Sanita Upleja

VALENTĪNE LASMANE – DZĪVĀ VĒSTURE

Vēsturi, tās pētīšanu, noliegšanu vai slavināšanu, iedziļināšanos vai noklusēšanu, pārskatīšanu vai sagrozīšanu var aplūkot dažādi. Vēsturi var izteikt skaitļos un gadskaitļos, iegūtās un zaudētās teritorijās, pārzīmētās un atkal pārzīmētās kartēs. Var izvēlēties redzēt vai neredzēt aiz statistikas vienībām un procentiem paslēptos cilvēku likteņus, ciešanas un laimes brīžus. 

Taču vēsturi var arī vienkārši izdzīvot, pašam piedaloties tās veidošanā. Pārvarot savas iekšējās bailes, ķermenisku vājumu un laikmetu griežu uzliktos pārbaudījumus. Nemitīgi smeļoties stiprumu garīgumā un dzīvesspēku darbā. Ar savu mūžu un darbu rādot priekšzīmi jau vairākām paaudzēm. Tāda ir Zviedrijā dzīvojošā Valentīne Lasmane, kura maijā atzīmēja 100. dzimšanas dienu, sumināšanai atskanot abos Baltijas jūras krastos.

Par Lasmanes garajā un notikumiem bagātajā mūžā izdarīto un pieredzēto varētu stāstīt daudz un gari, taču īpaši nozīmīgi mūsu tautas un valsts vēsturei ir uzsvērt viņas veikumu trijās jomās. Savulaik būdama Latvijas Centrālās padomes (LCP) darbiniece un iesaistīta bēgļu laivu organizēšanā, viņa dokumentēja šīs organizācijas pagrīdes darbību, bēgļu pārvešanu uz Zviedriju un vēstīja par to gan latviešiem, gan zviedriem. 1990. gadā iznākušajā grāmatā Pāri jūrai. 1944./45. g. Valentīne Lasmane sakārtojusi 130 liecinieku atmiņas. 2011. gadā iznākusi arī LCP darbinieka Leonīda Siliņa atmiņu grāmata Zviedru-latviešu palīdzības komitejas darbība, kuras sagatavošanā palīdzējusi arī Lasmane.

Pēc izglītības filoloģe Valentīne Lasmane blakus maizes darbam Zviedrijā daudz laika veltījusi latviešu valodas mācīšanai gan latviešiem, gan sveštautiešiem. Viņa sarakstījusi mācību grāmatu zviedriem, kas vēlas iemācīties latviešu valodu, kā arī sastādījusi grāmatu A Course in Modern Latvian (ALA, 1985) un Latviešu-zviedru sarunvārdnīcu (1993).  

Liels ir arī viņas ieguldījums latviešu kultūras un sabiedriskajā dzīvē Zviedrijā. Viņa piedalījās Rūdolfa Blaumaņa piemiņas plāksnes izveidošanā 1988. gadā rakstnieka nāves vietā Punkaharju sanatorijā Somijā. Viņas ierosmē 1996. gadā tapa dzejnieces Annas Dagdas piemiņas fonds, un viņas pārraudzībā tika izdoti dzejnieces kopotie raksti. 

Politiski nozīmīgs darbs bija okupētajā Latvijā apcietinātajai Lidijai Doroņinai-Lasmanei dabūt politiskā patvēruma tiesības Zviedrijā 1989. gadā. Kad 2013. gada novembrī Stokholmā Valentīne Lasmane saņēma PBLA Balvu, ar lielu cieņu viņu sumināja gan latviešu trimdas pārstāvji, gan pēdējos gados atbraukušie tautieši. Viņa joprojām piedalās daudzos latviešu pasākumos Stokholmā.

Aiz sauso faktu klāsta gan paliek daudz elpu aizraujošu ainu no Valentīnes Lasmanes dzīves, to skaitā ebreja izglābšana Kurzemē 1944. gadā un nogādāšana Zviedrijā, arī pratināšanas pieredze čekā 70. gados radniecības dēļ ar Lidiju Doroņinu-Lasmani. Par sakariem ar padomju Latviju Valentīne Lasmane savulaik izpelnījusies gan publisku iepļaukāšanu Zviedrijā, gan tautiešu atteikšanos ar viņu sarokoties. 

Taču mums šodien būtu svarīgi paraudzīties uz viņas mūžu un darbu kā uz dzīvu liecību par mūsu tautas skarbo vēsturi pagājušajā gadsimtā. Ja raugās uz abstraktiem gadskaitļiem, II Pasaules kara laiks un LCP darbība šķiet atrodamies patālā un noputējušā vēstures plauktā. Taču, ja pievērš uzmanību, ka mūsu vidū vēl ir cilvēks, kurš pats organizējis bēgļu došanos uz Zviedriju, lai no atkārtotas padomju okupācijas paglābtu un trimdā saglabātu Latvijas politisko un kultūras eliti, kāda nu tā bija saglabājusies pēc pirmās padomju okupācijas un nacistu varas gadiem, tad tā nemaz neliekas tāla vēsture, bet gan dzīva un joprojām sāpīga tautas pieredze.

Savulaik intervijā žurnālam Ir Valentīne Lasmane atzina, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija ļoti nopietni domājusi par atgriešanos Latvijā un pat vairākus mēnešus nodzīvojusi atgūtajā, tēva savulaik celtajā namā Rīgā. Tomēr atrautībā no tuvajiem cilvēkiem sajutusi, ka viņa te vairs neiederas. Ja mūsu tautas vēsture nebūtu tik joprojām pulsējoši sāpīga, kāda tā ir, tad nebūtu daudzu šādu rūgtu lēmumu un nepiepildītu cerību.

Taču pat apstākļos, kad vienas tautas dažādām daļām jāsarunājas „pāri jūrām”, Valentīnes Lasmanes piemērs, līdzīgi kā citu trimdinieku savulaik paveiktais, skaidri rāda, ko cilvēki var izdarīt, par spīti apstākļiem, tikai savas gribas vadīti. Viņa kopā ar savulaik latviešu leģionā iesaukto vīru izaudzinājusi trīs meitas un pamatoti lepojas, ka visi pieci mazbērni runā latviski.

Ne visiem cilvēkiem ir lemts tik garš, labiem darbiem un vēsturiski izšķirošiem notikumiem piesātināts mūžs. Ne visi no mums spēj savu dzīvi dzīvot tik aktīvi, jēgpilni un ar vēlmi dot un palīdzēt citiem cilvēkiem. Taču mums visiem ir iespēja mācīties un smelties gaismu no tādiem cilvēkiem kā Valentīne.

(www.irlv.lv 2016.12.V)

Sanitas Uplejas raksti publicēti sadarbībā ar autori un nedēļas izdevumu Ir (www.irlv.lv). Upleja raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem kopš 1993. gada. Daļu sava profesionālā mūža viņa pavadījusi laikrakstā Diena, sadarbojusies arī ar LTV Ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa. Prāgas laikā sniedza ziņojumus no Maksavas.