Līvija Baumane-Andrejevska

DEKADENCES TRAĢISKĀ KARALIENE

ZEMGALIEŠU BIRUTA (1878-1906)

 

Jaunība un nāve nolaiž oreolu, caur kuru grūti saskatīt īsto seju.

Virdžīnija Vulfa Pagātnes skice

 

Man nezin kālab arvien šķiet, ka man nav daudz laika... – tā kādā vēstulē Augustam Saulietim 1905. gada vasarā rakstīja jaunā rakstniece Zemgaliešu Biruta, itin kā paredzēdama, ka drīz šis laiks viņu salauzīs.

15. decembrī aprit tieši 110 gadi, kopš Zemgaliešu Birutas nāves. Dažādu neatrisināmu pretrunu mocīta, divdesmit astoņus gadus vecā literāte izvēlējās pašnāvību.

Savulaik rakstniece Vizma Belševica, kura pati bija ieguvusi zināmu „laikmeta mocekles oreolu”, reflektēja par Birutas likteņstāstu, dzejoli „Kūp miglas vaga, klinšu artā” iesākot ar rindām: Ir 1906. gada 15. decembris / Ohrankas vajāta, iet nāvē / Zemgaliešu Biruta.

Pieminot rakstnieci, kura uzskatāma par vienīgo dekadenti sievieti latviešu rakstniecībā, īsi ielūkosimies viņas mūža gājumā un daiļradē.

Zemgaliešu Birutas, īstajā vārdā – Konstances Augustīnes Grenciones – pašnonāvēšanos apvij noslēpumainības aura, tāpat arī viņas neilgo mūžu. Viņas rakstītās dienasgrāmatas nav saglabājušās, pirmsnāves vēstule atrasta netika. Bet ir palicis literārais mantojums, kurš gandrīz veselu simtgadi gaida savu „renesansi”.

Zemgaliešu Biruta ir dēvējama par rakstnieci – leģendu latviešu kultūrā, lai gan literatūras vēsturē viņas veikums ir relatīvi mazāk pazīstams – iespējams, tāpēc, ka rakstniece gan atstātā literārā mantojuma kvantitātes ziņā, gan agrās aiziešanas dēļ ir palikusi it kā spilgtās priekšgājējas Aspazijas (1865-1943) ēnā. Turklāt līdz pat 21. gs. Zemgaliešu Birutas darbi nebija izdoti atsevišķā grāmatā. Tomēr dažādos periodos šī personība ir intriģējusi gan ar savu dzīvesstāstu, gan sarakstīto. Laikabiedri Birutai veltījuši daudz krāšņu epitetu, dēvējot viņu gan par smalku un graciozu, „nelatviski sensiblu”, gan par „mirdzošo izņēmumu”, kā arī salīdzinājuši ar trauslu „vētrainā laikmetā augušu ugunssārtu ziedu”. Rakstnieks Jānis Veselis Zemgaliešu Birutu nodēvējis par „traģisko dekadences karalieni, kas kā apbūrēja saistījusi daudzu sirdis”.

Lai spētu novērtēt Zemgaliešu Birutas prozas un dzejas pasaules valdzinājumu, ir „jāpieņem spēles noteikumi”, tas ļaus izgaršot šī zudušā laikmeta domāšanu, poētiku, pasauli, kurā tiek akceptēts kvēls entuziasms, ticība ideāliem vēl ir dzīva, un mīlestība tiek uzlūkota kā liktenīga stihija. Fatālais dekadences zīmols ir vilinošs – Zemgaliešu Birutas poētiskajā pasaulē ir tumsa, kaisle, lepnība un vientulība, neprātīga kvēle un ziediem apspraudīta mīlētāju gultasvieta, bet arī mesiānisks entuziasms. Tā ir aizgājusi pasaule, kurā iederas liktenīguma apdvestas, intensīvas un brīžiem pat eksaltētas, traģiskas jūtas.

