KAD DRĪKST ATSĀKT ELPOT?

Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla. Debess aiztur elpu. Vēsturisks romāns par Latviju laiku griežos. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016. 352 lpp.

 

Rakstnieku komanda Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla pēc mūsu zemes vikingu un hercogu laikiem šogad ar romānu Debess aiztur elpu lasītāju pievērš degpunktam, kad teju vienlaicīgi, gan dažādās pavadās, sevi piesaka ne tikai viena – vai divas, bet veselas trīs „Latvijas”. Debess tiešām, šķiet, aizturam elpu – tā aizsitas arī lasītājam. Turklāt romāna noslēgumā tas vēl arvien nezina, vai drīkst atsākt elpot.

Priekškars atveras sniegotā 1918. gada decembra vakarā Rīgā, un drāma negaidīti apraujas saulainā 1919. gada jūlija dienā, kad – pēc pusgada no tās trimdā – karogotā galvaspilsētā atgriežas Latvijas pagaidu valdība un ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Pēc nesenās vācu spēku sakāves pie Cēsīm, šodien Daugavmalā valda triumfa gaisotne un gavilējoši ļaužu bari, bet lasītājs elpu tomēr vēl neatgūst… Austrumos aiz Aiviekstes vēl draud Stučkas komunistu lielinieki, otrpus Daugavai sācis veidoties Bermonta vāciskais karaspēks – cīņa par Latviju taču vēl nav galā!

Pēdējā lappusē – dziļās pārdomās apmeties uz soliņa Vērmanes dārzā iepretī akmens lauvām – to jauš arī romāna galvenais varonis Roberts: „Kāpēc viņi visi – Stučka, Golcs, Bermonts, simti un tūkstoši algotu karakalpu – grib pārkost Latvijai rīkli?” Pirms mirkļa viņš bija uz ielas saskrējies ar savu slepeno norīkotāju Borgu: „Tev, Robert, ir jānāk talkā un jāiekļūst Bermonta štābā.” Šķiet, romānam būs turpinājums – un jaunas dēkas īpašu uzdevumu aģentam Robertam! Mulsina gan vēsturnieka Raita Simsona secinājums grāmatas pēcvārdā: „Cēsu kaujas 1919. gada jūnijā un tām sekojošais 3. jūlijā noslēgtais Strazdumuižas pamiers pielika punktu vāciešu centieniem iegūt kontroli pār Latviju.” (347) Vai vēsturnieks būtu steigā sajaucis Cēsu kauju ar Bermonta sakāvi pie Rīgas tā paša gada 11. novembrī – ko ik gadus svinam kā īstos uzvaras svētkus – Lāč­plēšu dienu? Gaidīsim gan nākošo grāmatu!

Apskatījuši grāmatas beigas, pievēršamies saturam. Pamatpavediens ir 25 gadus vecā Rīgas skursteņslauķa, Pasaules kara veterāna, latviešu strēlnieku virsnieka Roberta Zaļkalna, alias Grīnberga, darbošanās pie jaunās Latvijas likteņu svirām. Viņam gan palīdz, gan traucē pārējie romāna personāži. Šim lasītājam pilnībā nepateikt, kuri no tiem ir vēsturiskas personas, kuri autoru radīti. Zināmu mājienu dod pielikums ar 13 no romānā darbojošos personu īsbiogrāfijām – astoņi pieminēti arī enciklopēdijā Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920.[1] Tad jau vēsturiski. Četriem no pārējiem pieciem, Robertu un Borgu ieskaitot, ir atzīmes „droši vien”, „visticamāk” vai „noteikti”. Tie tad varētu arī nebūt īsti „vēsturiski”! Paliek jauneklis ar īpatnējo vārdu Narciss Pušķelis. „Pagūgelējot” noskaidrojas, ka šis agrīnais latviešu aviators ir vēsturiska persona – bet nezināmu iemeslu dēļ nav iekļuvis minētajā enciklopēdijā.[2]

Sniegotajā pirmajā nodaļā autori mūs ne tikai iepazīstina ar Robertu un Borgu, bet arī ataino tā brīža sabiedriskos apstākļus Rīgā – „juku laikos”. Tomēr pārsteidz zināma gandrīz vai „normālība” – kad lasām kā skursteņslauķis Roberts pārnāk no darba savā Berga bazāra dzīvoklīti, sapošas un dodas uz tagadējo Nacionālo teātri apmeklēt operu Fausts. Pirms pusotra mēneša Pasaules kara austrumu uzvarētāja Vācija zaudēja karu rietumos, bet turpina okupēt pusi Baltijas, un Rīgā sadzīvo ar savu rietumu uzvarētāju britu misiju un neviena vēl pilnībā neatzīto jauno Latvijas valsti – tās pagaidu valdību.

