Jaunā Gaita nr. 288. Pavasaris 2017
Laris Saliņš
ELLES ĶĒĶA BĒRNS
Uz krodziņu līdzens ceļš,
uz baznīcu grumbuļains.
 |
Precīzi tautasdziesmas vārdi par veco Latvijas lauku pagastu raksturīgo kārtību. Pagasta vidū ir divas publiskas ēkas: krogs un baznīca. Krogs ir sabiedriskās dzīves ikdienas centrs. Ceļš uz krogu ir labi iemīdīts. Baznīcu lieto retāk – svētdienās un svētkos – tādēļ ceļš grumbuļains. Tautas dziesmas rinda attiecas uz mūsu šīs dienas tēmu, jo atceramies, kā pirms 60 gadiem jaunieradušies dīpīši Ņujorkā iemīdīja divus ceļus. Viens veda uz Elles ķēķi, latviešu bohēmu svešumā, otrs uz atjaunoto Ņujorkas draudzi, kas uz veclatviešu pamata sakuploja. Atjaunotā draudze tikās ne tikai svētdienās un svētkos. Baznīcas paspārnē darbojās skolas, jaunatnes pulciņi, koŗi, tautas deju grupas, teātŗi, – un arī, protams, nometne. Baznīca nebija tikai „svētības aktu pasniedzēja”, bet kļuva par visas sabiedrības jumta organizāciju. Ņujorkā 50. gados abi ceļi, kā uz bohēmu, tā arī uz baznīcu, bija līdzeni, jo labi iemīdīti.
Elles ķēķis un Ņujorkas draudze varbūt šķiet pretpoli, kas it kā viens otru izslēdz, bet tā nebija mana pieredze. Viens otrs noteikti piederēja vai nu tikai bohēmai vai arī tikai draudzei, bet laba tiesa Elles ķēķa saimes arī palīdzēja iemīdīt ceļu uz baznīcu. Un manā gadījumā mana tēva misticisms un manas mātes reliģisko tradiciju godināšana un piekopšana palīdzēja man sagatavoties savam mūža darbam.
Mana paša stāsts dziļi personīgā veidā ietver abas šīs dienas programas puses. Esmu Elles ķēķa bērns, bet kalpoju kā Ņujorkas draudzes gans jeb debess ķēķa pavārs. Kā dzejnieka Gunara Saliņa dēls uzaugu Elles ķēķa filiālē Ņudžersijā. Kad pats vēl tikai tenterēju, maniem vecīšiem laimējās iegādāties māju priekšpilsētā, Glenridžā. Manu vecāku māja 50. un vēl 60. gadu sākumā bija vieta, kur Elles ķēķa saime itin bieži pulcējās. (Mājās varēja taču uzņemt vairāk viesu nekā Elles ķēķa šaurajos bēniņos vai pagrabos.)
Kā knauķis maisījos citiem pa kājām, kamēr viesi sapulcējās. Bet tad pienāca klusuma brīdis. Atceros dzirkstīgo sasprindzinājumu, kad sapulcēto viesu uzmanība bija pilnā mērā veltīta jaunceptiem dzejoļiem un stāstiem. Un visatzinīgākā atsaucība labam dzejolim bija atbildēt ar dzejisku improvizāciju. Viesības bija tikai īsti sākušās, kad mūs ar māsām sūtīja uz čuču muižu, bet pēc laika satraukumā modos skaļo trokšņu dēļ. Nomierinājos, kad atjēdzos, ka dzirdu lustīgu dziedāšanu.
Elles ķēķis kā Ņujorkas rajons man saistās ar tēva draudzību ar Linardu Taunu. Man droši vien bija kādi seši gadi, kad kopā ar māti devos uz pilsētu, lai satiktu tēvu, kas ciemojās pie Linarda. Ar pārceltuvi krustojām Hudsonu. Tad staigājām garām tā laika milzu lopkautuvēm. Mazam bērnam tumšās ēkas, kur sakapāja pakārtos vēršus un cūkas, likās kā elles priekškambaris. Bet tagad šī ainava saistās ar tēva dzejoli, „Dziesma”, kur viņš lūdz, lai viņa zudušā iedvesma atgriežas. Citēšu dzejoļa otro pusi:
No ostas rajona lopkautuvēm
izlauzās ielās ragu lopi.
Tie slāpuši piemāva pilsētu. Drāzdamies
siltajām dvašām un augumiem
kausēja sniegu no logiem, no kokiem,
no debesskrāpjiem un laukumiem.
