Māris Brancis

TĒLOTĀJA MĀKSLA JAUNAJĀ GAITĀ

Pērnruden LNB Stendera lasītavā notika (2015.20.X) sarunu pēcpusdiena „Kultūrai un brīvai domai: Rakstu krājumam Jaunā Gaita – 60”. Šai sakarā arī man lūdza uzstāties kā vienīgam redakcijas loceklim, kurš dzīvo Latvijā. Tā kā šajā statusā esmu visai neilgi, nejutos tiesīgs kaut ko runāt redakcijas vārdā, tādēļ sarīkojuma rīkotājiem LNB un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtam piedāvāju sagatavot nelielu pētījumu par tēlotāju mākslu JG. Nezinādams šī sarīkojuma žanru, īsu, bet visai akadēmisku ieskatu arī sagatavoju, bet, kad ierados notikuma vietā, atklājās, ka no manis neko nopietnu negaida. Pēcpusdienas gaitā īsos vārdos izklāstīju savus atzinumus, taču praktiski pētījums palika nenolasīts. Tagad to piedāvājam JG lasītājiem.

Ar Aivara Roņa zīmējumu uz vāka 1955.gada rudenī iznāk Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības „Apgāda“ nozares izdevuma jeb, kā lasāms tā žanra definējumā, „rakstu krājuma jaunatnei” Jaunā Gaita 1. numurs. Tā atbildīgais redaktors ir Valters Nollendorfs. Ievadvārdos viņš raksta:

Doma, ka mēs būsim latvieši tik ilgi, kamēr mēs lūgsim Dievu latviski, nosaka, kāda valoda mums jāsaglabā. Jo ir divas latviešu valodas: viena ir pasīvā ikdienas valoda, otra - aktīvā gara valoda. Pirmā valoda prasa ēst un dzert, runā par darbu, mašīnām, laika apstākļiem; otra valoda lūdz Dievu, atklāj dvēseles pārdzīvojumus un izsaka dziļākās domas. Gara valoda ir kultūras valoda: tikai gara valoda var radīt kultūru un uzturēt kultūru dzīvu.

Radīt kultūru un uzturēt kultūru dzīvu – šo uzdevumu Jaunā Gaita godprātīgi veikusi nu jau vairāk nekā 60 gadus atšķirībā no daudzajiem latviešu žurnāliem ārzemēs, kuri pamazām nogājuši no vēstures skatuves. Jaunā Gaita pratusi mainīties, ko noteikuši tie pasaules procesi, kādiem tā bijusi spiesta pielāgoties. Un ne tikai pārveidoties, bet, gribas teikt, padziļinājusi un paplašinājusi saturu, formu un areālu. Tagad tā izplatās arīdzan Latvijā. Sākot kā trimdas jaunatnes žurnāls, Jaunā Gaita, ieejot pilnbriedā, ietvēris savu autoru sarakstā arī rakstītājus no dzimtenes. Tiesa, tā vienmēr ir centusies sekot līdzi kultūras notikumiem Latvijā, arīdzan laikos, kad šķirtās tautas daļas nevarēja tieši sadarboties. Tagad žurnāls ir kļuvis par visas pasaules latviešu inteliģences vienotāju kultūras jomā.

Jau no 1. numura uzmanības centrā bijusi ne tikai literatūra, bet arī citas kultūras jomas – mūzika, arhitektūra, daiļamatniecība, tēlotāju māksla, kultūrvēsture utt. Vispirms par žurnāla māksliniecisko izkārtojumu.

Ieraugot jaunu izdevumu, vispirms nojautu par tā ievirzi dod vāks, kas lielā mērā ir tā seja, pēc kā lasītāji var spriest par saturu. Vāks ir satura vizuālais tēls. 1. nr. vāks vēsta, ka tas ir izteikti latviešu žurnāls: latviska ainava, nacionāla ornamentu sleja un nosaukums klasiskā šriftā. Turpmākie seši numuri ir ļoti līdzīgi. Mainās tikai vāka pamattonis un visai sentimentālais zīmējums (autori – Aivars Ronis, Jānis Rinkušs, Elmārs Kalnaraups un citi) – latvju jaunava vēro dzimtenes tāles, Ziemassvētkos pie eglītes dus cimdu pāris, sakta, Rīgas siluets.