Bieži tiek uzskatīts, ka plaukstošo literāro talantu sekmīgāk Zemgaliešu Biruta ir apliecinājusi savā dzejā. Tomēr arī viņas prozas tekstiem piemīt īpatns valdzinājums un noskaņa: liktenīgo jūtu tvērumi nelielajos prozas tekstos ļauj gremdēties zudušā laikmeta poēzijā, un tajos jau var nojaust neparasta, smalka rokraksta tapšanu, kas tālāku virzību diemžēl nepiedzīvoja. Rakstnieks Augusts Baltpurviņš (1871-1930) 1907. gadā žurnālā Stari Zemgaliešu Birutas izteiksmi prozā raksturo kā lokanu, vieglu un smalku, kā čaukstošu zīdu, kā insektu spārnus, kā vieglu jūras čalu un, sapludinot mākslu robežas, min, ka daudzējādā ziņā viņa [Zemgaliešu Biruta] atgādina angļu kaislību un līniju dzejnieku-gleznotāju, agri mirušu Birdsleju – latviešu literatūrā rakstnieces sievietes spalvai tas esot kas gluži jauns. Viņa esot attēlojusi atkailinātas dvēseles dzīles, tiecoties atsvabināties no „konvencionālām mielēm”.

Reizēm Zemgaliešu Birutas tekstos pavīd it kā savāda predestinācija – tagad var prātot, vai tas ir konkrētā laikmeta noskaņas, modes iedvesmots „stila zieds” vai tomēr traģiska likteņa priekšnojauta. Piemēram, stāstā „Purva lakstīgala” paralēli centrālajai sižeta līnijai epizodiski tiek vēstīts par kādu sievieti Astrīdu: ...viņa, lūk, bija pavisam savāda šai ziņā: par daudz sirds, par daudz sentimentāla, bāla, trīcoša, bezprātīgām acīm viņa manī raudzījās. (..) Viņa (..) nerunāja ne vārda, tik raudzījās stīvi uz vienu punktu. (..) tā vajag izmisumam izskatīties (..) otrā rītā (..) atradu viņu noģiftējušos. Uz galda bija zīmīte ar šādu saturu: Dzīve, mīlestība – skaisti kā sapnis; bet galu galā viss tikai joks! Bet stāstā „Kādas jaunības gals” – ...tu guli tagad mīklainajā zemes klēpī – pats neuzminēta mīkla... (..) reiz sapņoji lielus nākotnes sapņus (..) vēlāk tu zaudēji sparu un izmisumā pārrāvi dzīves pavedienu...

Netiešā veidā Zemgaliešu Birutas tekstos ietvertas arī laikmetīgas vēsmas: viņas prozā radīts moderno feminisma ideju iedvesmots sievietes tēls, kas sabalsojas ar Aspazijas aizsākto sievietes garīgās atjaunošanās un pašrealizācijas programmu. Līdzās Aspazijai Zemgaliešu Biruta ir viena no izteiktākajām 20. gs. pirmās desmitgades modernās sievietes tēla un tā psiholoģijas atklājējām. Pētot Zemgaliešu Birutas prozu, var secināt, ka viņa ir lasījusi tā laika aktuālo Rietumeiropas sieviešu rakstnieču tekstus. Arī atsevišķu prozas darbu forma liecina par modernistiskiem meklējumiem – daži Zemgaliešu Birutas tēlojumi ir skices, arī – tēlojumi dzejprozā. Līdzīgu formu izmantojušas, piemēram, arī tā laika aktuālās vācu rakstnieces u.c.