Atgrūda logu – ar kliedzienu atkusa
mana balss. No tā kā no upes
govis pusdienā dzēra. Mērcās
manā dziesmā to siltie pupi –
manā dziesmā to siltie pupi.
Linarda dzīvoklis bija netālu no Taimskvēra. Dzīvoklis bija sīks un nolaists – viss, ko Linards, kas par praktisko nerūpējās, varēja atļauties. Linarda vannas istabā bija vecmodīga, dziļa vanna piekrauta ar papīru, grāmatu un manuskriptu kaudzēm. Iedomājos, ka ir liela klapata vannu iztukšot, lai mazgātos. Bet, kad palūrēju pāri vannas malai, redzēju putekļus vannas dibenā. Nu, sapratu, ka vannu nekad neiztukšoja.
Vairākus gadus Linards bieži ciemojās mūsu mājās. Viņam ar manu tēvu, ko saucām par Gonku, bija intensīvas dzejošanas sesijas. Viņi lasīja un iedvesmojās un tad veica dzejošanas vingrinājumus, ko viens otram uzdeva. Viņi pīpēja, dzēra un dziedāja. Pats joprojām iedomājos Linardu kā arī savu draugu. Viņš bija vienīgais no Elles ķēķa daudzajiem ciemiņiem, kas arī ar mani mēdza aprunāties. Viņu atceros tā, kā abi kopā esam redzami vecā, melnbaltā fotogrāfijā – pašķirstu viņam kādu fotoalbumu, un viņš uzmanīgi klausās, kamēr aizrautīgi kaut ko stāstu. Kad runāju ar Linardu, nerunāju kā ar pieaugušo, bet kā bērns ar bērnu.
Pirms piesaucu Elles ķēķa audzināšanas aspektus, kas palīdzēja sagatavoties mācītāja amatam, ir arī jāpiemin problemātiskais, kas noteikti bija pretrunā ar baznīcas atturības vai vismaz samērības vēsti. Elles ķēķa tikšanās saistījās ar pamatīgu iemešanu. Bija tādi, kas šo dzeršanu spēja ierobežot, lai tā neradītu lielu skādi pārējā dzīvē. Citi to nespēja. Linards bija starp tiem, kas to nespēja. Kaut gan Gonka Linardu atbalstīja mēģinājumos ierobežot dzeršanu, viņš savu draugu arī ieveda kārdināšanā. Gonka stāstīja, ka dzejošanas sesijas ar Linardu mēdza beigties reibumā. Mūsu mājās sieva un bērni gulēja, viņus nevarēja traucēt. Gonka un Linards tad kāpa automašīnā, lai traucētu citus. Viņi mēdza nakts vidū klauvēt pie draugu durvīm, lai turpinātu uzdzīvošanu. Nav pārsteigums, ka Linards 40 gadu vecumā nodzēries nomira. Un ar to sākās Elles ķēķa beigas.
 No kr. Linards Tauns, Teodors Zeltiņš, Gunars Saliņš, Fridrichs Milts, krodzinieks, 1950. gados |
Otrais apmulsinošais bohēmas aspekts bija mana tēva mīļākās. Un man nācās priekšlaikus un nevietā pārdomāt, kā mans tēvs varēja reizē būt manas mātes vīrs, bet arī citu sieviešu mīļākais. Mājās uzaugu ar mātes māti, ar ko mani vecāki bija no Latvijas kopā bēguši un dīpīšu nometnē kopā dzīvojuši. Vecāki apprecējās Latviju atstājot, kad tēvam bija 20 un mātei 19 gadu, lai bēgļu gaitās varētu kopā turēties. Māte vēlāk attaisnoja tēva neuzticību ar to, ka agri precējās, ka tēvs ir dzejnieks, utt. Bet māte noteikti cieta par spīti racionalizācijām. Vecmamma ļoti gribēja savu meitu atbalstīt, bet māte atteicās izveidot savzvērstību pret manu tēvu. Tai vietā vecmamma jau no manas mazotnes griezās pie manis ar savām sūdzībām par Gonku. Klausoties, kā viņa izkratīja savu sirdi, varbūt jau sāku sagatavoties vēlākajam mācītāja uzdevumam, kur itin bieži nākas uzklausīt, kā vecākā paaudze man izstāsta savas bēdas.
Uzaugu Elles ķēķa bohēmā, bet visu mūžu esmu arī bijis Ņujorkas draudzes loceklis. Piederu neparastai grupai – mācītājiem, kas kalpo draudzē, kur viņi uzauga. Mācītāji parasti kalpo citur, kur viņus nesaista ar bērnības neveiklībām un jaunības grēkiem. Ņujorkieši mani atceras kā hipiju ar visiem garajiem matiem un kaņepīšu dūmiem, bet tomēr bija ar mieru mani pieņemt par savu mācītāju. Man sevišķi jāpateicas mācītājam Zariņam, kurš pirms 35 gadiem mani uzņēma praksē un vēlāk atbalstīja, man pārņemot viņa pēcteča pienākumus.
