GRĀMATA LATVIJAS LASĪTĀJIEM

Uldis Grava. Tālumā, bet ne svešumā. Rīgā: Jumava, 2016. lpp.

Viennakt mani, jau padomju armijā dienējušu naktsargu „Latvijas” viesnīcas augstbūvē modināja „pārbaudītāji” – karjēras letiņi platiem pleciem un gaišu vaigu: „Kriminālizmeklēšana! Vai tev suns ar ir? Skaties, ka šonakt kāds kādu lupatu neuzvelk! Zini tak datumu?!” Kad vīri prom, pārdomāju divas lietas. Ko tik bikls, kāda velna pēc akceptēju viņu „hierarhiju”? Kāpēc smalki nepārbaudīju čekas puišu nozibinātos „vāciņus” – kas jūs par „izmeklētājiem”, kā jūs abus sauc? Tās tak sarga tiesības un pat pienākums. Kur mana izdienējuša zoļļa pašapziņa? Otrs, pats glupākais: pats biju aizmirsis datumu; jau Ļeņina ielas galā ausīs 18. novembra rīts.

Karogs. Uldis Grava sāk savu pabiezo atmiņu tēlojumu „Tālumā, bet ne svešumā” ar diviem skaistiem karogu stāstiem. Kā 1991. gadā Ņujorkā tautas diplomāti vienā vakarā savāc pāri simtam Baltijas valstu karogu Reikjavikas ielu sapošanai (13.-14. lpp.) un kā Kronvaldu Aša brašais skolnieks „1995. gadā, bet varbūt arī gadu vēlāk” (U.G.) Rīgā vienā rītā paspēlē kultūras darbinieka karjēru (15. lpp). Mums, rīdziniekiem, ar to karogu gājis, kā gājis. Tā nav, ka neiemet aci kalendārā – ir zvanīts un „apsveikts Aleksandros”, ir sarēķināts ar vienaudžiem Reinas un Hudzonas krastos, kurā stundā „nulle nulle minūtēs” pacelsim glāzes vieni pretim otriem. Bet Rīgā mums karoga tādās reizēs nebij – to redzējām tikai senos žurnālos. Karstiem vaigiem lasīju puikas gados Čaka poēmu par sarkano strēlnieku braucienu cauri sarkanajai Krievijai, un vagona durvīs „sarkanbaltsarkans / karogs / zaro, / zaro un mirdz”. Kad 1940. gada „Atpūtās” ieraudzīju mūsu sarkanbaltsarkano karogu plīvojam līdzās sarkan-sarkanajam, un citā bildē mūsu virsnieki kopā ar Sarkanarmijas virsniekiem noskatās gaisa spēles Spilvē, man zemapziņā grozījās biezi slāņi: „tā vajadzēja palikt!”, „kāpēc jaunie sabiedrotie nodeva mūs?” Tur nodeva viņus, kuri bijām gatavi kauties „sarkanā cara” pusē ar tādu pat kvēli, kā jau kāvušies īstā cara pusē – ka tik vēl vienu reizi atšļākt nost vācu ekspansijas trako vilni. Bet tūliņ viņi dabūja ar laidni taisni vaigā, un lodi pakausī. Un viņu karogu samina čekistu zābaki. Pusgadsimtu mums vajadzēja, lai pieceltos un visvienalga pierādītu, ka esam viena no Apvienotajām Nācijām.

