Jaunā Gaita nr. 286. Rudens 2016

 

Rita Laima Bērziņa

Elles ķēķis

Perpetuum mobile jebšu tilts starp pagātni un nākotni, zaudēto un iegūto

 

Šī sanākšana apstiprina Hipokrāta aforismu – ars longa, vita brevis est. Tā sauktā Elles ķēķa sirds un dvēsele Linards Tauns (dz. 1922) aizgāja mūžībā 1963. gadā, kad man bija tikai trīs gadi, bet viņa un citu ar Elles ķēķi saistīto dzejnieku vārdi un vīzijas turpina savu dzīvi pie tiem, kuri vēlas iepazīties ar viņu vienreizējo pasaules redzējumu. Šo trimdas visspilgtāko rakstnieku darbos II Pasaules karā pazaudētās dzimtenes Latvijas tēli un atmiņu uzplaiksnījumi organiski saaudās kā uz stellēm ar iespaidiem par Jauno pasauli – īpaši dinamisko Ņujorku, kas bija Elles ķēķa garīgās mājas. Šajā trimdas vislabākajā dzejā nebija pliekanas nostaļģijas pēc pazaudētās dzimtenes, bet sintēze starp to, kas bijis, un to, kas ir: fantastiska metropole ar pasaules kultūras un iespaidu bagātību un blīvumu. Neaizmirstot savas saknes, šie latviešu „radošie” atvērās jauniem iespaidiem, kas veidoja unikālu perspektīvi. Viņu dzejā ienāca atsauces uz slaveniem māksliniekiem, mūziķiem, citu tautu rakstniekiem, vienlaikus saglabājot atsauci uz pagātni un latviskajām saknēm.

Rajons „Hell’s Kitchen” nebija nekāds glaunais un atradās netālu no Ņujorkas autoostas, ko labi iepazinu jau bērnībā. Kad ar mammu braucām no mājām uz Manhatenu apmeklēt mākslas izstādes un koncertus vai latviešu sarīkojumus, autobusa gala­punkts bija Elles ķēķa rajonā, un šis neparastais nosaukums un tā saistība ar mammas draugiem – latviešu rakstniekiem – iespiedies uz visiem laikiem manā apziņā. Skats uz Elles ķēķi pavērās jau no autobusa gaisa tilta. Ostas rajons ar vecajiem, zemajiem īres namiem šķita nolaists, netīrs, nabadzīgs un nepievilcīgs. Taču pēc mammas stāstītā varēja domāt, ka tur bija notikušas brīnuma lietas. Turpat 41. ielā reiz bija dzīvojis Linards Tauns, iemīļotais dzejnieks, kurš pāragri šķīries no dzīves. Viņa aprautais mūžs strauji apvijās ar leģendas mirdzumu. Tur latvieši reiz dzīrojot dzejoja un maldījās līdz rītam pa mazām ielām, kas likās lielas un nebeidzamas (Gunars Saliņš, „Apmaldīšanās Ņujorkā”). Tur reiz dzīvoja bijušās Latvijas mākslinieku kopas Zaļās vārnas Frīdrichs Milts, kurš darināja Tauna grāmatām vākus.

Mamma man stāstīja, kā savā vārdadienā 1959. gada decembrī dejojusi ar Linardu Taunu. Tanī laikā viņa bija stāvoklī... Tātad, es esmu dejojusi ar Linardu Taunu, to pat nenojaušot! Jautāju mammai, kāds bija Linards. Kā mīļš brālis, sirsnīgs, draudzīgs, kautrīgs, silts... Reiz pie mammas negaidīti ciemos ieradušies Linards un Gunars Saliņš. Atveru durvis. Tur ar milzīgu lillīgu ceriņu pušķi stāv Gunars, bet aiz ceriņiem kautrīgi, mīļi smaidīdams – Linards. Saliņu piemājas dārzā esot bijis liels ceriņkrūms, kā jau tas pienākas latviešiem. Un uz ceriņkrūma mākoņa pie mammas aizlidojuši viņi, kuru iztēle bija lielāka par Ņujorkas debesskrāpjiem.