Nepiederējām iksvētdienas apmeklētāju pulkam, bet svētkos atradām ceļu uz baznīcu. Un mūsu mājās Ziemsvētki bija kaut kas sevišķs. Adventa laiks saistījās ar Ziemsvētku gaidu mūziku. (Menotija Amals un nakts viesi palikuši visspilgtākā atmiņā.) Bija Ziemsvētku eglīte ar dzērvenēm, eņģeļu matiem un īstām svecēm no vietējā „zviedru veikala”. Un mājas eglītes kulminācija bija, kad māte no Bībeles ar veco ortogrāfiju lasīja Ziemsvētku stāstu no Lūkasa evaņģēlija. Tas bija svēts brīdis, laiks ārpus laika, kas paliek kā rādītājs uz pārpasaulīgo, kas caurstrāvo ikdienišķo, piešķirot visam dziļāku jēgu.
Sev raksturīgi rotaļīgā, bet arī nopietnā veidā tēvs dzejolī piesauca mājas eglītes izjūtu un to saistīja ar lūgšanām par Latvijas Ziemsvētkiem, kas bijuši un būs. Dzejolis saucās „Vēstule no Ziemassvētku kūts” – datēts Latvijas laukos 1976. gadā.
|
Svinēsim Ziemassvētkus – jā, tepat kūtī. Gaidīsim Jaunavu, kas ieņēmusi Dieva dēlu – no Svētā Gara. (Te apstāju rakstīt un skatījos uz veco bībeli koka vākos: kādi gan laiki! pie mums tak vai katrs bērns tāds brīnums tagad, ka liekas no Svētā Gara. Un vai tad tā nav? Tās bezdievīgas runas, bet kur, Dieviņ tu paliksi, kad mēs visi nomirsim?) Zvaigznes diena? – Tu prasi. Trīs gudrie? Kur tie rasies? No austrumzemēm? No rietumiem? No polārā loka? – tie jau vairs nebūs nācēji. Un mums pašiem – kur mums rasies trīs gudrie? Mums taču tikai divi – trešais muļkis. Ak tā ir cita teika? Bet esi sveika, svētku nakts! Sveika, kūts – ar visām smakām. Met ēnas pa priekšu vējlukturis. Taustāmies basām kājām pa salmiem, pa sienu – starp lopu purniem, mugurām. Klausāmies lopu elpā, īdos, mūjās – kur, kur šai kūtī, kur atspīdēs zvaigzne – kur ieraudāsies TAS BĒRNS
|
Bija apmulsinoši, bet raksturīgi, ka mācītājs Zariņš atrada par ko sūdzēties Gonkas dzejolī. Viņš uzskatīja dzejoli par piedauzīgu un īpaši ņēma ļaunā rindu: Sveika, kūts – ar visām smakām. Ja pareizi atceros, viņš neapmierinātību izteica avīzes Laiks lasītāju balsīs. Bet nav pārsteidzoši, ka mācītājs Zariņš pārprata Gonkas toni, jo, pirmo reizi 1982. gadā tiekoties ar manu onkuli, Gonkas brāli, Rīgā, pat ģimene sprieda, ka dzejolis izsmēja ticību. Viņi bija pārsteigti dzirdēt, ka es kā topošs mācītājs biju lietojis tieši šo dzejoli kādā Ziemsvētku vakara dievkalpojumā. Bet tad izskaidroju, kā Gonkas dzejolis man palīdzēja svaigā veidā atgriezties pie senā vēstījuma, lai tas derētu tieši mūsu saimei mūsu laikā.
Kad pusaudža gadu otrā pusē pats kļuvu par garīgu meklētāju, Gonka pozitīvi atsaucās, daloties ar saviem mistiskajiem piedzīvojumiem. Kad viņš kā pusaudzis bija Latvijā cietis nopietnu muguras ievainojumu vilciena negadījumā, viņam bija vesela vasara jāpavada gultā. Bet tas viņam nebija grūti, jo viņš iedzīvojās kādā mistiskā svētlaimē, kur ieplūda gaisma un piedzīvoja savu būtisko vienotību ar visumu.
