Jaunā Gaita nr. 286. Rudens 2016

 

Sanita Upleja

PAR SIEVIETĒM UN LIBERĀLISMU

Kā atvērtā pasaulē nepazaudēt iegūtās tiesības

 

Latvijas ziemeļu kaimiņzemē Zviedrijā tikko no politikas aizgājis Vides partijas biedrs Jasri Khans, jo atteicās sniegt roku sieviešu dzimuma žurnālistei, pamatojot to ar savu piederību islāma ticībai. Khans bija kandidāts uz amatu partijas valdē, kā arī ģenerālsekretārs organizācijā Zviedrijas musulmaņi par mieru un taisnīgumu. Par aiziešanu no valdības koalīcijā esošās Vides partijas šis politiķis paziņoja pēc skarbas kritikas saņemšanas no savas partijas biedriem, kuri norādīja, ka tāda attieksme pret sievietēm Zviedrijā nav pieņemama. 

Šī vēsts man atgādināja par dilemmu, ko savā prātā pārcilāju nu jau kādu laiku. Proti, vai liela iecietība pret dažādām reliģijām un kultūrām, kas ir tik pašsaprotama lieta mūsdienu liberālajās demokrātijās Eiropā, galu galā nevar novest pie atkrišanas pagātnē un sūrā cīņā izcīnīto sieviešu tiesību ierobežošanas it kā brīvības un demokrātijas vārdā?

Šis gadījums Zviedrijā it kā dod skaidru atbildi, ka sievietes ir jāciena un pret tām nevar izturēties kā pret zemākas šķiras radījumiem. Tomēr, vērojot šeit un citās Eiropas valstīs jaunas sievietes un pusaudzes, kas ikdienā no brīvas gribas nēsā reliģiskās tradīcijās pamatotas galvassegas un īpašu apģērbu, es pieķeru sevi pie domām, kādēļ gan viņas no laba prāta pieņem šo sievietes ierobežojošo tradīciju un ko viņas vispār domā par sievietes lomu un dzimumu.

Radīti bez galvassegām. It kā no vienas puses varētu teikt, ka par to nav jāuztraucas, ja cilvēki to dara pēc brīvas gribas un pie pilna prāta, neviena nepiespiesti. Jā, varētu teikt, ka tā tiešām ir sieviešu brīva izvēle, ja vien tā būtu pilnīgi brīva, godīga un nepazemojoša. Diemžēl tā nav īsti brīva un attiecībā pret sieviešu dzimumu godīga izvēle, jo viņas seko kādām reliģiskām un kultūras tradīcijām, kas ir cilvēku, visbiežāk vīriešu, radītas un noteiktas.

Daba jeb radītājs, kā nu kuram labpatīk teikt vai domāt, ir radījuši mūs – sievietes un vīriešus – atšķirīgus un tas izpaužas kā dažas atšķirīgas ķermeņa daļas un orgāni. No kopējā orgānu skaita mūsu organismā tā ir mazākā daļa, un tos mēs klimata un pašu ērtību dēļ arī pārsvarā piesedzam, ja neskaita ļoti siltas vietas uz zemeslodes.

Savukārt seja, acis, galva, mati mums vairāk vai mazāk ir līdzīgi. Proti, ir iespējamas visādas variācijas un izmaiņas dzīves gaitā, tomēr no funkcionālā viedokļa attiecībā uz sievietes un vīrieša galvu nav tādu dabas radītu atšķirību, kas liktu sievietēm vienmēr staigāt ar apsegtu galvu, par sejas aizklāšanu nemaz nerunājot. Saule, vējš, sals, karstums, aukstums un mitrums vienādi iedarbojas kā uz vīriešu, tā uz sieviešu ķermeņiem.

Tātad dažādās reliģijās un kultūrās izveidojušies priekšraksti par noteikta veida apģērba vai galvassegas nēsāšanu ir tikai un vienīgi cilvēku radīti. Visbiežāk tie ir vīriešu radīti, ņemot vērā viņu dominējošo kultūrvēsturisko nozīmi cilvēces vēsturē, un diemžēl daudzviet un ilgu laiku sievietes to ir pieļāvušas.

To, ka tīri no fizioloģiskā viedokļa kā sievietes, tā vīrieši var vienlīdz labi nēsāt gan svārkus, gan bikses, gan cepures, gan lakatus, liecina dažādu pasaules tautu etnogrāfiskie un tradicionālie tērpi. Ja daba būtu gribējusi vēl vairāk uzsvērt mūsu dzimumu atšķirības, nekā tās mums ir dotas, tad būtu mums devusi tādas acīm redzamas dzimumu atšķirības zīmes kā daudzām dzīvnieku un putnu sugām – krēpes, ragus, astes, plankumus, svītras un raibumus.

