Rolfs Ekmanis (1929-2017)
SAVOS vārdos

 

Māra Zālīte (red.). Karogs rokrakstos. Rīga: Izdevniecība „Karogs”, 1992:40

Rolfs Ekmanis Milvokos (Milwaukee, Wisconsin) 1950. gadā

Esmu rīdzinieks. Mani senči pa tēva līniju bija melderi – Leišmalē, Vilces pagastā no barona iepirka Vilces dzirnavas. Vectēvus nekad neesmu redzējis – vienu pilsoņkara laikā Jelgavas cietumā nošāva sarkanie, otrs mira, pirms piedzimu. Pagājušā gadsimta 20. gadu otrā pusē tēvs un māte – lietuviete no Kauņas, tolaik atbraukusi uz Rīgu līdzi savam brālim, kurš strādāja Lietuvas vēstniecībā – ieskatījās viens otrā. Pārdaugavā apmeklēju pirmskolu un 4. pamatskolu (Lavīzes ielā 2a), ko ar stingru roku vadīja Pēteris Breikšs, Latvijas Brīvības cīņu virsnieks un vairāku grāmatu autors. Āgenskalna Latviešu biedrības skolai dāvinātajā (1939) karogā bija likti dzejnieka un arī Brīvības cīņu dalībnieka, vairāku dzejoļu krājumu autora, pulkveža un valsts prezidenta pils komandanta Raimonda Bebra vārdi: Slēgsim sirdis saules lokā / Lieli augsim Latvijai. Šo mudi, liekas, esmu ņēmis vērā zemapziņā.

Biruta Abula. „Kas tas tāds – Rolfs Ekmanis?” Intervija ar Rolfu Ekmani. 2004. <http://www.eraksti.lv/autori/rolfs_ekmanis.html>. Biruta Abula (galv. red.). Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs, 1945-1950: Augsburgas Ausekļa ģimnāzijas audzēkņu atmiņu un rakstu krājums. Kalamazū, Mičiganā, ASV: Auseklieši, 2004.

* * *

Lai gan sociālistiskā reālisma monopolu Kremlis pašreiz atkal bazūnē kā vienu vienīgo pieļaujamo radošo māksliniecisko metodi, un pēc-Staļina laiku „atkusnis” ir atkal gandrīz sasalis, jāšaubās, vai komunistu hierarchija spēs vairs ieviest totālu padevību kā kultūras, tā arī citās padomju dzīves sfērās. Atkārtotie saucieni un mudinājumi ievērot lielāku ideoloģisko disciplīnu un būt lojāliem pret marksismu-ļeņinismu ir lieks padomju režīma vājuma pierādījums. Jākonstatē, ka okupētās Latvijas literāti, to skaitā daudzi agrākie komunisti, bet jo sevišķi jaunie autori, tāpat kā rakstnieki un pedagogi Polijā, nekavējoties izbēgtu no komunistu ideoloģijas absurdās loģikas, ja vien rastos iespēja. Katrā ziņā, pat daļa to viņu darbu, kurus iespiež valsts kontrolētajā periodiskā literatūrā vai grāmatās, pierāda, ka padomju režīmam nepavisam nav izdevies radīt „homo sovieticus” okupētajā dzimtenē.

Rolfs Ekmanis. „Jaunā inteliģence nepadodas”. Jaunā Gaita 16: 159-160, 1958.

* * *

Iznācis tā, ka darba vietas ASV bijušas samērā tālu no latviešu „pagastiem”. Tā nu, vismaz attiecībā uz trimdas sabiedrību, gribot negribot bija jākļūst par „saulaino savrupgājēju”, bet tas nebūt nenozīmē, ka esmu bijis totāli atrāvies no latviešu sabiedrības virpuļiem. 80. gados Rietummičiganas Universitātē Kalamazū (Kalamazoo) pilsētiņā divas vasaras lasīju latviešu literatūras kursus, vienu vasaru lasīju par mūsu rakstniecību Rietumkrasta vasaras vidusskolas Kursa audzinātājiem, ne reizi vien esmu piedalījies ar referātiem latviešu trimdinieku saietos – ASV, Zviedrijā, Vācijā, Šveicē. Un daudzos vienkārši tāpat, bez „uzstāšanās”, kas visnotaļ bija daudz patīkamāk. Savā laikā biju Arizonas Latviešu kopas līdzdibinātājs, izveidoju arī latviešu grāmatu pārrunu vakarus.

Birutas Abulas intervija „Kas tas tāds – Rolfs Ekmanis?” op. cit.

* * *

Vairāk vai mazāk sistemātiskā iedziļināšanās dažādos slāvu, skandināvu, anglosakšu un latīņamerikāņu tautu rakstniecības periodos un folklorā man, piemēram, mācīja arī to, cik neizsakāmi vērtīga ir mūsu pašu daiļrade.

