Jaunā Gaita nr. 287. Ziema 2016
SĪKSTAIS PROFESORS
Ji Xianlin. The Cowshed: Memories of the Chinese Cultural Revolution. New York: New York Review of Books 2016. 215 lpp. Tulk. Chenxin Jiang
Savos iknedēļas apmeklējumos vietējā bibliotēkā mēdzu apstāties pie jauniegādāto biogrāfiju, memuāru un vēsturisko grāmatu plaukta. Šoreiz acis piesaista šķietami ķīniska autora paplāna grāmata, enigmātiski melnu apvalku ar vairākām miglaini iekrāsotām līmeniskām svītrām un apakšā virsrakstu – Kūts. Vai starp kūts guļbaļķiem vāji iespīdoša gaisma?[1] Apakšvirsraksts – Ķīnas kultūrrevolūcijas atmiņas – atgādina, cik maz zinu un vēl mazāk saprotu no šīs tālās epizodes pirms piecdesmit gadiem, kad paša prāts bija vairāk aizņemts ar medicīnas studijām, ģimenes nodibināšanu, mēness ceļotājiem un Vjetnamas karu – nevis ziņu pārraidēm par kaut kādām „sarkangvardu” izdarībām pasaules otrajā galā. Pašķirstu, nolemju izrakstīt tālākai pašķirstīšanai un – izlasu! Interesanta … kāpēc?
Par pērnā gadsimta cilvēku zvērībām jau lasīts daudzkārt – par holokaustu, čeku, par Sibīriju un Vorkutu, Staļina prāvām 1930.-os gados, par tribunāliem un nošaušanām Vidzemē 1919. gadā. Izrādās – ķīniešiem ir savi sadisma varianti (piemēram – „lidmašīnas pozīcija”), kas jau savā ziņā var interesēt. Tomēr vairāk piesaista autora personība un dzīvesstāsts, tāpat apstākļi ap memuāra rašanos – ilgi novilcinātā un negribīgā rakstīšana (1988-89), ilgā glabāšana atvilktnē, beidzot pēcvārds un autobiogrāfiskais pielikums (1993), atkal 5 gadi atvilktnē līdz publicēšanai Ķīnā (1998), un – vēl daudz gadus vēlāk, autoram jau aizsaulē – šis tulkojums rietumu pasaules valodā, „kultūrrevolūcijas” uzplaiksnījuma piecdesmitgadē. Memuāru papildina žurnālistes Ža Džianjingas (Zha Jianying) ievads, kas kopā ar autora autobiogrāfisko pielikumu to padara dziļāk saprotamu. Izglītojošu.
Getingenas doktors. Interneta Vikipedijā par autoru Dži Sjanlinu (Ji Xianlin, 1911-2009)[2] uzzinām, ka viņš bijis ievērojams lingvists, specializējies īpaši Indijas senvalodās, budismā un folklorā, ar doktora grādu (1941) no Getingenas (Göttingen) universitātes Vācijā. Daudz publicējies savā profesijā, turklāt vairumu – „11 akadēmisku grāmatu un pāri 200 pētījumu rakstu” – vēl pēc lielās „kultūrrevolūcijas” traumas. Par savu bērnību un jaunību Dži[3] pastāsta grāmatas pielikumā. Piedzimis zemnieku ģimenē, audzis trūkumā, 6 gadu vecumā nosūtīts tēvoča audzināšanā provinces galvaspilsētā, kas pašķīris viņa dzīves virzienu no zemkopības uz izglītību. Apdāvinātais zēns 1930. gadā absolvē vidusskolu kā izcilnieks, un kopā ar grupu klases biedru dodas uz Pekinu,[4] lai noliktu iestājeksāmenus turienes universitātēs. 1934. gadā beidz Tsinghua universitāti un saņem Vācijas valdības stipendiju tālākām studijām, 1935. gadā nonāk Getingenā. Stipendija gan izbeidzas pēc 2 gadiem, bet piepelnīdamies kā lektors sinoloģijā, Dži turpina studijas sanskrita, pali un citās Āzijas valodās un kultūrās. Autors arī piemin, ka viņam ir bērns (166).
