Jaunā Gaita nr. 286. Rudens 2016
ālīteElga Z
LATVIEŠU TRIMDAS ARHĪVI UN BALTIJAS STUDIJAS KALIFORNIJĀ
Kaut arī sakarā ar trimdas arhīvu likteni ASV vispirms prātā nāk Hūvera dibinātais (1919) arhīvs (Herbert Hoover Institution Archives, Stanford University), Baltijas studiju jomā nozīmīgas ir bijušas vēl trīs Kalifornijas augstskolas – San Jose State University, University of California Losandželosā un University of California Berkelejā (Berkeley). Interesants ir jautājums, kas veicināja Kalifornijas izvirzīšanos par nozīmīgu Baltijas arhīvu uzglabāšanas un Baltijas studiju centra vietu.
Pašreiz Stanforda Universitātē praktiski eksistē divi arhīvi – minētais Hūvera arhīvs un mazāk zināmais Special Collections of Stanford University Libraries (dib. 1941). Abas dokumentu krātuves darbojas patstāvīgi – katrai ir savas finanses un kolekciju komplektēšanas plāni. Hūvera arhīvs, lai gan daļa no universitātes, skaitās neatkarīgs. Tas vienmēr bijis ieinteresēts materiālos par kariem, revolūcijām un konfliktu situācijām – tā pilnais nosaukums: Hoover Institution on War, Revolution, and Peace. Īpašo kolekciju nodaļa savukārt koncentrējas uz radošām personībām (John Steinbeck, Allen Ginsberg, Joseph Brodsky u.d.c.).
Republikānis Herberts Hūvers (1874-1964), pirms kļūšanas par ASV prezidentu (1929), vairākus gadus bija iesaistīts I Pasaules kara seku likvidēšanā Eiropā. Tieši pēckara Eiropa kaislīgam bibliofīlam jau no agras jaunības deva iespēju vākt literatūru un dokumentus, kurus, sākot ar 1919. gadu, viņš ziedoja Stanforda Universitātei, savai Alma Mater. Pirmo kolekciju vidū bija Palīdzības arhīvi Beļģijai I Pasaules karā, kā arī Amerikas Palīdzības misijas materiāli Baltijai, 1919-1920. Štābs šai misijai atradās Rīgā. Stanforda vēstures profesors Adams (Ephraim Douglass Ādams, 1865-1930) devās (1919.V) uz Parīzi, lai nodrošinātu Parīzes Miera konferences materiālu iegūšanu Hūvera kara kolekcijas īpašumā.[1] Nākotnes pētniekiem pieejams kļuva arī Latvijas delegācijas Miera konferencē arhīvs.
1920. gadā par Hūvera arhīva kuratoru kļuva Odesā dzimušais, Harvarda Universitāti (Harvard University) beigušais Krievijas vēstures eksperts Golders (Frank A. Golder, 1877-1929), kurš vairākkārt uzturējās Latvijā. Rīgā viņam bija izdevība piedalīties Padomju Krievijas un Polijas miera līguma sagatavošanas posmā. Arhīvā un bibliotēkā nonāca Goldera materiāli par visai sarežģītajiem Latvijas neatkarības pirmajiem gadiem – 40 kastes, domājams, arī par viņa Rīgas apmeklējumu 1925. gadā.
20. gadu otrā pusē Goldera darbu turpināja Krievijas vēstures speciālists Fišers (Harold Henry Fisher, 1890-1975), kurš Rīgas apmeklējuma laikā (1922 un 1929) bija nodibinājis labus kontaktus ar Latvijas Ārlietu ministrijas darbiniekiem.[2] Pateicoties abiem zinātniekiem, 30. gados stabila bija literatūras un periodikas apmaiņa starp Hūvera arhīvu un Baltijas valstīm. Jaunus atklājumus gaida gan neizpētītās Goldera kastes gan Hūvera institūtā esošais Harold H. Fisher Endowment fonds.
