sauju.

Tā ir mīla, ne

laime; mīla, ne zemes

spēks; mīla, ne debess pavēle,

kas salaulā tos abus gandrīz kā sakramentā,

ar vienlīdzīgām tiesībām un

saglabātu kodol-

identitāti.

Tā ir mīla, ne

sentiments; mīla, ne kāds

rituāls; mīla, nevis morāls pārākums,

kas dod jaunajai ģimenei spēku ne tikai

pārvarēt visas varbūtības, bet

vēl radīt pavisam jaunu

būtību.

Tā ir mīla, ne

kaut kas nemorāls; mīla,

ne grēks; mīla, ne kas necilvēcīgs,

kas ļauj diviem ūdeņražiem apprecēt vienu

skābekli, H20, un tad vēl darīt

gandrīz brīnumus kā labiem

vecākiem.

Tā ir mīla, ne

entropija; mīla, ne iznīcība;

mīla, ne atomu skaldīšana, kas liek

to molekulai eksplodēt par gandrīz debešķīgo

ūdens žēlastību, to pēcteci, kas steidzas

atdzīvināt slinkos zemes

oglekļus.

Tā ir mīlestība,

ne tirgus attīstība; mīlestība,

ne izglītība; mīlestība un nekāda centrālā

plānošana, kas ļauj to bērniem sadraudzēties arvien

lielākās draudzēs, un tad vēl svinēt gandrīz

mūžīgo dzīvošanu kā stādiem,

dzīvniekiem un cilvēkam

pašam.