Anne Applebauma

VAI AMERIKA JOPROJĀM IR BRĪVĀS PASAULES LĪDERE?

 

Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropai ir pienākusi atjēgšanās stunda. Tādi Rietumi, kādus mēs pazinām, tuvojas savas pastāvēšanas beigām. ASV [aizvadītā gada 8. novembrī] ievēlēja prezidentu, kurš lepojas ar sieviešu patvarīgu apgrābstīšanu un ar savu biznesa partneru apkrāpšanu. Viņš atklāti izrāda nepatiku pret Amerikas tradicionālajiem sabiedrotajiem – visvairāk pret eiropiešiem.

Nav jātic tikai tam, ko es saku. Paklausieties, ko viņš ir teicis daudzu gadu garumā. Jau 2000. gadā viņa vārdā ēnu/slēptā rakstītāja grāmatā The America We Deserve (Amerika, kādu esam pelnījuši) Tramps apgalvo, ka Amerikas interesēs nav svarīgi ieņemt nostāju starp jau gadu simteņiem naidīgiem grupējumiem. (..) Viņu savstarpējie konflikti nav to vērts, lai upurētu amerikāņu dzīvības. Atvilkšanās no Eiropas ietaupītu šai zemei miljoniem dolāru katru gadu. NATO karaspēka uzturēšana Eiropā ir milzīgi dārga. Ir skaidrs, ka tos līdzekļus varam izlietot labāk.

Savā priekšvēlēšanu kampaņā viņš ir vairākkārt sludinājis šādu viedokli, kaut arī tai pašā laikā savos uzskatos par visu ko citu viņš ir bijis vismaz šaudelīgs. Attiecībā uz abortiem viņš var būt gan par, gan arī pret – atkarībā no tā brīža publikas. Viņš atbalstīja iebrukumu Irākā, pirms viņš bija pret to. Vienīgi par NATO un par attiecībām ar Krieviju Tramps nekad nav šaubījies. [Pagājušā gada] martā viņš nodēvēja NATO par savu laiku pārdzīvojušu. Savā pirmajā runā par ārpolitiku viņš deklarēja: Amerika pirmajā vietā – pazīstams izolacionistu sauklis jau [pagājušā gadsimta] četrdesmitajos gados. Japānai un Dienvidkorejai viņš ieteica bruņoties ar kodolieročiem.

Vienlaicīgi viņš ir slavējis pasaules diktatorus, visvairāk Krievijas Vladimiru Putinu. 2014. gadā viņš apsveica Krievijas iebrukumu Ukrainā. Kopš tā laika viņš ir runājis ar apbrīnu par Putina „spēku”, viņa nežēlību, pat par viņa tieksmi likvidēt žurnālistus. Tramps ir klusējis par Krievijas ekonomisko lejupslīdi, arī par tās nežēlīgo autoritārismu. Varbūt tā ir viņa ignorance, varbūt arī pilnīga vienaldzība. Viņa kampaņu atklāti atbalstīja Krievijas hakeri, ielaužoties [Demokrātu partijas datorsistēmās]. Atskanēja [Trampa] publiski izteikumi turpināt šāda veida ielaušanās aktivitātes.

No savas politiskās karjeras sākumiem viņa komandā ietilpa cilvēki, saistīti ar Putinu, ar Gazprom un krievu oligarhiem. Ņūts Gin­gričs (Newt Gingrich), neapšaubāmi [Trampa] padomdevējs, kurš tika pat minēts kā iespējams Valsts sekretārs [ārlietu ministrs], nosauca Igauniju par valsti Pēterburgas priekšpilsētā, ko neesot vērts aizstāvēt. Neatkarīgi no tā, ko Tramps teiks rīt vai dienu pēc tam, doktrīna izvietot militāros spēkus aizsardzībai ir oficiāli atmesta. Par to nevar iestāties cilvēks, kurš tai netic.