1945. gadā Getingenā ienāk amerikāņi. Ar viņu palīdzību ģimene nokļūst Šveicē, tad Mersaļā, un pa garu jūras ceļu 1946. g. rudenī atgriežas Pekinā. Jau pēc nedēļas viņu apstiprina kā profesoru un austrumu valodu katedras vadītāju Pekinas universitātē.
Pekina atbrīvota! Pekinā valda pretkomunistu Ķīnas Kuomintang partijas valdība, bet valstī ir haoss, kas atspoguļojas arī universitātē, kur studenti ir sašķēlušies komunistos un valdības piekritējos. Dži līdz šim bijis politiski neieinteresēts, bet kad 1949. gada pavasarī Pekinu iekaro Mao vadītie komunisti, viņš uzgavilē. „Pekina bija beidzot atbrīvota.” (171). Apolitiskais filologs ātri kļūst dedzīgs Mao atbalstītājs un saukļu saucējs sapulcēs. Vēl vecumdienās – rakstot sava memuāra pielikumu – Dži uzskata 1949. gadu par sava garā mūža pagrieziena punktu: „Es jutos desmit gadus jaunāks, un ar nebeidzamu ticību Ķīnas tautas nākotnei. [..] Atskatā, tas bija laimīgākais laiks manā mūžā.” Pamostas arī vainas sajūta: „…kamēr citi mana vecuma jaunieši cīnījās un mira par sabiedrības nākotni, es nodevos pats savām ambīcijām tālajā Vācijā. Nekas nevarēja būt dziļāk nicināms par to.” (173-4)
Nemiers Vadoņa ģimenē. Jauniegūtais „politiskums” tomēr paliek tikai virspusējs. Kad 17 gadus vēlāk sākas Ķīnas bizarrā „Lielā proletāriskā kultūras revolūcija”, sausais zinātnieks atzīst, ka viņa ķermenī vēl arvien „nav neviena politiska kaula” un šķiet tikpat apjucis par notiekošo kā šis lasītājs. Cik varu izlobīt no memuāra, pielikumiem un Vikipēdijas,[5] pēc nesenām graujošām saimnieciskām neveiksmēm, 72 gadus vecais – ar savas personības kultu apmātais „Dižais Vadonis” – Ķīnas komunistu partijas priekšsēdis Mao jūtas nedrošs, un 1966. gadā ievada plaša mēroga „tīrīšanu no apakšas”. (Šķiet, ka nozīmīgs dzinulis ir arī viņa sieva.) Lai ar satracinātas tautas rokām atbrīvotos no varbūtējiem sāncenšiem partijas un valsts dažādo līmeņu vadībā, viņa iniciatīvā strādniekos un studentos nodibinās „sarkangvardu” vienības, kam tiek dota brīva roka patvarīgai rīcībai pret visām autoritātēm, ieskaitot armiju. Uzliesmo neskaitāmas personiskas greizsirdības un sāncensības starp sarkangvardu barvežiem – bet viss notiek „Dižā vadoņa” vārdā. Iesākumā to atbalsta arī profesors Dži, bet drīz apmulst. Izveidojas kaut kas līdzīgs franču revolūcijai ar giljotīnām vai kristiešu cīņām ar lauvām Romas kolisejā, kur lauvu vietā ir satracināts asinskārīgs pūlis, un giljotīnu vietā ir pūļa dūres, gumijā ievīstītas divriteņu ķēdes, noasināti stieņi, spērieni, pazemojumi un grūdieni zemē no soda stalažas – ar vai bez nāvīgām sekām. (Nāves gadījumus neizmeklē.) Mājieni tiek doti ar it kā anonīmiem „lielo burtu plakātiem”, kas apsūdz tādus un tādus specifiski nosauktus „kontrrevolucionārus” vai „kapitālistu ceļa gājējus” iestāžu un komunistu partijas vadībā. Apsūdzība, pratināšana un sodīšana notiek vienlaicīgi, vai dažkārt apgrieztā vai sajauktā kārtībā. Profesors Dži to apraksta no savas perspektīvas kā Pekinas universitātes austrumu valodu katedras vadītājs. Tieši šajā universitātē uzbango „kultūrrevolūcijas” pirmie viļņi, un visā Ķīnā izglītība uz desmit gadiem apstājas. Universitātē sarkangvardi ir gan studenti, gan personāls, upuri ir mācībspēki un administrācijas locekļi – sākot ar universitātes prezidentu. Izceļas viena barvede ar palamu „vecā ķeizariene” (Empress Dowager), kāda viduvēja pasniedzēja, par kuru baumo, ka esot slepeni sabiedrota ar Mao dzīvesbiedri, ambiciozo Dzjanu Cjinu (Jiang Qing) (180). Kad nepolitiskais, kaut gan vienmēr Mao atbalstījušais profesors Dži nolemj pieslieties tai frakcijai – vājākajai no divām – kas ir opozīcijā „ķeizarienei” – arī viņš krīt nežēlastībā. „Viņai bija pelnīta atriebīguma neslava, un šī grāmata liecina par to, kas ar mani rezultātā notika.” (xxiii)
