Jaunā Gaita nr. 287. Ziema 2016

Paldies par JG vasaras (285) numuru. Atzinīgus vārdus gribas veltīt numura prozai, ko šoreiz pārstāv Lienītes Mednes stāsts „Mēs taču esam draugi, vai ne?”. Kā jau ir pamanījusi kritika, atmiņu stāstos vai „grēksūdzē” ir atgriezies patiesīgums, protams, jaunā, mūsdienīgā stilā. Šajā konkrētajā darbā (to daļēji var ierindot minētajos žanros) saista intonācijas nosvērtība un siltums, kuru nevar ne aizēnot, ne apklusināt ironijas krietnā deva. Daudzus materiālus, kas veltīti Atmodas divdesmit piecgadei, vieno distancēta attieksme pret 90. gadu Atmodas notikumiem. Rakstu autori stāsta labi un interesanti, lasītājam rodas iespēja apjaust samilzušu problēmu sarežģītu risinājumu, kas tomēr jāmeklē, jo, kā paredz Bībele, sabruks māja, kurā nav saticības. Padomju laika karam veltītājos darbos pusgadsimtu esmu meklējusi „labu” vācieti: tā tēls rosinātu fantāziju, iespējas modelēt situācijas, pretrunas raksturos. Pēdējos 25 gados ar tikpat niecīgiem panākumiem cenšos sastapt „labu” krievu, lai kas viņš būtu – ģenerālis, seržants vai karavīrs. Varbūt arī tāpēc man šodienas, tāpat kā vakardienas, apstākļos ir tuvs P. Šīmaņa viedoklis (J. Šlesers. „Minoritāšu aizstāvis – kad jāsargā vairākums?”), kurš gribēja valsti, kurai jāveicina visu nacionālo minoritāšu kultūras vienlīdzīgi ar pamatnācijas kultūru (49. lpp). Jo – sabruks māja... Un saticība meklējama kultūras telpā. 

Irina Cigaļska, Rīgā

 

 

Ar sirnīgiem sveicieniem! Un paldies par interesantiem rakstiem un ziņojumiem! Lasu vienmēr papriekšu Sanitas Uplejas artiķeļus. Vēlreiz paldies.

Viktorija A., Zviedrijā

 

 

Paldies par rudens numuru (JG286)! Daudzi interesanti raksti lasīšanai. Biju sevišķi patīkami pārsteigta redzēt Valentīnes Lasmanes foto, kā arī izlasīt viņai veltīto Jura Kronberga dzejoli un Sanitas Uplejas rakstu. Lasmanes kundze bija mana literatūras skolotāja Minsteres latviešu ģimnazijā 1983./84. gadā. Viņa man paliek atmiņā kā mīļa, laba, ārkārtīgi interesanta skolotāja.

Māra Abene-Ast, Irvingtonā NY