Bulgāru dzejnieks gāja pie jūras, lai redzētu „saules bēres”, nu, te Ventspilī. Viņiem jau saule dzimst jūrā kā Afrodīte no putām, bet grimst dziļi Balkānā. Nuja, bet tas bija pavasarī. Tagad novembrī viņš iet „dejot vēju” uz mola. Jā, tumsā. Jā, „putām šķīstot”. Atpakaļ skriešus. Bet kabatas baterija vienmēr līdzi. Šovakar izdegusi, nu nekas. „Dievs dzīvs! Dievs pavadīs!”

Kas runā un raksta par „Dieva nāvi”? Nīče, nuja. Un vēl daži, kam pašam „iekšā rimst”. Nu, kam „slimst”, „ļimst” kā Nīčem. Bet Dievs tak vēl tikai dzimst – nuja, tevī un manī! Tāpēc mums nerimtīgi rādās sapņi. Šī sērija bija stipri pagara, taču rādīšanas vērta tik viena epizode.

Lūdzu, ieņemiet skatītāju vietas.

Ugunsdzēsēju dvēseles sūta mani klausīties, ko zirgu dvēseles bubina. Gadsimts šur, gadsimts tur, un visur Dievs pavada mani. Šonakt šitā: ar janvāri pārgājuši uz cara Pētera smagajām kapara kapeikām. Jaunas, sarkanas, spožas, pa pusplaukstu. Silta, saulaina aprīļa diena uz tirgus, nu, te Ventspilī. Man nepietiek maksāt par furāžu priekš ugunsdzēsēju zirgiem, nācās bērt veselu karoti atpakaļ maisā. Tirgonis nosmējās: esot dzirdējis baptistu baznīcā: „Kungam priecīgas bēres būs!” Bet kārtīgs sprediķis jau nav jāsaprot burtiski. Dievs ar nosmējās aiz manis rindā. Ja pamodīsimies Ventspilī, tad Abi vēl dzīvosim ilgi.

2013.29.XI.