Uz kūti. Līdz tam Dži visu laiku turpinājis dzīvot neskarts ar ģimeni savā dzīvoklī, bet pakāpeniski sāk justies arvien vairāk apdraudēts, jo redz, kas notiek ar kolēģiem. Tad parādās plakāti arī ar viņa vārdu. Apsūdzētam par „kontrrevolucionāru akadēmisku vadītāju” („counterrevolutionary academic authority”), viņa dzīvoklis tiek izdemolēts, pats tiek nosūtīts spaidu darbos universitātes kalpojošo darbinieku skarbā apsardzībā. Dži atceras: „…man kļuva skaidrs, ka kultūrrevolūcija bija tikai samākslots iegansts strādniekiem izrēķināties ar intelektuāļiem” (67). Pienāk arī viņa lielā pratināšanas / mocīšanas / sodīšanas sesija – angliskajā tulkojumā šī veida pūļa sapulces ir nosauktas „struggle session”. Ironiski, šī sesija izglābj Dži dzīvību, jo viņš tai dienā bija jau nolēmis izdarīt pašnāvību noindējoties ar miegazālēm, kad ierodas sarkangvardi un aizved uz sesiju. Šādas sesijas ar satracināta pūļa piedalīšanos ir raksturīga „kultūrrevolūcijas” sastāvdaļa, un profesors jau vairākus gadus tādas ir redzējis vērstas pret citiem universitātes intelektuāļiem. Pēc vairākām stundām stāvot pūļa priekšā „lidmašīnas pozīcijā” – gurnos saliecies uz priekšu ar izplēstām rokām, turklāt ar kaklā pakārtu smagu dēli ar viņa vārdu – „…biju tik tikko pie samaņas, kad kāds teica – ‘Vediet viņus prom.’.” Uz ielas pūlis vēl kādu laiku to vazā apkārt, līdz beidzot divi jaunāki un stiprāki līdzmocītie kolēģi palīdz nokļūt mājās. Viena no šīs „revolūcijas” īpatnībām ir, ka notiesātie turpina vakarā atgriezties savā dzīvoklī. Tas mainās, kad „ķeizariene” tiem nolemj universitātes teritorijā ierīkot cietumu.
Nicinātos cietumniekus viņu mocītāji apsaukā par „govju velniem” – kas, jādomā, ķīniešu kultūrā ir smags lamu vārds (droši vien līdzīgi kā mūsu valodā skanētu – …tu, velna lops!) Attiecīgi, autors šo cietumu un savu grāmatu nosaucis – „Kūts”. „Govju velni” paši tiek norīkoti to uzcelt, ar bambukiem iežogojot un apjumjot laukumu starp divām vairākus gadus pamestām vienstāva mācību barakām, savienojot tās vienā „kūtī”. Tur tad nometina vairāk kā 100 notiesāto, kuri pa dienu tiek nodarbināti smagā darbā dažādās fabrikās vai arteļos, bijušo dženitoru apsardzībā. Trīs nodaļas attēlo dzīvi „kūtī”, un atgādina citur lasītus Gulaga un nacistu koncentrācijas nometņu aprakstus. Autors summē: „Nav skaidrs, ko sarkangvardi panāca ar mūsu mocīšanu: viņi nekad neizklāstīja savus motīvus, un tos uzminēt ir neiespējami. Viņu oficiālais mērķis bija ‘reformēt ar darbu,’ bet ja arī darbs varbūt pārmācīja mūsu ķermeņus, tas nespēja reformēt mūsu dvēseles. Mana pieredze rāda, ka vajāšana / mocīšana (persecution) neuzlabo tās upurus – tikai tos korumpē.” (117)
Pusbrīvībā. 1969. gadā Dži atlaiž „pusbrīvībā” – mājas arestā atpakaļ ģimenē. Viņš turpina būt izstumts no normālas sabiedrības, un – kaut maigākā veidā – „mocīšanas” sesijas turpinās. Būdams vairs ne profesors, ne arī cietumnieks, tas tagad drīkst palīdzēt studentiem pašmācībā, bet arī jāslauka grīdas. Citam kolēģim ir uzdevums tīrīt universitātes atejas – jo skaitās „smagāk noziedzies” tāpēc, ka bijis arī zemes īpašnieks.
