Jaunā Gaita nr. 287. Ziema 2016

Jānis Liepiņš

Stepa nams

Muzeju nakts spēle

 

Lidija, viesu nama „Stepa nams“ īpašniece

Zane, bufetniece

Māris, stepa dejotājs

Jēkabs, mūziķis

Lidija. Mums šovakar te būs zviedru tūristi. Brīdinu, savas personiskās lietas nekārtot viņu klātienē!

Māris. Mums nekādu personisku lietu nav, atskaitot katram viņa drānas, man arī īpašās kurpes. Lidija, personiskums izriet no tavas attieksmes pret mums, kas tev kalpojam. Un kalpojam mēs apzinīgi.

Lidija. Personiska ir katram sava mute. Es lūdzu vēlreiz – nelietot to savu jūtu vai savas neapmierinātības paušanai. Zviedri nebūs parastā publika, bet inteliģenti cilvēki.

Māris. Ak, mūžs, vai tagad vēl maz ir kāds neinteliģents cilvēks? Visi beiguši augstskolas. Augstskolu mums ir vairāk nekā vidusskolu.

Lidija. Izglītotu cilvēku ir daudz, bet inteliģentu palicis pavisam maz. Kad mana tante – Stepu Berta saimniekoja pa Jaungulbenes Skubiņiem, tad tikai bija ļaudis! Beigusi viņa bija Rīgas klasisko ģimnāziju kopā ar vēlāko augstskolas latīnisti Annu Rātu, bet strādāja prastu lauku darbu. Un arī tur – kūtī, dārzā, tīrumā – visur viņa gāja kā jau cilvēks, kas apzinās savas skolas devumu. Tikai viņas dēļ mēs te esam, tikai viņas dēļ man ir ticis šis nams un tev arī – galu galā. Savu viesu namu nosaucu Stepa vārdā. Ievēro, Māri, es tev stingri piekodinu: šim namam nav nekāda sakara ar tavu stepu, tam ir sakars tikai ar Jaungulbeni – ar Stepu Bertas tēvu Kārli! Namam ir vecā saimnieka vārds. Bet Jaungulbenē bija veselas četras mājas, kurās saimniekoja Stepi. Un visi prata strādāt.

Māris. Kāpēc tad tu liec man stepu dejot? Tu vari pastāvēt ar dižiem radiem vien, un es arī protu daudz ko vairāk, varu zviedrus izklaidēt pat, pagalmā džigitējot, ja tikai tev būtu jājamzirgs. Lai sapelnītu naudu dzīvoklim, tu zini, es Kazahstānas filmu studijā kalpoju par kaskadieri.

Lidija. Kāpēc es lieku dejot stepu? Tu ļoti labi zini, ka mūs saista vispirms tās tavas stepa kurpes, ko man vajadzēja izdabūt no Sandras, kas iespītējās un liedzās tās atdot. Tās faktiski ir tās mūsu nesaraujamās saites un stepa dejošanas nosacītājas. Protams, tu man arī patīc, nav ko liegties, bet kas nu par patikšanu, ja nav, kas atsaucas.

Māris. Es neesmu nepateicīgs, bet tu pati jūti, ka saites sāk irt, droši vien tādēļ, ka tu par bufetnieci pieņēmi Zani. No Sandras atdabūtās tupeles, raugi, drīz būs noplīsušas.

Lidija. Ko nozīmē tāda izteikšanās? Vai es tev maz maksāju? Tu saņem vairāk nekā Zane, saprotams, vairāk nekā Jēkabs, bez kā mēs varam iztikt, jo ierakstītas mūzikas ir tik daudz, ka nevar vien izšķirties, kuru ņemt. Es tev vienīgajam izpaužu, ka Jēkabu turu tikai aiz mīlestības. Viņš ir tik jauneklīgi neaizsargāts un reizē nesatricināmi vīrišķīgs. Es varētu savu namu uzturēt ar Jēkaba palīdzību vien. Pat ne ar palīdzību. Man pietiek ar to vien, ka viņš uz mani mīļi paskatās. Un tu zini, cik stipra es biju arī tad, kad man nebija ne naudas, ne mājas. Un tāpat tevi es esmu vairāk žēlojusi, nekā prasījusi, lai tu dod ko man.

Māris. Kad mani no baleta trupas izraidīja, jā, tu apžēlojies par mani, bet žēlošanā bija arī kāda tev pašai patīkama nianse.

Lidija. Māri, lūdzams, nepiemini to laiku, kas ir aiz muguras kā ļauns murgs!

Māris. Es neesmu žigolo, lai cik mani par pagrimušu tu vērtētu.

Lidija. Bet tev ir jau pāri trīsdesmit un tu nevari uzdoties par jaunekli.

Māris. Es uzdodos tikai par stepa pratēju un netīkoju, lai kāds mani paaugstina.

Lidija. Zane aiz durvīm klausās un gaida tikai, lai es kaut kādi tevi noniecinu. Viņa uzreiz būs tev ap kaklu, un tu no viņas vairs netiksi vaļā, kā jau tagad netiec. Es jūtu. Man ir intuīcija. Zane ir sieviete, kam vīrieši nespēj pretoties. Jo primitīvāk, jo labāk. Bet viņa jau prot arī izrādīties. Ir skaista. Nu jā. Bet cik tagadējos laikos nav skaistu sieviešu, sevišķi starp latvietēm.

Māris. Lidija, es esmu salīgts viesu izklaidētājs, bet neesmu sociālais darbinieks, kam jāuzklausa visādas tavas errastības.

