”, 2004). Sarma analizē Jura Zommera dzejoļu izlasi Radību noslēpums (Rīgā, 2005) un vēstī par arktisko ainavu fotogrāfes Anitas Līces-Ribakas izstādi MA koledžu pilsētā Amherstā. Sakarā ar plašo diasporas latviešu mākslas izstādi LNMM Arsenālā (2013) konferences Latviešu māk­sla trimdā ietvaros Sarma sniedz informatīvu referātu par ASV patvērumu atradušo latviešu mākslinieku darbiem un trimdas māk­slas tirgu. Bostonas Trimdas draudzes zālē (2014) jūtīgs ieskats Māksla un maize par mākslinieka Edvarda Grūbes radošo pasauli un JG 60. gadu jubilejā (2015) plaša izstāde ar referātu par trimdā mirušā meistargrafiķa Jāņa Šternberga dzīvi un darbiem, ko papildina Agitas Aristas flautas koncerts un četru dzejnieku darbu lasījumi, to vidū Sarmas. [Skat. Sarmas dzejoli 24. lpp., kur minēts „trampisms” – no Republikāņu kandidāta Donald Trump.]

Vienīgais mākslas izmērs ir brīnums. Sarma kā nesenā ALAs Kultūras fonda priekšsēde daudzveidīgi apliecinājusi no tēva Valža Muižnieka mantoto izpratni par mūsu māk­slas vērtību un fondu saglabāšanas nozīmību, īpaši tagad, kad atrodamies trimdas vienpadsmitajā pastāvēšanas stundā. Joprojām aktīvās ALMAs (Amerikas Latviešu māk­slas apvienības) un pirms vairākiem gadiem darbību izbeigušās LaRAs (Latviešu Rakstnieku apvienības trimdā) biedres kultūras darbu atzinīgi novērtē Jāņa Bieriņa Piemiņas fonds (JBPF), piešķirot balvu.

Šo rindiņu rakstītājas tikšanās ar Sarmu (nu jau vairākus gadu desmitus) ir vienmēr bijusi radoša un rosinoša, ar jaunu ideju meklējumiem un mākslas izpausmju daudzveidību. Kā mākslinieci viņu dziļi ietekmē laikmetīgās mākslas filozofija, ieskaitot plaša mēroga jaunās kinētiskās instalācijas un performances.

Sarma un māksliniece Linda Treija, abas JG līdzredaktores, veido brīnumainu divjūgu aizvadītā gada „happeningā” DAU GA VA / TER LIN GUA, kas veltīts Raiņa un Aspazijas jubilejas saietam Marfā, Rietumteksasas tuksnesī (skat. JG281-283,2015).

Kad Anšlavs Eglītis Homo Novus varonim liek sekot atziņai, ka mākslas esence ir jaunas šķautnes, un Imants Ziedonis, citēdams Voltēru, atgādina, ka visi veidi ir labi, izņemot garlaicīgo, jādomā par Sarmas ceļā esošajām jaunām idejām, tādām kā holandiešu inženiera/mākslinieka Jansena (Theo Jansen) liedaga zvēriem (strandbeest), kas (darināti no vieglām plastmasas caurulēm), pakļauti vēja dzinējspēkam, nekad neiekāpj jūrā. Vai tādām kā Bostonā mītošās Ehelmanes (Janet Echelman) volumetriski krāsainie zvejnieku tīkli, kas spēj plīvot starp lielpilsētu augstceltnēm.

 

Dzejniece un māksliniece Maija Meirāne ir JG redakcijas locekle.