“Nekad neesmu rakstījis dienas grāmatu, sacerēts viss tikai pēc atmiņas. Tas saprotams rada kļūdas gan datumos, gan vārdos.” (U.G. vēstulē.) Iesauku, vārdu un uzvārdu grāmatā milzums – un spraigais klāsts liecina, ka atmiņa bijusi vismaz, nu, talantīga. Latvijas lasītājam atliek vien pieņemt, kā ir, bet trimdinieks lai izlabo savā eksemplārā. Dažam, i man plakstos iespiedusies īsfilma no laimīgi saglabātām senajām un izvēlētām jaunajām fotogrāfijām. Liepājnieka dzimtsraksti, kara un bēgļu gadu epizodes, studijas Kolumbijas Universitātē, sporta un darba karjeras epizodes – lasi un visu iedomājies, kaut skaidrs, ka viņu cerībām, viņu bezcerībai pieskarties vienalga neizdosies. Robežas, attālumi mūs nošķīra – dzimtraksti i mums, i viņiem paliek aizvien tālākā pagātnē. Bet laiks katru sekundi ritēja un skrēja kopīgs. Piecdesmit sestajā dažs Rīgas knēvelis i mājās, i klasē dzirdēja apspriežam Polijas notikumus: ir tāda Poznaņa! „Poļu Oktobris”! Tad – Ungārijas revolūcija! Mēs, pārs treji trīspadsmitgadīgi draudziņskolnieki uztvērām tās lietas puiciski; klasē zīmējām „Budapeštas ielu cīņas” uz izplēstām rūtiņlapām. Amerikas tirgzinis students U.G. bija politikā jau briedāks: „ Tūlīt noorganizējām Kolumbijas [Universitātes] studentu atbalsta grupu t.s. apspiestajām nācijām, vācām ziedojumus Ungārijas bēgļiem, [...] mēnešiem ilgi uz maiņām dežūrējām, debatējām un dalījām dažādus rakstu darbus un brošūras. Piesaistījās arī citi, galvenokārt apspiesto tautu studenti, bet vadībā vienmēr palika latvieši.” (54. lpp.)

Te Latvijas lasītājam sagribas pārlēkt lappusēm un pusotram gadudesmitam. Viņreizējais jaunais cīnītājs par Eiropas brīvību dzīvo Ņujorkā un ir jau plaši pazīstams trimdas līderis, bet maizes darbā izvirzījies par lokāli pazīstamu amerikāņu Austrumkrasta avīžnieku. 1973-1975. gadā i mēs Latvijā, i trimdinieki savās Visurienēs kā mācēdami sekojām „Helsinku procesam” – un tad jau arī visus turpmākos gadus Helsinku vārds tapa par mūsu „paroli”. Jau 1972. gadā Gravas vadībā sāk darbu Pasaules baltiešu apvienība. 1973. gada vasarā baltieši gatavo memorandus un traucas uz Helsinkiem, lai pavaicātu – kāpēc visu Eiropas zemju konferencē nav Baltijas valstu delegātu? Ilggadīgam medijniekam Gravam kabatā ir preses akreditācija, viņš saņem ielūgumu uz pieņemšanu VDR vēstniecībā. Staltais tautas diplomāts iet klāt PSRS ārlietu ministram Gromiko, sabiedē viņu bezkaunīgām runām, izslīd pa durvīm, pirms iestājušās konsekvences. Naktī visus baltiešus viesnīcā apcietina. Pāris dienas aiz atslēgas! Autors nestāsta, vai visi cīņas biedri bij par viņa politiskās cīņas metodēm tobrīd priecīgi. Toties somu policisti sastājuši ierindā un atdevuši Baltijas tautām godu! Paldies, ziemeļzēni.

LVU pasniedzējs, jaunais, bet juristu aprindās jau augstu vērtētais speciālists kolhozu tiesībās, PSKP biedrs Valters Šulcs man, vai piektās, vai septītās klases pionierim mācīja: „Tev jāatceras, ka visus šos gadus pastāv Rietumu Latvija. Viņi ir tur, aiz NATO vairoga. Ir dzirdēts, ka tie godam palīdz to turēt!” Ja ne vairogu, tad Rietumu godaprātu – jā, to gan. Cik svārstīga planetārajā detantes korī varēja kļūt dižās Amerikas balss, lasām 150.-152. lpp. Viņreizējais huligāns U.G. 1975. gadā joprojām ir Pasaules baltiešu apvienības prezidents. Tikmēr prezidents Fords pirms lidojuma uz Helsinkiem izmet no presei lasāmā paziņojuma to vietu, kas attiecas uz Baltijas valstīm – „ka neviena okupācija vai teritorijas iegūšana pretrunā ar starptautiskiem likumiem netiks atzīta par likumīgu”. Ne vārda! Ko tik kautrīgs nu brīvās pasaules līderis? Kauns atkārtot stīvas frāzes no iepriekšējā konfrontācijas laikmeta? Vai te nevelk pa durapakšu vēji no jaunas Jaltas... Liksim pagaidīt! Tautas diplomātija reaģē zibenīgi! „Tas savukārt baltiešu centrālajām organizācijām deva iespēju nekavējoties sacelt traci, un tādējādi žurnālisti to izcēla kā galveno ziņu par Forda došanos uz Helsinku Drošības konferenci”, – raksta mūsu autors. I Amerikas, i Eiropas gods uz pārs gadudesmitiem glābts, bet trīs mazās nācijas sāk nu jau pavisam noteiktu kāpienu pretim cilvēktiesiskiem un valstiskiem risinājumiem...