Lidija. Tu esi arī mans radinieks, kaut gan no baltās ķēves trešajā augumā. Bet man ir dzimtas izjūta, un es tevi te turu kā savu radinieku, pavisam maz kā algotu cilvēku. Tāds stāvoklis tev ir ļoti izdevīgs. Kad nu tu ņirgājies par sociālajiem darbiniekiem, tad saku: es esmu tā sociālā darbiniece, kam nācās tevi glābt, kad tu biji bez pajumtes. Un tā tālāk. Ja man nebūtu mantojuma un es nebūtu pārdevusi Jaungulbenes zemi ar visām Skubiņu ēku paliekām, mēs te nerunātu. Tu būtu notekā, un es slaucītu ielu ap to vietu, kur tu guli.

Māris. Tik ļauni jau nu gan nebija.

Lidija. Bija tieši baigi, kad es tevi atradu.

Māris. Kur tu mani atradi? Ne jau kanāla malā pie operas.

Lidija. Es tevi atradu naktspatversmē. Tas ir gandrīz tas pats, kā cilvēku atrast morgā.

Māris. Ar nolūku nesaucu tevi par Lidijas tanti, jo zinu, tu gribi būt jaunāka, nekā esi. Bet es arī zinu, ka tu mani tur neatradi, lai glābtu mani, bet lai glābtu pati sevi, tas ir, savu „Stepa namu“. Bez manis tu varētu saukties kaut vai par prezidenta kancelejas vadītāju, bet būtu tikai Jaungulbenes cūku kopēja.

Lidija. Ar Jaungulbenes naudu es būtu varējusi dzīvot savās Vecrīgas divās istabās kā karaliene, nevis kā prezidenta kancelejas vadītāja, par kādu var kļūt jebkura drusciņ paskolojusies skuķe. Šo viesu namu banālā Pierīgā es iegādājos arī tevis dēļ. Cik Sandra tevi grūda lejā, tik es esmu tevi vilkusi augšā. Bez manis tu pie stepa dejošanas būtu ticis tikai nožēlojamos krogos. Man tomēr ir solīds viesu nams.

Māris. Es savu stepu vēl dejošu Amerikas prezidentam, un tu redzēsi, ka par mani neviens to labāk viņam nenodejos.

Lidija. Tādas fantāzijas tev no tavas mātes, kas arī pat no sausas delnas spēja palaist ziepju burbuļus.

Māris. Ja man nebūtu iedvesmas, es tev stepu dejot nevarētu.

Lidija. Tu nedejo man. Ai, ja tu dejotu man, es tevi ar zeltu apbērtu. Bet, tā kā tu dejo vairāk Zanei un, protams, viesiem, es maksāju tikai algu, kas tomēr nav mazāka par algu operā.

Māris. Nepiemini šā nama vārdu! Tas man griež ausīs tāpat kā Sandras nemitīgā saukšana pēc naudas un vīrišķības.

Lidija. Bet tagad man jāsauc pēc Jēkaba, lai jūs izmēģināt un es redzu, cik no zviedriem varu prasīt. Ieradīsies bagāti ļaudis, ne jau kādi plukatas, kādu diemžēl tagad pat Zviedrijā ir gana – kopš viņi aplaidušies ar visādiem ieceļotājiem. Jēkab, nāc pie darba!

Jēkabs. Es nu to, Lidijas kundze, par darbu nesaucu.

Lidija. Vai tad skūpstīšanās pa blakus telpu tev tas īstais darbs? Tu esi nobučots gluži sarkans.

Zane. Neaiztiec puiku! Viņam ir ne vien muzikāla, bet arī sievietes izjūta. Mārim ir gaužām maz tādas maņas, ko sauc par otra cilvēka izjušanu. Viņš ir egoists kā visi dejotāji. Mārim pat grūtākie soļi labi padodas, un tāda priekšrocība cilvēku izlutina. Bet egoistiski vīrieši jau sievietēm patīk. Es no Māra pļauku saņemtu labprātāk, nekā no Jēkaba skūpstu.

Lidija. Es lūdzu – savus privātus rēķinus šeit nekārtot, it īpaši tad ne, kad pie mums būs ciemiņi!

Zane. Kādi tur rēķini, ja mēs apspriežam cits cita pārākumu! Nē, es jau Jēkabu neniecinu, bet viņš ir pārāk labs pret sievietēm. Viņas, kaut par feministēm uzdodas, alkst tomēr būt zem vīrieša zobena vai, tiešāk izsakoties, zem vīrieša stepa tupeles. Bet man, pirms Jēkabs spēlē Mārim, jāizmēģina vismaz viena sava dziesma.

Lidija. Tev viss repertuārs ir skaidrs, tu nemaz nemeklē tveršanos citos ūdeņos. Tev patīk tikai krievu romances, paldies Dievam, vismaz latviskā apdarinājumā. Ja tu sāktu te kaut ko krievu valodā, es tevi dzītu prom, lai gan vietā tik labu bufetnieci un solisti nedabūtu, pat ja meklētu ar Raimonda Paula palīdzību. Trīsdesmito gadu galda dziesmas tu labi proti, un tādas patīk zviedriem, vāciešiem, tādas patīk visiem ceļotājiem. Kas tur ko mēģināt, ja tev jādzied pa visām nedēļas nogalēm, un neviens nekad nav palicis pret tevi vienaldzīgs?

