Jaunā Gaita nr. 288. Pavasaris 2017

 

 

 

Viljams Šekspīrs

RIČARDS III

(fragmenti)


Māksliniece Sarah Young. BBC History Magazine

 

No 1. cēliena 1. ainas (sākums)

Ienāk Ričards, Glosteras hercogs, viens.

RIČARDS

Nupat – lūk! – mūsu raižu ziemu

Par krāšņu vasariņu dara Jorkas saule;

Un tūces, kas pār mūsu namu mācās,

Jau jūras dzelmē apglabātas dus.

Lūk, apskrambātās bruņas

pieminekļus rotā,

Un kaujas trauksmes vietā –

jautras dzīres,

Un smagu pārgājienu vietā –

vieglas dejas.

Nav karam pierē drūmu rievu vairs;

Tas nekāpj zirgā, dzelkšņiem nobruņotā,

Lai bailēs stingtu ienaidnieku sirdis,

Toties uz kundzes guļamistabu

Tas lavās, jautras lautas pavadīts.

Bet es vis neesmu radīts draiskulībām,

Nedz tāds, kas spogulītī tīksminātos;

Es raupji taisīts, nederīgs lai mīlu

Jo cēli kairai nimfai izrādītu;

Es, kuram skaistas samērības trūkst,

Kas piekrāpts dabas dailes dalīšanā,

Tāds kroplīgs, nepabeigts,

pirms laika nācis

Šai dzīvā pasaulē, vien knapi izveidots,

Es izdzimtenis atbaidošs tik ļoti,

Ka suņi rej, kad esmu tuvumā, –

Tāpēc man šajās kuslās miera dienās

Nav prieka laiku laiski īsināt;

Es varu tikai savā ēnā blenzt

Un vaimanāt par savu nepilnību:

Un tāpēc, ja nav lemts, ja nevaru

Es mīlas priekos laiku pavadīt,

Es apņemos – drīz mana ļaundarība

Un naids te izbeigs izlaidīgās dienas.

Jau esmu augsni sagatavojis

Ar žūpu murgiem, tenkām,

sapņu tulkiem,

Lai karalis un Klarenss, mani brāļi,

Viens otru sāktu nežēlīgi nīst:

Ja Edvards, karalis, ir tikpat taisns,

Cik viltīgs, nodevīgs un neīsts esmu es,

Tad šodien pat aiz restēm Klarenss tiks,

Jo pareģots, ka karali reiz nāvēs

Tāds, kuram Dž vārda priekšā stāvēs...

Nu, klusu, domas – lūk –

Džordžs Klarenss nāk.

Ienāk Klarenss, apsargāts, un Brekenberijs ar sargiem.

Labdien, mans brāli!...

1. cēliena 2. ainas beigas (pēc tam, kad Ričards, apvārdodams lēdiju Annu pie tās vīratēva Henrija VI zārka, pārvērtis viņu no ienaidnieces par saderēto)

Anna ar abiem pavadoņiem aiziet.

RIČARDS

Jūs ņemiet līķi.

VIENS NO VĪRIEM

Uz Čērtsiju, milord?

RIČARDS

Nē, pie karmelītiem; tur tad

mani gaidiet.

Aiznes līķi, Ričards paliek viens.

Vai sieviete, kas šādā noskaņojumā,

Jelkad ir aplidota un vēl gūta?

Man viņa būs, bet neturēšu ilgi.

Nudien, es nogalēju viņas vīru

Un vīratēvu; viņa naidā kūsā,

No lūpām lāsti, acīm asras plūst,

Par manis ienīšanu liecinot,

Pret mani Dievs un viņas sirdsapziņa,

Neviena drauga nav man atbalstam,

Vien paša velnišķīgums,

baisais skats...

Un taču iegūšu, par spīti visam!

Hā!

Vai aizmirsusi šī jau brašo vīru,

Ko, niknā omā būdams, nodūru

Pirms trijiem mēnešiem

pie Tuksberijas?