1976. gadā septembrī nomirst „Dižais vadonis” Mao, un jau oktobrī viņa sieva un tās dominētā „Četru grupa” („Gang of Four”) tiek arestēti kā galvenie vaininieki, un „kultūrrevolūcija” izbeigta. Britannica[6] min, ka to panākusi „politisku, policijas un militāru vadītāju koalīcija.” 1977. gadā vadību pārņem agrākais (uz laiku arī pazudinātais) ekonomiski prātīgais vice-premjers Dengs (Deng Xiaoping, 1904-1997). Profesors Dži atgriežas savā darbā universitātē – bet kā tas norisinās, to neapraksta.
Klusi atkal kalnā. Otrs it kā balts plankums viņa stāstā ir gandrīz pilnīga ģimenes dzīves nepieminēšana.[7] Viegli uztvert viņu kā sevī vērstu egocentrisku akadēmisku „sausiņu”, bet iemesli varētu arī būt vidē, kurā viņš ir spiests dzīvot un strādāt pēc savas „rehabilitācijas”. 1998. gadā rakstītā priekšvārdā autors piesardzīgi komentē: „Daudzi mani kolēģi piedalījās konkurējošajā frakcijā, cīnījās pret mani, pratināja mani, piekāva mani. Daudzi no viņiem, šķiet, nožēlo to, kas notika. Neviens nav perfekts, un es uzskatu viņus par labiem biedriem, kuri, partejiskuma apmāti, izdarīja dažas briesmīgas kļūdas. Bet, ja viņi būtu atraduši šo manuskriptu manā atvilktnē, viņi noteikti nospriestu, ka plānoju atriebties. Par spīti tam, ka neesmu minējis viņu vārdus, viņi atpazītu sevi, un mums būtu praktiski neiespējami turpināt strādāt kopā.” (xxiii) Viņš cerēja un gaidīja, kad kāds cits no upuriem vai pāridarītājiem sāks rakstīt par savu pieredzi „kultūrrevolūcijā”, bet velti. Bija tomēr jāsāk pašam – „kamēr vēl laiks.”
Ievada autore žurnāliste Ža Džianjinga paskaidro, ka Ķīnā vēl arvien pastāv kluss komunistu partijas liegums dziļāk pētīt „kultūrrevolūciju”, it īpaši Mao lomu tajā: „Ja stūrmanis tiktu atsegts („debunked”), tad pats kuģis var noiet dibenā. Mao kā simbols ir tāpēc kritisks: tas ir saistīts ar pašas partijas-valsts izdzīvošanu” (xiii). Beidzot tomēr Dži grāmata tiek izdota, pie tam oficiālā Pekinas apgādā, un tiek aktīvi pirkta, bet publisks diskurss par to tiek no valdošām aprindām „klusi ierobežots”, un vēl šodien ar to apejas kā „jūtīgu” (viii). Vēl viens baltais plankums – kāpēc grāmatu vispār atļāva drukāt? Kāpēc atļāva Dži turpināt profesionāli avansēties?