Teātra ieeju grezno Lielbritānijas un Latvijas karogi. Kad starpbrīdī publiku uzrunā Ulmanis un angļu misijas priekšstāvis, Roberta elkoni satver sen nesastapts paziņa no amatniecības skolas audzēkņa laikiem – Borgs. Šis enerģiskais latviešu jauneklis toreiz šajā skolā kārtoja krēslu izgatavošanu kādas angļu tirdzniecības firmas miteklim Rīgā, tagad rādās britu „sakaru virsnieks” ar Pagaidu valdību. Vārdos uzmanīgi, viņi tomēr saprotas un norunā pēc izrādes satikties Berga bazārā. Roberts saņem pirmo uzdevumu: „Tev, Robert, vajadzēs palikt Rīgā. … Juku laiks drīz beigsies. Lielinieki ir iekšā Latvijā kā nazis vēderā… Te būs Stučka un padomju valdība. Nevis Ulmanis. … Tu, Robert, esi neaizvietojams cilvēks … skursteņslauķis… Tas ir proletāriešu amats, neviens lielinieks uz tevi neskatīsies šķībi.” (12) Borgs ir dubultaģents – britu dienestā, bet ar Latviju sirdī. Turklāt nestrādā viens – atsaucas uz „mūsu cilvēku Holandes konsulātā”, ar kuru vēlāk tiekas arī Roberts. Par šādu slepenu Latvijas atbalsta tīklu nekas skaidrāk romānā neparādās.

Īsi pēc Jaungada karu zaudējušās Vācijas armija atkāpjas no Rīgas, tai līdzi uz Kurzemi aizbrauc Ulmaņa valdība un niecīgais jaunās valsts karaspēks. Briti un Borgs aizbrauc jūrā, Rīgu ieņem komunistu karaspēks un jaunā Padomju Latvijas valdība Pētera Stučkas vadībā, Ļeņina Padomju Krievijas pavadā.

Roberts turpina tīrīt skursteņus un labot krāsnis, un – lai to neiesauktu sarkanajā armijā – iestājas Rīgas ugunsdzēsējos. Skatuvē uznāk trīs pārgalvīgi latviešu lidotāji Padomju Latvijas kara aviācijas dienestā, divas krasi atšķirīgas meičas, balts runcis, paveca baronese, kura – gaidot vīru pārnākam no kara – atteicās atstāt Rīgu līdzi vāciešiem, vecāks latviešu ģenerālis, nedrošs dzejnieks, komunisti, patrioti, nacionālie partizāni u.c. Laikmeta traģiku akcentē Roberta iemīlētās Mirdzas (arī aģentes) nāve čekas apcietinājumā. Vēlāk, pēc komunistu izdzīšanas no Rīgas, aizkustinošu momentu izraisa baroneses uzticīgi gaidītā vīra pārnākšana ubaga izskatā kājām no Ukrainas pēc kara un revolūcijas pārdzīvojumiem, ievainojuma, gūstiem un cietumiem.

Roberta izlūka, ziņotāja un pagrīdes aģenta darbība ir centrāla, bet no vēsturiskā viedokļa izceļas lidotāji un partizāni – īpaši partizānu „Zaļā armija” un tās vadonis leitnants Artūrs Veckalniņš. No terorizētajiem vietējiem iedzīvotājiem un sarkanās armijas dezertieriem strauji aug partizānu aktivitāte komunistu pārvaldītajā Vidzemē, Latgalē un Augškurzemē (kā toreiz sauca austrumu Zemgali jeb Sēliju). Daudzu grāmatā aprakstīto notikumu izprašanai un izsekošanai man ļoti palīdzēja plauktā sen apputējusī nekad nelasītā grāmata Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture (I sējums),[3] kuru tuvi radi pirms 55 gadiem uzdāvināja dzimšanas dienā. Tagad to izlasīju. No daudzajām partizānu grupām 1919. g. vasarā izveidojās jaunas vienības Latvijas armijā.