Bij varen glīts un mīlīgs džentlmenis,

Visnotaļ dabas dailes apveltīts,

Jauns, drosmīgs, gudrs un,

protams, karalisks,

Nav otra tāda visā pasaulē.

Un tomēr viņa pievērsīsies man,

Kas pļāva princi pašā plaukumā

Un viņu drūmai atraitnībai lēma?

Man, kas ne puses Edvarda

nav vērts?

Man, tādam klibiķim un neglītenim?

Pret grasi dižciltību ķīlā lieku,

Nudien par sevi biju maldījies!

Jo viņai šķiet (kaut pašam

man nemaz),

Ka esmu gana glīts un pieņemams.

Būs jāiegādā spogulis un jālīgst

Kāds ducis skroderu, lai izdomā,

Kā manu augumu tie ietērpt var.

Jo, ja mans skats ir gluži patīkams,

Es patērēšos, lai to uzturētu.

Bet pagaidām – tas tur

uz bedri jāved

Un vaimanājot jāatgriežas pie mīļās.

Nav spoguļa... bet, saule,

raidi starus,

Lai savā ēnā nolūkoties varu!

Aiziet.

No 1. cēliena 3. ainas (Ričards viens, gaidīdams slepkavas, kurus sūtīs nogalināt Klarensu)

RIČARDS

Es noziedzos, bet pirmais sāku ķildu

Un savus slepus nodarījumus

Es apsūdzēdams noveļu uz citiem.

Tā Klarenss tagad tumšā cellē likts,

Un truliķiem es stāstu, cik man žēl,

Lai viņi – Dārbijs, Heistingss,

Bekingems,

Tad saprot, ka tas karalienes pirksts,

Ka karalis pret Klarensu ir kūdīts,

Un viņi tic, un paši kūdī mani,

Lai atriebjos es viņas sabiedrotiem –

Gan Riversam, gan Dorsetam,

gan Grejam.

Bet tad es nopūšos un saku: Dievs

Liek allaž ļaunu atdarīt ar labu,

Un tā es savus darbus piesedzu

Ar skrandām, izplēstām no

svētiem rakstiem,

Un šķietos pats tad svēts, kaut

mana loma –

Velns... Klusu! Dzi, jau

bendeskalpi nāk...

Ienāk divi slepkavas.

Nu, sveiki, mani brašie varoņi!

Vai esat gatavi to darbu veikt?

No 4. cēliena 2. ainas

RIČARDS [tikai Keitsbijam]

Tev tagad visur baumas jāizlaiž,

Ka mana sieva Anna ļoti slima.

Es gādāšu, lai ļaudīs nerādās.

Un sameklē man kādu trūcīgu,

Bet labdzimušu kungu, lai tam varu

Es izprecināt meitu Klarensu.

Tas zēns ir dumjš, par to

es nebaidos.

Tu aizsapņojies, vai? Es atkārtoju:

Par Annu runas laid, ka tā

uz nāvi slima.

Tas ļoti svarīgi, man jāizravē

It visi dzinumi, kas kaitēt spētu man.

Man jāapprec ir mana brāļa meita,

Jo citādi būs trausls valstij pamats.

Tās brāļus nokaut, pašu apprecēt –

Nav labākais no ceļiem, tomēr esmu

Tik dziļi asinīs, ka grēku baro grēks,

Un žēlu asaru man nemēdz būt.

No 4. cēliena 4. ainas (sarunā ar Elizabeti)

RIČARDS

Bet, kas ir darīts, nav vairs labojams.

Bez apdomas mēdz cilvēks rīkoties,

Ko vēlāk nākas gauži nožēlot.

Ja atņēmu es kroni jūsu dēliem,

Tad atlīdzinot došu meitai to.

Ja esmu kādu pēcnācēju kāvis,

Tad jūsu dzimtas vairošanas labad

Ar jūsu meitu radīšu es jaunus.