Kad [2016. gada septembra vidū] runāju konferencē, kur piedalījās sauszemes karaspēku komandieri no visas Eiropas, visi kā viens bija nelokāmi pārliecināti par savu divkāršo uzdevumu – aizstāvēt Eiropu no terorisma un no Krievijas. Sanāksmi vadīja, kā tas parasti notiek NATO kontekstā, amerikāņu ģenerāļi. Tagad mēs vairs nevaram būt droši, ka amerikāņu ģenerāļi turpinās atrasties šādu sanāksmju vadībā. Mēs arī nevaram būt droši, ka krievu agresīvo militārismu un hibridkaru Ukrainā vai Baltijas valstīs atvairīs līdzīgi domājošu valstu savienība.

Ar prezidentu Trampu priekšgalā mēs nevaram pieņemt, ka Amerika vēl joprojām ir brīvās pasaules vadītāja – vai vispār kaut kāda vadītāja. Protekcionisms, nevis brīvais tirgus, ir uzvarējis vēlēšanās. Mēs varam sagaidīt, ka tirdzniecības līgumi netiks slēgti – ne pāri Atlantijas, nedz arī Klusajam okeānam. Jāpieņem, ka Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgums (NAFTA) tiks atcelts. Brīvais tirgus izraisīja [neviennozīmīgas] sekas, bet apsveicama ir kā politiskā, tā arī ekonomiskā sasaiste valstu starpā. Pacelsies mūri starp rietumu un arī citām valstīm – ne tikai metaforiski, bet arī fiziski.

Nekas nenotiks ātri. Paies laiks, paies daudzi gadi, līdz izveidosies nākamā starptautiskā politiskā sistēma. Pēc pirmā kritiena akciju tirgus ir atkopies tāpat kā tas atkopās pēc Brexit balsojuma Lielbritānijā. Līgumu saārdīšanas process prasa laiku. Šāda veida politiskām maiņām vajadzēs paaudzes. Bet pārmaiņas ir neizbēgamas, kā jau vairākās zemēs tās ir sludinājuši populisti. Amerikāņi nodarbosies ar prātošanām par vēlēšanām savā valstī, īpaši par Trampa vadītās Republikāņu partijas iegūto vairākumu ASV kongresā un senātā. Ar skaidru prātu jāvēro un jāreaģē uz norisēm Savienotajās Valstīs un to izraisītām sekām pārējā pasaulē. Nekas cits neatliek.

 

JG redakcijas locekles Anitas Liepiņas tulkojums no The Washington Post (2016.9.XI).

 

 

AUGSTAS RAUDZES AUTORE ANNE APPLEBAUMA

Padomju un pēcpadomju laika vēstures izpētes jomā plaši pazīstams ir kļuvis Applebaumas vārds. Politiskā analītiķe/vēsturniece (Anne Applebaum Sikorska) ir Londonas Legatum institūta (Legatum Institute) starptautiskās domnīcas Pārmaiņu forums (The Transitions Forum) vadītāja, bijusi saistīta ar tādiem globāli pazīstamiem izdevumiem kā The Spectator, The Evening Standard, The Economist, The Independent, Sunday Telegraph, The Washington Post. Viņas kontā ir virkne arī citās valodās tulkotu grāmatu – Iron Curtain: The Crushing of Eastern Europe 1944-1956 (Dzelzs priekškars: Austrumeiropas sagrāve 1944-1956, 2012), Between East and West: Across the Borderlands of Europe (Starp Austrumiem un Rietumiem ar skatu uz Eiropas robežzemēm (1994), Gulag: A History (Gulaga vēsture), par ko viņai piešķirta (2004) Pulicera prēmija (Pulitzer Prize), un Gulag Voices. An Anthology (Balsis no gulaga, 2011). Grēks būtu neminēt viņas 90 recepšu pavārgrāmatu From a Polish Country House Kitchen (No poļu lauku mājas virtuves – līdzautore Danielle Crittenden). Organizācijā CEPA (Center for European Policy Analysis) zinātnieces prioritāte ir atmaskot Kremļa dezinformācijas kampaņas jeb hibrīdkara ietvaros tīši paustās nepatiesības, kuru nolūks ir šķelt un destabilizēt ES un NATO piederošās valstis, un ne tikai. Applebauma saņēmusi Igaunijas Order of the Cross of Terra Mariana, Ungārijas Petöfi Prize, Cundill Prize, National Book Award. Jeilas (Yale) U. un Oksfordā (London School of Economics un St. Anthony’s College) izglītību ieguvusī elitāru Vašingtonas žīdu ģimenē dzimusī (1964) autore (tēvs advokāts, māte mākslas galerijas vadītāja) jau 24 gadu vecumā, pirms Dzelzs priekškara sabrukšanas, sāk strādāt par The Economist korespondenti Polijā, apprecas (1992) ar Oksfordā iepazīto Radeku Sikorski (Radosław Sikorski), vairāku nesenai vēsturei veltītu grāmatu autoru, pēcāk Polijas ārlietu ministru (2007-2014). Applebauma pieņem Polijas pilsonību un pārceļas uz dzīvi Varšavā. Ģimenei ir divas atvases (Aleksandr & Tadeusz).