Lidotāji ir trīs jaunekļi – Voldemārs Jakubovs, Jānis Priedītis un Narciss Pušķelis – kas jau kopš Pasaules kara un lidotāju apmācībām Francijā turas kopā kā nešķirams trio. No cariskās Krievijas dienesta tie pēc revolūcijas nonākuši Padomju Latvijas aviācijas vienībā „Cementfabrikas aerodromā” Rīgas Spilves pļavā. Nekropoles izziņā par Narcisu Pušķeli[4] atrodama šāda ziņa: „1919. gada 19. maijā pirmie trīs šīs lielinieku avionodaļas lidotāji – Priedītis, Jakubovs un Pušķelis no Spilves aerodroma ar saviem ‘Neuport 24 bis’ tipa iznīcinātājiem pārbēga uz Pētersfeldes aerodromu Dobeles apkārtnē, kur tobrīd atradās latviešu neatkarības cīņu sabiedrotie – grāfa Līvena landesvēra vienība. … Visi trīs latviešu lidotāji tika ieskaitīti Līvena karaspēkā un cīnījās pret lieliniekiem kopā ar vāciešiem un krieviem līdz pāriešanai Latvijas armijas aviācijas grupā 28. jūnijā.” Pārbēgšana – gan 9. nevis 19. maijā – tēlaini aprakstīta 36. nodaļā. To, protams, noorganizē slepenais aģents Roberts – ar Mirdzas varonīgu palīdzību. Pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem 22. maijā, lidotāju trio atgriežas Spilvē – bet nu jau ar vācu ražotiem lidaparātiem. Ar šiem bezbēdīgajiem it kā „trīs musketieriem” droši identificētos zēni un jaunekļi visās zemēs, tautās un laikmetos. Viņi gan – vēl uzkrītošāk nekā pārējie šī romāna vīriešu kārtas protagonisti – katrā brīvā sadzīves brīdī ik teikumu vai domu apzīmogo ar kādu „lāsīti”. Pat bada un juku apstākļos, tāda vienmēr atrodas. Lidotāji! Ar smēķēšanu citādi – tikai vienā vietā visā grāmatā atceros pieminēts, ka mūsu trio sasmēķē. Tātad nesmēķētāji nav, bet autori to neakcentē. Turpretim alkohola lietošana neiztrūkstoši gleznaini aprakstīta – ar aplombu. (Vai viela socioloģiskam vai literāram pētījumam?!)

Iespaidīga ir Roberta sasniegumu virkne, kulminējoties sirreālajā – kad tas, uzdodamies par britu delegācijas šoferi, Strazdumuižas slepeno pamiera sarunu starpbrīdī ātrā secībā, vienu pakaļ otram, veikli apvārdo trīs augsta ranga sarunu vedējus, panākot (sarunās pat nepieaicinātajai!) Ulmaņa pagaidu valdībai svarīgus līguma punktus, un – galvenais – atzīšanu. Nepazīstams vāciski runājošs angļu šoferis pieiet klāt un uzrunā baltvācu landesvēra ģenerāli, kam uzvārda priekšā „von”, un jau pēc pirmajiem septiņiem teikumiem ģenerālis vaicā „Grīnberga kungam”: „Bet ko jūs darītu manā vietā?” (318). Tā vai citādi, mūsu cilvēks Roberts gandrīz vai pašrocīgi panācis lidotāju pārbēgšanu, Rīgas atbrīvošanu no lieliniekiem, boļševiku sagūstīto latviešu atbrīvošanu no Cēsu cietuma, igauņu un latviešu uzvaru Cēsu kaujā, un Ulmaņa valdībai labvēlīgu rezultātu Strazdumuižas līgumā – kā Džeimsa Bonda filmā.