Tikai vēlāk dzīvē iedomājos, cik liels noteikti bija šoks latviešiem, tādiem kā Linards, pirmoreiz ierodoties pasaules metropolē Ņujorkā. Tās debesskrāpji tikai nedaudz sasaucās ar Rīgas vertikālēm – senajiem baznīcas torņiem. Starp šīm pilsētām un vidēm bija maz līdzības. Ko Anniņmuižā audzis puisis Arnolds Mikus Bērzs-Bērziņš juta, uzsākot dzīvi mutuļojošajā Ņujorkā pie plašās Hudsonas upes? Un citi no Latvijas „izstumtie”? Ņujorka bija gan skaista, gan neglīta, gan pacilājoša, gan nežēlīga. Tajā varēja gan sapņot, gan krist.

Linards Tauns, „Bukinisti”: Bērnībā / Man pirmā grāmata bija / Man tikko izšķīlusies pasaule - / Saules plankums uz sienas, / Suņa mēle pār šūpuli, siļķes galva no jūras uz šķīvija, / Pie stiķeņu krūma piesieta vista. Ai jūs, mani pirmie bukinisti! / (...) / Un tad es iegāju pilsētā lielā. / Garām vecu namu logiem kā sējumiem seniem / Es lasīju pilsētas rakstus, / Plīvojošos, guldzošos, - / Jumtos, tiltos un spuldzēs. (...)

Linards Tauns ieradās Ņujorkā 1950. gada maijā un gadu vēlāk iepazinās ar Gunaru Saliņu. Viņu abu un citu jaunās paaudzes latviešu satikšanās kļūst arvien biežākas un līksmākas (...), līdz izveidojas tas neformālais grupējums, kurš pazīstams kā ‘Elles ķēķis’ un kuram tuvāk vai tālāk stāvējuši visi tuvākajā apkaimē dzīvojošie jaunās paaudzes (latviešu) literāti. Sanākšanas visbiežāk notiek ‘Elles ķēķa’ rajona krodziņos, retāk Tauna mazajā dzīvoklī Manhatenā, 41. ielas 505. namā (Kārlis Vērdiņš, Linards Tauns). Piecdesmito gadu beigās Linards un Gunars pārveido savu poētiku, bēgļu nometņu nolemtību un nostaļģiju aizstājot ar modernu, daudzveidīgu izteiksmi, kas ļauj arī dzimtenes un pagātnes motīvus izteikt krāšņā, asociatīvā valodā. Arī manas mammiņas dzejā cieši savijas dzimtenes un Ņujorkas kā jaunās dzīves – pasaules – vides motīvi.

Man par šo Elles ķēķa laiku, kas beidzās ar Tauna nāvi, ir tikai nostāsti. Mana mammiņa atceras ciemošanos pie Linarda un skrējienu pa Ņujorku ar Gunaru, lai paspētu uz autobusu un mājām Ņudžersijā, kā iespaidā tapa dzejolis „Ielās bij vētra”: (..) Sakļāvās iela / mums pāri kā jūra. Gaŗām grima / nami / ar ugunīm / apskāvušies. Šis, kā arī citi Gunara dzejoļi iespiesti viņa 1967. gada grāmatā Melnā saule, kad Linards jau bija aizgājis mūžībā un Elles ķēķa gars bija pārcēlies uz Ņudžersiju pie Saliņiem un uz mūsmāju klusajā, zaļajā Glenridžā. Taču pasaules pilsēta Ņujorka ar tās slaidajiem namu pirkstiem turpināja vilkt šos radošos jauniebraucējus savos valgos, savaldzinot. Ņujorka bija arī dzīva vide daudziem latviešiem. Ņujorkā dzīvoja elegantā dzejniece Aina Kraujiete un viņas vīrs baņķieris Viktors Neimanis. Kraujiete, kura bija studējusi Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē, Ņujorkā strādāja vēža pētniecības institūtā, kā arī Kolumbijas un Ņujorkas pilsētas universitātē par elektronmikroskopisti. Ņujorkā dzīvoja gleznotāji Frīdrichs Milts, Rolands Kaņeps, Sigurds Vīdzirkste un citi latvieši, kuri bija sastopami daudzajos latviešu sarīkojumos. Literatūrkritiķe Irēne Avena strādāja Frika galerijas bibliotēkā; viņas vīrs Voldemārs daudzus gadus strādāja arhitektu birojā Pasaules tirdzniecības centra 57. stāvā. Es pārsteidzoši bieži redzēju pa Ņujorkas ielām planējam indiešu dejas meistari Viju Vētru. Mans tēvs strādāja dizaineru birojā pie 5. avēnijas. Turpat netālu Ņujorkas galvenajā bibliotēkā bija satiekams rakstnieks un vēsturnieks Jānis Krēsliņš. Par viņu Gunars Saliņš savā dzejolī „Viņš un mēs” rakstīja:

Un kamēr mēs cīkstamies

ar melno,

viņš par visu to

nedod ne velna –

paņem slēpes pār plecu

un aiziet.

-----------------------------

un nebēdā par mūsu bēdu.

Jāņa Krēsliņa dzejolī „Rūjenieši Ņujorkā” (Tomēr es atceros, 1960) mūsu iemīļotais Ņujorkas prātvēders jūsmoja: Jā, šodien mēs dzīvojam milzīgā pilsētā, ne jau gluži kā Rūjienā, ne jau gluži kā Rīgā. Mēs dzīvojam Ņujorkā, Ņujorkā brīnišķīgā, brīnišķīgi ņujorcīgā, perpetuum mobiliskā. Rūjenieši Ņujorkā! Mīliet šo pilsētu ar mūžīgo dzīvīgumu, kustību, troksni, dažādību! Ja variet, sēdiet uz debesskrāpju dzegām un priecājaties, ka dzīve Rūjienā jums devusi perspektīves lielu pilsētu saprašanai. (Uzbrauciens Rokefellera centra galotnē maksā vienu dolāru, bērniem puscena.) Ja kārojiet bērnības krāsas, smaržas un garšas – meklējiet! Kas meklē, tas atrod. Šeit pūpolu pa pilnam, skābu kāpostu gana, rupjas maizes klaipu kalniem, ūdenskriņģeļu vezumiem, zeltaini žāvētu Baltijas jūras reņģu kāliem. Arī meitenes no Ipiķiem, Dīķeriem, Ķirbeļiem, Naukšēniem, Virķēniem un Idus var atrast – ja labi meklē (pats vienu atradu no Naukšēniem). Smelties pasaules kultūrā, vienlaikus saglabājot savu unikālo identitāti: tāda bija šo radošo latviešu pieeja dzīvei trimdā, un Krēsliņa dzejolis īpaši tēlaini savij kopā šīs divas atšķirīgas vides. Jāpiebilst, ka bez Jāņa Krēsliņa trāpīgajiem komentāriem, sprēgājošā intelekta un vīpsnājošā smaida nebija iedomājams neviens latviešu kultūras pasākums, un viņš, urķēdamies Latvijas vēsturē, piedāvāja svaigu perspektīvu, mudināja rakties dziļāk un nesamierināties ar stereotipiem un mītiem.

Arī es izjutu Ņujorkas valdzinājumu. Pilsētas torņi bija redzami no mūsu mājas otrā stāva logiem, un Ņujorkā nonācām itin bieži, jo mammai nepietika ar piepilsētas vienmuļo dzīvi. Viņai bija jāredz jaunākais pasaules mākslā, un to viņa vēlējās arī mums, viņas bērniem, parādīt. Kad uzsāku studijas Ņujorkā, pilsēta kļuva par daļu no manas ikdienas. Tanī pat laikā, latviskās audzināšanas rezultātā, izjutu pirmo interesi par dzīvo Latviju, kas, lai gan svešas varas okupēta, palika Elles ķēķa draugu un domubiedru degpunktā vienmēr.

