Jaunā Gaita nr. 288. Pavasaris 2017

 

 

Leons Briedis

 

podnieka ripa

šo pasauli pataisījis kāds dievs

kurš apsēdies pie podnieka ripas

pasmēla ūdeni un dūņas

un grieza ripu savās domās tikām

kamēr uzausa gaisma

un viņš iztēlojās Sievieti

Sieviete līdzinājās māla krūzei

kad viņš to pacēla

un pielika pie mutes padzerties

apreiba

māla krūze izkritusi no viņa rokām

sašķīda tūkstoš lauskās

un uz katras no tām iemirdzējās

pa pasaulei

 

šalkoņa

dievi kādreiz bija koki

viņus nekur neredz

bet viņi joprojām šalc

 

 

dzimtenes vārds

dzimtene vēl nav redzama

bet tās tuvums jau nojaušams

aizvien biežāk virs viļņiem

iznirst kaiju bari

un atvējojas priežu silu

saldi rūgtais smārds

jūrā

neviena zemē

nejūties vairs tik vientuļš

drīz parādīsies krasts

un tavas dzīves pārejošā mūžība

izmetīs enkuru

kam iesakņoties laicīgā līcī

un tu nosauksi savu dzimteni

pirmās

tev pretī nākošās sievietes vārdā

kurai pa priekšu jau skrien

jūsu abu vēl nedzimušais bērns

 

 

dvēseles
neredzamā puse

ar ko tiek sacerēti dzejoļi?

ar dvēseles neredzamo pusi

varbūt tāpēc mēs tos nekad pa īstam

nesaskatām

dzirdam gaismu ko var vienīgi sajust

 

 

spēles pie ūdeņiem

puika sēž upes krastā

un met pa viļņiem akmentiņus

viens div trīs

drīz tie cits pēc cita

palēkdamies pagaist

straumes plūdumā

atstājot aiz sevis

tikko jaušamu ņirbu

četri pieci seši

sveši aiz līkuma paveras

lauki kalni un meži

ciemi un pilsētas

septiņi astoņi deviņi desmit

dvesmi

kādu plašu un varenu

jūras dvesmi sajutusi

nodreb puikas sirds

ar kuru rokā viņš

palicis viens

svārstās: mest vai nemest

virs zemes uznākusi laistās

apaļa nulle

 

 

 

kailumi

manas sirds slēdzene sadilusi

sarūsējusi

tavas līdzcietīgās nopūtas atslēga

kas pūlējusies to apgriezt

salūzusi

iestrēgusi manā sirdī kā skabarga

izvelkama garum jo gara un smalka

vienmuļi un nebeidzami rasinošā

rudens lietus pavedienā

ko stūrainiem pirkstiem ievērt

dilstoša mēness acī

un sadiegt kopā divus likteņus

kas atiruši viens no otra

zvārstās vējā kā loga aizvirtņi

salst manam kailajam liktenim salst

tāpēc apsedzos ar

tava likteņa kailumu

 

 

triptihs

I aplenkums

katrs mūris

katrs cīnītājs

katrs vadonis savā vietā

pat katra tirgus sieva

un palaistuve

pat katrs dienderis

un plencis savā vietā

katrs svētais

katrs gaišreģis

katrs varonis savā vietā

pat katrs gļēvulis

pat katrs nodevējs savā vietā

katrs sirmgalvis

katra sieviete

katrs zīdainis savā vietā

pat katrs mirušais

un katrs nepiedzimušais

savā vietā

vienīgi debesis atstātas vaļā

un pa tām ienāk

naidnieka karapulks

 

II cīnītājs

 

mans zirgs nokauts

taču palicis vesels ganāmpulks

mans zobens salūzis

taču palicis vesels dzelžu kalns

mans vairogs izkritis no rokas

taču palicis vesels mežs

mana zirga pieši vairs nešķind

taču palikusi vesela zvannīca

mana kauja pazaudēta

taču palikusi vesela cerība

mana sirds noasiņojusi

taču palikusi vesela tēvzeme

 

III baltais mutautiņš

tik daudz sviedru

un asaru noslaucīts

tik daudz sirdsēdu

tik daudz sāpju

ciešanu un vaimanu

tik daudz posta un likstu

tik daudz asiņu un pārestības

tik daudz izmisuma

neziņas un bezcerības

tik daudz nāves

tik daudz cerību

gribu pamāt ar to

savai iemīļotajai

vējš to izrauj man no rokām

un paceļ augstu pāri pilsētai

mūžīgās nepadošanās

melno karogu

kurā plīv mana

baltā mutautiņa

karā kautā dvēselīte

miglotā rītiņā

 

 

 

Dievs Vienacis

 

Jurim Kronbergam

šajā saulē man piesities

Dievs Vienacis

Viņš mani redz tikai smejamies

līksmojam

dziedam

gavilējam

pārtikušu veselu un laimīgu

vienīgi tad

kad Viņš sapņaini piever

savu vienīgo aci

Viņš iekliedzas

un atdara vaļā abas savas acis

asara

eņģelis slido

pa savu asaru

paradīzē ziema

 

 

Dzejnieks, dramaturgs, esejists, literatūrkritiķis, atdzejotājs Leons Briedis saņēmis Mūža balvu (2015) latviešu literatūrā.

 

Jaunā Gaita