Pirmā ranga profesors. Šis jautājums izgaismojas un reizē padziļinās, kad pakavējamies pie vinjetes Ža Džianjingas ievada noslēgumā, par kādu epizodi 1989. gadā. Mēs šo gadu atceramies ar Atmodu, Tautas fronti, Pirmo Vispasaules latviešu ārstu kongresu un Baltijas ķēdi. Ceļā uz ārstu kongresu dzirdēju ziņu pārraides par nesen notikušo brutālo demonstrantu apšaudi Pekinas Tiananmen laukumā. Vairumā studenti. Toreiz daudz uzmanības tam neveltīju. Tagad, pārlasot par šo notikumu, tiek skaidrots, ka tie protestējuši pret korupciju un nelietīgu varas pielietošanu valdībā, prasot lielāku demokrātiju. Divos mēnešos demonstrantu skaits pieaudzis pāri 100,000. Zem spiediena, nu jau 74 gadus vecais Dengs pavēlējis armijai ievest kārtību – 4. jūnijā ap 1300 nogalināti.[8] Ža Džianjinga atstāsta kādas bijušās Pekinas universitātes studentes stāstu, ko tā publicējusi dažus gadus pēc Dži nāves:
1989. gadā, kad studenti bija sākuši savu bada streiku Tiananmen laukumā, Dži kopā ar vēl dažiem [..] profesoriem nolēma publiski parādīt jauniešiem savu solidaritāti, ierodoties vizītē. Dži, vecākais un slavenākais starp profesoriem, ieradās cēlā stilā. Augstā uz kravas trīsriteņa platformas uzmontētā krēslā ar baltu plakātu ar uzrakstu „Pirmā ranga profesors Dži Sjanlins”, 78 gadus veco Dži cauri pilsētai no rietumu kampusa atpedālēja kāds students. Kad viņi ieradās [..] laukumā, studenti sajūsmā spēji uzgavilēja. Tīrīšanā, kas sekoja asins pirtij, neskaitāmās mācībspēku sapulcēs, kur visiem bijis jādeklarē sava nostāja, Dži vienmēr teicis tikai: „Neprasiet man, jeb es teikšu, ka tā bija patriotiska demokrātiska kustība.” Tad vienu dienu Dži izgāja no sava dzīvokļa universitātē, pasauca taksometru un lika aizvest uz tuvāko policijas iecirkni. „Esmu Pekinas universitātes profesors Dži Sjanlins,” tur ieradies viņš teicis policijai. „Esmu apmeklējis Tiananmen laukumu divas reizes. Esmu satracinājis studentus, tāpēc lūdzu ieslogiet mani kopā ar viņiem. Man ir pāri 70 gadiem, un es negribu ilgāk dzīvot.” Policisti bijuši tik satraukti, ka izsauca [..] universitātes amatpersonas, kuras [..] ar varu aizveda Dži atpakaļ uz kampusu. (xvii-xviii)
Tur nu vairs nav ko pielikt, ne atņemt. Šo vīru tagad pazīstam. Dži Sjanlins nobeidz savu memuāru, noslēpj manuskriptu atvilktnē, pēc deviņiem gadiem publicē, turpina strādāt zinātnisko darbu, un 20 gadus pēc Tiananmen notikumiem 97 gadu vecumā nomirst ar sirdstrieku. Ar sīkstumu un stāju viņš kļuva neaizskarams un neatvietojams. Dži, tāpat pretrunīgais Dengs – arī Dalailama – tagad biežāk iesēžas prātā. Sevišķi, kad apzinos, cik neapģērbies un neveikls justos no rīta izgājis uz ielas, protestā aizmetis visus savus Ķīnā ražotos sadzīves priekšmetus.
Juris Šlesers
JG redakcijas loceklis Dr.med. Juris Šlesers dzīvo Bostonā, raksta apceres un recenzijas par nemedicīniskiem tematiem kopš 2006. gada.
[1] Vēlāk izrādās, ka ne gluži tik burtiski – īstās „ kūts” siena ir no stateniskiem bambukiem!
[3] Ķīniešu praksē uzvārds nāk pirms dotā vārda.
[4] Grāmatā Ķīnas galvaspilsētas vārds tiek rakstīts Beijing (kā šodien angliski parasts), izņemot, kad tas apzīmē Pekinas universitāti, tad raksta Peking University – jādomā, ka tādēļ, ka tā šī augstskola ir tradicionāli pazīstama pasaulē.
[7] No Vikipēdijas uzzinām, ka viņam ir viens dēls, Ji Cheng, kas paziņojis, ka tēvs nomiris 2009.11.VII Pekinā ar sirdstrieku.
[8] Xiaobing Li, Modern China, ABC-CLIO: Santa Barbara, CA, ASV 2016 (43, 58, 88). Autors ir vēstures un ģeogrāfijas profesors un katedras vadītājs Centrālās Oklahomas universitātē ASV.