Hūvera institūtā krājās materiāli par Latviju. 30. gadu beigās Kalifornijas Universitātē Losandželosā izveidojās ievērojams Baltijas studiju centrs, kuru vadīja Grēms (Malbone Watson Graham, 1898-1965), kurš pētīja Baltijas valstu un Somijas iekš- un ārpolitiku. Daļa dokumentu tika iegūti, nodibinot un uzturot kontaktus ar Baltijas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem. 30. gados viņš arī vairākkārt apmeklēja Baltijas valstis un savu arī joprojām neapzināto dokumentu kolekciju (16 kastes) vēlāk novēlēja (1965) Hūvera arhīvam. Baltijas studiju centrā Losandželosā strādāja vēl citi vēsturnieki, kuru pētniecības intereses saistījās ar Baltijas un Skandināvijas vēsturi – dāņu izcelsmes Vestergārds (Waldemar Westergaard, 1882-1963), zviedru izcelsmes Bjorks (David K. Bjork, 1891-1962), zviedru latviešu izcelsmes Boumans (John Francis Bowman, 1899-1986), kurš pētīja 17. un 18. gs. Baltijas reģiona tirdzniecības jautājumus, vēlākos gados publicējot recenzijas par latviešu valodā iznākušajiem vēstures pētījumiem,[3] kā arī amerikaņu latviešu izcelsmes vēsturnieks Bakuss (Oswald P. Backus, 1921-1972), kurš pilnībā pārvaldīja latviešu valodu un nodevās Krievijas impērijas rietumu teritoriju viduslaikos pētīšanai.
Otrs dokumentu vākšanas posms iezīmējās pēc II Pasaules kara, pateicoties sūtņa Alfreda Bīlmaņa iniciatīvai. Vēsturnieks un diplomāts lieliski saprata, ka pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas jāuzsāk rūpīgs pirmavotu saglabāšanas darbs Rietumos. Viņš novēlēja (1945) daļu no sava personīgā arhīva Hūvera institūtam, kura paspārnē divus gadus vēlāk tika nodibināta Latvijas nodaļa.[4]
Latviešu materiālu uzkrāšanā, šķiet, lomu spēlēja Bīlmaņa sena draudzība ar bijušo poļu diplomātu Svorakovski (Witold Sworakowski), kurš Hūvera institūta arhīvā strādāja no 1947. gada, kļūdams par Austrumeiropas kolekciju kuratoru (1952-1963). Pirms II Pasaules kara viņš trīs gadus bija Polijas sūtniecības sekretārs Baltijas valstīs, pārsvarā uzturoties Rīgā. Kopā ar saviem priekšgājējiem Svorakovskis par Latviju bija savācis iespaidīgu grāmatu kolekciju, kas nonāca Hūvera bibliotēkā.