Ar 13. nr. (1958) izdevēji atsakās no šādiem vāka zīmējumiem, atstājot tikai žurnāla nosaukumu šriftā (sākotnēji to veido Jānis Svilumbērzs, vēlāk Imants Bite ar dzērvi lidojumā augšup, visbeidzot Tālivaldis Stubis). Šāds zināmā veidā askētisms ir pievilcīgs, kas apliecina, ka žurnāls pacēlies jaunā attīstības pakāpē.

Ar 25. nr. mainās vāka koncepcija. No šī laika katram numuram ir savs individuāls vāks. Otrkārt, uzraksts Jaunā Gaita nereti pakārtojas attēlam vai ornamentam, un vairs nav dominējošs, kā tas bija iepriekš. 25. nr. vāka autori Ivars Alberts un Jānis Svilumbērzs melnbaltajā attēlā (acīmredzami tas ir kontrastains foto palielinājuma fragments) izcentrē kādu telpas daļu ar sēdoša cilvēka siluetu un krietni mazākiem un ne tik uzkrītošiem sarkaniem burtiem un cipariem dara zināmu izdevuma nosaukumu un kārtējo numuru. Turpmāk katra numura vāku veido gan uzraksts vai burtu kārtojumi (Ilmārs Rumpēters, Imants Āboliņš), gan ar attēlu detaļas vai kolāžas (Jānis Svilumbērzs), gan arī ornamentāli (Laimonis Mieriņš) vai pat pagari stāstījumi (Ilgvars Šteins) – katra izlaiduma vāku nosaka autors. Reti parādās kāds foto portrets (Imants Āboliņš) vai arhitektūras piemineklis (Uldis Gustavs).

Zīmīgi, ka sākotnēji ceturtais vāks paliek tukšs, bet 30. nr. (1961) Jānis Svilumbērzs veido abus vākus kā vienotu veselumu, vēlāk ceturtais vāks paliek kā reklāmas vieta dažādiem latviešu izdevumiem vai sarīkojumiem. Tad pienāk laiks, kad uz tā drukā kopsavilkumu angļu valodā, ko nereti rotā kāda fotogrāfija.

Ar 27. nr. (1960) parādās arī žurnāla mākslinieciskā redaktora vārds – Imants Āboliņš, pēc tam 31. nr. viņu nomaina Tālivaldis Ķiķauka, ik pa laikam mainoties vietām – kad viens ir redaktors, otrs darina vāku. 36. nr. (1962) pirmo reizi grezno Ilmāra Rumpētera vāks. Viņš ir arī mākslinieciskais redaktors (JG57-219, 1966-1999). Pēc tam vairs mākslinieciskais redaktors nav uzrādīts un, bez Rumpētera, vākus darina arī virkne citu mākslinieku.

Pie grāmatu mākslinieciskā noformējuma pieder arī ilustrācijas un vinjetes. Acīmredzot, sekojot vecāku dzimtenes un mītnes zemes žurnālu praksei, arī JG sākuma periodā bez tām nevarēja iztikt – citu iemītā taciņa bija jāmin tālāk. Arī jaungaitieši katru prozas publicējumu vai garāku apcerējumu iezīmē ar vinjeti, kurā parādās figūras un ainavas. Tie ir pirmie soļi, tādēļ acīmredzami vēl nav zināmi spējīgi jaunākās paaudzes mākslinieki, kas varētu tos darināt augstākā mākslinieciskā līmenī. Jāizlīdzas ar to, kas ir, tādēļ gan vinjetes, gan ilustrācijas bieži zīmē visai veikli amatieri. Tomēr pamazām izdevēji no šīs prakses atsakās, dodot priekšroku fotogrāfiju iesaistīšanai žurnāla vizuālajā risinājumā, kā arī profesionālu mākslinieku darbu melnbaltajām reprodukcijām. Tā tas risinās līdz 1956.gadam, kad 5. nr. parādās Reiņa Birzgaļa humoristiskie zīmējumi Latvju dainām, tie turpinājās arī nākamos numuros.

