Jaunā Gaita nr. 287. Ziema 2016
Sanita Briežkalne
APGAISMĪBAS LAIKS KURZEMĒ UN VIDZEMĒ
Par filozofijas, prāta, izglītības un kritikas gadsimtu nereti dēvētais apgaismības laikmets, kurš savu uzplaukumu sasniedza 18. gs., iezīmēja modernās ēras sākumu un izraisīja plašu rezonansi visā Eiropā. Izsakoties vēsturnieces (U. of Rochester) Dorindas Outramas vārdiem, tas bija kā okeāns, kurā stipras vēju sistēmas un straumes rāvās dažādos virzienos.[1] Kopš renesanses un reformācijas laika, apgaismība bija viena no būtiskākajām Rietumeiropas intelektuālās, sociālās un kulturālās dzīves pārveidotājām. Arvien vairāk tika pievērsta uzmanība cilvēkam kā pašpietiekamam indivīdam, uzsverot viņa dabisko stāvokli un dabiskās brīvības tiesības.
Rietumeiropas apgaismības idejas kļūst aktuālas arī Kurzemē un Vidzemē, taču vien pastarpinātā veidā, sasniedzot latviešu tautu caur vienu daļu no Baltijas vācu intelektuāļiem. Un, kā norāda šī laikmeta pētnieks Pauls Daija, ne jau visi, kas vārdos uzstājās par ikviena tiesībām uz laimi, realitātē iedomājās par vienkāršo tautu.[2] Attiecībā uz sociāli zemākajiem slāņiem, izveidojās divi atšķirīgi apgaismības virzieni – mērenais un radikālais. Eksistējošā dzimtbūšana tika uzskatīta vai nu par šķērsli cilvēka pilnvērtīgas attīstības iespējamībai un tika prasīts to reformēt, vai arī zemnieku atbrīvošana netika atbalstīta un skatīta vien kā nākotnes vīzija.[3] Lielāku nozīmi ieguva mērenais virziens, kura pārstāvji fokusējās uz zemnieku morālu izglītošanu, arī uz pakāpenisku sagatavošanu brīvībai (uzskatot, ka viņi tai vēl nav gatavi). Šie uzskati nonāca ciešā mijiedarbībā ar drukāto vārdu, kura loma 18. un 19. gs. mijā arvien palielinājās, iesākās latviešu laicīgās literatūras veidošanās.
Reliģija un baznīca.
Par dominējošo idejisko virzienu 18. gs. luterāniskajā teoloģijā kļuva racionālisms, kas nonāca konfliktā ar konfesionālās ortodoksijas dogmām, padarot tās par šaubu objektu. Racionāli noskaņotie apgaismotāji – Gothards Frīdrihs Stenders (Stender, 1714-1796), Aleksandrs Johans Stenders (Stender, 1744-1819), Frīdrihs Gustavs Mačevskis (Maczewski, 1761-1813), Kristofs Reinholds Girgensons (Girgensohn, 1752-1814) u.c. – centās panākt tautas interesi par rakstīto vārdu, lai sniegtu jaunas zināšanas un sekmētu zemāko sabiedrības kārtu stāvokļa uzlabošanos.
Viena no apgaismības pavadparādībām bija teoloģiskais racionālisms, kas gan nereti mijās ar empīrismu, sensuālismu un panteismu, un savukārt saistās ar literatūras sekularizāciju, ar mēģinājumu tautu tuvināt apgaismotai, saprātīgai kristietības izpratnei.[4]
Lielākoties Vidzemē pastāvēja arī luterāniskais piētisms – stingra dievbijība un individuāla/subjektīva ticības pieredze. Piētisti pievērsa uzmanību gan zemnieku sociālajam stāvoklim, gan viņu reliģiskai izglītošanai.
Par būtisku fenomenu kļuva hernhūtisms jeb brāļu draudžu kustība, kas pēc pirmo sludinātāju ierašanās no Hernhūtes nostiprinājās Vidzemē 18. gs. 30. gados. Šī „reliģija bez baznīcas” kļuva par vienīgo no daudzajiem Rietumeiropas strāvojumiem, kurš, kā izsakās Andrejs Johansons, tieši aktivizēja arī latviešu tautu,[5] dodot pirmo impulsu latviešu zemnieku līdzdalībai literārajā procesā. Vidzemē attīstījās (lielākoties, bet ne tikai reliģiska rakstura) rokraksta grāmatniecības tradīcija, kas pastāvēja šķirti no pirmo latviešu laicīgās literatūras darbu tapšanas, ko veicināja racionālisms.