* * *

Kā laikmeta dokumentu publicējam JG redakcijas locekles Anitas Liepiņas tulkotu Annes Applebaumas laikrakstā The Washington Post dienu pēc Donalda Trampa (Trump) ievēlēšanas par ASV prezidentu publicēto rakstu (2016.9.XI). Viņas viedoklim līdzīgus pauž arī citi publicisti, piem., Kurbjuveits (Dirk Kurbjuweit) rakstā „Amerika atteikusies no savas vadošās lomas Rietumos“ vācu nedēļas izdevumā Der Spiegel (2016.12.XI), kas lasāms žurnāla interneta portālā arī angļu valodā (14.XI): Gandrīz 100 gadus ASV bija brīvās pasaules līdere. Bet, līdz ar Donalda Trampa ievēlēšanu, Amerika tagad atteikusies no šīs lomas. Pienācis laiks Eiropai un Angelai Merkelei aizpildīt šo tukšumu. Un mūsu pašu politiskie analītiķi – Franks Gordons salīdzina pērngada 11/9, kad 9. novembrī tika izziņoti vēlēšanu rezultāti, ar plaši zināmo apzīmējumu 9/11, kad teroruzbrukumā tika sagrauti Ņujorkas debesskrāpji (Twin Towers / Dvīņu torņi 2001.11.IX). Amerikai liktenīgi lūzumi, kas atbalsojās visā pasaulē (LA.lv 2016.18.XI). Politoloģijas profesors Jānis Peniķis jautā: „Tramps būs prezidents. Un tālāk?” (LA.lv 22.XI) – Vairāk nekā pusgadsimtu mans darbs un interese ir bijusi vērot un pētīt valdības un politiku. Šajā laikā ASV ir notikušas 15 prezidenta vēlēšanas, bet vēl nekad man nav bijis tik miglains priekšstats, kādu politiku sagaidīt no jaunievēlētā prezidenta… kopš II Pasaules kara valdību vadītāji visā pasaulē ir varējuši paļauties uz zināmu Amerikas ārpolitikas struktūru, uz globālu kārtību, aiz kuras stāv ASV ekonomiskais un militārais spēks. Jānim Lazdam, ASV dzimušajam valsts dienesta darbiniekam Vašingtonā, Trampa uzvara sagādājusi vilšanos, bet viņš cer uz iespējami labāko iznākumu un uz palīdzību jaunajam Baltā nama saimniekam sekmīgi vadīt valsti. Tajā pat laikā Lazda neizprot tos latviešus, viņu vidū atsevišķus ārvalstīs aktīvus sabiedriskus darbiniekus, kuri plašsaziņu avotos lepojušies par savas balss nodošanu Trampam. Vai tad, baudot pīrāgus un skandinot tautas dziesmas, viņiem ir aizmirsusies reālpolitika …kad Krievijas kara lidmašīnas pastāvīgi pārlido Latvijas robežas un Krievija ir anektējusi daļu no Ukrainas? – jautā Lazda (LA.lv 11.XII). Jautājums ir arī Paula Raudsepa politiskās analīzes virsrakstā nedēļas žurnālā Ir: Kas iegrožos Trampu? (2016.7.XII). (re)