Vairākus gadus žurnāla centrā ir tikai proza un dzeja, kā arī latviešu jaunatnes organizāciju dzīve ASV, Kanādā, Austrālijā un Eiropā. Tikai 13. nr. (1958.I/II) pirmo reizi žurnāla vēsturē tiek iespiests profesionāla mākslinieka darbs – Benno Tālivalža zīmējums Divi jātnieki ar nelielu piezīmi par autoru, kurš, kā teikts, beidzis Čikāgas Mākslas institūtu (1956) un Grandrapidos sarīkojis (1957) savu pirmo darbu izstādi. 14. nr. publicēta Edvīna Strautmaņa gleznas melnbaltā reprodukcija, tad 15. nr. Jāņa Gorsvāna darbs, arī pāris teikumos iepazīstinot ar viņiem. Pēc tam seko pieklusums. Mākslas darbu reproducēšana atsākas ar jau garāku rakstu par autoriem pēc kāda laika – Ivars Alberts (19. nr.), Tālivaldis Stubis (20. nr.), Laris Strunke (21. nr.), Anna Annus-Hāgena, Jānis Annuss (23. nr.). Jānis Krēsliņš iepazīstina 22. nr. (1959) ar Melburnā, Austrālijā, 28 gadu vecumā mirušo latviešu grafiķi Sigurdu Kalniņu un ar viņa ilustrācijām Aleksandra Čaka dzejolim Atzīšanās, kas izdotas 150 eksemplāros.

Pirmais nopietnais raksts par mākslas izstādi un tās autoriem parādās 24. nr.: Jānis Krēsliņš stāsta par jaunajiem latviešu māksliniekiem, kuri studējuši Čikāgas Mākslas institūtā un sarīkojuši kopīgu uzstāšanos Krolla aģentūras protekcijā. Autors atreferē gleznotāja Jāņa Kalmītes sacīto vernisāžā, proti, šie jaunie cilvēki – keramiķis Reinis Eikens, gleznotāji Silvija Šteinere-Bērziņa, Ojārs Šteiners, Vitauts Sīmanis, Uldis Krūmiņš, Edvīns Strautmanis un Benno Tālivalds kā reti kāda grupa orientējas rietumnieciski un par visu vairāk vēlas būt bezkompromisa gleznotāji – artisti. (..) Galvenās ietekmes viņu mākslā nāk no ļoti avangardiskā amerikāņu modernās glezniecības virziena, ko reizēm dēvē par abstrakto ekspresionismu. Tālāk Jānis Krēsliņš iepazīstina ar abstraktā ekspresionisma triumfālajiem panākumiem Eiropā un vienlaikus aizrāda, ka netrūkst arī skeptisku atsauksmju, bet tādām jābūt: Vienvirziena domāšana, kā paši tik labi no savas pagātnes un diemžēl reizēm arī tagadnes zinām, ir bezjēdzīga un nāvējoša – arī modernā mākslā. Krēsliņš nebaidās pateikt, ka latviešu prese neziņo par jauno mākslinieku veikumu: Tikai žēl, ka mūsu sabiedrības lielas daļas oficiālie mākslas vērtēšanas kanoni vēl joprojām lielā mērā krievu un vācu gadsimta sākuma standartu noteikti. Šādi standarti ir galīgi un bezcerīgi novecojušies. Būtu vēlams, lai mūsu prese šīsdienas mākslas tendencēm veltītu vairāk telpas un saprašanas.

Acīmredzami Jāņa Krēsliņa rakstam ir noteiktas sekas – jau nākamajā numurā māksla ieņem krietni vairāk vietas, nekā tas bija agrāk – G.S. (domājams Gunars Saliņš) stāsta par tikšanos Ilmāra Rumpētera un viņa tolaik dzīvesbiedres dzejnieces Baibas Bičoles mājā, vēlāk iespiesta Ivara Alberta fotoreportāža no vācu nacistu izstādes ar humoristiskiem komentāriem un gala secinājumu: ...īstenībā tas viss laikam ir — mūsu tagadnes mīmikrija, kā arī garš Dr. Jēkaba Ozola pētījums „Senatnes pieminekļi ar seno baltu attēliem”. Kauliņi ir mesti, un turpmāk tēlotāja māksla žurnālos netiek vairs aizmirsta – katrā nr. publicēta kāda mākslas darba reprodukcija un īsāks vai garāks apcerējums par autoru, piemēram, Velta Toma stāsta par Daini Miezāju (26. nr.), Jānis Krēsliņš intervē Kārli Neili Austrijā un raksta par Rolandu Kaņepu (27. nr.). Ar 28. nr. JG sāk piedāvāt erudītā grafiķa un mākslas kritiķa Herberta Sila rakstus par latviešu mākslu un par pasaules mākslas jaunākajiem procesiem.