Profesora Arveda Švābes un sūtņa Bīlmaņa ierosmē un ar Svorakovska atbalstu Hūvera arhīvs un Latviešu Centrālā Komiteja (LCK) Vācijā noslēdza līgumu (1948.8.XI) par divus gadus pirms tam nodibinātā Latviešu bēgļu dzīves arhīva uzglabāšanu Kalifornijā. Viens no vienošanās punktiem – ja 30 gadu laikā nodotie materiāli netiek atprasīti, tie pāriet arhīva īpašumā. No Vācijas izsūtīja apmēram 100 saiņus ar dokumentiem, ieskaitot Latviešu leģiona arhīvu, kas sākotnēji atradās Libekā.[5] Vēlāk izrādījās, ka Hūvera lnstitūts bija atsaucis savu pārstāvi no Eiropas. Jauna iespēja uz Kaliforniju nogādāt pārpalikušos materiālus, pavisam 400 saiņus, vairs neradās. Aculiecinieki Vācijā stāstījuši, ka Hamburgā cilvēki pirkuši siļķes, kas saiņotas bēgļu nometņu dokumentos. Pašlaik LCK materiāli Hūvera institūta arhīvā glabājas 150 kastēs. To vidū liels skaits fotogrāfiju – liecību latviešu dzīvei DP nometnēs. LCK informācijas nozare aicināja (1948) arī trimdas grāmatu, laikrakstu un biļetenu izdevējus piesūtīt brīveksemplārus Hūvera institūta bibliotēkai. Savukārt ALAs (Amerikas Latviešu apvienības) valde pieņēma (1953) Latviešu dzīves arhīva statūtus, un tolaik sūtnis Vašingtonā Jūlijs Feldmanis nāca klajā ar priekšlikumu – pie arhīva dibināt trimdas bibliotēku, lai Latvijas valsts bibliotēkai nākotnes vajadzībām saglabātu visus trimdas izdevumus. No šī laika materiālu vākšanā iezīmējās zināms paralēlisms. Pāris gadus vēlāk Latviešu dzīves arhīva valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Šlessers (1901-1982) varēja ziņot, ka atsaucība bijusi liela. Sākumā arhīvs atradās Ņujorkā, bet no 1953. gada – Vašingtonā, ALAs telpās.[6]
Trešais dokumentu vākšanas posms Kalifornijā saistās ar Edgaru Andersonu (1920-1989), kurš trimdas gaitas uzsāka Čehoslovākijā. Viņš studēja (1945-1949) augstskolās Vircburgā, Vācijā, un Leidenā, Holandē, bet pēc nokļūšanas ASV – Pensilvānijas Universitātē (University of Pennsylvania) un Čikāgas Universitātē (University of Chicago), kur iegūts vēstures doktora grāds (Ph.D.). 1957. gadā Andersons sāka strādāt par vēstures profesoru Sanhozē Valsts universitātē (San Jose State University – SJSU), vienlaikus iesaistoties pētniecības darbā Hūvera institūtā.
Edgars Andersons, 74 grāmatu un neskaitāmu rakstu autors, izstrādāja SJSU Baltijas vēstures studiju programmu ar iespēju iegūt maģistra grādu. Sagadīšanās dēļ Sanhozē strādāja vairāki mācību spēki, saistīti ar Baltiju gan radniecības saitēm, gan zinātniskajām interesēm (John Roche, Andrew P. Lassen, Glenn G. Morgan, Bruce E. Gelsinger, Irma Eichorn, Charles B. Burdick). Akadēmiskais kurss par Baltijas reģionu, kas faktiski ietvēra visu Ziemeļeiropu, bijis ļoti populārs dažādas izcelsmes amerikāņu studentu vidū – līdz 1987. gadam Baltijas vēstures lekcijas bija klausījušies simtiem studentu, ar 30-70 katrā lekcijā.[7] Prof. Andersona iniciatīva un enerģija, piepalīdzot tolaik Ziemeļkalifornijā dzīvojošajai latviešu saimei, bija pamatā pirmajai starptautiskajai Baltijas studiju konferencei SJSU (1970.XI), kur piedalījās pavisam 11 valstu 120 zinātnieki, pārstāvot 89 augstskolas.[8]
Mazāk zināma ir Edgara Andersona plašā darbība latviešu trimdas dokumentu kolekciju meklēšanā un nodošanā Hūvera institūta arhīvam. Pie dokumentu kārtošanas šai laikā sāka strādāt arī rakstniece Elvīra Kociņa (1902-1977). Stanfordā, citu vidū, lekcijas par latviešu valodu vairākus gadus lasīja dzejniece un zinātniece Ausma Jaunzeme (1936-1978).