Vēsturē stabilu vietu ieņēmušos personāžus (kā Ulmani, Balodi, Zemitānu, Golcu, Niedru u.c.) sastopam gandrīz tikai citu personu atstāstā vai avīžu rakstā. Autori neriskē tiem kaut ko piedomāt. Ģenerālis Dāvids Sīmansons tā kā būtu izņēmums – tomēr likumsakarīgi, jo vēstures grāmatās, rakstos un tautā viņa vārds salīdzinoši maz pieminēts. Turklāt viņa vēsturiskā loma Latvijas brīvības cīņās īsti sākas tikai 1919. gada jūlijā – ārpus šī romāna laikposma – kad to ieceļ par armijas virspavēlnieku un aizsardzības ministru, un īpaši vēlāk – Bermonta uzbrukuma laikā.[5] Varbūt tāpēc autori šeit ar viņu atļāvušies lielāku izdomas brīvību. Redzam to kā humānu un patriotisku vecāku vīru ar noderīgām draudzībām un iespaidu starp bijušajiem cariskās Krievijas virsniekiem. Viņam izdodas, kaut ierobežoti, palīdzēt komunistu nežēlastībā nonākušajai baronesei. Nav skaidrs, vai un kāda loma Sīmansonam ir vai nav Borga, Roberta, lidotāju vai partizānu aktivitātēs.

Šķiet, ka varbūt ar nolūku, lai romāns nebūtu tikai par politiku, vardarbību, karošanu, intrigām un iemešanu, autori iepinuši arī kultūras un mākslas dzīves pavedienu. To personificē bailīgais estēts un bibliofils, komunistu avīzes Cīņa žurnālists Arvīds, kas vienmēr stostās un mēģina pielāgoties politiskajiem vējiem. Biogrāfiskajā pielikumā autori vienādo Arvīdu ar vēlāko komunistu godalgoto „Latvijas PSR Tautas dzejnieku” Jāni Sudrabkalnu. Dzīvojot līdzi Arvīda likstām un īsajiem laimes brīžiem, kameo lomās iepazīstam arī viņa dievināto mūzu aktrisi Birutu Skujenieci un dzejnieku Pēteri Ērmani. 41. nodaļa veltīta Arvīda draudzīgai sarunai (protams, ar neiztrūkstošo „lāsīti”) ar jau­neklīgi robusto Ērmani – kad tas savu draugu un spalvas biedru apciemo īsi pēc lielinieku izdzīšanas no Rīgas tā gada maijā. Abi dzejnieki pārspriež nesenā Cīņas līdzstrādnieka Arvīda apdraudēto stāvokli jaunajos apstākļos, pieskaroties arī kultūras un politikas aktualitātēm. Ulmaņa valdība kopš aprīļa atrodas britu aizsardzībā uz kuģa „Saratova”, un rīdzinieki gaida drīz no Liepājas un Jelgavas ierodamies vāciešu uzstādīto trešo „Latvijas valdību” ar konservatīvo politiķi, rakstnieku un mācītāju Andrievu Niedru kā ministru prezidentu, it kā ar amerikāņu atbalstu. Gudrojot, ko Arvīds tagad varētu darīt, lai izdzīvotu (eksistenciāli un materiāli), Ērmanis ieminas: „…Vismaz kaut ko rakstīt. Kauč par Raini.” – Arvīds atbild: „Jā, Rainis ir ģēnijs. Es par viņu domāju dienu un nakti. Bet kas viņu tagad sapratīs? Viņa māsa Dora ir Stuč­kas sieva.” – „Tad raksti par Poruku!” (249)

Raiņa temats romānā skarts tikai tā – garāmejot. Gribētos dziļāk… Tas sasaistās arī ar Birutu Skujenieci, aktrisi un režisori, par kuru biogrāfiskajā pielikumā atgādināts, ka viņa tā gada decembrī, tātad īsi pēc Bermonta sakāves, Nacionālajā teātrī iestudēs Raiņa „Daugavu”. Šī dramatiskā balāde iespiestā formā iznāks 1919. g. septembrī, tautā nonākot tieši „bermontiādes” laikā, spēcīgi iedvesmojot Rīgas aizstāvjus frontē un aizmugurē – tā atsverot „vismaz veselu karavīru pulku.”[6] Rainis pats vēl atrodas trimdā Šveicē.