Garš ceļš noiets. Daudzviet pasaulē, it īpaši Eiropas un no tās izrietošajās kultūrtelpās, ir noiets pietiekami garš ceļš, lai sievietes tiktu atbrīvotas no dažādiem cilvēku pašu radītiem, mākslīgiem žņaugiem un ierobežojumiem. Cīņa gan vēl nav galā un diezin vai tik drīz beigsies, kamēr, piemēram, mūsu kultūrtelpā svarīgā katoļu baznīca sāks raudzīties citādāk uz sievietēm. Tāpat savs darbs veicams arī tajās luterāņu baznīcās, kas joprojām uzskata par neiespējamu sievietēm būt par mācītājām. Ja reiz Dievs arī sievietēm ir devis spējas domāt, runāt, rakstīt un dziedāt, kas ir nepieciešamas mācītāja darbā, tad vai tiešām tik nepārvarama nozīme ir dažu orgānu atšķirībām? Kā gan tie var traucēt garīdznieka darba veikšanai?

Neraugoties uz to, ka Eiropas kultūrtelpā mums joprojām šur un tur nākas saskarties ar mākslīgi radītiem un pietiekami iesīkstējušiem šķēršļiem un aizspriedumiem sieviešu brīvai un pilnvērtīgai izpausmei, domāju, ka kopumā mēs diezgan labi apzināmies savas iespējas un tiesības, kā arī fiziska rakstura ierobežojumus. Ja mēs gribam, mēs varam vadīt traktoru un mežā gāzt kokus, ja vien mums pietiek fiziska spēka, un mums to nevar liegt tāpēc vien, ka esam sievietes. Tā ir brīva izvēle dabas doto atšķirību ietvaros.

Taču mēs arī zinām, ka tā nav brīva izvēle, ja tev ir jānēsā kāds apģērba gabals nevis tāpēc, ka tas ir funkcionāli nepieciešams, bet tāpēc, ka tā kāds ir noteicis. Proti, es varu izvēlēties galvassegu tāpēc, ka man ir karsti, auksti vai vienkārši man tā patīk, taču nevis tikai tādēļ, ka esmu sieviete. Tieši tāpat ir ar vēlēšanu un mantošanas, autovadīšanas un citām tiesībām, kas sievietēm ir vienādas ar vīriešiem. Starp citu, arī daudzās šodien tik liberālajās Eiropas valstīs daudz kas no tā nebija iespējams vēl 20. gs. sākumā.

Joprojām vairākās kristiešu konfesijās dažādās zemēs sievietēm, ieejot baznīcā, ir jāapsedz galva, tomēr Eiropā redzami mazumā ir gājuši vienkārši „tradīcija“ un „piedienīgums“, kas vienā vai otrā veidā cenšas noteikt sieviešu apģērbu un uzvedību publiskās vietās. Mazāk nekā simts gadu, ja rēķinām no I Pasaules kara beigām jeb laika, kad sievietes pakāpeniski dažādās Eiropas valstīs sāka iegūt vēlēšanu un citas tiesības, nemaz nav tik ilgs laiks, lai kaut kas paspētu nostiprināties neatgriezeniski, ja skatāmies cilvēces vēstures kopsakarā.

Ko domājam pie sevis. Visa veida tiesību paplašināšanās sievietēm un atbrīvošanās no dažādām īpatnējām tradīcijām Eiropā nepārprotami ir saistīts ar lielāku sekularizāciju, baznīcas nozīmes mazināšanos sabiedriskajā dzīvē, kā arī ar liberālo un demokrātisko vērtību nostiprināšanos. Tomēr vai beigu beigās neiznāk tā, ka, kļūstot arvien liberālāki un iecietīgāki pret citām ticībām un kultūrām, mēs par pieņemamu savā sabiedrībā atkal atzīstam to, ka kāds cits var noteikt to, ko sievietei nēsāt un kam sniegt roku? To, pret ko esam ilgus gadus cīnījušies un it kā izskauduši. Tad var sanākt, ka reliģija un no tās izrietoši ierobežojumi sievietēm sāks pieaudzēt savu ietekmi sabiedrībā.

Manuprāt, argumenti par reliģisku pārliecību un cilvēka privātu darīšanu īsti neiztur kritiku. Ir jau viegli visur aizbildināties ar Dieva vārdu un gribu, bet, ja nu tiešām Dievs būtu gribējis, lai sievietes nesniedz rokas svešiem vīriešiem, tad drīzāk būtu radījis viņas bez rokām. Tāpat ar galvas apsegšanu – ja nu Dievam tas būtu tik ļoti rūpējis, tad gan jau viņš būtu radis kādu risinājumu arī šai „problēmai“, jau cilvēkus radot.

Tāpēc es nereti pieķeru sevi domājam, ko gan īsti par sieviešu lomu un iespējām domā tās dažādām ticībām piederošās jaunās sievietes, kuras it kā no brīvas gribas nēsā īpaši sievietēm paredzētu apģērbu vai mierīgi pieņem un ievēro citus tikai sievietēm noteiktus rakstītus vai nerakstītus ierobežojumus. Ko viņas mācīs savām meitām un kādu nākotni sievietēm viņas redz brīvā un liberālā demokrātijā?

(www.irlv.lv 2016.25.IV)