Latviešu laicīgās literatūras veidošanās.
18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā Tautas apgaismības (Volksaufklärung) kustība vācvalodīgajās zemēs kļuva par galveno impulsu latviešu rakstniecībai. 1766. gadā tika iespiesta pirmā latviešiem adresētā laicīga satura beletristikas grāmata – Gotharda Frīdriha Stendera Jaukas pasakas un stāsti, tiem latviešiem par gudru mācību sarakstīti, bet divus gadus vēlāk sāka iznākt pirmais latviešu žurnāls Latviešu Ārste. Sekulārās literatūras attīstību nostiprināja vācbaltiešu mācītāju elite, kura bija izglītojusies Vācijas universitātēs un pārzināja Eiropas literatūras kontekstu. Viņu rakstīšanas mērķi attiecībā uz zemnieku apgaismošanu (kas lielākoties tika saprasta kā morāla izglītošana) un civilizēšanu nebija viendabīgi. Autori nerakstīja savā dzimtajā valodā, un publiskajā telpā nereti nonāca vienkārši un utilitāri teksti, kuriem lielākoties piemita izteikts didaktisks raksturs. Lielai daļai šo darbu bija maza literārā vērtība. Oriģināltekstu lasītāju auditorijas maiņa noteica koloniālas ievirzes tekstu rašanos, kuri Baltijas reģionā īstenojās kā kultūras pārneses procesa daļa.[6] Sevišķi nozīmīgi latviešu agrīnās lokalizētās literatūras kontekstā ir Joahims Heinrihs Kampe (Campe, 1746-1818), Frīdrihs Eberhards fon Rohovs (Rochow, 1734-1805) un Kristiāns Gothilfs Zalcmans (Salzmann, 1744-1811).
Apgaismības teksti izauga no reliģiskajai tradīcijai tuviem darbiem, piemēram, no t.s. celsmes literatūras (Erbauungsliteratur) žanriem, kuru mērķis bija stimulēt un nodrošināt personības pieeju pašmotivācijai, pilnveidei un transcendentālās pasaules pieredzei, taču ar piesardzību un atturību, jo Kurzemē un Vidzemē pastāvēja plaisa starp latviešu zemniekiem un Baltijas vācu mācītājiem, kas bija viens no apgaismības programmas problēmjautājumiem.
Racionālisms kā teoloģijas idejiskais virziens nebija savienojams ar konfesionālo ortodoksiju. Par to liecināja latviešu zemnieku niecīgā interese par 1806. gadā Kurzemē (1806) un Vidzemē (1809) izdotajām dziesmu grāmatām. Pirmais latviešu vispārīga satura žurnāls Latviska Gada Grāmata (1797-1798) iznāca tikai divus gadus. Līdzīgs liktenis skāra arī izdevumu Latviešu Ārste (1768-1769).
Neraugoties uz komplicētajām attiecībām starp laikmeta literatūras sekulāro un garīgo ievirzi, situācija ar laiku mainījās. Grāmata vairs netika uztverta tikai kā baznīcas dzīves palīglīdzeklis, bet gan kā patstāvīgs, latviešu zemnieku pasaules skatījumu un redzesloku paplašināt spējīgs fenomens.
Sanita Briežkalne ir LNB Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas bibliogrāfe.
[1] Dorinda Outram. Panorama of the Enlightenment. Los Angeles: J. Paul Getty Museum, 2006:10.
[2] Pauls Daija. „Baltijas apgaismības virzienu kontrasti un nozīme latviešu 18. gadsimta literatūras attīstībā”. Latviešu literatūras procesi un personības: Letonikas otrais kongress: rakstu krājums. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2008:9-20.
[3] Pauls Daija. Apgaismība un kultūrpārnese. Latviešu laicīgās literatūras tapšana. Rīga: LU LFMI, 2013:39-45.
[4] Pauls Daija. „Teoloģiskais racionālisms un latviešu literatūra apgaismības laikmetā (18. gs. otrā puse – 19. gs. sākums)”: Latvijas Universitātes Raksti. 748. sēj. Rīga: Latvijas Universitāte, 2009:7-17.
[5] Andrejs Johansons. Latviešu literātūra: no viduslaikiem līdz 1940. gadam. Stokholma: Trīs Zvaigznes, 1953:37.
[6] Pauls Daija, Apgaismība...2013:57-76.