Edgara Andersona ietekmē Hūvera institūta arhīvs izdeva desmitiem tūkstošu dolāru Baltijas kolekciju iegādei – to apjoms pieauga desmitkārt, visvairāk laika posmā no 1972. līdz 1983. gadam[9], lielā mērā pateicoties Andersona sagādātajiem politiķu un sabiedrisko darbinieku materiāliem – politiķu Miķeļa Valtera, Vilhelma Muntera, Arvīda Bļodnieka, Alfrēda Bērziņa, Feliksa Cielēna, Voldemāra Salnāja, filmu operatora/fotogrāfa Edvarda Krauca, ģenerāļa Oskara Dankera, Viļa Šūmaņa, sūtņa Jūlija Feldmaņa u.d.c. Īpaši nozīmīgas bija 14 kastes ar Latvijas sūtniecības Zviedrijā dokumentiem. Jāmin arī Ziemeļkalifornijā mītošais mākslinieks un sabiedriskais darbinieks Gvido Augusts, kurš sagādāja Ērikas Valteres, mākslinieka Jāņa Munča, diplomāta Kārļa-Ludviga Sējas, žurnālista Oļģerta Liepiņa u.c. arhīvus.
Ne vienmēr dokumentu ceļš līdz arhīvam bijis vienkāršs. Kad 1962. gadā mira Pēters Oliņš, Latvijas sūtnis Argentīnā un Brazīlijā, viņa atstātais dokumentu mantojums 10 gadus glabājās pie sūtniecības juriskonsula, sasniedzot Hūvera institūtu tikai 1997. gadā.
Prof. Andersons veicinājis arī vairāku izcilu kolekciju nodošanu SJSU. Īpaši atzīmējama bijušā ASV Ārlietu ministrijas bibliotēkas direktora, lībiešu izcelsmes bibliogrāfa un vēsturnieka Artura Benedikta Bertholda (1905-1976) kolekcija, kurā ietilpusi vienīgā pilnīgā kolekcija lībiešu valodā ārpus Helsinkiem un Rīgas. Ar Andersona atbalstu viņa darbavietā nonākusi latviešu ģeofiziķa Leonīda Slaucītāja (1899-1971) kolekcija, kurš trimdā strādājis Vācijā un Argentīnā. Vēl jāatzīmē latviešu amerikāņu vēsturnieka Viktora Lamstera (1903-1971) un retu izdevumu un karšu kolekcionāra Eižena Dzelzkalēja (1907-1987) ziedojumi.[10]
60. un 70. gados Baltijas materiālu nodaļa atradās arī Kalifornijas Universitātē Berkelejā, kur strādāja latviešu bibliotekāre, tulkotāja [arī aktīva JG līdzstrādniece] Skaidrīte Rubene-Koo, kura 60. gadu vidū noorganizēja plašu latviešu etnogrāfijas izstādi, un literatūras profesors [arī JG līdzstrādnieks] Ojārs Krātiņš, bet netālajā katoļu augstskolā (Saint Mary’s College) – Maksimilians Bergs (?-1990) un vēsturnieks Nikolajs Kreišmanis (1912-1983).
Ja ielūkojas Ziemeļkalifornijas kartē, rodas iespaids, ka 60. un 70. gados Baltijas studiju aktivitātes norisinājās trijstūrī, ko veidoja San Francisko, Sanhozē un Berkeleja – ar Hūvera institūta arhīvu trijstūra centrā. Situācija izmainījās 80. gadu otrā pusē. Samazinājās universitāšu finansiālā bāze. Vairāki Baltijas studijās ieinteresēti profesori bija miruši vai mainījuši darbu. Galvenais iemesls tomēr bija enerģiskā un Latvijas vēstures izpētē bezgala ieinteresētā, divkārtējā PBLA Kultūras fonda laureāta (1971 un 1984) Edgara Andersona pēkšņā nāve auto katastrofā (1989). Ilgus gadus viņš publicēja pētījumus par baltiešu jautājumiem ārzemju izdevumos.[11] Viņa ierosmē tika nodibināta (1968) Baltijas studiju veicināšanas apvienība (Association for the Advancement of Baltic Studies). Pētniekiem stabils un paliekošs ir Andersona ieguldījums arhīvu materiālu saglabāšanā Hūvera institūta arhīvā.