Māris. Vai steps tomēr nav svarīgāks par tām nozelētajām romancēm? Zane jau varētu drusciņ orientēties arī uz amerikāņu repertuāru. Tad mēs abi ieslīdētu kā vienā cimdā vai, romantiskāk izsakoties, iegultos kā vienās cisās. Sāksim papriekš ar stepu!

Zane. Nē, pēc tam, kad es te būšu uz tavām uzbudinošajām kāju kustībām skatījusies, es vairs nevarēšu domāt par viesiem, man būs jādomā tikai par tevi – kā es starp šīm izcilajām kājām spētu iespraukties. Man būs jādomā par tevis piesauktajām cisām. Ar tevi kopā kaut vai uz dadžu kaudzes!

Lidija. Nupat tu domāji vairāk par Jēkabu – kā viņam iezīsties vaigā. Tāpēc jau viņš no blakus istabas še ieradās sarkans, kā saraudājies, bet mēs zinām gan, no kā zēniem vaigi sārtojas. Māris, raugi, stāv bāls, gaidīdams savu kārtu.

Zane. Ugunskurs nakts tumsā kvēlo, / Dzirkstis gaisā paceļas. / Nakts ir tumša, nav neviena, / Kas redz mūsu šķiršanos.

Māris. Es ar savu deju Zani pārspēšu, par tādu dziesmu tikai jāsmejas.

Lidija. Jā, tev mans nams ir par šauru, tev vajag operas skatuvi.

Māris. Man vajag Baltā nama Ovālo zāli.

Lidija. Un nesmejies par Zanes dziesmu! Stepu Berta ar visu savu klasisko ģimnāziju mīlēja tomēr „Ugunskuru“ dziedāt. Viņai atsaucās Jaungulbenes meitas līdz pat Liedeskrogam. Man ir Bertas fotogrāfija, ko es lūgšu Jēkabam aiznest uz darbnīcu un palikt zem stikla. Stepu Berta ģimnāzijas izlaidumā stāv aiz Jūlija Madernieka, un Madernieks bija Melngaiļa sirdsdraugs. Tantes vidusskola taču bija vairāk nekā izcila, tā bija arī ļoti latviska. Vai jūs zināt, kur Rīgas 1. valsts ģimnāzija atradās? Tur, kur tagad Raiņa bulvārī ir Universitātes informātikas centrs. Un no senās slavenās vidusskolas nekas nav palicis pāri. Būs laikam apmiruši arī pēdējo izlaidumu audzēkņi. Stepu Berta jau sen zem zemes un guļ savā skaistajā Ušuru kapsētā tīra ezera krastā. Nu ko tu, Zane, uzreiz ar to „Ugunskuru“, itin kā tev sākumam nebūtu nekā līksmāka, nekā zviedru labai ēstgribai piemērotāka. Taču tāda ir latvieša daba. Viņam vajag stepu, ar cēlu tautisku kadriļu par maz. Viņam vajag krievu romanci, ar „Tumšu nakti, zaļu zāli“ par maz. Zane, tu jau dziedi lieliski – ar izjūtu. Kad tu visa esi dziesmā, tu kļūsti vēl skaistāka, tu patīc vāciešiem un krieviem. Bet, lūdzama, neuzmācies nabaga Jēkabam. Viņam vajag citu sieviešu!

Jēkabs. Zane jau mani mīļo gluži kā māte.

Lidija. Kāda tur māte! Es varētu būt tev māte. Zanei ir tik maz gadu, ka viņa tikai zvejo sev vīriešus. Raugi, Jēkab, ka tu neuzķeries uz viņas āķa!

Jēkabs. Man ir gana meiteņu pa ansambļiem, kur spēlēju. Man Zanes skūpstu nevajag, ja nu vienīgi pēc dziesmas kā aktierisku štampu.

Zane. Jēkab, nepalaid muti! Tu zini gan, cik labi tu jūties zem manas krūts.

Lidija. Jēkab, tu esi tik patīkams jauneklis, ka es tevi ņemtu par uzkuri, ja es varētu algot vairāk meitu nekā Zani vien.

Jēkabs. Es tāda vārda nemaz nepazīstu.

Zane. Uzkuris ir puisis, ko saimnieks salīgst, ja viņam ir daudz meitu mājā un pats nejaudā tās disciplinēt.

Jēkabs. Man nav ne mazāko skolotāja spēju, un pats sevi es varu disciplinēt tikai mūzikas labad.

Māris. Bet man toties ir visas spējas, kādas vien vīrietim var būt. Lidija, kāpēc tu nepiesoli uzkura algu man? Es aizdedzināšu ne tikai vien Zani un vēl duci meitu, kas šeit uzrastos, bet arī tevi.

Lidija. Tu savas spējas proti novērtēt, kā tagad prot visi jauni cilvēki. Un vēl vairāk – viņi prot izcelt sevī pat tādas īpašības, kādu viņiem nemaz nav. Bet uzkurim tu esi par asu un strauju. Uzkurim vajag staigāt, nevienai meitai nepieskaroties, tikai radot ap sevi spēcīgas magnētiskas vibrācijas.

Māris. Gluži tāds taču es esmu!

Lidija. Nē, tu palaid rokas. Ja tu palaistu tikai kājas vien, tu būtu visām labs. Sandra tevi aizdzina tāpēc, ka tu aiz skatuves biji palaidis rokas dziļāk, nekā drīkst.

