PAVĒLES AR ACS PIEMIEGŠANU

Andrievs Ezergailis. Caur velna zobiem. Vācu laiki šodien, 1941-1945. Esejas un domas. Rīgā: Drukātava (Biedrība Atvērtās krātuves), 2015. 479 lpp.

 

Pirmais autora izaicinājums atrodams ievadā – Ramsfelda (Donald Rumsfeld) izteiciens par vajadzību uzzināt to, kas vēl nav zināms, ar ko ASV bij. prezidenta Buša (George W. Bush) administrācijas Aizsardzības ministrs (Secretary of Defense, 2001-2006) atspēkoja apzinātu gūstā saņemto spīdzināšanu un pazemošanu, nodēvējot to par „pastiprinātu pratināšanu“. Vienīgais saskares punkts Ezergailim ar Ramsfeldu ir vēlēšanās noskaidrot nezināmo.

Informāciju 16 nodaļās sadalītajā grāmatā ir grūti sameklēt, jo par saturu liecina tikai rakstu tematu uzskaite, piem., holokausts Latvijā: kas pavēlēja, kas izpildīja; vācu vēsturnieku uzskati par Hitlera pavēli, tās noliedzēji un liecinieki; padomju propaganda; Latvijas ebreji par holokaustu; vācu okupācija: dalīta vai totāla vara; latviešu leģions – pretestības kustība vai kolaboracionisms; Arāja komanda – brīvprātīgie vai algotņi; Herberta Cukura trauksme u.c.

Pazīstamais Ezergaiļa pētījums The Holocaust in Latvia 1941-1944 (1996) dod autoram tiesības teikt: ...visi mani spriedumi un fakti ir bāzēti uz dokumentiem un informāciju, kuru galvenokārt esmu atradis vācu tieslietu arhīvos. Kurpretī mani oponenti bieži paļaujas uz rakstītām vai atstāstītām atmiņām (10. lpp.). Ir arī nākuši klāt jauni atklājumi, un autora spriedumi par jau sen zināmiem faktiem dažkārt ir mainījušies. Ja atmiņas būtu bez kļūdām, cilvēcei nebūtu ne dzejas, ne filozofijas, ne reliģijas (388), prāto autors. Savā košajā stilā un ar cieņu pret bojā gājušajiem viņš pievēršas vairāku holokausta pārdzīvotāju atmiņu nozīmei un arī trūkumiem. Pa daļai starp latviešiem pastāv noskaņa,...ka viņi ir bezgala apmelota un pasaules nomākta tauta. Būdams daļa no latviešu tautas, es, protams, šo melu slogu spēcīgi izjūtu, bet savos depresijas momentos mēģinu atcerēties, ka, salīdzinot ar visiem tiem meliem, kuri žīdu tautai kopš Romas laikiem bijuši jāiznes, latviešu nasta ir visai niecīga (270).

Domstarpības pastāv par skaitļiem – cik no nogalinātajiem vācu okupācijas laikā bija Latvijas ebreji? Cik tika ievesti vai izvesti no Latvijas? Neskaidrs paliek arī jautājums par Arāja komandas un latviešu policistu dalību gan tieši cilvēku iznīcināšanā, gan apsardzē un konvojēšanā (43). Lietuvā, Latvijā un Igaunijā palīgpolicijas vienības, kurām bija Kārtības policijas uzdevumi, tika padotas vācu Kārtības policijai, pēc tam kad tā tika ievesta, lai noorganizētu „šucmanšaftu” vienības (131). Štālekers (Franz Walter Stahl^­­ecker), viens no pirmajiem Hitlera uzticības vīriem Ostlandē (Sicherheitspolizei un Sicher^­heitsdienst vadītājs 1941-1942), nespēdams noorganizēt vietējos pogromus, bija spiests izveidot Arāja komandu (51). Vācu policijas ģenerālis (General der Polizei) Heidrihs (Reinhard Heydrich), viens no holokausta arhitektiem, savukārt izdeva pavēli nedot šīm vietējām „pašaizstāvēšanās aprindām” nekādu iespēju vēlāk atsaukties uz jebkādām pavēlēm ... Patstāvīgas, centrāli organizētas pašaizsardzības vienības sākumā nav pieļaujamas, to vietā jāizraisa tautas pogromi... (52). Rakstisku pavēļu nav. Vēlmi iznīcināt žīdus Hitlers izteica mutiski – vispirms Himleram, Himlers to nodeva tālāk Heidriham un Heidrihs – einsatzgrupu ... vadītājiem... (67). Hitlers arī pavēl izplatīt ziņu, ka par ebreju iznīcināšanu atbildīgi ir antisemītiskie vietējie iedzīvotāji