Latvijas neatkarības atjaunošana 1991. gada augustā radīja jaunas intereses, jaunus virzienus latviešu trimdas materiālu uzglabāšanā. Daļa arhīvu, kas jau sen bija meklējuši mājvietu, tāpat arī jaunatklātas kolekcijas, aizceļoja uz Latviju. Trimdas dokumentārās liecības ir latviešu tautas vēsturiskās attīstības liecinieces un neatņemama sastāvdaļa. Kalifornijā iestājās klusuma desmitgade.
Ceturtais dokumentu vakšanas posms iesākās šī gs. pašā sākumā. Runa gan ir tikai par Stanfordu – par Hūvera institūta arhīvu un tikai pēdējos gados – par Stanforda Universitātes bibliotēku. Hūvera institūta arhīvā par kuratoru sāka (1992) strādāt Edgara Andersona bijušais students Sikerskis (Maciej Siekierski). Arhīvs iegādājās (2002) politiķu Mavrika Vulfsona un Andreja Eizāna, kā arī (2011) kolekcionāra Ainara Ikstena retu publikāciju kopojumu. Līdz 18 kastēm pieaugusi Latviešu tematiskā kolekcija, kas aptver Latvijas 20. gs. dažādus vēstures jautājumus – no 1940. gada līdz kustībai par neatkarības atjaunošanu un arī par politisko situāciju pēdējo gadu laikā. Jāmin arī pētniekiem interesantie Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra materiāli, kas nemitīgi tiek papildināti.
Pēdējo gadu laikā ievērojami augusi arī vietējās latviešu sabiedrības interese par vēsturisko materiālu saglabāšanu. Arhīvam savas kolekcijas dāvinājuši Ansis Pommers (2010), Dagmāra Lejniece (2012) u.c. Arī arhīvista Džeikoba (David Jacobs) interese par Baltijas valstīm bijusi pamatā daudziem dāvinājumiem un viņa paša uzsāktām tematiskām kolekcijām, piemēram, Baltiešu mantojuma tīkla. Plānots arī turpināt Latvijā uzsākto (1999) Latvijas mutiskās vēstures projektu. Dāvinājumu vidū jāizceļ 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Sanfrancisko veclatviešu sociālistu bibliotēka, kas ilgus gadus neievērota bija glabājusies Ziemeļkalifornijas ev. lut. draudzes namā. Interesants un zīmīgs ir stāsts par to, ka vecās, gotiskajā rakstā izdotās grāmatas 70. gadu sākumā no izmešanas paglābis neviens cits kā prof. Andersons, apzinādamies bibliotēkas lielo vēsturisko vērtību. Arī Ziemeļkalifornijas Latviešu Biedrība dāvinājusi (2015) savus vēsturiskos dokumentus par pēckara trimdas sabiedriskajām un politiskajām aktivitātēm.
Pirmais latviešu trimdas arhīvs Stanforda Universitātes bibliotēkas īpašo kolekciju sastāvā ir Mācītāja Richarda Zariņa kolekcija (2014) (<http://www.oac.cdlib.org/findaid/ark:/13030/c8wq076d/admin>). Ceļu uz īpašo kolekciju atraduši arī Sanfrancisko ilggadējo iedzīvotāju pianista Hugo Štrausa un dziedātājas Mildas Grimmas-Štrausas dokumenti, nozīmīgi imigrācijas pētīšanai pēc II Pasaules kara, arī pārvietošanās procesam no bēgļu (DP jeb Displaced Persons) nometnēm Vācijā uz ASV (1948-1955).