Nav vecāmāte mazāk mīlama

Kā pati māmiņa vismīļākā;

Kaut pakāpīti tālāk, tie būs bērni

No jūsu asins, jūsu būtības.

Un arī raizes taču būs tās pašas,

Vien bez tās sāpju nakts,

kas radīšanā.

Bij pašas bērni – nasta jaunībai,

Būs mani – mierinājums vecumā.

Kaut jūsu dēls vairs nebūs karalis,

Bet jūsu meita karaliene – būs.

Es nespēju it visu vērst par labu,

Bet tāpēc lūdzu pieņemt to, ko varu.

Un Dorsets, jūsu dēls,

kas bailēs bēdzis

Un svešās zemēs

grūtas dienas vada,

Tad ātri varēs mājās atgriezties

Un godā būt, un paaugstināts tapt,

Jo jūsu daiļo meitu karalis

Par sievu sauks, bet Dorsetu –

par brāli.

Jūs atkal galmā būsiet mātes godā,

Un visas raižu laiku nedienas

Tad aizstās dubultbagāts

piepildījums.

Mums taču daudzas skaistas

dienas priekšā!

Tās asaras, ko esat raudājusi,

Par austrumnieku pērlēm

pārvērtīsies,

To mīļums tikai augtin augs un augs,

Līdz desmitkāršosies šie laimes augļi.

Bet tagad ejiet, māt,

pie savas meitas.

Ja bikla tā, tad drosmi iedvesiet

Ar savu pieredzi un sagatavojiet,

Ka bildinājums jāuzklausa būs.

Vēl viņas maigā sirdī lieciet alkas

Pēc zelta kroņa, iepazīstiniet

Ar klusiem priekiem, ko gūst laulībā.

Un, kad es būšu kaujā pārmācījis

To sīko dumpinieku Bekingemu,

Tad atgriezīšos, slavas vītnēm vīts,

Lai tavai meitai būtu uzvarētājs,

Bet mana uzvara tad viņas kļūs,

Un tikai viņa man būs

augstais Cēzars.

No 4. cēliena 4. ainas (turpinot pierunāt Elizabeti)

RIČARDS

Kā nožēlošu bijušo, tā veiksies

Man kaujās bīstamās

pret ienaidnieku.

Bet lai pats sevi smagi apgrūtinu,

Lai debesis man laimes stundas liedz,

Lai dienā gaismas trūkst

un naktī miera,

Lai visas labās zvaigznes ir pret mani,

Ja nav man sirdī karstas mīlestības

Un šķīstas ziedošanās, svētu domu

Par tavu skaisto, debešķīgo meitu!

Vien viņā mana laime ir un tava.

Bez viņas man un tev un viņai pašai,

Un zemei šai, un ļaudīm kristīgiem

Nāks nāve, bēdas, posts

un pagrimums.

To visu novērst tikai šādi var.

To visu novērsīsim tikai šādi.

Un tāpēc, mīļo māt, –

man tā jūs jāsauc –

Jel esiet manas mīlas vēstniece!

Par to, kas būšu, ne, kas biju,

stāstiet,

Par gūstamo, ne sen jau atstāto.

Valsts vajadzības pirmā vietā lieciet

Un nežēlojieties, kad laikmets sauc.

 

No 5. cēliena 3. ainas (Ričardam iztrūkstoties no sapņa, kurā pie viņa nākuši viņa nogalināto rēgi)

RIČARDS

Man citu zirgu! Brūces pārsieniet!

Jēzu, apžēlojies!... Tikai sapnis.

Tu, gļēvā sirdsapziņa, moki mani?

Deg zilas liesmas. Pusnakts gluži nav.

Dreb āda, aukstas sviedru lāses rit.

Vai sevis baidos? Citu nav te klāt.

Es sevi mīlu, Ričardu, es esmu es.

Vai te ir slepkava? Nē. Jā, es esmu.

Tad bēdz. No sevis?

Kāpēc būtu jābēg?

Lai neatriebtos. Vai tiešām

sev par sevi?