Rolfs Ekmanis. Inguna Daukste-Silasproģe. „Esmu pret jebkāda veida diktatūru (Rolfam Ekmanim aizejot)”. Laiks (5796) 2017.21-27.I

* * *

Publicējis esmu samērā daudz, visvairāk par iezīmēm latviešu rakstniecībā, bet ne tikai. Radio laikā Minhenē bieži laidu ēterā gabalus, kam bija sakars ar nacionalitāšu jeb tautību jautājumu Padomju Savienībā. Daudzi no tekstiem tika ievietoti laikrakstos Latvija (vēlāk Brīvā Latvija), Brīvība un Laiks, bet literāri ievirzītie ‒ trimdas žurnālos, to vidū Ceļa Zīmēs, Jaunajā Gaitā, Raiņa un Aspazijas Gadagrāmatā, Latvijā Šodien u.c. Esmu daudz

publicējies profesionālos un literāros angļvalodīgos un vācvalodīgos izdevumos. Nodaļas ievietotas vairākās grāmatās, rakstu krājumos. Vācijā Institutum Balticum savā gadskārtējā izdevumā Acta Baltica publicēja četras monogrāfijas, iespieda arī atsevišķi. 1978. gadā iznāca vairāk nekā 500 lappušu bieza grāmata par mūsu literatūru padomju varas gados ‒ Latvian Literature Under the Soviets, 1940-1975. Nesen nejauši uzdūros kādam bez manas ziņas spāņu valodā pārtulkotam darbam, ko biju uzrakstījis kaut kad 70. gados. 80. gadu vidū Romualdas Misiunas aicināja stāties Baltic Forum redakcijas rindās. Šis latviešiem mazpazīstamais izdevums tika laists klajā ne tikai angļu, bet arī visās trijās baltiešu valodās un arī spāniski. No 1980. līdz 1991. gadam ņēmos ar gadskārtējo izdevumu Latvija Šodien, „atmaskodams” sevi kā redaktoru tikai pēdējos četros gados. Tāpat kā Zviedrijas Brīvība, atsevišķi šeit ievietotie materiāli bija no Latvijas izkļuvuši slepeni. Mazā kabatas formāta grāmatiņā mīkstos, brūnos, neuzkrītošos ietinamā papīra vākos 1981. gadā iznāca Aleksandra Čaka Mūžības skartie ievešanai Latvijā ‒ ar manu vairāk nekā 30 lappušu garu apskatu par mūsu dzejnieku. Māris Čaklais zināja stāstīt, ka ilgu laiku to turējis uz sava darba galda Literatūras un Mākslas redakcijā.

Birutas Abulas intervija „Kas tas tāds – Rolfs Ekmanis?” op. cit.
 

Rolfa Ekmaņa darbs latviešu kultūras laukā ir augsti novērtēts. [...] 1996. g. Ņujorkā viņam piešķirta Raistera fonda balva par darbošanos tautas labā trejādos virzienos: par Rietumu pasaules iepazīstināšanu ar latviešu dzīvi padomju okupācijas laikā; par trimdas saimes informēšanu attiecībā uz latviešu literatūru un virzībām Latvijā, par padomju laikā Latvijā grūti iegūstamo ziņu piegādi tautai ar radio raidījumu palīdzību. 1998. g. ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli, un kopš 2002. gada ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. 1999. gadā par nopelniem Latvijas labā iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku un apbalvots ar Latvijas valsts aizsardzības fonda Lāčplēsis goda zīmi par pašaizliedzību 1991. gada barikāžu dienās, patiesas informācijas sniegšanā Latvijas tautai un pasaulei, īstenojot Latvijas neatkarības idejas.

Birutas Abulas pizīme pie intervijas „Kas tas tāds – Rolfs Ekmanis?” op. cit.

 

Rolfs Ekmanis ar draugu mākslinieku Vitautu (Vito) Sīmani (1928-2003)

Rietummičiganas Universitātes Studiju programmas mācībspēki un studenti 1982. g. vasarā. 1. rindā no kreisās: Māra Sīmane, Edīte Franklina, Baiba Bacha, Anita Rēpiņa, France Kosaka, Vita Tērauda, Ilze Abena, Dr. Lalita Muižniece, Sibilla Savidža (Savage). 2. rindā: Valodu un lingvistikas fakultātes dekāns Dr. Roberts Palmatīrs (Palmatier), Aiva Vintere, Maruta leviņa, Dr. Uldis Ģērmanis, Pēteris Austriņš, Aleksandra Geriņa, Alfons Šints, Dr. Jāzeps Lelis, Continuing Education palīgdekāns Džefs Smits, Dr. Rolfs Ekmanis, Dr. Valdis Muižnieks. 3. rindā: Dzidra Rodiņa, Andris Kēse, Anita Bodefelde, Ēriks Liepa, Luanna Horsena, Gundars Elksnis, Daina Ūle, Ivars Spalis, Renāte Siliņa, Pauls Raudseps Foto: Velta Namatēva