Topošā rakstniece piedzima (1878.14.X) Stāmerienas muižas krogā. Patiesā Konstances Augustīnes Grenciones biogrāfija ir neskaidra, noslēpums vijas ap viņas izcelsmi: lai gan Konstance dzimusi un kristīta kā „ārlaulības bērns”, vēlāk viņa tiek „leģitimizēta”. Ieraksts par Konstances dzimšanu un kristīšanu baznīcas grāmatā atklāj, ka viņas vecāki Emīlija un Pēteris apprecējušies pāris mēnešus pēc bērna nākšanas pasaulē. Kāda leģenda vēsta, ka īstais Konstances tēvs patiesībā bijis muižnieku dzimtas Lēvisu of Menāru (Löwis of Menar) pārstāvis. Apkārtnē Konstances „neskaidrā izcelšanās” esot bijusi zināma, tomēr skaļi par to runāt neesot klājies.

Pirmo izglītību Konstance Grencione guvusi pie savas vecmātes Lotes Elstiņas Palcmares jeb Palsmanes muižā, bet skolas gados mācījusies kopā ar kungu meitām turpat muižā – pie guvernantēm. Konstance apguva franču valodu, vācu klasisko literatūru. Vēlāk jaunietes vecāki pārcēlušies uz Rīgu, pēcāk – uz Doli, tad – Madlienu.

Provincē dzīvei trūka dzirkstošas garīgās rosības, tad vēl nāk vilšanās mīlestībā – un Konstance spītīgi lēma doties uz Maskavu – nolēmusi turienes laikrakstos reklamēties kā privātskolotāja, pasniegt franču valodu. Tas izdodas, un Maskavā Konstance strādāja kādā labi situētā ģimenē. Atspulgi par mājskolotājas gaitām, iespējams, sazīmējami Zemgaliešu Birutas dramatiskajā studijā „Uz aizlauzta zara”.

Maskavā topošā literāte bauda kultūras dzīvi: apmeklē teātri un operu, mākslas izstādes, bibliotēkas. Šajā lielpilsētā Konstance uzturējās apmēram no 1900. līdz 1903. gada vēlam rudenim. Saņemot ziņas par mātes slimību, Konstance atgriezās Latvijā, Madlienā.

Dzīvojot provincē, viņa daudz lasa, studē arī teorētiskas apceres; iedziļinās cittautu daiļliteratūrā, rodot sev tīkamu estētiku, abonē pašmāju, kā arī vācu un krievu literatūras, mākslas un kultūras periodiku izdevumus Zalktis, Vērotājs, Mājas Viesa Mēnešraksts, mākslas žurnālu Правда, literatūras un sabiedriskās dzīves žurnālu Журнал для всех, izdevumu Moderne Kunst u.c. Konstances uzmanības lokā ir tādi autori kā simbolists Pols Verlēns, Šarls Bodlērs, Rihards Dēmels, Anatols Franss, tāpat viņa lasa aktuālāko tā laika vācu literatūru, savu vienaudžu rakstnieču sieviešu radītos tekstus – Milleres-Jānkes (Clara Müller-Jahnke, 1860-1905), Dolorosas (īst.v. Maria Eichhorn-Fischer, 1879-1908), Jūlijas Virgīnijas (Julie Virginie Scheuermann, 1878-1936), Voitas-Dīderihas (Helene Theodora Voigt-Diederichs, 1875-1961) darbus u. c. Minētās aktuālās vācu rakstnieces bija savam laikam visnotaļ kontraversiālas būtnes. Topošā literāte lasa arī aktuālo latviešu autoru tekstus.

Aizrautīgā daba, pašrealizācijas alkas, kā arī viss lasītais un interese par rakstniecību rosina Konstanci ap 1904. g. pievērsties literāriem centieniem. Topošā rakstniece meklē „aizbildņus” literātu aprindās, kuri varētu līdzēt uzsākt publicēšanos. Viņa lūdza ieteikumus un palīdzību paziņam J. Kosam, kurš 1904. gada rudenī žurnāla Apskats redakcijā nodeva pirmos trīs Konstances prozas tekstus – „Jūrmalas bērns”, „Kad ievas zied” un „Garāmejot”. Tomēr redaktori nesteidzas publicēt iesniegtos tekstus, tie iegulst atvilktnēs. Konstance aizsāka saraksti ar literātu Augustu Saulieti (1869-1933), kurš tolaik bija žurnāla Zalktis redakcijas loceklis, un 1905. gada sākumā, gaidot savu prozas tekstu pirmpublikācijas, paralēli pievēršas arī dzejošanai. Drīz, iespējams, pateicoties Saulieša aizgādībai, tā paša gada pavasarī žurnālā Apskats tiek publicēts Konstances pirmais tēlojums – „Jūrmalas bērns”, kas parakstīts ar pseidonīmu – Daphne jeb Dafne. Pēcāk vēstulē Saulietim Konstance izsaka vēlmi lietot pseidonīmu Zemgaliešu Biruta.