Māris. Sandra mani nemaz nevar padzīt no manis paša nopelnīta dzīvokļa. Smagi bija darīt kaskadiera uzdevumus. Bet bez tiem es pie sava dzīvokļa nebūtu ticis. Man uz mantojumu kā tev nebija ko cerēt. Un Sandra sākumā manās mājās uzvedās kā jau ienācēja. Bet sievietēm raksturīgā garā drīz man uzkundzējās, vismaz lūkoja uzsēsties uz kakla. No mājas es aizgāju pats. Sajutu aprēķinu un saltumu, kas sievietē mani baida vairāk nekā ziemas spelgoņa. Un, Lidija, tu zini, cik es esmu jutīgs pret salu. Es aizgāju no sava dzīvokļa, jā, savas mājas, tur sajuzdamies pakārtots. Naktspatversmē neviens man nekā nevarēja pavēlēt.

Lidija. Bet tu tomēr gaidīji mani kā glābēju.

Māris. Tevi gaidīju kā jaunas dzīves sākumu, jo jutos tev tuvs ne taču tās tālās radniecības dēļ. Tu saviem gadiem esi neparasti jauna un kārdinoša.

Zane. Es dzirdu tādas lietas, kas man liek noasināt savus ieročus, lai atvairītu visus, kas nejauši varētu gadīties starpā.

Māris. Starpā starp mani un Lidiju, ne manu kāju starpā.

Zane. Es zinu, tu īpaši sasprindzini situāciju, lai radītu citos atkarības izjūtu. Bet mājās, izrādās, tu esot bijis pakārtots sievai.

Lidija. Zanei ir tikai viens skatupunkts, no kā viņa veras dzīvē un cilvēkos. Vai man der vai neder tas vīrietis, tā ķerra, tie dzintari? Vai tu pati spēsi kādam ko arī dot? Kā tev tagad trūkst? Tūlīt ieradīsies smalki zviedru kungi un visi tev derēs.

Zane. Man pašreiz visvairāk der jaunais Jēkabs, bet vidū jaucas pieredzējušais kaskadieris, un kaskadieriem es neesmu spējīga pretoties. Redzu, mūsu kaskadieris grib savu otru numuru nodejot, pirms es tieku pie dziedāšanas. Bet zviedriem visvairāk vajag nevis tā, ko var dot Māris, bet tā, ko es nesu uz paplātes. Vai jums vēl nav prātā, kā Liepājā kāds zviedru bagātnieks, krievu maukām pakaļ dzīdamies un pārdzēries, iegāzās kanālā? Brīnums, ka visi zviedri vēl nav nodzērušies, kā baigi nodzērās Lāgerlēvas vīrs, vismaz tai lūkojumā, kādu es redzēju Dailes teātrī.

Lidija. Ja tu ietu uz teātri biežāk, tev būtu jābrīnās par daudz ko. Labi, ka es tevi vakaros varu nodarbināt šeit, citādāk tu nezinātu pat, kas ar tevi pašu notiek. Tu nespēj atteikties un nespēj koncentrēties.

Zane. Man ir jākoncentrējas pašlaik tikai uz Jēkabu – vai viņš man pados pareizu toni, vai nebūs par augstu un es dziedot neaizrīšos. Pēc zviedru pacienāšanas es koncentrēšos uz Māri, viņa stepa dēļ iedzīta krātiņā, no kura ārā pati saviem spēkiem netieku.

Māris. Kāda palīdzība tev vajadzīga, to mēs saprotam, bet tev alga tomēr jānopelna. Nav jau vairs padomju laiki, kad algu maksāja tikai par to vien, ka tavs vārds stāv ierakstīts algu sarakstā. Zane, tu esi nāvīgi skaista sieviete. Kāpēc tu vēl mums liec to īpaši uzsvērt?

Zane. Kā uzsvērt? Man pietiek ar tavu klātieni, pat ja tu mani nosauktu par neglīto pīlēnu. Ja es tevi piesaistu tikai ar savu skaistumu, tad nav vērts, ka mēs viens otram tuvojamies.

Lidija. Es jau brīdināju – nekārtot privātas lietas zviedru klātienē! Zviedri gan mazliet kavējas, bet jūs esat iesiluši un nespēsit apstāties, kad viņi būs klāt. No katras šmuces man ir bail kā no atombumbas.

Zane. Mūsu privātas lietas ir arī Stepu nama lietas, un īpašniece no šo lietu kārtošanas nevar izvairīties, ja ir vēlēšanās nama eksistenci paildzināt. Rīgas pievārtē ir tik daudz visādu namu, pašā pilsētā – vesels bars viesnīcu, ka viena nama iznīkšana nebūs pamanāma. Un zviedri bez Liepājas ielasmeitām atradīs sev jaukas izklaidētājas Rīgā vai Jelgavā.

Lidija. Tu jau nu gribētu gan pārcelties par saimnieci Māra vai sliktākajā gadījumā Jēkaba mājā, bet tur visur ir priekšā citas saimnieces, mani ieskaitot. Vientuļākais laikam ar visām ansambļu meitenēm tomēr ir Jēkabs. Māri, vai es esmu tava saimniece?

Māris. Saimnieks vienmēr un visur esmu es pats, tāpēc jau es nonācu naktspatversmē. Saimniece man ir vajadzīga tikai kā spēku atjauninātāja, kad esmu pārmocījies no stepa. Šai ziņā jūs abas ar Zani esat man labas saimnieces. Ļaujiet, lai es nodemonstrēju jums, ko spēju!

Zane. Māri, pēc tevis man vairs mute vaļā neveras. Tu mani satriec ar savu eleganci, ar spēku un ar ārkārtas vīrišķību. Es līdzās tik sievišķīga nostāties nevaru.

