Sanita Upleja

ROZENTĀLS UN KALPOŠANA

Pērn Stokholmā Prinča Eižena Valdemaršudes (Prins Eugens Waldemarsudde) muzeja izstādē Symbolism and Decadence pirmo reizi redzēju latviešu klasiķa Jaņa Rozentāla darbus līdzās viņa laikmeta Rietumeiropas mākslinieku darbiem. Uzaugusi padomju okupācijas laikā, labi zināju tos Rozentāla darbus, kas bija apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM)^* un kā tie izskatījās Latvijas mākslas kopsakarībās – gan salīdzinot ar laikabiedriem, gan arī pēctečiem. Pie mākslinieka labākajiem un skatītāju iemīļotākajiem piederēja reālistiskie latviešu tautas dzīves attēlojumi, arī simbolisma un jūgenda laikmeta stilā tapušie. Taču Stokholmas izstādē, ieraugot tik pazīstamās Rozentāla gleznas kopā ar ziemeļvalstu un dažu citu Rietumeiropas mākslinieku darbiem, atskārtu, cik labi un cēli viņš iederas šajā sabiedrībā. Tas nav mans latviskais nacionālisms vai pārspīlētais lepnums, ja teikšu, ka Janis Rozentāls pat ir galvas tiesu pārāks par dažu labu savu kolēģi rietumos un ziemeļos.

Pazudis vēsturē. Stokholmas izstādē Jaņa Rozentāla un arī vairāku citu viņa latviešu laikabiedru (Johana Valtera, Vilhelma Purvīša, Riharda Zariņa, Rūdolfa Pērles) māksla parādījās plašākā Eiropas un pasaules kopsakarā. Zīmīgi, ka šiem māksliniekiem cara pārvaldītajā Krievijas impērijā, ja vien pietika naudas, bija iespēja brīvi ceļot pa Eiropu, mācīties ārzemēs vai vismaz salīdzinoši viegli uzzināt par tur notiekošo, kamēr pusgadsimtu vēlāk vairākām paaudzēm, iesprostotām boļševiku impērijā, nebija nedz iespēju apmeklēt Eiropu, nedz pat uzzināt, kas tur notiek. Sekas manāmas vēl šobaltdien Latvijā, kur ir gana daudz un dažādu gadagājumu cilvēku, kam īsti nav skaidra Latvijas kultūrvēsturiskās telpas piederība Rietumeiropai. Arī pati joprojām turpinu apgūt to, kas bija liegts un nepieejams manos skolas gados un apjoma ziņā neaptverams studiju laikā jau pēc neatkarības atjaunošanas.

Stiprinājums pārliecībai. Stokholmas izstādē pirmo reizi saskatīju un sāku iedziļināties Jaņa Rozentāla darbu it kā divējādā pasaulē. Būdams izcils Eiropas līmeņa mākslinieks, kurš ģimenes apstākļu dēļ daudz uzturējies ārpus Latvijas – Somijā, Rozentāls vienlaikus ļoti apzināti un pašaizliedzīgi nodevās savas tautas kultūras apzināšanai, veidošanai un vairošanai. Tas labi atbalsojas arī plašajā darbu klāstā LNMM Janis Rozentāls (1866-1916). Māksla un tehnika. Par nepārraujamo nabas saiti ar Latviju un latviešiem liecina arī viņa dzīvesbiedres Ellijas Forseles-Rozentāles lēmums pēc mākslinieka nāves pārcelties no Somijas uz Latviju, kur Rozentālu dzimta turpina dzīt atvases.

Valsts un tautas labā. Nav vairs iespējams gūt atbildi uz jautājumu, kādēļ gan Rozentāls, sajutis Eiropas elpu un labi redzēdams sava talanta dotās iespējas, neizvēlējās par katru cenu „izsisties” un gūt atzinību pasaules kultūrtelpā, bet palika uzticīgs kalpotājs savas tautas interesēm, vienlaikus ienesot modernās Eiropas vēsmas. Nav zināms, kā būtu tālāk izvērtusies mākslinieka dzīve un darbs, ja viņa mūžs neaprautos tikai divus gadus pirms Latvijas brīvvalsts nodibināšanas 1918. gadā. Bet var droši pieņemt, ka pēc iepriekšējo paaudžu nesavtīgas kalpošanas latviešu kultūrai un sabiedrībai, Janis Rozentāls pēkšņi būtu nodevies tikai „mākslai mākslas dēļ”.

Tāpat kā aizvadītais Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gads, Rozentāla 150-gade liek domāt par mākslinieku attiecībām ar tautu, par pienākumu un tiesībām, par to, kādi mēs izskatīsimies to acīs, kuri pēc 150 gadiem šai „zaļā zemē” pie „baltas jūras” atzīmēs kāda latviešu dižgara jubileju.

 

* Kopš Pilsētas gleznu galerijas dibināšanas (1869), nosaukumi vairākkārt mainījušies – Pilsētas mākslas muzejs (1905), LPSR Padomju mākslas muzejs (1940), Rīgas pilsētas mākslas muzejs (1941), LPSR Valsts latviešu un krievu mākslas muzejs (1945), LPSR Mākslas muzejs (1964), Valsts mākslas muzejs (1987), Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (kopš 1995) un LNMM (kopš 1995) – (red.)

 

Sanita Upleja jau kopš aizvadītā gs. 90. gadu vidus raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem – sākumā laikrakstā Diena, pēcāk žurnālā Ir. Sadarbojusies arī ar LTV ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa, sniedzot ziņojumus no Maskavas.