Lielākā daļa rakstu ir pārpublicējumi, piem., raksts Dienā (2002.18.I), kur Ezergailis analizē Ievas Gundares izvēlēto mācību materiālu kopojumu Holokausts (64). Plašā sarakste ar Mavriku Vulfsonu gan neved pie iecerētās skaidrības par to, kas atradās publicista, politiķa, arī profesora sirds dziļumos. Ezergailis bieži spēlējas ar vārdiem: Šai rakstā esmu saucis Mavriku par antisemītisma veicinātāju, ne antisemītu (170). Dažreiz drusku pajoko: Cienījamo Mavrik, deputāt un ambassador bez rakstāmmašīnas! (151).

Sakarā ar neatkarīgās Latvijas vēstnieku Rietumos sadarbību ar angļiem un amerikāņiem, autors īpaši min Voldemāru Salnāju Stokholmā un Alfrēdu Bīlmani Vašingtonā. Mazāk zināms, ka kara otrā pusē Salnājs savam tīklam piesaistīja Latvijas Centrālās padomes organizāciju. Citiem vārdiem, ap 1943. gadu sabiedroto izziņas fronte sniedzās dziļi vācu okupācijas iestādēs un organizācijās, ieskaitot leģionu un pašpārvaldi, Bangerska un Dankera birojus (257). Neviena kontroles sistēma nav pilnīga, tām jādod vismaz dažas šķietamas brīvības izpausmes. Dziesmā par Trīni atbalsojas visai skaidra doma – Mēs sitīsim tos utainos, / Pēc tam tos zili pelēkos, / Lai latvju saule nenoriet / Lai latvju zobens nesarūs – nekad, nekad! Ezergailis skaidro, ka Ostlandes reihskomisariātā SS un policijas šefam Jekelnam (Friedrich Jeckeln) nepatika jēdziens „latviešu leģions“, un tikai 1944. gada 16. martā abas latviešu divīzijas cīnījās vienā frontes sektorā. Vācu virspavēlniecība gādāja, lai latviešu kaujas vienības nepārvērstos par saliedētu kaujas grupējumu (304). Rietumu sabiedrotie kara laikā un pēcāk uzskatīja Latviju par nacistu okupētu zemi: ...tūlīt pēc kara Sabiedrotie uzskatīja Latviešu un igauņu SS leģionos dienošos par saviem sabiedrotajiem...kuriem var uzticēt ieročus ar lodi stobrā, lai apsargātu tiesu pili un Nirnbergas cietumu, kurā mitinājās Hitlera valdības un partijas vadība (382).

PSRS līdera Ņikitas Hruščova laikā sākās kampaņa, dēvēta par holokausta paraugprāvām, kuru mērķis bija pārliecināt Rietumvalstis, ka austrumeiropieši iznīcinājuši ebrejus uz savu roku bez vācu pavēlēm. Prāvas bija vērstas arī pret latviešiem Latvijā, bet it īpaši pret emigrantiem/trimdiniekiem. Ezergailis šo pasākumu uzskata par sekmīgu, jo prāvās „saražotā” informācija pārtapa pamfletos, kas atrada atbalsi rietumu sabiedrībā (330). Viens no informācijas avotiem bija Maksa Kaufmana sarakstītā atmiņu grāmata Churbn Lettland: Die Vernichtung der Juden in Lettland, izdota Minhenē 1947. gadā, kad vārds „holokausts” vēl netika lietots. Pēcāk arī angliski izdoto Kaufmana darbu daļēji savai brošūrai izlietoja Pauls Ducmanis, pirmskara sporta žurnālists, kurš kolaborēja ar vāciešiem un vēlāk arī ar padomju varu. Par Kaufmana darbu Ezergailis saka: Ja daudzi atbalstītāji cenšas grāmatai piekārt vēstures birku, mana nosliece būtu to dēvēt par atmiņām. Pats Kaufmans ievadā ...raksta: Es vēlos tikai sagādāt vielu vēsturniekiem, kuri kādu dienu aprakstīs briesmīgo ebreju tautas postu (246). Par kļūdu Ezergailis uzskata to, ka Rietumos nonākušie bēgļi no paša sākuma uzsvēra vajadzību izprast un iztirzāt padomju okupāciju, atstājot novārtā to postu, ko Latvijai atnesa vācieši (379).