Lidija. Neuzlieli cilvēku, kas jau tāpat ir lielīgs. Tu dzirdēji vai ne – cik viņš varonīgi izgājis no mājas? Tikpat varonīgi Māris var pamest mūs, pat zviedru ierašanos negaidījis. Māris kā bērns ir jātur sētiņā.

Māris. Man starp jums abām, kas mani uzteicat un nopeļat, ir vieglāk pastāvēt nekā uz operas skatuves, kur nemitīgi uzbrukumi bija no kulišu absolūti visām pusēm. Ja skatītāju zālē nebūtu bijis atsaucības, es jau sen būtu beigts, es būtu nodzēries.

Lidija. Ko tāda izteikšanās nozīmē? Tu esi vesels un stiprs, tev nevar kaitēt pat samazgu spainis uz galvas.

Māris. Salūst jau ne aiz miesas vājuma, bet – ja dzīve negriežas pēc tava prāta.

Lidija. Tu aizvien esi dzīvi iegrozījis sev vajadzīgajās sliedēs, atskaitot to vienu reizi, kad tu padevies Sandrai un atkāpies.

Māris. Tā nebija atkāpšanās, tas bija tiešs uzbrukums. Vai tu domā, ka Sandra tagad jūtas labi, lietodama kā savu to, kas nav viņas? Pat ja manā dzīvoklī ienāks cits vīrietis, aizvien mana klātiene tur būs jūtama.

Lidija. Tu jau nu runā kā filozofs, ne kā baleta solists, kam kājas svarīgākas par galvu.

Māris. Mana galva ir stiprāka par kājām. Citādāk jau es nebūtu ticis kaskadiera godā.

Zane. Bet tagad ļaujiet man drusciņ vingrināties kaskadieres amatā! Jēkab, es laižu matus vaļā.

Lidija. Zane, tāda dziesma vairāk piemērota man nekā Tev. Tu sirmus matus vari dabūt tikai, tos nokrāsojot, bet man matu sirmums ar krāsošanu jāslēpj.

Māris. Tavos matos, Zane, var nožņaugties – nepalaid, nepalaid tos tik brīvus. Tu domā, man vien patīk tādas važas. Katrs vīrietis alkst pēc plandu matiem, kādus tu, cik pa durvju šķirbu redzēju, biji pārklājusi Jēkabam. Taču puisim droši vien vairāk patīk plikgalves. Vai nu Jēkabs mazāk mūsdienīgs par citiem jaunekļiem?

Jēkabs. Ja jūs tik daudz ņemsities ap mani, brīdinu, spēlēšu nepareizi un nojaukšu gan dziedāšanu, gan dejošanu.

Lidija. Tas jau būs kaitējums man vien. Bet es sajūtu tavu labu sirdi un esmu drošībā, ka tu tā nedarīsi, tu man nekaitēsi.

Jēkabs. Lidijas kundze, jums es nekaitēšu nekādā ziņā. Ļoti labi apzinos, ka mani šeit turat ne tāpēc, ka es jums esmu vajadzīgs, bet tāpēc, ka redzat manī jaunu cilvēku, kas drusciņ atšķiras no citiem, bet kam kā visiem vajag naudu.

Lidija. Tu varētu būt pavisam vienāds ar saviem līdzaudžiem, varētu būt par viņiem sliktāks, es šā vai tā maksātu tev algu. Tā nav kalpa alga, tas ir honorārs par visu, ko tu dari, arī par to, ka neko nedari, bet esi tik mīļš. Vairāk es nevaru. Jūs jau paši zināt, cik drīz izkūst mantojuma nauda, un no nama es ieņemu gandrīz tikai nodokļu tiesu.

Zane. Mīlestību neviens nealgo, drīzāk tās vārdā atņem otram cilvēkam reizēm visu, kas viņam pieder.

Lidija. Tā jau nu ir tava gudrība, paļaujoties uz saviem matiem, kuros Māris labprāt nožņaugtos. Mēs gan zinām, ko tāda žņaugšanās nozīmē. Un, jaunie, tāpat pavisam jaunie cilvēki, es jums atkārtoti lūdzu – nelaidieties nekādos strīdos, jo tūlīt ieradīsies zviedri! Turklāt jūsu runas kļūst drusciņ monotonas. Kā tad Stepu Berta prata savos nomaļajos Skubiņos pastāvēt viena pati, bet ar nesatricināmu cēlumu?

Māris. Tas bija pavisam cits laiks, kad cilvēkus izglītoja klasiskajās valodās un klasiskajā kultūrā. Tagad ir angļu, pareizāk sakot, amerikāņu laiks, kas tieši prasa no mums sīku kašķēšanos un pasvītroti necildenu uzvedību. Kāpēc tad tiek tīšuprāt saplēstas džinsu bikses, kāpēc tiek neglītiem diegiem apšūtas gluži jaunas drānas? Kāpēc apakškreklam jābūt izvilktam virs biksēm? Neglītums ir padarīts par estētisku vērtību, un nemitīgi tiekam skoloti, ka neglītums ir tas pats daiļums, tikai jaunā izpratnē. Taču tā mēs te cits citam varam jautāt un gudri atbildēt, bet mums jābūt gataviem, ka tūlīt ierodas zviedri. Viņi ir amerikanizējušies vairāk par mums un diezin vai viņus mēs spēsim uzrunāt ar deklamācijām Almas Ābeles garā.