Kā bērns es biju kautrīga un uz savu vecāku un uz viņu draugu – dzejnieku un mākslinieku – sabiedrību bieži noskatījos caur mūsmājas kāpņu margām. Nesen pajautāju mammai, par ko tad īsti šie literāti un mākslinieki runāja, ciemojoties viens pie otra? Viņa atminējās, ka tika lasīta dzeja, apspriests jaunākais latviešu kultūrā (kā, piemēram, Ojāra Vācieša novatoriskums Latvijas PSR literatūrā), sprēgāja (latviešiem tipiskā) apcelšanās, muldēšana, tika cilātas glāzes un malkots konjaks – tolaik latviešu visiecienītākais dzēriens, kūpinātas cigaretes (gaiss vienmēr bija zils) un arī reizēm dziedāts. Tika dziedātas gan latviešu tautas dziesmas, gan šlāgeri, kas īpaši Gonkam – Gunaram Saliņam – bija tuvi. Daudzus gadus vēlāk viņa meita Laila tos ieskaņoja savā diskā Saskandinot.

Mūsmājās arī tika dejots, un mamma atceras, ka kāds no maniem brāļiem, kurš sēdējis pagrabā, reiz dusmīgi viņai pārmetis – jūs tā kā ziloņi! Viņš, protams, nīka pagrabā pie televizora. Jā, šo dejošanu gan atceros, kā arī mūziku, pie kuras šie letiņi dejoja mūsu mājā: Niģērijas Olatundžī Drums of Passion, Grieķijas Mikisa Teodorakisa dziesmas un instrumentālie gabali, Brazīlijas Mango Santamaria... Pēc daudziem gadu desmitiem noklausoties vēlreiz šos ierakstus, man acu priekšā nostājas latviešu zilo dūmu dzīru skats mūsmājas dzīvojamā istabā. Un tas bija labi un skaisti!

Šis divu kultūru saliedējums, kā izrādās, mani dziļi iespaidoja, un kad es kā jauna trimdas latviete devos pirmoreiz uz tēvzemi 1980. gadā, mana ceļamaize un garīgais lādiņš bija nevien Ņujorkas pilsētas enerģija, košums un daudzveidība, bet arī vecāku draugu gaišums, kosmopolītisms un latviskums, kas nebija pretrunā viens ar otru, un Gunara Saliņa iespaidi par padomju okupēto Latviju pēc dzimtenes apmeklējuma. Atceros, kā mēs svinējām viņa 1979. gada lielisko grāmatu Satikšanos: Saliņu māja bija pilna ciemiņu, apsveicēju, trimdas gaišo galvu, „ticības atjaunotāju”. Arī šī grāmata papildināja manas spējas atpazīt, nojaust un izjust Latvijas traģiskos notikumus un kultūras un apziņas telpu. Jānis Andrups, recenzējot Satikšanos, rakstīja: Ejot pa dzimtenes pilsētas ielām, dzejnieks sajūt divi Rīgas:... „Tā viena ar mīlīgu, ar senu laiku bruģi,... tā otra – ar bailēm.” (45.) Tallinā šķiet, ka baloži dudina krieviski (41.) un „pa Rīgas ielām skrien suns, krieviski riedams.” (49.) (Jānis Andrups. „Gunars Saliņš. Satikšanās”. JG:133, 1981). Satikšanās bija tilts uz to pazaudēto pasauli, pēc kuras tiecās trimdinieki, bet pasaule tilta otrā galā nebija tā, ko viņi atminējās; tā bija nebrīva, svešas varas sagandēta vide.