Parādās arīdzan problēmraksti, piemēram, Imanta Bites „Latviskās glezniecības jautājums” (nr. 28-29). Autors apzinās šīs tēmas sarežģītību, piemetinādams, ka tā ir pārejoša parādība, taču tā katrā gleznotāju paaudzē parādās, bet līdz šim nav atrisināta un diez vai ir atrisināma. Tomēr viņš garā apcerējuma beigās nonāk pie secinājuma, ka jāpiesaista dažādu nozaru speciālisti, rūpīgi pārbaudot katru soli. Tikai tad var cerēt, ka rasies iespēja no līdzšinējās pačalošanas mūsu tēlotājā mākslā pacelties uz patiešām nopietnām pārrunām, kurās „latviskais” būtu noteikts, precizēts jēdziens.

JG 41. nr. (1963) liela vieta atvēlēta diskusijai par abstrakto mākslu, ko vada Tālivaldis Ķiķauka, kurš žurnāla lasītājiem bieži stāsta par Kanādas latviešu māksliniekiem. Uz viņa jautājumiem atbild latviešu mākslas speciālisti no visas pasaules – Herberts Sils no Austrālijas, Uldis Krūmiņš un Eleonora Šturma no ASV, Juris Soikāns (Vācija), Jāzeps Trizna (Beļģija) un Imants Bite (Anglija). „Abstraktās mākslas simpozijs”, kā nodēvēta šī neklātienes saruna, aplūko šo jautājumu no dažādiem aspektiem, arī to, vai šis mākslas novirziens var būt latvisks. Uz to ir visai izvairīgas atbildes, ko apkopo arheoloģijas un mākslas zinātņu doktors Jāzeps Trizna (starp citu, 2015.25.I viņš nomira 96. dzīvības gadā Beļģijā Luvenā – Louvain-la-Neuve): Abstraktajā mākslā varētu saskatīt latviskus vaibstus, ja tikai māksliniekam būtu latviskā dvēsele. Par dažādām mākslas problēmām ir rakstījuši Lidija Dombrovska-Larsena, Kārlis Neilis, Zigfrīds Sapietis un citi, kuri dalās ar lasītāju savās pārdomās par doto tēmu, bet tālākas diskusijas neseko.

Tāpat kā žurnālā literāti visu laiku seko rakstniecībai Latvijā, tā arī tēlotāja māksla dzimtenē piesaista rakstītāju uzmanību. Tā G.I. (domājams Gunars Irbe, kurš ir viens no redaktoriem) apcer 1964. gada rudenī (nr. 52) vairākās Zviedrijas provincēs reprezentēto latviešu grafikas un akvareļu izstādi, ko sarīkojusi Latvijas un ārzemju kultūras sakaru biedrība un Zviedru un padomju draudzības biedrības Latvijas nodaļa. No apceres autora par izstādi gūstam tikai vispārēju priekšstatu, uzzinot tikai to, ka tajā piedalās Kurts Fridrihsons, kura akvareļos jaušama dziļāka vēlme meklēt ko jaunu, Klāra Vīka (tobrīd viņa ir jau mirusi), Pauls Duškins, kura darbs Nakts pie Daugavas rada vēlēšanos atgriezties, Oļģerts Ābelīte, kam eksponētas ilustrācijas Leģendai par Pūcesspieģeli, un Zigurds Zuze ar kosmosa tēmu. Secinājums ir ļoti kategorisks un tiešs – dzimtenē latviešu mākslai trūkst individuāla radītāja asuma, trūkst inspirācijas, trūkst apvāršņu, trūkst progresivitātes un meklējumu.