Konstancei izdodas iekļauties literārajās aprindās – sākot ar 1905. gadu, periodikā regulāri sāk parādīties viņas proza un dzeja.

Zemgaliešu Birutas sacerētajos dzejoļos rodami ne vien viņas laikmetam gana atklāti pausti erotizācijas motīvi, niansēts jutekliskums, bet arī brīvību alkstošs, drosmīgs un spēcīgs gars. Biruta nereti apdzied baudu – Tu manas sarkanās rozes plūci / Un kāri smago smaržu sūci... / Tad iesmējies klusi – / Man’ baltām kaislīgām rokām sedzi, / Alkstošā dvēselē ugunis dedzi, vai arī – Baudu rozes mirdz tumši, / Kaisles taureņi viz (..) / Baudas sarkanie viļņi / Trakā virpulī dej – / Acīm zūd zeme un saule – / Sarkanās rozēs viss mirkst!....

Ap 1905. gadu aizrautīgā Konstance iekvēlojas arī par revolucionārām idejām. Viņa pārceļas uz Rīgu.

Uzturoties Rīgā, Konstance jeb Zemgaliešu Biruta piedalās bohēmiski radošos literātu vakaros, kur noritēja ne vien dzejas un prozas performances, bet arī dejas un vīna baudīšana. Paralēli literārajai darbībai Biruta strādāja kā tulkotāja, skolotāja. Viņa piedalījās pirmajā Latvijas skolotāju kongresā (1905.10.XI).

Arvien vairāk Zemgaliešu Biruta iesaistījās revolucionāra rakstura aktivitātēs. Paralēli viņa sacerēja laikmeta noskaņu inspirētus dzejojumus, piemēram, „Brīvības karotāja”: Es rauju rozes iz viļņošiem matiem / Un cīņas priekšā zibošiem skatiem / Tveru pēc šķēpa – ap gurniem to jožu!...”, kā arī „Brīvībai”: Tev ugunssarkanās rozes nesu: / Brāļu asinīs uzplauka tās! / Tava kareive turpmākās cīņās / Lepni karogu vicinās!... un citus. Konstance bija klātesoša konspiratīvās sanāksmēs – Rīgā, Rūjenes jeb Rūjienas ielā, Blaumaņa ielā un citur, rakstniece sastopama arī Austras Dreifogel ēdnīcā Dzirnavu ielā – iecienītā revolucionāru, kaujinieku pulcēšanās vietā; viņa iepazinās ar revolucionārā darbībā iesaistītām personām.

Literāts Juris Kosa, atminoties 1905. gada rudeni, ir pierakstījis: Mītiņu laikā es sastapu Konstanci kaut kur bulvārī; viņa pārdeva publikai skrejlapiņas un citu politisku literatūru. Paliku tādās domās, ka viņa kalpo revolūcijai saziņā ar Dr. Priedkalnu un viņa vadībā.