Elles ķēķa turpinājumam pieskaitāmi arī gleznotāji: fantastiski radošā, tempermentīgā, patriotiskā Daina Dagnija; smalkais ab­straktais ekspresionists Sigurds Vīdzirkste; Rolands Kaņeps, kura patiesi šaurajā dzīvoklī netālu no Ņujorkas Metropolitena muzeja dažas gleznas karājās pie griestiem; mans tēvs Ilmārs Rumpēters, kurš nevien gleznoja, bet veidoja daudzus interesantus vākus trimdas lieliskajam kultūras izdevumam Jaunā Gaita un grāmatām. 1980. gada rudenī klaiņojot pa Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju un fotografējot, ar sajūsmu atpazinu Voldemāra Avena durvju sērijas avotu. Tā vien šķita, ka manu vecāku draugi un trimdas latviešu sabiedrības entuziasti bija dzīvais tilts, kas savienoja mūs ASV un citur dzimušos ar senču zemi.

Linardam Taunam un Gunaram Saliņam bija vairākas mūzas, un viena no tām bija Mudīte Austriņa – piebaldzēna un rakstnieka Antona Austriņa meita un Kārļa Skalbes krustmeita. Kad 1978. gadā Imants Ziedonis viesojās Ņujorkā, Mudīte turējās viņam cieši līdzās. Lielā mērā pateicoties Imanta Ziedoņa draudzībai ar manu mammu, pavērās mans ceļš uz tēvzemi 1980. gadā.

1982. gada rudenī braucu divas dienas nedēļā uz Astoriju Ņujorkas Kvīnsā pieskatīt Mudītes māti (Antona Austriņa atraitni). Toreiz Mudīte dzīvoja līdzi maniem plāniem braukt atkal uz Latviju un īsi pirms prombraukšanas iedeva man līdzi Dienvidamerikas sauli, ko nodot Imantam Ziedonim. Vēlāk Mudītes pasaules ceļojumos iegūtās saules nonāca viņas tēva mājās Kaikašos Pie^­balgā. Bet es tad jau dzīvoju Latvijā, un, mērojot ceļu no Rīgas uz Vecpiebalgu, vienmēr sanāca braukt garām Kaikašiem. Mudītes krusttēva latviešu pasaku ķēniņa Kārļa Skalbes dzimtās mājas Incēnus un skaisto vasarnīcu Saulrietus iepazinu savos Piebalgas gados. No Saulrietu kalna pavērās skats uz Vidzemes plūstošo ainavu: man toreiz šķita, ka neredzams tilts liecās prom no Piebalgas uz rietumiem – pāri Latvijai, Eiropai un okeānam uz Ņujorku.

No Gunara Saliņa dzejoļa „Lidojums”, kas veltīts „Elles ķēķa mūzai – pasaku ķēniņa krustmeitai”: Ar spējo dzejnieku kāša smailē / žigli laidāmies atpakaļ laikā, / žigli, tik žigli un maigi reizē, / lai nokļūtu bijušos saulrietos. / Tie atblāzmoja pār eglēm / Piebalgas ezeru atspulgu pilni, / gaisos peldēja / ūdensrozes, / līņi, / kalmes, / lēpju lapas (…) (Melnā saule, 1967)

Vēl pēc dažiem gadiem, kad jau biju sākusi iesakņoties Latvijā, ceļā uz Vecpiebalgu pabraucām garām zīmei, kas norādīja uz Tauna ezeru. Tauns! Linarda segvārds! Šī gaišā, līksmā atskārsme uzvirda no zemapziņas, un atkal es izjutu šo neredzamo tiltu.