Par mākslu Latvijā raksta arī gleznotājs Laimonis Mieriņš, kurš kontaktu iespējas ar dzimteni meklēja jau 60. gados un sāk publicēties JG65 (1967), tiesa, vispirms par latviešu māksliniekiem Lielbritānijā un mākslas notikumiem Anglijā. Viņš izsakās ļoti asi, nelaipojot. 1967. gadā parādās viņa recenzija par padomju glezniecību, kas bijusi apskatāma Londonā, Karaliskās Mākslas akadēmijas Diplomu zālē. Tā bijusi komerciāla izstāde, kurā eksponēti arīdzan 13 latviešu gleznotāji, no kuriem izcelts Laimdots Mūrnieks: Iluzorisku telpu aizstādams ar ‘krāsas telpu’, līdz ar to pietuvodamies ‘tīrās formas problēmām’, Mūrnieks sevi pierāda par laikmetīgāko gleznotāju visā izstādē. Ar nr. 89 (1972) mākslinieks periodiski publicē pārskatus par mākslas dzīvi Latvijā, gūstot bieži vien informāciju no avīzes Literatūra un Māksla un žurnāla Māksla. Viesodamies pirmo reizi Latvijā (1973), viņš pats savām acīm iepazīstas ar glezniecību, grafiku, tēlniecību, lietišķo mākslu un arhitektūru. Līdz neatkarības atgūšanai viņš ik pa trim gadiem ceļo uz tēvzemi, bet pēc tam – ik gadu, nonākot tiešā kontaktā ar mākslas procesiem dzimtenē un par jaunākajām norisēm vēstot JG lasītājiem.

Bez Laimoņa Mieriņa kādu rakstu par mākslu Latvijā publicē arī Raimonds Staprāns (nr. 75 viņš recenzē divus Latvijas izdevumus – nelielo Mārtiņa Ozoliņa grafiku grāmatu un Leo Svempa 32 gleznu reprodukciju izlaidumu).

JG 113 (1977) pirmo reizi iespiests Nikolaja Bulmaņa (1929-2014) raksts par Arnoldu Nulīti, pamazām tam seko citi. Viņš, apveltīts ar lielisku publicista talantu, bija studējis mākslas vēsturi Ontario Mākslas koledžā Toronto, tādēļ viņa skatījums uz mākslas procesiem ir ļoti nopietns, dziļš, nebaidoties būt personisks un akcentējot plašu problēmu loku – līdz tam tas notiek visai reti. Acīmredzot tas ir par iemeslu, kādēļ viņu 1980. gadā (nr. 131) uzaicināja par redakcijas locekli. Ar nr. 145 (1983) parādījās Bulmaņa īpaša apcerējumu sadaļa „No vienas puses tā...”, kas turpinājās vai katrā nākošajā laidienā, arī citi raksti. Viņa izstāžu apraksti, intervijas un mākslas ceļojumu apskati, lielais vairākums publicēti JG, ir tik nozīmīgi latviešu trimdas mākslas vēsturē, ka Gundega Cēbere tos sakārtoja krājumā ar JG nodaļas nosaukumu No vienas puses tā... (Rīgā: Mansards, 2010. 535 lpp.). Nikolajs Bulmanis kā mākslas nodaļas redaktors atzīmēts līdz nr. 201 (1995), bet ar nr. 203 viņa vietā ir Voldemārs Avens, taču drīz vien – ar nr. 220 (2000) vairs nav uzrādīts, kurš ir mākslas redaktors.

1990. gados parādījās atsevišķu Latvijas mākslas zinātnieku (Rūtas Muižnieces, Imanta Žūriņa, Tatjanas Sutas u.c.) apcerējumi.

Par mākslas darbu reprodukcijām jau runāts iepriekš, taču jāpieskaras vēl vienam aspektam. Ilgu laiku tās ir tikai melnbaltas. Pirmā krāsu reprodukcija parādās nr. 41 (1963) – Elmāra Damberga (viņš pazīstams arī kā karikatūrists Dadzis) pastelis Ceļā uz Ēģipti. Tad seko klusums – līdz nr. 70 (1968), kad krāsās nodrukā Riharda Zariņa karikatūru no Svariem (1907), pēc tam atkal valda melnbaltais variants, vairākas reizes žurnāls publicē Rūdolfa Kronberga darbu krāsu reprodukcijas, 100. nr. parādās Gvido Augusta grafikas lapa Trīs rītiņi neredzēju, taču tad atkal viss aiziet vecajās sliedēs. Tikai kopš nr. 214 (1998) ievadattēls – kāds mākslas darbs tika iespiests krāsās. Tas ir laiks, kad pēkšņi mirušā ilggadīgā redaktora (kopš 1960) Laimoņa Zandberga (1932-1997) vietā nāk Rolfs Ekmanis. Jāmin arī Nikolaja Bulmaņa dzīvesbiedre – JG saimniecības daļas vadītāja (1984-2012), arī Ekmaņa vietas izpildītāja (1998-2009) Ingrīda Bulmane, kurai ir labs kontakts ar māksliniekiem trimdā un arī Latvijā. Tagad ilustratīvais materiāls žurnālā visvairāk parādās krāsās, kas izskaidrojams ar jauno tehnoloģiju strauju attīstību.