Diemžēl es mīlu sevi. Bet kāpēc?

Par to, ko es sev esmu nodarījis?

Nē, nē. Es drīzāk ienīstu pats sevi

Par saviem nīstamajiem

briesmu darbiem.

Es esmu ļaundaris. Nē, meloju.

Es neesmu.

Tu, muļķi, jārunā par sevi labu.

Tu, muļķi, neglaimo.

Man sirdsapziņai tūkstoš mēļu ir,

Un katrai mēlei stāstāms

citāds stāsts,

Un katrā stāstā esmu ļaundaris.

Es esmu visus solījumus lauzis

Un slepkavojis tīši un vēl tīšāk,

It visi grēki, visās pakāpēs,

No tiesas zāles sauc:

„Tu vainīgs, vainīgs!”

Māc izmisums. Neviens vairs

mani nemīl.

Ja miršu, mani nežēlos neviens.

Kāpēc lai žēlotu, ja sevī pats

Es neatrodu žēlumu pret sevi?

Man likās, manis kauto dvēseles

Uz manu telti nāca draudēdamas,

Ka atriebe rīt nāks pār manu galvu.

No 5. cēliena 3. ainas (Ričarda uzruna karavīriem pirms izšķirošās kaujas ar Ričmonda pulkiem)

RIČARDS (virsniekiem)

Nu, kungi, ejiet, vietas ieņemiet!

Nav dvēselei no sapņiem jābīstas,

Bet sirdsapziņa gļēvuļus lai moka,

Tā domāta, lai stipros bijātu.

Man likums jāraksta ar zobenu!

Uz priekšu, drosmīgie! Lai savu

algu pelnām:

Ja debesīs tās nebūs, tad –

pie velna.

(visiem karavīriem)

Ko vēl lai piebilstu pie nupat teiktā?

Jūs atceraties, ar ko darīšana:

Ar neliešiem un blandoņām,

un bēgļiem,

Bretaņas padibenēm,

prastiem pāķiem,

Ko viņu zeme nelabumā izvemj,

Lai dēkas meklē, paši postā lien.

Ja jums ir miers, nes viņi nemieru.

Ja jums ir zeme, skaistas sievas arī,

Tad viņi zemi sagrābj, sievas varo.

Un kas ir tas, kurš viņus

ved šai karā?

Sīks vārgulis, kas ilgi Bretaņā

Par mūsu naudu dzīvojis un mūžā

Ir tikvien salā rūdījies, kā ziemā

Mazdrusciņ sniegu manījis

pie kurpēm.

Tad trieksim viņus atpakaļ pār jūru!

No franču plukatām lai smakas nav,

No badīgajiem ubagiem, kas dzīvē

Par to vien sapņo, kā šai dēkā iet,

Lai nebūtu no bada jāpakaras.

Ja kāds mūs uzvar, tad lai īsti vīri,

Bet ne šie izdzimteņi bretaņieši,

Ko mūsu tēvi ir jau situši,

Par kauna mantiniekiem

viņus darot.

Lai tādi mūsu zemi ņem? Lai guļ

Ar mūsu sievām, meitas izvaro?

(Pa gabalu atskan bungas)

Klau, klau! Jau viņu bungas rīb!

Nu droši kaujā, angļu zemes vīri!

Jūs, strēlnieki, jau bultas izvelciet!

Jūs – zirgus trenciet, asinis lai plūst,

Un šķēpus trieciet tā, lai lūst!