Lidija. Māri, es gaidu, ka tu no savas naktspatversmes pārdomām beidzot tiksi pie vesela saprāta! Lai ļaudis māžotos kā māžodamies, tīrība un uzvedības cēlums aizvien būs mērķis, uz ko tiekties.

Māris. Lūdzama, nesprediķo mums, kas no līdzīgām mācītāju runām esam nokusuši! Mūs saista dabiska izrīkošanās, sacīšana, ko domā, nevis samācītas frāzes.

Lidija. Dabiska izturēšanās jau ir labu mācību rezultāts. Raugieties uz Jēkabu, kā viņš tikai sarkst no jūsu tiešām runām, ko es atļaušos nosaukt par jaunu cilvēku nesavaldīgu gvelšanu. Jēkabs gan spētu mums pateikt ko tādu, kas mūs visus atstātu vaļā mutēm.

Jēkabs. Ja nu es ko varētu pateikt, tad tikai ar kādu savu dziesmu, ja sekmētos labi uzrakstīt. Citādāk es nekā pasacīt nevaru, pat ne to, ka jūs, Lidijas kundze, esat mums mīļa kā māte.

Zane. Nevajag tik gari runāt par mīlestību un mīlēšanos! Jūs redzat, esmu uzreiz gatava, tikko Māris mani sauks sev līdzi.

Māris. Uz ko es varu saukt, ja man, atskaitot stepa kurpes, nekā nav. Uz naktspatversmi tu taču līdzi nenāksi.

Zane. Jāizbeidz tā naktspatversmes piesaukšana. Katram skaidrs, ka tik izcils vīrietis, kāds tu esi, nevari nekādā gadījumā būt bijis naktspatversmes klients. Tu noteikti biji kā tas Liepājas zviedrs kādas mauku mājas klients.

Māris. Sievietei neklājas izrādīt pārākumu. Pat Viņķeles sludinātā dzimumu līdztiesība ar kādas dāņu grāmatiņas palīdzību jau tāds slēpts pārākuma tīkojums vien ir. Ka tu, Zane, mani gribi iedabūt atklātā namā, ir liecība par vēlēšanos diktēt man noteikumus.

Zane. Es, Māri, tev pakļaujos itin visos lūkojumos, kā tev pakļaujas deja, kam tu esi radīts vai otrādi – steps ir radies, lai tu tajā jaudātu parādīt, ka pasaulē vēl ir īsteni vīrieši, pie kuru kājām krist ir pagodinājums un augstākā bauda.

Māris. Vīrietis līdzās vīrietim ir kā kareivis ierindā, turpretim vīrietis līdzās sievietei uzreiz ir ar karavadoņa elpu, uzreiz ar ģenerāļa uzplečiem.

Lidija. Lai nu tikai mums elpa neaizsitas, kad tu izgāzīsies, te pārlieku daudz runādams un runāšanā savu dejas temperamentu noslāpējis.

Māris. Dejoju tev, Lidija, aiz pateicības un dejoju Zanei – vienkārši tāpat, ka viņa ir tava bufetniece. Zviedru gaspažas man ir pilnīgi vienaldzīgas.

Zane. Un viņām vienaldzīgs esi tu, vismaz kā stepa dejotājs. Ja tu viņām nestu kādu liķiera glāzīti, katrā ziņā dāmas atplauktu vairāk.

Lidija. Mēs kļūstam nepieklājīgi, apspriezdami nepazīstamu cilvēku rīcību. Viņi ieradīsies pie mums, protams, galvenokārt naktsmājas tīkodami, bet būs pateicīgi par visu, kas ir pāri parastajām ērtībām. Steps un dziesma, Jēkaba mūzika ir tas pāri standartam paceltais.

Māris. Krievi mums uzmācās ar savu „gostu“, Eiropas Savienība – ar saviem standartiem, bet standarti tie paši krievu „gosti“ vien ir.

Lidija. Klusē, Māri, ja tev nav nekā prātīga ko sacīt! Tavas stepa kurpju zoles pasaka vairāk nekā tava mēle.

Zane. Un ja es nodziedātu viesiem Šancberģa dziesmu „Tev dziļi acīs ieskatīju“?

Lidija. Tā mēs varētu ikreiz apsveikt vai pavadīt viesus, un visi nāktu pie mums kā uz dievnamu.

Māris. Dievnama gājēju tagad palicis tik maz, ka, Lidija, tu bankrotētu, ja paļautos uz tādiem vien. Tev tomēr jācer uz ļaudīm, kam patīk amerikāniskais steps, Zanes nestas konjaka glāzītes un viņas „Ugunskurs“, kas patiešām mani tik ļoti aizrāva, ka iekšas sagriezās un nav vēl līdz šim brīdim nostājušās vietā, lai gan es dziesmu papriekš noniecināju. Bet tas jau tikai tāpēc, lai labāk cilātos kājas stepā.

Lidija. Tad jau tev arī vajag vienu konjaka glāzīti. Un tā jāpasniedz ne man, kas esmu šā nama saimniece, bet Zanei, kas ir tikai šā nama kalpone. Konjaks saprotamā kārtā derētu mums abām ar Zani arī. Tikai Jēkabu mēs atstāsim bešā. Par viņa dzērienu lai gādā piesauktās ansambļu meitiņas!

Zane. Konjaks iesita galvā, esmu pavisam apdullusi. Ka nu tikai zviedriem domātās glāzes nenogāžas no paplātes uz grīdas.

Lidija. Un neiegāžas Māra iekšās! Tās esot no tavas dziedāšanas sagriezušās greizas.