Rakstnieks Jānis Akuraters divdesmitajos gados savās atmiņās piemin, ka Mums, latviešiem, (..) revolūcijā bija daudz sieviešu līdzdalībnieku. Bet dziļi idejiski pārliecinātu revolucionāru sieviešu tik maz. Mītiņu runātājas bija, literatūras izplatītājas un glabātājas bija, bet kaujas revolucionāru bija tik maz. Zemgaliešu Biruta, mirdzošs izņēmums. Liktenis viņai bija sagatavojis citu nāvi – nevis ar revolveri vai bumbu rokā... Lai gan Zemgaliešu Birutas patiesā loma revolucionārajā darbībā laikā ap 1905. un 1906. gadu nav izpētāma pilnīgi skaidri, tiešu dokumentālu avotu par viņas devumu revolucionārajās aktivitātēs nav saglabājies, Akuratera atmiņas ļauj noprast, ka jaunā rakstniece bijusi viena no nedaudzajām tā laika latviešu sievietēm revolucionārēm, kurai piemitusi dziļāka pārliecība.

Zemgaliešu Biruta arīdzan no vācu valodas tulkojusi austriešu sociālisma teorētiķa un jurisprudences eksperta Antona Mengera (1841-1906) rakstu „Anarhisms” – 1906. gada janvārī raksts publicēts Galvas Pilsētas Avīzē.

Reakcijas posmā ielās Konstance mēdz iziet, noslēpumaini aizplīvurojusies, lai nemodinātu spiegu aizdomas. 1906. gada sākumā kopā ar citiem revolucionāriem Konstance caur Pēterburgu izceļo uz Somiju, tālāk ceļš viņu ved uz Parīzi, „pasaules revolūciju šūpuli”. Jauno rakstnieci dziļi saviļņo Francijas šarms, kultūra. Zemgaliešu Biruta pavada laiku mākslinieku sabiedrībā. Parīzē viņa sastopas ar tēlnieku Burkardu Dzeni (1879-1966) un citiem radošiem tautiešiem. Dzenis, kuru valdzinājusi Ogista Rodēna māk­sla, tolaik tur studējis tēlniecību pie Rodēna darbnīcas vadītāja Domineka. Studiju ietvaros Dzenis impresionistiskā manierē, Rodēna stilā, veidojis arī Zemgaliešu Birutas galvu patinētā ģipsī. Atsauces uz tēlnieku un mākslinieku sabiedrībā pavadīto laiku rodamas Zemgaliešu Birutas stāstā „Dzīves salkums”, lai gan darbība pārcelta no Parīzes uz Minheni. Atspulgi no Parīzē gūtajiem iespaidiem pavīd arī citos Zemgaliešu Birutas prozas tekstos.

Jūlijā rakstniece atgriezās Latvijā un iesaistījās izdevuma Dzelme darbībā. Līdz ar modernistiski noskaņotu rakstnieku grupu Zemgaliešu Biruta parakstīja rakstniecības principiem un poētikai veltītu uzsaukumu – „Mūsu mākslas motīvi”, kas tika publicēts Dzelmē.

Latvijā Konstance iedvesmoja savus literāros līdzgaitniekus. Viņa bija redzējusi pasauli, pārzināja franču literatūru. Iespējams, Zemgaliešu Biruta iedvesmojusi Edvartu Virzu radīt simbolistisko, noslēpumaini erotiskā satura dzejas krājumu Biķeris (1907). Rakstnieki, mākslinieki velta Zemgaliešu Birutai tek­stus, kā arī lūdz pozēt zīmējumiem, gleznai.

Arī šajā laikā Zemgaliešu Biruta arvien ir sākotnēji romantisko revolūcijas entuziastu vidū, kurus gadsimta pirmajos gados vajā baisas, eksistenciālas izjūtas.