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 (2003), 237, 238 (2004), 248 (2007), 250, 251 (2007), 253, 254, 255 (2008), 256 (2009), 261, 262 (2010), 266 (2011), 268, 269 (2012)), 271(2012), 273, 274(2013), 275(2014), 276(2014)

 

Radio Brīvā Eiropa Latviešu redakcijas vadītājs Rolfs Ekmanis (Māris Rauda) ap 1990. gadu

JG235 (2003) izvilkums:

Putni mirst un dzejnieki, savukārt raksta Vizma Belševica, Bet ne cirvja asmens / Nevar izcirst vārdu, kas pirms nāves pasacīts. / Vārdu, ja tas izlējies, neviens vairs nevar sasmelt. Par vārda lielo spēku − īpaši laika posmā no II Pasaules kaŗa līdz Maskavas impērijas sabrukšanai 1991. gada augustā un vēl kādus gadus pēc tam − labu liecību dod arī Rietumvalstu starptautiskie radioraidījumi, t.i., raidījumi, kuru mērķauditorija atrodas aiz tās valsts robežām, no kurienes šie raidījumi nāk. Par ēterī izgājušā vārda milzum lielo nozīmi sarakstīts krietns skaits dažāda biezuma foliantu. Par to izteikušās arī daudzas svarīgas personības. Bet par to, ka arī latviskais vārds spēlē ievērojamu lomu starptautiskajos raidījumos turpat 50 gadus, labi ja paretam var atrast kādu rindkopu trimdas „rakstos un sērijās”, visvairāk par Amerikas Balsi, maz par Radio Brīvā Eiropa. Vēl bālāk atspoguļota Radio Vatikāns un Radio Sweden darbība, bet var droši pieņemt, ka mūsdienās caurmēra cilvēkam nav absolūti nekāda priekšstata par Radio Brīvība (1975-1984) un Madrides Brīvās Latviešu Balss (1955-1965; 1969-1972) raidījumiem, par Brīvo Latviešu Balsi Frankfurtē (1966-1971). Pēdējo neatrast arī 2002. gada beigās iznākušajā jaunās Latvijas Enciklopēdijas ļoti iespaidīgajā 1. sējumā (A ‒ Cēsis). Visu šo „balsu” galvenais uzdevums ir izplatīt Varšavas Līguma valstīs tur nepieejamu informāciju, tādējādi drupinot totalitārisma mūri, cenšoties izraisīt iekšējo eroziju. Piedevām starptautisko raidījumu veidotāji latviešu valodā lielākoties ar lielu pašaizliedzību cenšas stiprināt mūsu tautas nacionālo stāju un gara kultūru, celt tās pašapziņu PSRS tautu cietumā. Latviešu redakciju darbība gan Eiropā, gan arī ASV nenoliedzami ir kļuvusi par svarīgu mūsu pagātnes posmu, par saistošu mūsu nesenās vēstures daļu, lielā mērā arī kultūras vēstures.

 

JG262 (2010) izvilkums:

BRĪVĪBAS KAMPAŅA

Amerikāņu iepazīstināšanai ar RFE [Radio Free Europe / Radio Brīvā Eiropa] mērķi izvērst iespējami plašu raidstaciju tīklu „patiesības vēstīšanai” 1950. gadā nodibina organizāciju Crusade for Freedom (Kampaņa par brīvību). Tās simbols – Brīvības zvans ar mieru simbolizējošu lauru vainagu augšdaļā un brīvības lāpām piecu cilvēces rasu reprezentējošu attēlu rokās. Uz zvana iegravēti Abrahama Linkolna vārdi: That this world under God shall have a new birth of freedom (Šai Dieva valstībai būs pieredzēt brīvības atdzimšanu). Desmit tonnu smago zvanu no angļu kausētavas Gillett & Johnston vispirms nogādā uz Ņujorku, kur tam Manhetenā (Manhatten) ar lielu pompu sarīko parādi. Pēc tam zvans apceļo 21 ASV pilsētu, kuru iemītniekus – tāpat kā ņujorkiešus – mudina parakstīt Brīvības ruļļus (Freedom Scrolls) un, protams, galvenais, ziedot dolārus Brīvās Eiropas raidstacijai. Nekādas pasakainas bagātības tur nesanāk – 16 miljoni amerikāņu ziedo pa lielākai daļai sīknaudu – kopā $1 317 000. Pastāvīgo mājvietu zvans atrod Rietumberlīnes amerikāņu sektorā Rātsnama laukumā, kur atklāšanas ceremonijā piedalās vairāk nekā 400 000 berlīniešu, ieskaitot 100 000 no krievu okupācijas sektora. ASV bruņoto spēku virspavēlnieks Eiropā (1947-1949) ģenerālis Kleijs (1897-1978), kam berlīnieši sakarā ar padomju blokādes (1948.25.VI-1949.12.V) pārvarēšanu, nogādājot pilsētā ar lidmašīnām 1,5 milj. tonnu dažādu kravu, piešķir sirsnīgo iesauku Pater urbis (Pilsētas tēvs), pēc savas uzrunas iedarbina zvana skaņas. Austrumvācijas Komunistiskās Partijas (turpmāk KP) politbiroja loceklis Hanss Jendreckis (Jendretsky) uz šo notikumu reaģē ar draudiem: Šī Nāves zvana virve kļūs par karātavu virvi zvana zvanītājiem.

