Artis Dobrovoļskis

PUSSEŠOS PIE OPERAS

 

Pēc trīsdesmit ir grūtāk. Atceros, kad man bija divdesmit pieci, varēju kādām divdesmit meičām aizsūtīt prastu jautājumu, piemēram, čau, kāds ir tavs mīļākais gadalaiks, un lielākā daļa man kaut ko atbildētu. Vēlāk dažas piekristu randiņam. Tagad rūpīgi izpētu profilu, saceru katrai individuālu vēstuli, cenšos būt oriģināls, asprātīgs, ja iespējams – flirtēt, taču man nav atbildējušas jau divpadsmit pēc kārtas. Ik pa laikam kāda apskatās manu profilu vai pat virtuāli piemiedz ar aci – parasti viņa ir no laukiem, ar bērniem un lieko svaru. Nolemju izdzēsties. Tas nav neatgriezeniski, bet tāpat pēdējo reizi pārlūkoju aktīvās anketas.

Bebrītis. 102 gadus veca, arī svars un augums apzināti norādīti neprecīzi. Bildes tādas kā depresīvas, bet ar noskaņu. Pie apraksta teksts: „I wonder what ants do on rainy days?“ Intereses un vaļasprieki nav atzīmēti, iepazīšanas mērķis arī ne. Mākslinieces tips. Tieva, pat kaulaina, neķemmēti pusgari pelēki mati, skatās objektīvā, nesmaida, šķiet, kautrējas, smēķē. Kaut kas starp skaistuli un vienkāršu meiteni.

Labi. Varbūt ir tāda lieta kā zaudētāja veiksme. Vēl pēdējo reizi jāuzraksta. Nekas nenāk prātā, tāpēc aizsūtu frāzi, kura kādreiz labi strādāja, – kāds vīns tev garšo, un kādas grāmatas tu lasi. Kad ekrānā iedegas sarkanais vēstules indikators, es to nevaru neuztvert zīmīgi. Biju jau atmetis cerības, bet nu – varbūt tieši šī būs mana īstā?

Kāpēc man to vajag zināt, viņa atjautā, un mums izveidojas saruna. Jā, esot mācījusies Mākslas akadēmijā, ikdienā elpojot krāsu izgarojumus, tā ir kā lēna pašnāvība. Flirtēšana un jokošana man nevedas. Viņa atbild tikai uz tiem jautājumiem, kuriem vēlas. Patīkot noslēpumi. Man izdodas uzturēt sarunu par filmām, mūziku un to, vai dzīvei ir jēga.

Nodrāztā frāze „varbūt turpinām šo sarunu klātienē“ šoreiz neder. Tāpēc, lai tuvinātu randiņu, mēģinu noskaidrot, ko viņa šeit meklē. Pretjautājums, vai tiešām vēlos to zināt. Kad neatlaižos, painteresējas, vai var man uzticēties. Brīdi vilcinājusies, viņa atzīstas, ka visa šī dzīvošanas padarīšana esot pieriebusies.

Es sāku dīdīties krēslā, paberzēju pieri un sajūtos kā glābējs. Viņa naivi te meklējot kādu, ar ko kopā sevi piebeigt. Japānā tas esot populāri, svešinieki sarakstās internetā, satiekas un kopā pārrijas tabletes, nosmacējas ar gāzi vai nolec no augstumiem. Tā esot vieglāk. Arī pie mums tādi gadījumi bijuši.

Tikai tad es aizdomājos, vai Bebrītis maz ir īsts. Vai tas nav prasts viltus profils vai kāds skarbs sociālais eksperiments. Tomēr man atliek tikai vēlreiz paskatīties uz foto, un gribas turpināt sarunu. Vēl trakāk, ilgāk ieskatoties šajā tīrajā, bālajā sejā, man krūtīs kaut kas viegli sakustas.

Pastāstu, kā pirms pāris mēnešiem dusmās biju triecis kāju un roku pret krēslu, tad sāpēs nokritis uz grīdas un beidzot spējis izraudāties. Kā kliboju, pirksti bija sapampuši un zili. Kā pēc pāris dienām darbā bez šaubīšanās iesniedzu atlūgumu un kopš tā laika esmu juties tikai labāk. Šī epizode viņu uzrunā. Esot pazīstams atvieglojums, ko sniedz sevis kropļošana, viņas apakšdelmus klājot daudzas grieztas rētiņas.