Varētu šķist, ka smalkajai māksliniecei ar politiskas nokrāsas lietām daudz kopīga būt nevar – iespējams, Zemgaliešu Birutai varēja inkriminēt vienīgi brīvdomību, aizraušanos ar sociālistu teorijām, aizliegtu rak^­stu lasīšanu un apspriešanu un dalību slepenās „brīvdomātāju” pulciņa sanāksmēs un kontaktus ar sociālisma „propagandieriem”, bet tomēr – viņas paustie uzskati, „politiskie grēki”, kontakti ar revolucionāriem kalpoja kā iemesls arestam. Leģenda vēsta, ka dzīvoklī Lielajā Ņevas (tagad – Blaumaņa) ielā 9, kur mitinājusies arī Zemgaliešu Biruta, atrasts spridzeklis, kas bijis paredzēts ģenerālgubernatora nogalināšanai. Par šo epizodi Jānis Akuraters raksta: Dzīvības un brīvības mīlestība vilka viņu [Zemgaliešu Birutu] revolucionāru pulkā un nešķirami ar viņiem tā darīja savu pienākumu, neatteikdamās pat no bīstamākiem uzdevumiem. Bumba priekš ģenerālgubernatora, kuru viņa glabāja savās telpās, un dedzīgākie revolucionāri, A. Traubergs un A. Kalniņš, ar kuru kopā viņu apcietināja, ir tikai pierādījums par viņas revolucionāro garu.

Iespējams, arests bija viens no galvenajiem dzejnieces traģēdijas iemesliem. Nopratināšanā rakstniecei tika uzrādītas citu revolucionāru fotogrāfijas nolūkā iegūt informāciju. Cita starpā jāmin, ka ar Zemgaliešu Birutu vienlaikus apcietinātais Alberts Traubergs (1880-1908) dēvēts par „terora lielmeistaru”.

Rakstniecei nācās uzturēties baisā vietā, toreizējās Rīgas slepenpolicijas telpās; vietā ar moku kambariem, spīdzinātājiem un bendēm. Tolaik revolucionāru aprindās šī vieta esot saukta par „Rīgas muzeju”, par „sarkano muzeju” – plašā spīdzināšanas rīku arsenāla un veidu dēļ. Tomēr apcietinājuma laikā Zemgaliešu Biruta bieži esot turēta slepenpolicijas priekšnieka telpās, nevis kamerā.

Zemgaliešu Birutu atbrīvoja relatīvi ātri – agrākajos draugos un domubiedros tas raisīja aizdomas, ka viņa ir nodevēja, „ziņu pienesēja”. Daudzi paziņas no Birutas novērsās. Nav arī zināms, cik daudz, atrodoties apcietinājumā, rakstniece izcieta gan miesīgi, gan garīgi. Vientulībā un skumjās paiet laiks; ar policijas rīkojumu dzejniecei ir aizliegts atstāt Rīgu. Ir versijas, ka rakstniece saņēmusi draudus no revolucionāriem – saistībā ar baumām par iespējamajām attiecībām ar policijas pārvaldes darbiniekiem, kā arī par piedēvēto „ziņu izpaušanu” pratināšanā. Izskanēja arī pieņēmums, ka slepenpolicijas pārvaldes izmeklēšanas nodaļas priekšnieks Greguss, kurš pratinājis Zemgaliešu Birutu, pēc atbrīvošanas no aresta, esot noīrējis viņai dzīvokli Elizabetes ielā, kur to vēlāk slepus apciemojis.

Drīz Zemgaliešu Biruta izšķīrās par pašnāvību – viņa noindējās, iedzerot Bertolē sāls šķīdumu. Skopa ziņa avīzē (1906.25.XI) vēstīja, ka Elizabetes ielā Nr. 77 dzīvojošā skolotāja Konstance Grencion (..) aiz pārskatīšanās ūdens vietā izdzēra atšķaidītu skābi, kura bija nolemta priekš mutes skalošanas. Vēl brīdi Zemgaliešu Biruta agonijā pavada pilsētas slimnīcā, līdz 15. decembrī mirst. Saglabājas vien rakstnieces dzejoļi, tēlojumi rokrakstos, to publikācijas – izkaisītas periodikā.