 

JG275 (2014) izvilkums:

Ar Valdemāru Kreicbergu (1912-1995) iznākusi sava veida „apļa kompozīcija” – 1975. gadā, būdams latviešu raidījumu aizsācējs Minhenē, viņš oficiāli apstiprina darbā Dagmāru Vallenu, bet, atgriežoties ASV (1979), kļūst par viņas līdzstrādnieku, svarīgos gadījumos uzrunājot tautu no Ņujorkas. Ne pārāk bieži par tautiešu dzīvi Dienvidamerikā raidmateriālus sagatavo Jēkabs Mekšs no Brazīlijas, Visvaldis Gusts no Argentīnas, Vilis Vītols no Venecuēlas.

Ar mācītāju devumu svētdienas programmai negājis viegli – nopūšas Dagmāra. Kamēr dažiem mācītājiem bijusi pārāk vāja balss, ko skaņu inženieri neesot spējuši uzlabot, piemēram, vienmēr pusbalsī runājošam arhibīskapam Arnoldam Lūsim (1908-1993), lielākoties savu līdzdarbību dažādu iemeslu dēļ viņi esot vienkārši pārtraukuši (Visvaldis Klīve, Ēriks Jēkabsons, Uldis Cepure, Andris Grots u.c.). Visilgāk noturējies tēvišķīgā tonī runājošais prāvests Roberts Āboliņš, kurš gan vietā, bet visvairāk nevietā mēdzis lietot vārdkopu: Kā dzejnieks Rainis teicis – un tad citējis rindas no Friča Bārdas vai Jāņa Poruka...

Toties laba sadarbība bijusi ar latgaliešiem, kuri latgaļu programmai Minhenē paši sarūpējuši virkni uzcītīgu līdzstrādnieku ASV (Tadeušs Puisāns, Zinta Zalāne, Latgalīte, Davis / M.Auleja, Ontons Zvīdris / Jōņs Trūps u.c.). Anekdotiska ir latgaļu nelielas grupiņas pašieceltu „pārstāvju” došanās vairākkārt jau pirms raidījumu uzsākšanas (it kā Bonifācija Briškas vadībā) pie RFE/RL programmu centra vadības Ņujorkā, pieprasot visu paredzēto latviešu programmu pārvērst par latgaliešu programmu, jo literārā valodā raidījumus Latvijā neviens neklausīsies, vairāk par pusi iedzīvotāju tur tagad esot latgalieši, un latgaliešiem vienīgiem tur tagad dzimstot bērni, tāpēc esot jāraida latgaliski...

JG273 (2013) Biografiska piezīme:

Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība pierakstu autors Dr. Rolfs Ekmanis, paralēli darbam Arizonas Valsts universitātē, ASV, kļūst par RFE/RL jeb RBE/RB ārštata darbinieku (segvārds Māris Rauda) jau latviešu raidījumu pašā sākumā 1975. gada vasarā, visvairāk komentējot iezīmes Latvijas kultūras dzīvē, arī t.s. nacionālo jautājumu Padomju Savienībā. No 1986. gada [neilgi pēc Černobiļas katastrofas un pirms Šatakvas (Chautauqua) konferences Jūrmalā] strādā pilnu laiku RFE/RL centrā Bavārijas metropolē Minhenē, sākumā par vecāko redaktoru un vadītāja palīgu, kopš 1990. gada – par RBE latviešu redakcijas vadītāju. 1993. gada augustā, lai nezaudētu darba stabilitāti, atgriežas zinātniski pētnieciskā un pedagoģiskā darbā Arizonas Valsts universitātē, kur lasa lekcijas līdz pat 2010. gada rudens semestrim.

 

Sarmas Muižnieces Liepiņas sakārtojums