Pirms dažiem gadiem televīzijā noskatījos dokumentālu filmu par Herberta Cukura noslepkavošanu, kas bija pretstatā visiem demokrātijās pieņemtiem tiesu principiem. Uz Urugvaju aizvilinātais un tur nogalinātais (1965) Cukurs ir iegājis vēsturē gan ar saviem lidojumiem, gan citām dēkām, un visbeidzot ar neseno mūziklu Rīgā. Ezergailis min četrus ebrejus – Abramu Šapiro, Miriamu Kaicneri, Matīsu Lutriņu un viņa sievu, kuri izglābās no nāves, pateicoties Cukuram. Par to liecina arī Dienvidamerikā pazīstamā žurnāliste Vebere (Gaby Weber), liecinot (skat. Google), ka Izraēlas specdienests Mossad pagātnē vairākkārt atzinis Cukura nogalināšanu, bet joprojām atsakās dot tuvāku informāciju. Ebreju izcelsmes Latvijas vēsturnieks Marģers Vestermanis ir kritisks par faktuālas informācijas liegšanu no Mossad puses.

Autora lietotie vārdi ir piesātināti ar politisku un emocionālu lādiņu. Ezergailis atkārtoti atsaucas uz „ebrejiem“, jo šodien Latvijā tā ir pieņemts. Nodaļā „Izrāmītais Gordons” viņš komentē Gordona grāmatas Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju Rīgā publicēto izdevumu, kur viscaur lietots vārds „ebrejs”, nevis „žīds”: ...pazīstot Gordona ilggadīgo cīņu pret padomju tirāniju, zinu, ka vārda „žīds” izvēlē viņš pilnīgi izprata vārda „ebrejs” ideoloģisko kontekstu un viņš lietoja „žīds”, un ieteica latviešiem to lietot kā ieroci pret sovjetu despotismu (291). Varbūt vispiemērotākais vārds būtu tikai cilvēks, jo tādi mēs visi esam.

No citām atšķirīgajā pēdējā nodaļā Ezergailis parāda, kā divu despotisku varu maiņa atsaucas uz cilvēku dzīvi. Tur atrodam viņa ģimenes vēsturi un arī savas un citu cilvēku atmiņas par notikumiem dzimtajā Rites pagastā laika posmā no 1940. līdz 1944. gada jūlijam, kad 13-gadīgais autors ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Ebreju pagastā neesot bijis. Bet pēc vācu ienākšanas (1941) Rites Āpšu kalnā notikušas šaušanas. Veselus 50 gadus autora pārliecība bijusi, ka to īstenojuši vietējie iedzīvotāji paši uz savu roku atriebības nolūkā. Šo pārliecību Ezergailim nācies mainīt tikai nesen – no novadnieces Lilijas Šicas (dz. Kaniņa) dzīves stāsta autors uzzinājis par telefona zvanu no Viesītes, t.i., rīkojumu izpildīt „akciju”: ...no Viesītes uz Jēkabpili, un tad vēl uz Štālekera štābu, un aiziet līdz pašam Hitlera kabinetam, kur pavēles tika dotas ar acs piemiegšanu... (467). Ezergaiļa tēvam neizdevās šo atklāsmi piedzīvot. Padzirdējis par šaušanu, tēvs sazvanījis pagasta centru. Viņš uzzināja to, ko gaidīja, bet negribēja dzirdēt. Par šo cilvēku nošaušanu viņš jutās vainīgs un bija apziņas pārņemts, ka būtu varējis akciju apturēt (468).

Anita Liepiņa

 

Anita Liepiņa, aktīva sabiedriska darbiniece Toronto, Kanādā, arī JG redakcijas locekle, vēstī, ka informāciju par grāmatu var „uzgūglēt”: Drukātava.lv, Humanitārās zinātnes, Andrievs Ezergailis, Caur velna zobiem 10,70 EUR.