Virkne spilgtu un dramatisku grāmatas lappušu saistās ar U.G. žurnālista un administrātora darbu radio „Brīvā Eiropa/Brīvība”. Neslēpšu lepnumu: arī šajās epizodēs latvieši parādās Dauku un Sprīdīšu lomās. Latviešu redakcija U.G. vadībā arī ir pirmā, kas drošprātīgi pārbrauc no komfortablās Minhenes uz jauno romantisko mājvietu Prāgā pie Vāclava laukuma. Tuvāk klausītājiem!

Ne man vienam „Brīvā Eiropa” gadiem bijusi i valodu, i vēstures, i kultūrlietu skola. Mēs, mazie ļaudis, esam muzikāli uz atšķirīgo, uz nacionālo – nav Dievs devis ne simtiem divīziju, ne zemūdens floti, bet katram devis dižu valodu, skaistāko pasaulē! Un mēs saprotamies, mums domas tek līdzās. Čehi, jums paveicies – te jums ģeniālais Prāgas valodnieku pulciņš, te jums atkal prezidents Havels spējis atvilināt visu „Free Europe/Liberty" akadēmiju: jaunais Bābeles tornis!

Paveicies būtu liepājniekiem, ja saimnieciskais stratēģis U.G. būtu uzreiz trūcies augšā, kad no zemapziņas dzelmēm uzpeldēja ģeniālā doma – atvilināt uz Karaostu Čehoslovākijas tirdzniecības floti, kurai poļu ostās nebij palikšana. No rīta – bijis par vēlu. Bet... Bet kur tu pusnaktī atrastu galus, dabūtu mājas tālruņu numurus. Varbūt vienalga jau īstais mirklis aizsteidzis garām! Zemapziņa ir kaprīza dāma.

Par dzīvi, par nāvi, par cerībām un bezcerību trimdā man priekšstati tādi pat kā daudziem Latvijā – dzejiski, nekonkrēti un patiesībā banāli. Pazīstu pārsimt cilvēku, man ir savi pāris desmiti draugu. Nepazīstu un nekad neizzināšu trimdas kompleksus, greizsirdību, šaubas, vispār – konkrētiku... Ja rokās nāk „reljefa”, līdzi izdzīvojama atmiņu grāmata – labi! Tad atceros, ka sekundes, minūtes, gadi mums vislaik ritēja sinhroni.

11. nodaļu – par mūsu neatkarības faktisko atjaunošanu – Latvijas lasītājam vērts izlasīt divas reizes: taisni tāpēc, ka bijām klāt, zinām labāk un tai pašā gadā jau otro reizi paši pieņēmām gauži eksistenciālus lēmumus. Un abi staltie čekas puiši no reiz pusceltās „Latvijas” augstbūves – kas zina, ja būtu gājusi vaļā augusta asinspirts, varbūt viņi nodotu nevis mūs, bet savus padomju kungus? Varbūt izliktos, ka pilda kungu pavēles – un palīdzētu, kam var, i slēpties, i izglābties?

Kļūmes grāmatā lai nīdē īstāks „recenzents”. Tik varbūt par Prāgas periodu: mums jābūt korektiem ar „mazo tautu” valodām. Kāpēc Prāgas diženo svēto godāt... itāliski: Venčeslavs (211. lpp.)? Pa taisno iz čehu mēles būs Vāclavs, caur latīņu un vācu – Venceslavs. Un vispār – ik pa brīdim no lapas lec acīs spridzīgais tipogrāfijas velns... Mēs, autori, visi esam tikai cilvēki! Atbildīgs lai ir kungs un pavēlnieks, – tas izdevējs, kam jāalgo un jāstrādina redaktori, korektori... Nav pirmā (ne ar pēdējā?) reize, kad man gribējies uzspert gaisā „Jumavas” slapjo pulvera pagrabu.

Uldis Bērziņš

 

Jau kopš dzejoļu krājuma Piemineklis kazai (1980) recenzents ir plaši pazīstams ne tikai savā dzimtenē, bet arī latviešu bēgļu kopienās Eiropā un Ziemeļamerikā (skat. <jaunagaita.net>, Latvija Šodien u.c.).