Piecus Zemgaliešu Birutas dzejoļus izlasē Neaizmirstelītes. Izmeklēti dzejoļi katrai dienai gadā (izdota Rīgā, M. Freiberga apgādā) 1907. gadā ievietojis tās sastādītājs „Hamlets”. Kabatas formāta grāmatiņa veidota vēl 19. gs. izskaņas dekoratīvajā, sentimentāli romantizētajā stilā – tas ir mazs, visai grezns sējumiņš iedzeltenām lappusēm, zeltītām lappušu malām, lapas rotā mazas vinjetes, kā arī dažas reprodukcijas. Tajā pašā gadā Vilhema Skrides apgādā klajā nāk arī Jura Puriņa (1875-1959) sastādītā antoloģija Modernu sieviešu mīlestības dziesmas – grāmatas dizains veidots jūgenda stilistikā, un arī saturiski tā ir jau modernā laikmeta garā. Lielākoties grāmatā apkopoti aktuālo, moderno ārzemju sieviešu rakstnieču tekstu tulkojumi.

1928. gadā izklaidējošas ievirzes avīžrak­stā „Latvju mākslinieku pašnāvību noslēpumi” arī žurnālists Oļģerts Liepiņš turpina uzturēt versiju, ka dzejnieces lētticīgo sirdi toreiz esot ieguvis kāds no slepenajiem aģentiem, padarot viņu viegli iespaidojamu. Padodamās aģenta varai, Zemgaliešu Biruta it kā tad arī esot nodevusi savus biedrus un, mīlestībā nerodot attaisnojumu upuriem, devusies nāvē. Tomēr šī „noslēpumainā, romantiskā mīlas drāma” starp slepeno aģentu un dzejnieci ir tikai Oļģerta Liepiņa spekulācija, balstoties uz baumām, kas cirkulēja 1906. gada nogalē.

Dzejniece tika reabilitēta 2004. gadā, kad Elīna Stengrevica, veidojot rakstu, arhīvā izpētīja Zemgaliešu Birutas nopratināšanas protokolus un secināja, ka rakstniece nevienā brīdī nebūt nav izpaudusi vairāk kā citi aizturētie. Bet Jānis Akuraters romānā Dienu atspīdumi jau 20. gados apliecināja, ka nekad nav ticējis Zemgaliešu Birutas nodevībai, piemetinot, ka savāda traģēdija vijās ap šīs savādās sievietes likteni.

Pēc nāves Zemgaliešu Birutu kāds laikabiedrs salīdzināja ar nolauztu rozi ziedoņa rītā, bet Teodors Zeiferts rakstīja: Kā krītoša zvaigzne Zemgaliešu Biruta jaunas dzejas uzplūdu un cīņu laikā iemirdzējās un pazuda. Daudzi sēroja par Zemgaliešu Birutas nāvi, tomēr rakstnieces kapavieta jau pāris gadus pēc viņas nāves esot bijusi nezālēm aizaugusi – to atminas Pāvils Gruzna.

Zemgaliešu Birutu pieminēja gan viņas nāves atceres gadadienās, gan vērtējot radošo mantojumu. Par viņu rakstīja Pāvils Gruzna, Arturs Bērziņš un citi – daudzi atzina, ka Biruta viņus valdzinājusi. Pēteris Ērmanis rak­stā „Tie, kam nav grāmatu” (1933) veltījis Zemgaliešu Birutai plašāku pasāžu, minot, ka ar 1920. gadu grāmatniecība strauji auga augumā, un dažādi kopoti raksti nāca viens pēc otra, Zemgaliešu Birutu tomēr neatminējās neviens izdevējs. Par to, ka netiek izdoti Birutas raksti, skuma arī Edvards Vulfs. Viņš retoriski vaicājis, kā gan iespējams tikt pie Zemgaliešu Birutas dzejas, ja mūsu grāmatu tirgū tās nav. E. Vulfs piemin, ka ap 1908. gadu kāds latviešu grāmatu tirgotājs esot vedis sarunas ar dzejnieku Kārli Štrālu, kurš visnopietnāki nodziļinājies Zemgaliešu Birutas dzejā saistībā ar viņas rakstu krājuma izdošanu. Arī Ērmanis savā rakstā minēja šos centienus apkopot Zemgaliešu Birutas radošo mantojumu. Tomēr ideja toreiz bija palikusi vien runu līmenī, lai gan Kārlis Štrāls daudz tika par to domājis un pat vēlējās Zemgaliešu Birutas rakstu krājumam pievienot arī interesantu izvilkumu no dzejnieces dienasgrāmatām. Atliek vien nožēlot, ka šie materiāli nav saglabājušies.