Starp citu, pirmās Latvijas mākslinieku darbu reprodukcijas tiek iespiestas tikai 1969. gadā – Gunāra Kroļļa linogriezumi un Džemmas Skulmes akvarelis Pieta. 21. gadsimtā, protams, mākslinieku dzīvesvieta nenosaka, vai viņa darbs parādīsies žurnāla slejās, kaut arī uzsvars ir likts uz ārzemēs dzīvojošo mākslinieku darbiem, un tas ir saprotams – žurnāls tomēr tiek sagatavots un iespiests aiz Latvijas robežām – vispirms Kanādā, tad ASV.

Garāmejot jāpieskaras vēl vienai JG iniciatīvai. Darbības paplašināšanas un līdzekļu vākšanas nolūkos Toronto noorganizē (1965.2.V) mākslas skati un simpoziju. Mākslas darbus varēja izlozēt. Pirmajā reizē nopērk 300 lozes, bet no 95 saziedotajiem darbiem ir iegūstami tikai desmit. Turpmāk šī izstāde ceļoja pa Kanādas un ASV pilsētām, un kā liekas, gūst atbalstu skatītājos un žurnāla lasītājos.

Savos 60 gados JG mainījusies gan saturā, gan ārējā veidolā. Mainoties paaudzēm, žurnāla redakcijā šī gs. sākumā ienāk jauni cilvēki piemēram, Linda Treija un Vita Gaiķe, kuras dzimušas un skolojušās Latvijā. Šeit noteikti jāuzsver, ka Linda Treija ir profesionāla gleznotāja, bet lieliski arī raksta par latviešu māksliniekiem – gan ārpus Latvijas, gan arī Latvijā esošajiem.

JG ir izgājusi visai garu ceļu un nu jau iesoļojusi brieduma periodā. Priekšā ir jauni izaicinājumi – jaunās tehnoloģijas prasīt prasa mainīties. Kā zināms, šobrīd lielākie preses izdevumi blakus papīra formātam uztur savas mājas lapas, kurās parādās arī tas, kas vēlāk netiek nodrukāts, aizbildinoties, ka internetā ziņas lasītāju sasniedz ātrāk, ir operatīvākas un tamlīdzīgi. Tas, pēc maniem ieskatiem, attiecas uz avīzēm. Žurnāli, kuri iznāk reiz mēnesī, divos vai tikai reizi ceturksnī, ir cita veida informācijas nesējs. Tas analizē, iedziļinās vēstures slāņos, vāc ziņas no plašāka areāla, kas prasa ilgāku laiku rakstu sagatavošanai. Kaut arī patlaban pastāv e-grāmatas, taču joprojām lasa grāmatas, iespiestas uz papīra. Atcerēsimies arī pareģojumus, ka fotogrāfijas triumfs iznīcinās glezniecību, ka kino aizvietos teātri utt. Nekas tāds nav noticis. Līdz ar to arī žurnāli paliks iespiesti uz papīra. Tādai jāpaliek arīdzan Jaunajai Gaitai, kuras centrālā tēma ir un paliks Latvija un tās kultūra gan ārvalstīs latviešu diasporā, gan dzimtenē.

 

 

Māris Brancis, mākslas vēsturnieks, daudzu rakstu un vairāku grāmatu autors, ir JG redakcijas loceklis. Dzīvo Jelgavā. Nesen publicēta Māra Branča un Ingrīdas Burānes grāmata Trešā atgriešanās: Ieskats mākslinieka Osvalda Rožkalna dzīvē un darbos (Mansards, 2016).