Gonkas baznīciskums nāk no viņa vecmammas, kas viņu Naudītē veda līdzi uz dievkalpojumiem un bērēm. Gonka uzbur savu bērna sajūsmu īsstāstā „Dieva dziesmas”: Bet, kad ar vecomāti stāvējām ļaužu pilnajos izpušķotajos kapos, un koristi sagērbušies sastājās tādā kā uzkalniņā, man šķita, ka mūs šķirtu nezin kādas dīvainas tāles. Kā sapnī dzirdēju, ka … (ar pazīstamām sejām) un balsīm (dzied) itin kā eņģeļi. Kaut kur starp zemi un debesīm. Kā bībeles stāstos. Kā leģendās.
Mana māte pēc dabas nebija mistiķe, bet skeptiķe, kas visu rūpīgi apsvēra un izvērtēja. Bet viņa bija ticības draugs un baznīcu atbalstīja un cienīja. Kad biju padsmitnieks, māte novēroja, ka mana interese ar draugiem iesaistīties dziļās sarunās nozīmē, ka es varētu kļūt par mācītāju, ja vien es ticētu.
Noslēgumā atgriezīšos pie gadījuma, kur Elles ķēķa un Ņujorkas draudzes ceļi krustojās traģiskā zīmē – Linarda Tauna urnas vietas iesvētīšanas reizē Katskiļu brāļu kapos, ap stūri no draudzes nometnes. Kaut gan Linards nomira 1963. gadā, urnu tikai iesvētīja sešus gadus vēlāk.
Mana māte savā memuārā raksta šā: Viņa pelnu urna tur tika apglabāta 1969. g. 2. augustā, skaistā vasaras dienā. Bez ņujorkiešiem bija sabraukuši arī bostonieši un torontieši. Pēc māc. Zariņa svētīšanas Gonka teica ievadvārdus, dziedājām pēdējos pantus no Teodora [Zeltiņa] Linardam veltītā korāļa, Jānis Krēsliņš un Sigurds Vidzirkste pienesa urnu pie bedres un to arī pašu rokām apraka, jo lāpsta negadījās pa rokai, un [Roberts] Mūks uz kapa nolika mazo pudelīti šnabja.
Pielikšu punktu savām pārdomām par Ņujorkas draudzi un Elles ķēķi ar dzejoli „Latviešu dzejnieks Elles ķēķī”, ko uzrakstīju pirms 40 gadiem, kad pašam vēl nebija ne jausmas, ka reiz pats ticēšu un kļūšu mācītāja Zariņa pēctecis. (Dzejolis rakstīts angliski, pats to tulkoju latviski.)
|
Kriminālā pagrīde bija sen pazudusi — uzrauta un aizsūtīta uz Čikāgu. Zemnieki un zvejnieki, gleznotāji un dzejnieki, kas devušies trimdā, dziedināja rētas, apsējot debesskrāpju sānus un savus tīklus metot pazemē. Lētticīgais lauku velns mēģināja pārvietot savu virtuvi ar zemes grīdu un lielo pavardu pagrabos pie upes malas. Linards Tauns bija svētais, kas bija iemīlējies pilsētā: sieviete, ko viņš pielūdza sānielās un atbalsīs, bet viņa aizdejoja prom, atstājot viņam dzejoļus kā krāsainas sandales.
Viņš nekad nevarēja to pietiekoši atrast. Viņš tikai mēdza izšķirties pie tuneļa vai doties pie miera, vai nākt mājās ar manu tēvu, lai visa nakts atskanētu viņa rīklē. Kad viņš saļima uz ietves, mans tēvs identificēja Linarda Tauna līķi. Viņa pelnus apbedīja kalnos pārstādītas sirds laukā, kur latvieši atgriežas skuju un lapu mežos.
Mans tēvs runāja bērēs kā dzejnieks, kas uzrunā savu draudzi. Viņa publiskā balss raka gultu sava drauga dzīvei un dzejai — balss, ko es uzņēmu kā ēdienu, ēdienu, kas mani dara tievu un izsalkušu. |
 Laris ar vecākiem Jautrīti un Gunaru (1952)
|
 Laris un Linards Tauns (1957)
|
 Laris ar māsu Lalitu pie eglītes „ar dzērvenēm un īstām svecēm” Glenridžā, Ņūdžersijā (Glen Ridge, NJ) (1971) |
Ņujorkas latviešu luterāņu draudzes mācītājs (kopš 1984)
Laris Saliņš savās atmiņās kavējās sarīkojumā Jonkeru baznīcā (2016.23.IV). Tulkojis angļu valodā sava tēva Gunara Saliņa dzejoļus (Oxford Eastern European Poetry un Contemporary Latvian Poetry.)