Stimuls kolekciju vākšanā ir pie Stanforda Universitātes nodibinātais Baltijas studiju centrs, kur gan galvenais akcents likts uz Igaunijas politiskās attīstības un vēstures jautājumiem. Plānošanas stadijā ir DP dzīvesstāstu arhīva izveidošana.
Meklējot atbildes uz jautājumu, kas veicināja Kalifornijas izvirzīšanos par nozīmīgu Baltijas arhīvu kolekciju uzglabāšanas vietu, šī raksta autorei soli pa solim nācās noiet distanci ilgu gadu garumā. Atbilžu meklēšana bija fantastisks piedzīvojums, kam dažbrīd piemita pat detektīva elementi. Tikai nonākot ceļa galā kļuva skaidrs, ka latviešu trimdas arhīvu uzkrāšanas un uzglabāšanas pieredze piedāvā atbildi arī uz jautājumu, kā rīkoties tālāk. Atbilde ir vienkārša. Tai ir divas, vienlīdz nozīmīgas puses. Kamēr vien emigrācijas latviešu vidū būs cilvēki, kas mīl grāmatas un Latvijas vēsturi, un kas kultūras vērtību saglabāšanā būs gatavi ielikt paši savu konkrēto darbu – bieži rēķināmu garās stundās un nedēļas nogalēs, tikmēr panākumi neizpaliks.
Hochfeldas DP nometnē Augsburgā (1946.VI) pie bērndārzniekiem
nometnes komitejas
|
 Katrīna M. Bertholda, lībiešu tautas tērpā Erna Aizkalna (dz. Belte) un Arturs Benedikts Bertholds (1905-1976) |
 1950. gada 14. maijā tiek sagaidīta Ņujorkas ostā 150 000. pārvietotā persona Dace Apermane. Pirmais no kreisās Latvian Relief, Inc. prezidents Harijs Lielnors, pirmais no labās apgāda „Grāmatu Draugs” un avīzes Laiks (Ņujorkā) izdevējs Helmārs Rudzītis |
 Viena no vecākajām publikācijām Sanfrancisko veclatviešu sociālistu bibliotēkā |
[1] Adams E.D. The Hoover War Collection at Stanford University California. Stanford: Stanford University Press, 1921:6-15.
[2] Journal of Baltic Studies. 1973. Vol. 4, No.3.
[3] The American Historical Review. 1968. Vol. 73, No. 5.
[4] Latvija 1947.8.IX.
[5] Latvija Amerikā 1968.4.VI.
[6] ALA Kultūras Biroja Biļetens.1961.4.I; 1962.5.I1; 1963.4.I.
[7] Bulletin of Baltic Studies 1970.V, Vol. 1. No. 2.
[8] Laiks 1970.11.XI.
[9] Universitas 1982, 50 (213).
[10] Laiks 1988.24.IX. Saskaņā ar Edgara Andersona rakstīto, daļa no dāvinājumiem bijuši arhīva materiāli. Pēc profesora nāves (1989), kad interese par Baltijas studijām SJSU pamazām izsīkusi, universitātes vadība visu četru kolekciju publicēto daļu/monogrāfijas davinājusi Vašingtonas Universitātei (University of Washington), Sietlā (Seattle). Šī raksta autorei nav izdevies noskaidrot arhīvu likteni.
[11] Daugavas Vanagu Mēnešraksts 1985.1.V (nr. 3).
Vēstures zinātņu doktore Elga Zālīte no 1989. gada bija saistīta ar Latvijas Universitātes Vēstures institūtu. Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas padomniece (1999-2000), bet no 2001. gada – darbs Stanforda Universitātes (Stanford U.) zinātniskās bibliotēkas Austrumeiropas nodaļā, arī ar trimdas arhīvu materiāliem. Viena no pētniecības interesēm – latviešu imigrācijas vēsture no 1880. līdz 1960. gadam.
Raksta pamatā ir autores referāts Amerikas Latviešu apvienības kongresā Losandželosā (2016.V).
Elga Zālīte