Meitene atsakās atklāt, kāpēc vēlas šķirties no dzīves. Mani centieni viņu atrunāt izklausās banāli. Saruna sāk izsīkt. Tad es sameloju, ka varbūt varu palīdzēt. Negaidīti viņa piekrīt satikties – otrdien pussešos pie Operas.

Tikšanās dienā mani pārņem satraukums. Izeju pastaigā, bet tas nelīdz. Ieeju dušā, noskujos, uzvelku labāko, kas ir. Satikšanās vietā esmu par agru, gaidu. Noteiktais laiks paiet, domāju, viņa neatnāks.

Pie puķu dobēm apstājas meitene. Mugurā balta, jēra kažokam līdzīga jaka, pleci nedaudz salīkuši, rokās liela, spilgti oranža auduma soma, kājās īsi šortiņi un zeķbikses ar rakstiem. Nedroši pamāju ar roku, pieceļos no soliņa un mēģinu smaidīt. Esmu nolēmis viņu apskaut, tas sanāk neveikli, tomēr vēl labu laiku jūtu vieglu vaiga pieskārienu savam plecam. Viņai ir maza balss.

Ieejam dziļāk parkā, apsēžamies uz soliņa netālu no strūklakas. Pēc mirkļa apmaināmies vietām, jo viņa grib sēdēt saulē. Neiebilstu. Kosmētiku nelieto, bet tās nepietrūkst. Labo ausi rotā iegarens auskars.

Mani vienmēr mulsina vienkāršais jautājums, kā iet, jo, atbildot uz to, sāku izvērtēt visu savu dzīvi un nevaru izlemt, ko teikt.

Viņa pārliek kājas otrpus solam un apsēžas ačgārni. Neviļus atceros kādu meitenei, kurā pirms daudziem gadiem biju iemīlējies.

Noslēpumainība turpinās, tāpēc esmu atklāts vienpusēji. Vienmēr biju domājis, ka dzīvei ir jābūt kaut kam īpašam un man jāpaveic kaut kas nozīmīgs. Tagad mana dzīve ir izvērtusies par nomācošu, haotisku notikumu virkni, un man bail, ka tas nekad nemainīsies. Piešķiebis galvu, mans klausītājs it kā vērtē, vai var man uzticēties.

Īsti nezinu, kā turpināt šo tikšanos, kas ir jau uz robežas starp darba interviju un randiņu. Jautāju: „Neesi izsalkusi?“

Nopērku mums kebabus un dzērienus. Meitene ēd sīkiem kumosiņiem. Vaicāju, kāpēc pieklususi, atsaka, ka gribot izbaudīt maltīti. Notecinos ar mērci un taisnojos, ka ar mani tā vienmēr gadās. Pēc brīža atvainojusies viņa aiziet uz tualeti.

Pusapēstais kebabs kalst uz paplātes. Pagājis pārāk daudz laika. Prātu satrauc muļķīga doma, ja nu tas noticis tepat, kebabnīcas tualetē. Varbūt tieši šobrīd, ieslīgstot bezsamaņā, baltas putas plūst pār viņas plānajām lūpām, bet es vēl varu glābt meiteni. Lai arī jaunkundze neatstāj sevi nāvei nolēmuša cilvēka iespaidu, steidzīgi dodos uz tualetēm.

Vīriešu tualete ir tukša, bet sieviešu aizņemta. Pieklauvēju pie durvīm, sveša balss atrūc – aizņemts. Sagaidu, līdz kāda pusmūža sieviete iznāk un velta man aizdomīgu skatienu. Bebrītis ir prom.

Iepazīšanās portālā mani gaida vēstule. Pateicas par kebabu un atvainojas, ka aizgājusi neatvadoties. Es neesot bijis godīgs un nevarēšot palīdzēt. Raksta, ka es esmu jauks, bet viņai jau ir draugs un viņa nemeklē neko romantisku. Man esot jāatrod drosme izvēlēties lietas, ko es tiešām dzīvē vēlos.

Profils ir dzēsts. Citu šīs gaisīgās parādības kontaktu man nav. Sekojot viņai, arī es izdaru virtuālo pašnāvību un izdzēšos no šī pieviļošā portāla.

 

Artis Dobrovoļskis ir TV kultūras raidījumu producents, vairāku īsfilmu režisors, apmeklējis Literārās akadēmijas meistardarbnīcas klases. „Pussešos pie operas” pirmpublicēts interneta portālā Satori (2016.11.VIII).