Māris. Ir visādi jauka sajūta – kad tev kņud zem sirds.

Lidija. Klau, ārā kaut kas nobūkšķēja! Zane, izej paskaties, vai nav jau zviedru mašīna klāt! Māri, sakārto kreklu, ko tev Zane ir parāvusi par daudz uz augšu! Un esi taču prātīgs – vai tu nejūti, kas tev ar Zanes uzmākšanos draud? Otrreiz es pēc tavām stepa kurpēm neiešu, bet tavs bankrots šoreiz būs vēl šausmīgāks nekā Sandras gadījumā.

Māris. Bankrots draud tiem, kam kas pieder. Man nekā nav.

Lidija. Bet tu esi skaists vīrietis un pietiekami nekaunīgs, lai sievietes pakļautu.

Māris. Kam tad tu gribi mani izrādīt? Lai man par nozīmīgu būtu kāda padejošana zviedru matronu priekšā? Ja es patīku Zanei, ak, Dievs, kāda laime!

Lidija. Raugi, tava laime nāk pa durvīm iekšā ar mazu kasti, kurā būs tev jaunas stepa kurpes.

Zane. Nē, Rolands atveda pasūtīto lāceņu liķieri. Vairāk par sešām pudelēm tu neesot prasījusi.

Lidija. Vīrieši jau tādu dzērienu nebauda. Un sieviešu starp zviedriem būšot maz. Esot itin kā kādi mednieki, ko mūsu spice aicinot uz mežacūkām.

Māris. Tā nu nebūs nekāda spice, kuras viesi nāks pēc meža dzīrēm uz tavu namu.

Lidija. Kamēr tu piederi man un arī Zane man kalpo, kamēr Jēkabs sēž pie klavierēm, tikmēr es esmu pārāka par visiem Rīgas viesu namiem. Protams, vecie Mārupes tīrumi nav ārzemniekiem saistoša vide, bet jūs, kas esat mani kalpi un pavēlnieki vienlaikus, jūs pieļaujat Stepa namu pacelt pāri citiem. Vai jūs zināt, kādas izskatās lācenes? Vai esat jel reizi tās lasījuši? Kad rudeņos ciemojos pie Stepu Bertas, mēs pāris reizes bijām Lielajā purvā. Kas par skaistām, kas par gardām ogām! Somi iemanījušies tās savākt pat liķiera vajadzībai.

Māris. Mēs arī pratīsim tādu liķieri iztaisīt, ja vien tu vēlēsies no manis un Zanes pirkt par skaidru naudu.

Lidija. Ko tu murgo? Kas man jāpērk no jums abiem? Kamēr jūs esat manā maizē, es pērku, kas pērkams, un ēdinu jūs pie sava galda. Esmu ar mieru jums pat pirms zviedru atbraukšanas pa glāzītei pasniegt, lai, tā sakot, atraisās mēle, vieglāk cilājas kājas. Ai, pavisam aizmirsu par Jēkabu – lai viņam skubīgāk ņirb pirksti. Jēkab, vai tu dzersi vienu glāzīti?

Jēkabs. Lidijas kundze zina, ka es, gan nevienā pretalkohola biedrībā nesastāvēdams, nekā stiprāka par piparmētru tēju nedzeru.

Lidija. Tu jau esi tik žigls, ka, pat badā mērdēts, spētu mums un zviedriem demonstrēt augstāko meistarību. Kur tu pie tik bagātām dāvanām esi ticis? Tavi vecāki taču parasti ļaudis kā visi citi. Pie „visiem citiem“ es, protams, neskaitu, Zani un Māri, kas ir augstas, paša Dieva, sūtības mākslinieki.

Zane. Kāpēc tu ņirgājies par mums? Es esmu tava bufetniece, nevis kāda māksliniece. Par Māri tu vari izsacīties, kā vēlies, bet mani liec mierā!

Lidija. Taču tev viss labi padodas, pat ja neesi formā kā tagad. Kāpēc tu kašķējies ar mani?

Zane. Kāpēc es neesmu formā, kāpēc es kašķējos? Tikai tad, kad es tuvumā jūtu Māri, man asinis vārās un es varu padarīt darbus, itin kā man būtu četras rokas, varu dziedāt, itin kā man Dievs tas Kungs būtu ielicis Kristīnes Opalās rīkli.

Lidija. Nesaki – Opalās, viņa taču grib būt grieķiete un prasa, lai viņas uzvārdu neloka.

Zane. Ar uzvārdu tā īpašnieks pats var rīkoties, kā grib, bet mums neviens nekādus grieķu likumus uzspiest nevar. Un, kad nu vēl uzvārdā ir skaidra saskaņa ar augšzemnieku apaļumu, man tieši baudu sagādā sacīšana: Kristīne Apaļā jeb Kristīne Opalā. Paldies Dievam, apaļa viņa vēl nav, bet gan jau apvelsies kā visas labas dziedātājas.

Māris. Zane, kāpēc tu neapvelies? Ak, tev vienalga – resna vai izdēdējusi, tu vīriešus pazudini ar savu skatīšanos vien.

Lidija. Jau sākumā brīdināju jūs – privātas lietas nekārtot manā klātienē un galvenais – klusēt, zviedriem uzturoties mūsu namā!

Māris. Manas pazoles nevar klabēt klusi, Zane nevar savu Opalās rīkli padarīt šaurāku.