Debess aiztur elpu iznāk Latvijas simtgades priekšvakarā. Temats ir izaicinošs, rosinošs. Darbs sagādā arī vilšanos. Laikmets bija sarežģīts – bet kad tad nav bijis? Lasot vēsturisku romānu, gribas kaut ko iemācīties, gūt jaunas atziņas vai apstiprinājumu jau esošajām, atklāt jaunus jautājumus, par kuriem domāt un interesēties. Pirmo reizi izlasot Debess aiztur elpu, neko tādu neieguvu – bet gan pamudinājumu lasīt citus avotu, un tad pārlasīt romānu vēlreiz. Nu jau sapratu labāk, bet jutu, ka ieguvums bija no „papildināšanās”.

Gribas cerēt, ka grāmata atradīs arī citus lasītājus, kas jutīsies mudināti meklēt papildu lasāmvielu – īpaši skolniekus un studentus, kuri sāks mācīties jo cītīgāk par savas tēvzemes pagātni, tagadni un nākotni, meklēt skaidrojumus un risinājumus ieraudzītām pretrunām. Varu iztēloties Robertu arī Bonda žanra filmā! Tā gan prasītu vismaz minimālu vēsturiskās situācijas skaidrojumu, lai būtu saistoša un jaunie skatītāji nejustos pazuduši. Labāk izpratis, kas tad īsti tai Strazdumuižā notika (vai reāli varētu būt noticis), varbūt ieinteresētais jaunietis tad pats sāks meklēt izziņas par notikumiem arī nākošajā pusgadā pēc Ulmaņa atgriešanās Rīgā, un dziļāk – kas tad īsti bija Golcs un Niedra, un Bermonts, un Stučka … un Dora … Rainis …? Un vēl. Kas mudināja tos rīkoties tā un ne citādi?

Juris Šlesers

 

JG redakcijas loceklis Dr.med. Juris Šlesers dzīvo Bostonā, raksta apceres un recenzijas par nemedicīniskiem tematiem kopš 2006. gada.

 

 

---

[1] Rīga: Preses Nams, 1999.

[2] Autori uzdod Pušķeļa dzīves gadus kā „1896-1920” un paskaidro: „1920. gada 25. jūlijā viņš raisīja daudzu rīdzinieku sajūsmu, I Aviācijas svētkos demonstrējot apbrīnojamu lidošanas prasmi un veiklību, bet dažas dienas vēlāk – 28. jūlijā, braucot ar tvaikonīti no pilsētas centra uz Iļģuciemu, nelaimīgi iekrita Daugavā un noslīka”. Enigmātiski … sadomāju „pagūgelēt” – jā, tāds cilvēks bijis, kaut detaļas drusku citādas. Vietnē „Nekropole” (https://nekropole.info/lv/Narciss-Puskelis) redzam: „25.07.1920 pēc aviācijas svētku beigām pārsēžas nelielā laivā, lai pārceltos pāri Daugavai, taču kā ir iedzēris, pārkrīt pāri bortam un pazūd bez vēsts. Kā atceras viņa līdzgaitnieki, Pušķelis esot jokojis, ka nebaidoties veikt pārgalvīgus lidojumus, jo noteikti nemiršot lidmašīnā.” – Avots: E. Brūvelis, Latvijas Aviācijas Vēsture. Vietne „Rīgas Brāļu kapi” savukārt uzrāda apbedījuma vietu tur. <http://www.rigasbralukapi.lv/apbedijumi/?kapulauks=Centr%C4%81lais+kapu+lauks&sektors=A&rinda=l+b>

[3] Virsredaktors ģen. M. Peniķis. Otrais iespiedums – Linkolnā, NE, A.S.V.: Daugavas Vanagi, 1961. (Pirmais iespiedums Rīgā 1938). Šis sējums, tāpat kā Debess aiztur elpu, izbeidzas ar 1919. jūliju. (Cīņām pret Bermontu un pret lieliniekim 1919. g. rudenī un sekojošā ziemā veltīts II sējums, kura man nav.)

[4] Skat. 2. piezīmi.

[5] Sīmansona biogrāfijai nopietnāk pievērsies Austrālijas latviešu historiogrāfs Valdonis Frickauss (1926-2012) : „Pirmais virspavēlnieks”, Jaunā Gaita nr 234 (31) 2003.

[6] Daudzviet atkārtots "ticējums", kura oriģinālo avotu nav izdevies noskaidrot. Vēsturnieks Uldis Ģērmanis savos Latviešu tautas piedzīvojumos (1956) raksta  „Mēdz teikt”.