Sanita Upleja

MEZGLU PUNKTI

 

Tautas un valsts vēsturisko attīstību, manuprāt, var droši salīdzināt ar cilvēka veidošanos un attīstību mūža garumā, ja vien mūžu uztveram kā taisni, kas fiziski sākas un beidzas noteiktos punktos, taču garīgi un emocionāli sākas vēl pirms bērna nākšanas pasaulē un nebūt nebeidzas ar cilvēka nāvi. Kaut vai tādēļ vien, ka ģenētiski mēs turpināmies savos pēctečos tīri fiziskā aspektā, bet garīgi un emocionāli ar savas dzīves laikā paveikto varam ietekmēt ne tikai savus tuviniekus, bet arī daudz plašāku ļaužu loku.

Tāpat kā katra cilvēka mūža taisnē liktenis, nejaušība vai dzīves skarbā īstenība iesien savus „mezglus”, tā arī tautas un valsts vēsturiskās attīstības taisnē veidojas savi „mezglu punkti”. Tie ir notikumi, kas ne vienmēr ir plānoti, gaidīti un vēlami, bet tomēr tie ir tik nozīmīgi un spēcīgi, ka spēj tautas attīstības taisni „sasiet” mezglā, vienlaikus tai ļaujot turpināties arī pēc šādiem satricinājumiem.

Turklāt nevajadzētu domāt, ka šādi mezglu punkti ir tikai negatīvi notikumi vai satricinājumi. Nē, tie ir jebkādi sabiedrību visaptveroši notikumi, pēc kuriem vienkārši nav iedomājama turpmākā dzīve tāda, kāda tā bijusi pirms tam. Tā jau ir cilvēku pašu izvēle, kā dzīvot tālāk un kādu mācību no šādiem gadījumiem gūt.

No mezglu punktiem tautas attīstības vēsturē var, vajag un visbiežāk arī tiek paņemta ne jau tā sliktākā mācība, kas ved uz atriebību un iznīcību, bet gan tā labākā, kas saistās ar izlīgšanu un miera meklēšanu. Jeb Kārļa Skalbes domu turpinot – uz labuma, nevis ļaunuma vairošanu pasaulē. Pretējā gadījumā diezin vai cilvēce kopumā būtu nonākusi līdz tik tālam attīstības punktam, kādā esam patlaban, un tādam daudzumam planētas iedzīvotāju, kāds ir šobrīd uz Zemes.

Mūsdienās strauji dodoties uz priekšu pa attīstības taisni, tālu aizmugurē palikušie mezglu punkti var šķist tik mazi un nenozīmīgi, ka pilnībā saplūst ar taisni. Un tad var arī likties, ka grumbuļains un līkumots mūsu dzīves ceļš ir tikai šodien un būs rīt un ka tikai mūsu paaudzei ir „iekritis” tas grūtākais laiks tautas un valsts attīstības gaitā.

Ja tā raugās uz vēsturisko pieredzi jeb, precīzāk sakot, nespēj pagātnē saskatīt būtiskās mācības, tad katrs atsevišķs cilvēks, tauta un valsts, pat visa pasaule un cilvēce kopumā var nonākt tiešām lielā apjukumā un pat pret savu gribu „iesiet” kādu jaunu mezglu, kas pašu dzīves sarežģīs vēl vairāk tā vietā, lai nākotnē nodrošinātu mūžam taisnu un saules apspīdētu taku. Tādu, kāda nekad iepriekš nav bijusi un diezin vai jebkad arī būs iespējama nākotnē.

Turklāt bīstamība, ka paši „sasiesim” savu dzīvi kārtējā likteņa mezglā, kļūst arvien lielāka atbilstoši tam laikam, kas pagājis no iepriekšējā „mezgla”. Proti, jo ilgāk kāda tauta vai sabiedrība ir dzīvojusi salīdzinošā mierā un labklājībā, jo lielāks ir kārdinājums „atsvaidzināt” nogurdinošo ikdienu ar kādām ātru baudījumu sološām idejām un pārmaiņām.

Lai kādas arī nebūtu atskārsmes „nākamajā rītā” pēc mezgla sasiešanas, taisne turpināsies, bet jau ar mezglu punktiem, kurus pilnībā atraisīt un padarīt par nebijušiem vairs nebūs mūsu spēkos.

 

Sanita Upleja jau kopš aizvadītā gs. 90. gadu vidus raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem – sākumā laikrakstā Diena, pēcāk žurnālā Ir. Sadarbojusies arī ar LTV ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa, sniedzot ziņojumus no Maskavas.