Lidija. Nezirgojies! Man tiešām nāksies pirkt tev jājamzirgu, lai tu savu no Stepu radiem mantoto melno enerģiju vari iztērēt. Mani māc bailes, ka tu šovakar neiedauzi parketā dobes.

Māris. Ka tikai mēs abi ar Zani neiedauzām tev pakausi, pavēstīdami gaužām nepatīkamu lietu.

Lidija. Ko muldi! Kas par nepatikšanām? Viss taču ritējis kā pa šņori.

Māris. Šņore savelkas un žņaudz mūs nost. Īsi – es un laikam arī Zane, mēs taisāmies prom.

Lidija. Vai traks!

Māris. Traks jau nu es esmu vienmēr bijis, vai citādāk būtu izlidināts no operas un strādājis par kaskadieri, bet tagad runāju bez mazākajām trakuma pazīmēm. Mani aicina cits viesu nams, kas maksā vairāk.

Zane. Man patīk tādi vīrieši kā Māris, un neliedzies, tu taču arī esi Mārī iegrābusies, varbūt pat dziļāk nekā es! Vai Mārim kas kaiš, vai viņš nav tieši apburošs?

Lidija. Zane, tu nekad neesi bijusi pieklājīga un savaldīga, bet tagad tu kļūsti rupja.

Zane. Kas nu par mani! Raizējies par sevi un Māri! Rupjš vai noglazēts – tādi vīrieši kā Māris, tie aizdedzina mūsu sirdis. Es, Māri, tevi tūlīt nomutēšu, es ar neizsakāmu baudu iezīdīšos tavā cietajā durstīgajā zodā! Bet uz Rīgu tu vari iet tikai tad, ja ņem droši mani līdzi! Lidija jau tev līdzi neies, viņai ir vērtīgāks nams par visiem citiem.

Māris. Tu jau pieproti cilvēkus, sevišķi vīriešus, ievilināt savos slazdos.

Zane. Nē, ar to, ka man vieta kaut kur var vai nevar būt, ar tādu nenoteiktību es neesmu mierā. Vai nu tu saki tūlīt, ka es esmu tava (kaut vai ar ceturtdaļslodzi!), vai es nogulšos tev priekšā, kā citkārt Raimonda Djena aizgūlās priekšā kara vilcienam, kas veda ieročus uz Vjetnamu. Atcerieties, cik smieklīgi šo vēl smieklīgāko akciju apdzejoja Mirdza Ķempe, bet mums šos jokus lika mācīties skolā! Taču no manas uzgulšanās tev smiekli nenāks. Es no tevis ar savu mīlestību izspiedīšu visu dzīvību.

Lidija. Vai tu domā, ka tā ir mīlestība, ko tu te nupat demonstrē?

Zane. Mīlestība vai ne, bet es bez Māra vairs nevaru dzīvot.

Māris. Man, Zane, pašreiz ir svarīgāk izpatikt jaunajām saimniecēm.

Lidija. Nebija, nebija man vērts tevi no patversmes ārā ņemt.

Māris. Neliec mani tur atpakaļ, vairāk no manis neprasi!

Lidija. Es no tevis nekā neprasu. Tu prasi visu tikai no manis. Bet jaunajās klaušās tev prasību izvirzīs vairāk.

Zane. Gan jau Māris pratīs ar savu vīrišķīgo stāju pakļaut sev arī visas jaunā nama dāmas, kā tagad viņš pakļāvis mani un, neliedzies, Lidija, tomēr, tomēr arī tevi.

Lidija. Kā mani var pakļaut viens izbalējis vīrietis, kas nezina nekā vairāk par savu kurpju uzvilkšanu un vēl kāda baloniņa lietošanu, ko man kauns vārdā saukt.

Jēkabs. Es redzu, ka man ir jāiejaucas lielu cilvēku cīņā, jo laikam esmu vienīgais, kas bez Lidijas kundzes zina, ko nozīmē dzīvot bez otra cilvēka.

Lidija. Es te palieku viena kā stabs. Nebūtu pārdevusi Jaungulbenes Stepu namu, varētu vismaz tur glābties.

Jēkabs. Lidijas kundze, jums nav jāpaliek vienai. Es katrā ziņā turēšos kopā ar jums – vienalga, kā dēls, kā mīļākais vai, kā jūs sacījāt – uzkuris.

Lidija. Mīļais Jēkab, ko tu uzkursi, ja malka slapja un sērkociņi no mitruma palikuši bez galviņām! To es saku par sevi, otrreiz vairs nespējīga nevienu glābt.

Jēkabs. Mēs esam glābti ar to vien, ka varam, Lidijas kundze, še, jūsu skaistajā namā būt, varam dziedāt, mieloties un pat stepu uzdejot. Vai ne, Māri?

Māris. Stepa dejošana, protams, ir nozīmīgāka par Jaungulbenes Stepu dzimtu un nozīmīgāka par Lidijas Stepa namu.

 

 

 

Jāņa Liepiņa „ironiskā spēle" izrādīta Rīgā – Akurātera muzejā (2013.V) un atsevišķi tās 2. cēliens – Eduarda Smiļģa Teātra muzejā (2016.18.X). Lugas autors, rakstnieks un ārsts, kopā ar Žaneti Grendi ir sagatavojis grāmatu Ziedoņa Ķemeru gadi.

Skats no Akurātera muzejā uzvestās Jāņa Liepiņa Stepa nama – aktieri Lidija Pupure un Jēkabs Jančevskis

Skati no lugas Stepa nams ar aktieriem Zani Jančevsku un Māri Pūru

 

Foto: Ieva Holma