Dzīvojot Latvijā, es tā pa īstam sāku saprast trimdā lasītās dzejas vārdus, tēlus un priekšstatus. Tikai tad tā īsti varēju saprast Ainas Kraujietes dzimtenes vasaras tēlu: Es esmu vasara – nēsā vēji silti / mani pār ziedošu kviešu laukiem kā zelta smilti. Zilus zvanus / blakus kruzuļainu gaileņu baram / mežā zem katra kuplāka zara / vējiem atbildēt iekarinu / un visas pļavas iesārtiem skābeņu ziediem kā liesmās / tinu. / Es esmu vasara – simts putnu dziesmā skanu. (Aina Kraujiete. Es esmu vasara. Upeskalna apgāds, 1963) Man bija tikai trīs gadiņi, kad iznāca Kraujietes grāmata. Ziedošos kviešu laukus, zilos zvaniņus, kruzuļainās gailenes un skābenes sapratu tikai tad, kad nonācu Latvijā un sāku iepazīties ar lauku dzīvi. Bet pašu dzejnieci, kura piedzima Varakļānos, vienmēr atcerēšos kā eleganto ņujorkieti ar lielām, modīgām brillēm un šikām kleitām zelta toņos.

1980. gadā braucot ar vilcienu garām Torņakalna stacijai, pēkšņi sapratu, kas bija Torņakalna krogs Elles ķēķī. Vēlāk soļojot gar Māras dīķi, bija jādomā par tiem, kuri dzīvoja tik tālu no šīs senās, romantiskās vides, kā arī par viņu – bijušo bēgļu – jauno vidi, skaļo, mutuļojošo Ņujorku. Torņakalna vide astoņdesmitajos gados šķita klusa, pat izmirusi.

1988. gadā Aina Zemdega par Elles ķēķi rak­stīja: Un ja nu mēs sākam nojaust, ka Daugavas migla un Elles ķēķa garaiņi var saplūst kopā, jautājumam „cik ilgi?” vairs nav vietas. Elles ķēka gars turpināja dzīvot pēc Linarda nāves. Mani vecāki un viņu radošie draugi Ņujorkā atrada jaunu dzīvi un jēgu, nekad nezaudējot saiknes ar to, ko bija spiesti atstāt – Latviju.

Manas pašas svētceļojums uz Latviju bija perpetuum mobile kā okeāns – paisums un bēgums, kustība atpakaļ laikā un telpā. Sajūtu par pilsētu vārdā Ņujorka, kurā latviešu trimdas rakstnieki un mākslinieki iesakņojās, ko mīlēja un iepina savos dzejoļos un kurā organiski ieaugu arī es, vedu sev līdzi uz vietu, no kurienes viņi bija cēlušies, no kurienes bija spiesti bēgt. No kartes punktiem – Ragaciema, Dobeles, Rīgas, Rūjienas, Varakļāniem, Ziemeriem pie Alūksnes un citviet – viņi pēc kara izmocītie nonāca pasaules degpunktā. Tur, piedzimstot no jauna un sevi pilnveidojot, viņi nekad neaizmirsa latviešu valodu un dzimteni Latviju. Viņi cēla tiltu starp divām pasaulēm, un man pa to bija lemts doties atpakaļ uz viņu bērnības zemi. Tas bija process reversā.

Ar mīlestību pateicos tiem Ņujorkas apkārtnes un trimdas cilvēkiem, kuri vienkārši ar savu radošo un gaišo būtību bagātinājuši manu mūžu. Tie ir: Linards Tauns, Gunars un Jautrīte Saliņi, Irēne un Voldemārs Aveni, Rita Gāle un Ansis Uibo, Arnolds un Eleonora Šturmi, Jānis Krēsliņš, Rolands Kaņeps, Daina Dagnija un Sigurds Vīdzirkste, Beatrise Klīve, Bitīte un Uldis Bluķi, Aina Kraujiete un Viktors Neimanis, Astrīde un Ivars Ivaski, Ilze Šķipsna, Ausma Matcate, Dagmāra Vallena un vēl daudzi citi un, protams, mani vecāki un vecvecāki, bet jo īpaši mana mammiņa Baiba Bičole, kura ir mūsu vidū.

Vēlos nobeigt ar savas mammiņas dzejoli no viņas grāmatas Citviet, kas publicēta Latvijā 2011. gadā:

Es apliecinu tevi, tu mani.

Kamēr vēl esam.

Kuŗš aizies, atstās tukšu

liecinieka vietu.