No angļu valodas atdzejojis

Jānis Elsbergs

 

ATDZEJOTĀJA PAVADVĀRDI

Viljama Šekspīra drāmas „Ričards III” jaunais tulkojums tapa pēc Dailes teātra pasūtījuma un uz skatuves nonāca 2014. gada 16. maijā Viestura Meikšāna režijā. Man izrāde šķita interesanta, lugas interpretācija it neparasta un domāt rosinoša, tak kritika un publika lēma, ka režisors pārinterpretējies, un izrādes mūžs nebija ilgs. Taču tulkojums ir palicis un kopš tā laika, par eventuālu publicēšanu domājot, cītīgi noslīpēts un komentēts. Šo rindu autora iecere ir turpināt darbu ar Šekspīru, sniegt jaunus tulkojumus, īpaši pievēršoties latviski līdz šim netulkotajām lugām (tādu ir vienpadsmit), taču šimbrīžam – leģendārā Ričarda III portrets astoņos lugas fragmentos. Īstens reālpolitikas lielmeistars viņš ir bijis! Darbs ar tulkojuma pirmvariantu noslēdzās laikā, kad Ukrainas tauta tika vaļā no sava korumpētā un prokrieviskā prezidenta Janukoviča, bet Krievija, kā zināms, negrasījās ar to samierināties... Tulkojot man nezin kāpēc Ričards brīžiem rādījās prezidenta Putina ģīmī, un Šekspīrs likās dzīvāks par dzīvu un joprojām vajadzīgs mūslaiku lasītājiem. Cik manas ambīcijas tulkot Šekspīru pamatotas – spriežams lasītājiem. Salīdzinājumam pievienoju arī fragmentu no vecā tulkojuma, ko 19.-20. gadsimtu mijā veicis Fricis Adamovičs. (Jānis Elsbergs)

 

 

 

SALĪDZINĀJUMAM

1.cēliena 1. ainas sākums

Friča Adamoviča atdzejojumā

(pirmpublicēts 1902. gadā, šeit no Šekspīra Kopotu rakstu 1. sējuma – Rīgā, 1963:21-22)

GLOSTERS

Nu Jorkas saule mūsu rūpju ziemu

Ir pārvērtusi spožā vasarā,

Un draudu mākoņi no mūsu nama

Nu atgulušies jūras tumšā dzelmē.

Mums pieres pušķo slavas vainagi,

Un sarobotie zobeni stāv dīkā.

Nu cīņas skarbais troksnis pārvērties

Par jautriem smiekliem,

dzedrie kara marši

Par pieglaudīgu dejas mūziku.

Vairs dusmas nerāda mums

bargais karš

Un, apbruņotā zirgā sēdēdams,

Vairs nedraud kaujaslaukā

pretiniekam,

Bet viesībās pie kokļu

maigām skaņām

Nu viegli dejā lec ar jaunavām.

Tak es šai ākstu lomai nederu

Un spogulī ar sevi nemīlinos.

Es rupji izveidots un neaptēsts,

Un mīlestības dieves nicināts,

Pie lidojošām laumām nespiežos;

Mans augums greizs,

bez daiļa samēra;

Es dabas izķēmots un

ļauni piekrāpts,

Priekš laika, pusgatavs

laists pasaulē,

Tik neglīts esmu, ka uz mani rej

Ikkatrs suns, kad garām kliboju.

Šai gurdenā un laiskā miera laikā

Aiz gara laika nav man cita prieka

Kā savu ēnu saulē aplūkot

Un pētīt savu paša kroplību.

Bet, tā kā nevaru kā mīļotājs

Ar jaukām runām laiku pakavēt,

Es gribu kļūt par nelieti un nīst

Šo kūtro dienu

vieglprātīgos priekus.

Ar reģu māņiem, vēstulēm

un sapņiem

Es ķildu perinu un aizdomas

Starp karali un brāli Klerensu

Un kūdu tos uz asiņainu naidu.

Ja karalis tik patiesīgs un godīgs,

Cik viltīgs, ļauns un nepatiesīgs es,

Tad Klerensu vēl šodien iesprostos,

Jo pareģots, ka nāks no burta „G”

Pār Edvardu, tā dzimtu nelaime.

Uz leju melnās domas! Klerenss nāk.

(Ienāk Klerenss sargu pavadībā un Brekenberijs)

Sveiks, mīļo brāl! Ko nozīmē

šie sargi

Pie taviem sāniem?

 

Jaunā Gaita