1939. gadā, viesojoties Zemgaliešu Birutas dzimtajā Stāmerienā, Viktors Eglītis mudināja rakstnieces novadniekus rūpēties par tās kopotu rakstu izdošanu. Zemgaliešu Birutas piemiņa rūpēja arī Linardam Laicenam – 1930. gada ar pseidonīmu „Ārmalis” viņš publicēja rakstu „Aizmirstais zieds”, kurā pauda nožēlu, ka rakstniece, kuru teicās mīlējuši daudzi, tik viegli aizmirsta. L. Laicens piemin, ka labākais piemineklis šai „piektā gada moceklei” būtu viņas rakstu izdošana: vajadzētu kādam literātam no viņas laika biedriem parūpēties savākt, sakopot un izdot Zemgaliešu Birutas „kopotus rakstus.” Viņa to ir pelnījusi, šī purva lakstīgala, kas saldi-sēri dzied. Turklāt tajā pašā gadā viņš kādam savam dzejolim, ko arī publicējis ar minēto pseidonīmu, kā moto izvēlējās Zemgaliešu Birutas dzejoļa rindas Ne ilgāk gribu ciest, / Ne ilgāk mīlēt. Protams, tālākais laiks, kara gadi un tam sekojošais režīms aizēno „dekadentiskā laikmeta” pārstāves piemiņu. Tomēr vēl 1973. gadā Latviešu dzejas antoloģijas 3. sējumā tiek ievietoti vairāki Zemgaliešu Birutas dzejoļi un īss daiļrades vērtējums. Arī literatūrzinātnieku Ojāru Zanderu interesējusi Zemgaliešu Birutas personība un radošais mantojums. Rakstnieces simtgadi pieminot, viņš velta tai publikāciju Karogā. Tomēr gandrīz gadsimtu pēc rakstnieces nāves atsevišķā grāmatā viņas darbi vēl nebija izdoti. Tāpēc varētu sacīt, ka 2005. gadā, sakārtojot un sagatavojot izdošanai Zemgaliešu Birutas dzejoļu izlasi Sārtais skūpsts, Kārlis Vērdiņš veica teju „vēsturisku darbu” un simbolisku žestu – beidzot tika piepildīta dažādos laikos izteiktā ideja pēc atsevišķa rak­stu pieminekļa šai neparastajai dzejniecei.

Mūsdienu cilvēka interesi par Zemgaliešu Birutu apliecina arī 2009. gadā tapušais iestudējums 1906. Trakāk vēl kā piektā gadā, kurā viens no centrālajiem tēliem ir jauna dzejniece Vilma Doroteja Plūme, kuras prototips ir Zemgaliešu Biruta. Arī rakstniece Inga Ābele lieto šī likteņstāsta motīvus – Konstance Augustīne ir spēcīgā Terēzes tēla prototips (Klūgu mūks). No 2009. gada izrādes dzimusi ideja arī kinofilmai – konkursā „Latvijas filmas Latvijas simtgadei” finansējums tika piešķirts arī režisora Gata Šmita projektam – iecerētajai filmai 1906, kuras pamatā būs arī Zemgaliešu Birutas dzīvesstāsts. Uz ekrāniem filma varētu nonākt 2018. gadā. Daži Zemgaliešu Birutas prozas darbi ievietoti izlasē Tumsas stāsti (2015).

Zemgaliešu Birutas leģenda turpina dzīvot – arī 110 gadus pēc rakstnieces nāves.