Māris Brancis

JANIS ROZENTĀLS

VIŅŠ GRIBĒJA DAUDZ TEIKT UN DAUDZ ARĪ PAGUVA PATEIKT
(Ludolfs Liberts)

 

Pirms 70 gadiem Eslingenā Helmāra Rudzīša izdotā mēnešrakstā Laiks (1946, nr. 8) iecienītais gleznotājs profesors Ludolfs Liberts stāsta par viņa pirmo tikšanos ar Jaņa Rozentāla glezniecību. 1907. gadā Libertu ģimene pārcēlās uz Rīgu un atvēra savu veikaliņu. Savukārt Libertu dēls Ludolfs sāka mācīties Ata Ķeniņa reālskolas pirmajā klasē. Tur Jūlijs Madernieks ieinteresēja viņu par mākslu, aicinot viņu studijā papildus mācīties gleznošanu un zīmēšanu. Tas vedināja zēnu apmeklēt izstādes nesen uzceltajā Rīgas pilsētas mākslas muzejā (tagad LNMM). Te kādā sānu kabinetā bijušas izstādītas divas Jaņa Rozentāla gleznas.

Pēc stundām reālskolā turpu tad veda mani neskaitāmie svētceļojumi, atzīstas Ludolfs Liberts. Pēc apraksta saprotams, ka viens no darbiem bija 1903. gadā tapušais No pļavas (No darba). Tālāk mākslinieks skaidro, kas viņu gleznā apbūris:  Šīs divas pļāvēju figūras mākslinieks pratis parādīt tā, kā var parādīt tikai vienīgi latviešus. Tie divi var būt tikai latviešu un ne kādai citai tautai piederīgi. (..) Tie bija manā zemapziņā sapņoti tēli, kas liela mākslinieka gleznās, lūk, bija guvuši optiski reāli tveramas formas. Un, ja Rozentāla gleznu hipnotiskā iedarbe manī nav zudusi līdz šai dienai, tad ne tādēļ, ka šinīs gleznās būtu uz audekla virsmas kāda fascinējoša apdare, kāda izcila virtuozitāte, kompozicionāla asprātība vai rafinēta tonalitāte. Kādas izcilas šeit minētās īpašības šinīs gleznās nav, un tādas tur arī nav jāmeklē. Ne gleznu formālajās īpašībās viņu spēks, un ne formas sasniegumi mani valdzināja, bet gan to tīri iekšējā sirsnīguma burvība. ...Jaņa Rozentāla gara pasaule ir dziļas latviskas mentalitātes piesātināta un rezonēs katra latviska skatītāja krūtīs.

Zem šiem Liberta vārdiem varu parakstīties arī es. Skolas un vēlākos gados vēl mākslās nepiejaucēts, Jaņa Rozentāla gleznas piesaistīja, apbūra, savaldzināja un lika tajās iemīlēties. Jau šeit pieminētā No pļavas (No darba), Pēc dievkalpojuma (No baznīcas), Ganu meitene, Gavilējošie bērni, daudzie Elijas un bērnu gleznojumi un citi darbi iemājojuši droši vien daudzu sirdīs, dažkārt pat nezinot to autoru. Tie visi mums asociējas ar Latviju, kaut arī laiks pagājis un mūsu apkārtne ir spēcīgi mainījusies, tomēr šajās gleznās ieslēptais nacionālisms paliek nemainīgs, tāpat kā Emīla Dārziņa Melanholiskajā valsī vai Jāzepa Vītola kora dziesmās.

Šogad veselu nedēļu Jelgavas mākslinieki, piedalīdamies ikgadējā plenērā, dzīvoja Saldū. Šī pilsēta kopš Rozentāla laikiem ir pārvērtusies līdz nepazīšanai, ne vienmēr uz labo pusi, taču pietiek nostāties uz laukuma iepretim baznīcas kāpnēm un vārtiem, kā domās redzi saldeniekus lēnām, cēli un svinīgi virzāmies lejup, lai atsāktu ikdienas gaitas. Ja vēl aizmaldies uz līkumoto Cieceres upīti pie Kalnasētas parka, tā atmiņā uzplaiksnī Veļas mazgātājas, Pie strauta ar mazo ūdens nesēju ziemas dienā, daža laba pavasara aina. Ar nēšiem vairs ūdeni negādā uz māju ikdienas lietošanai, taču gars paliek.

Par to visu un daudz ko citu jādomā un jāapcer, ja aizej uz LNMM, kur turpat divus ar pusi mēnešus šogad skatāma Jaņa Rozentāla 150 gadu jubilejai veltīta izstāde ar nosaukumu Māksla un tehnika. Izstāde ir plaša un daudzveidīga. Te varam iepazīt mākslinieku kā fotogrāfu, kas iemūžinājis Saldu un atsevišķus mirkļus no savas dzīves, tai skaitā fiksējis atsevišķu gleznu kompozīcijas. Saistošs arī viņa dzīves stāstījums attēlos un dokumentos. Bet izstāde paņem savā varā bez atlikuma.

Izstādē atklājas Jaņa Rozentāla talanta daudzpusība, ko apliecina 142 darbi. Bet tie nebūt nav visi, kas saglabājušies līdz mūsdienām. No Jaņa Rozentāla Saldus muzeja nav patapināts neviens darbs. Tur viņa celtajā un tagad restaurētajā darbnīcā ir sava jubilejas izstāde. Toties LNMM varam iepazīt eksponātus no Akseli Gallena-Kallelas, Rakstniecības un mūzikas, Liepājas un Tukuma muzeja, tāpat no vairākām privātām kolekcijām Latvijā un Somijā.

Izstādi analizēt un vērtēt neuzņemos, tā, pēc mana ieskata, jāredz katram latvietim. Tomēr dažas lietas gribas atzīmēt. Piemēram, varam ieraudzīt daudzus Arkādijas variantus vienkopus. Visos laikos ļoti populāra un noslēpumaina likusies Princese ar pērtiķi, kuras patiesais šifrējums joprojām nav atrasts. Interesanti ir tas, ka līdz šim bija zināmi divi darba varianti, kaut gan tiek minēts, ka to bijis vairāk, taču īsi pirms izstādes dienas gaismā parādījās vēl viens.

Janis Rozentāls nāk no pašiem vienkāršākajiem tautas slāņiem, taču tagad tiek atzīmēts visas pasaules mērogā – kā zināms, UNESCO 2016. gadu blakus melnā kvadrāta izgudrotājam Vasilijam Kandinskim izsludinājis par Jaņa Rozentāla gadu. Tāpat viņa izstāde būs skatāma Somijā, novembrī arī Parīzē. Apgāds Neputns gatavo pamatīgu viņam veltītu izdevumu.

Nobeigumā vēlreiz jācitē Ludolfs Liberts:  Rozentālam līdzekļi un izteiksmes formas nekad nav bijuši pašmērķi un nekad nav bijuši pārsvarā par saturu un gleznas saturā pasakāmā nepieciešamajām vajadzībām. Rozentāla mākslinieka idejiski garīgā bagāža bija bagāta un svaiga. Tā nāca no pašas Latvijas zaļās zemes dziļumiem. Viņš gribēja daudz teikt un daudz paguva arī pateikt.